OTO SKULME. ANDREJS UPĪTS. “1905”

21/03/2017

No 24. marta līdz 27. maijam Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Brīvības ielā 38–4 būs skatāma izstāde OTO SKULME. ANDREJS UPĪTS. “1905”.

2017. gadā, sagaidot Andreja Upīša 140. jubileju, rakstnieka muzejs turpina izstāžu ciklu “Muzeja mākslas kolekcijas pērles”.

Izstādē skatāmas mākslinieka Oto Skulmes veidotās scenogrāfijas un kostīmu skices Andreja Upīša lugas “1905” iestudējumam Dailes teātrī 1940. gadā. Izrāde bija režisora Nikolaja Mūrnieka debija Dailes teātrī.

Oto Skulmes veikumu, veidojot scenogrāfiju Andreja Upīša lugas “1905” iestudējumam Dailes teātrī, vērtē mākslas zinātniece Ingrīda Burāne:

Izstāde Andreja Upīša memoriāldzīvoklī savlaicīga un nozīmīga, jo saistībā ar rakstnieka daiļrades izpēti kā papildvērtība minami vismaz trīs aspekti: aktualizēta reti atšķirta lappuse literatūras un teātra vēsturē; dota iespēja pievērsties scenogrāfijas iepazīšanai (šo mākslas veidu konkrētā iestudējuma laikā dēvēja par dekorācijām, kas gan tieši tāpat nodarbojās ar telpas un vides radīšanu, vien ar citiem izteiksmes līdzekļiem) un ļauj satikties ar mūsu kultūrā nepietiekami novērtētas, bet dziļas un daudznozīmīgas personības – mākslinieka Oto Skulmes (1889–1967) – radošā veikuma mirkli.

Manuprāt, īpaši priecinošs ir pēdējais aspekts, jo Oto Skulmes radošais mantojums līdz šim maz pētīts atbilstoši viņa lielumam, vērienam un padarītajam. To viegli skaidrot, jo 20. gadsimta Latvijas mākslas norises publiskajā telpā joprojām tiek tulkotas pārāk plakani un piezemēti, ja ar to saprotam mākslas procesu nevajadzīgu politizēšanu un vērtēšanu tik vien kā no tēmas vai sižeta viedokļa. Katrs īsts mākslinieks pieder savam laikam, izsaka sava laika garu mākslas tēlos un veidā, ar kādiem līdzekļiem viņš rada savus priekšstatus, iztēles koncentrāciju un emocionālo piepildījumu. Ja attieksme pret Oto Skulmi nereti bijusi distancēta vai pat nievīga tik tāpēc, ka viņa talants un spēks izpaudās ļoti sarežģītos, pretrunīgos laikmeta griežos (bet kuri gan tādi nav?), tad šādās paralēlēs varētu ar negāciju uzviļņot, ka Rafaels savulaik kalpoja pāvestiem un Goija portretēja Spānijas karali Ferdinandu VII. Visu laiku visa veida valdnieki vairs ir tikai vārdi vēstures mācību grāmatās, reālie mākslas darbi dzīvo savu suverēno esmi un piepilda savus skatītājus ar reālām pārdomām un konkrētām sajūtām.

Tā arī Oto Skulmes gleznas, dekorāciju meti, kostīmu zīmējumi, akvareļi, linogriezumi, piezīmes par mākslu – viss, skaitliski un pēc jaudas teju neaptveramais kopums, dzīvo savu suverēno dzīvi.

Saistībā ar šo izstādi un Dailes teātri tomēr jāakcentē doma, kas arī, manuprāt, nepietiekami izvērsta teātra ikdienas norišu sakārtojumā. Proti, aizvien tiek pieminēts, ka Smiļģa ģēnijs un Dailes teātris savu spozmi guva, balstoties uz Felicitas Ertneres klātbūtni un kluso pamatīgumu. Taču Eduardam Smiļģim bija divi atbalsta spieķi viņa vētrainajā auļojumā pa pasaules dramaturģijas rindām un teātra mākslas jauninājumos. Ne mazāka nozīme ir režisora ieceru un piepildījumu otram līdzradītājam – vizualizācijas meistaram Oto Skulmem. Īpaši tajos gados (1926–1947), kad viņš bija Dailes teātra galvenais mākslinieks ne tikai pēc štatu saraksta, bet pēc savas dziļākās būtības, sapratnes un varēšanas. Kas raksturīgs viņa radītajiem skatuves ietērpiem? Manuprāt, tas ir pazīmju, izteiksmju, risinājumu, tvērumu kopums. Šajā, ne vienmēr precīzos vārdos paužamajā, kā galveno paturu prātā Dailes pamatprincipu – Skaidrība, Vienkāršība, Kaislība. Oto Skulmes pienesumā mākslas ideja izpaužas kā skaidrība kompozīcijā, pat ļoti sarežģītos telpas un situācijas nosacījumos; kā vienkāršība, kas patiesībā ir tautas mentalitātē, dabas izjūtā, ētiskos principos sakņota pilnība un nolasāma līnijas vijīgumā; kaislība kā atbilstošs lugas vai personāža krāsainības atrisinājums. Ja šim blīvumam vēl pievieno monumentalitāti, inteliģenci, saliedētību, harmoniju ar jēgu, kas mākslas darbā vienlaikus var būt arī disharmonija, un, protams, tādu īpašību kā dinamisms – visplašākajā spektrā un izpausmē –, tad varbūt iespējams atrast vienu no atslēgām, ar kuru tuvoties Oto Skulmes veikumam uz skatuvēm, arī Nacionālajā teātrī (1920–1926) un Nacionālajā operā (1921–1926).

Izstādē eksponētās Oto Skulmes skices uz papīra un kartona rāda tikai daļu no visiem Nikolaja Mūrnieka režisētās izrādes spēles laukumiem un personāža tērpiem. Taču pietiekami, lai apjaustu, mēģinātu izprast Oto Skulmes mākslas nezūdamības likumības.

Izstādes autore – Inese Kaire

Mākslinieks – Ints Sedlenieks

Oto Skulmes kostīma skice Andreja Upīša lugas "1905" iestudējumam Dailes teātrī, 1940. gads

Oto Skulmes kostīma skice Andreja Upīša lugas "1905" iestudējumam Dailes teātrī, 1940. gads