1985. gada vasarā, iekārtojot muzeju Krišjāņa Barona pēdējā dzīves vietā kādreizējā Suvorova, tagad Krišjāņa Barona ielā 3–5, pirmais eksponāts, kas atgriezās mājās, bija šūpuļkrēsls.
Krišjānis Barons sava dēla Latvijas universitātes profesora Kārļa Barona ģimenē pavadīja laiku no 1919. gada rudens, kad pārcēlās šurp no Burtnieku mājas Vecmīlgrāvī, līdz 1923. gada 8. martam – sava mūža izskaņai. Aplūkojot pēdējos fotouzņēmumus, kuri, domājams, tapuši tikai dažas dienas pirms Dainu tēva aiziešanas mūžībā, redzam viņu šūpuļkrēslā. Fotogrāfiju autors ir izcilais foto meistars Jānis Rieksts.
Saglabājies nostāsts, ka Krišjānis Barons, būdams jau nespēcīgs, centies katru dienu kaut uz mirkli saģērbties, apsēsties šajā krēslā, labprāt parunājoties ar dēlu vai kādu citu ģimenes locekli. Barons esot atcerējies un no galvas citējis garus Gētes dzejoļus, piemēram, „Gājēja dziesmu naktī”.
Šai šūpuļkrēslā sēžot, Dainu tēvs saņēma pēdējo dāvanu savā mūžā… Ieskanējās durvju zvans – bija atnācis kurjers no grāmatu apgāda „Valters un Rapa” un atnesis sūtījumu no izdevniecības. Tas bija „Latvju dainu” otrais izdevums, kas bija nācis klajā Leipcigā ar fotoklišejas palīdzību. Grāmatu tumšzaļo vāku rotāja ugunszīme, kurai vēlāk būs lemts kļūt par politisku strīdu iemeslu.
„Atmiņās” Krišjāņa Barona vedekla Līna atceras, kā Barona dēls Kārlis atraisījis atnesto saini, kā licis tēvam klēpī katru no astoņām grāmatām, kā Dainu tēvs katru brīdi paturējis rokās, noglāstījis un klusu sacījis: „Drusku jau strādāts ir…”
1985. gadā, muzeja atvēršanas laikā, vecais šūpuļkrēsls izšūpojis Krišjāņa Barona mazmazmazmazdēlu Kārli, kuram nu jau ir 29 gadi.
2011. gadā ar Krišjāņa Barona mazmazmeitas Ilzes Ērgles finansiālu atbalstu krēsls tika restaurēts.
Rūta Kārkliņa, Krišjāņa Barona muzeja vadītāja