RTMM_17625-Rainis mini Dzejnieks Rainis un Tālo Austrumu kultūra

Dzejnieks Rainis jeb Jānis Pliekšāns (1865–1929) bija aizrautīgs citu tautu kultūru pētnieks un labprāt ceļoja, ja radās iespēja. Raiņa un Aspazijas bibliotēkā iespējams atrast plašu grāmatu klāstu par Austrumu kultūras tematiku. Līdzās pētījumiem par kristīgo kultūru un Antīko autoru darbiem, Raini interesēja arī Konfūcija, Laodzi, Budas filosofija, Indijas vēdiskā literatūra un citi nozīmīgi sacerējumi. Rainis neuzskatīja sevi piederīgu kādai reliģiskai organizācijai, bet veidoja pats savu garīgo uzskatu sistēmu. Laikabiedri Raini apbrīnoja un uzskatīja par garīgo ideālu. “Šorīt biju Raini sagaidīt. Iekļuvu stacijā, kur redzēju viņu nokāpjot. […] Es vēros šajā cildenajā sejā un domāju, kāpēc es nevarēju piedzimt ar tādu vulkānisku drosmi un apkārtnes un sevis pārvaru[1].” Tā 1920. gada aprīlī dienasgrāmatā raksta jaunais dzejnieks Rihards Rudzītis pēc tam, kad Rainis un Aspazija atgriezušies no trimdas Šveicē. Rainis pats sevi gribēja redzēt arī kā praktisku, darbīgu cilvēku un nekautrēdamies iesaistījās politikā, taču savā garā viņš bija meklētājs, ideālists, kā tas nomanāms arī viņa lugās – izskaņā uzvar labais gara spēks, cildenais ideālisms, pat gadījumos, kad šo spēku vai ideju pārstāvošais varonis fiziski iet bojā. Tāpēc nav grūti iztēloties, ka šādus gara ideālus Rainis saskatīja arī seno Ķīnas domātāju filosofijā un labprāt smēlās no tās iedvesmu.

Saistībā ar Ķīnas kultūru Raiņa bibliotēkā atrodami vairāki Riharda Vilhelma Ķīnas klasiskās literatūras tulkojumi – Konfūcija teicieni – Lun-Ju (Kungfutse Gespräche (Lun Yü), 1921), Idzin jeb Pārmaiņu grāmata (I Ging: das Buch der Wandlungen, 1924), Laodzes “Daodedzin” (Laotse, Tao te King, Das Buch des Alten vom Sinn und Leben, 1921) un “Liadzi” (Liä Dsi. Das wahre Buch vom quellenden Urgrund. Die Lehren der Philosophen Liä Yu Kou und Yang Dschu. Jena, 1911).

Šķiet, ka Raini interesējuši arī politiskie notikumi Ķīnā, sevišķi tie, kas saistīti ar Ķīnas kolonizāciju un konfliktu ar Rietumu kultūru. Kādēļ gan vēl viņa un Aspazijas grāmatu plauktos varēja atrasties tādi apcerējumi kā Gu Hong-Minga “Ķīnas aizstāvība pret Eiropas idejām” (Ku, Hong-Ming. Chinas Verteidigung gegen Europäische Ideen: Kritische Aufsätze, 1921), Rūdolfa Eukena un Karsuna Čanga (Zhang Junmai) darbs “Dzīves sarežģījumi Ķīnā un Eiropā” (Eucken R., Chang C. Das Lebensproblem in China und in Europa, Leipcigā, 1922), kā arī Franca Kūna tulkotais darbs par Ķīnas valsts iekārtu (Francz Kuhn “Chinesische Staatsweisheit”, 1923).

Raiņa grāmatu plauktos atrodami arī citi ķīniešu literatūras paraugi, piemēram, diplomāta Čena Jitonga “Ķīnas stāsti” (Tcheng-Ki-Tong. Contes chinois (traduits et adaptes du Liaozhai zhiyi), Paris, 1884), vācu dzejnieka Klabunda atdzejotās ķīniešu poēmas (Chinesische Gedichte / Nachdichtungen von Klabund, Wien) un Li Taipeja dzeja (Li-tai-pei. Gedichte / Nachdichtungen von Klabund. Leipzig).

Raini ieinteresējis Ķīnas kultūrai raksturīgie centieni saskatīt pasauli kustībā, ieraudzīt norises vienojošo kontekstu, jūtams, ka saistoši šķitis izkopt intuitīvo skatījumu uz pasauli kā vienotu, bet mainīgu un zūdošu veselumu[2].

1922. gada janvārī Rainim radusies iecere uzrakstīt lugu “Kung-Tse”. 2. janvāra ieraksts dienasgrāmatā norāda, ka šāda doma varētu būt radusies, lasot filosofisko traktātu krājumu “Liadzi”.

“Ceļos ½ 8, par maz gulējis. Lasu Lia-dzi un tulkoju 20 pantu rindas “Z. zirga”[3]

“Liadzi” (jeb citur “Traktāts “Le-czi” vai “Lia Dsi””) ir senās Ķīnas literatūras piemineklis, filosofisku domu krājums, kura centrā ir ķīniešu domātājs Liadzi. Pastāv pretrunīgi uzskati par to, vai Liadzi ir bijusi vēsturiska vai leģendāra personība. Kā apcerējuma autors minēts Lie Jukou. Apceru krājums pauž daoisma pamatpatiesības Senajā Ķīnā, iespējams, laikā ap 5.–4. gs. p.m.ē[4]. Rainis līdzās Liadzi noliek arī Kungtse jeb Konfūciju – konfūcisma tēvu un Laodzi (Laotse), daoisma pamatlicēju. Šie tēli pārstāv dažādus laikposmus, bet Raiņa izpratnē – pretvaras. “Rainis radāmajās domās visas trīs leģendārās vai pusleģendārās ķīniešu personības – Kungtse, Laotse un Liadzi – minējis līdzās, taču īsti par radāmā darba veidu nebija izšķīries. […] Raiņa apziņā līdz mūža galam iecere par radāmo darbu pilnīgi skaidri neizkristalizējās[5].” Sākotnēji Rainis piezīmējis, ka nepieciešams rakstīt divas lugas “Kung-tse” un “Liadze”, taču, ja sākumā Rainis vairāk pievērsies Liadze tēlam, ar laiku svarīgāks un interesantāks kļuvis “Kungtse”. Lai arī neviena no šīm lugām netika uzrakstīta, dienasgrāmatu ieraksti apliecina, ka dzejnieks apsvēris to nepieciešamību līdz pat savai nāvei 1929. gadā.

Dao kā “radošais tukšums”, pakļaušanās dzīves plūdumam, taču vienlaikus spēja tajā ieklausīties, sajust, ļaut pasaulei izpausties sevī Rainim varēja sasaistīties ar to, ko Rietumu kultūra 19. gs. beigās traktēja kā “ģēnija spēku.” Dzīvības spēks “dzin” ļauj visam izaugt no sevis[6]. Savukārt neiejaukšanās princips un sekošana “ceļam” – saskaņa un harmonija ar dabisko likumu – šķita mazāk uztverama eiropeiskajam antropocentrismam. Konfūcija tikumības mācība Rainim šķita būtiska jebkuras valsts pamatu nostiprināšanas darbā. Rainis izjuta Konfūciju kā tuvāku eiropeiskajai domai, jo Konfūcija mācība aicināja aktīvi iesaistīties dzīves uzlabošanas darbos, izkopjot sevī cildenos tikumus un li – rituālu[7].

Kung-tse jeb Konfūcijs Raiņa lugas iecerē aprakstīts kā “Liela ētiska personība. Kants. […] Domātājs pār laiku un telpu, bet pats ierobežojas – dzejnieks un krājējs. Ģēnijs izturētājs, ne radītājs. Dzīves mākslinieks. […] Valdīt var tik tiklība, valstij jādibinās uz vienkāršiem pamatiem[8].” Lugas dramatisms balstās pretrunās starp Konfūcija un Laodzes uzskatiem, faktiski paredzēts, ka Laotse būtu Kung-Tse antagonists. “Kung-tse – pilsonības sociālisms. Komunisms – Laotse. […] Reizē problēms tas, ka Kung-tse ir tikai talants. Laotse ģēnijs: kārtotājs un radītājs. Arī te Kung-tse sāpes, bet arī attaisnojums. Viņš uzvar Laotse. Bet pūlis Kung-tsi. Visstiprākais ir viszemākais. Pūlis sataisa ceļu tālāk.[9].”

Piezīmes lugai Rainis aktīvi turpinājis veikt laikā no 1922. gada līdz 1923. gada jūnijam. Pēdējā piezīme veikta īsi pirms nāves, 1929. gada 4. jūlijā:

“Abi esam mūžīgi pretstatīgi principi: vienkāršība un daudzkārtība, vientiesība un zināšana. Abi, Kung-tse un Lao-dzi ir sociologi, tā var strīdēties. […] Āzija un Eiropa. Āzijas miers, lielums, zemes tuvums, dabas pārvarība. Iekšēji tomēr Kung-tse tuvāks Eiropai, jo arī aktīvs[10].” Šķiet, ka Rainis šo personību pretstatījumā vēlējies iekodēt arī Āzijas un Eiropas pretrunas, taču ne tikai – arī Latvijas teritorijā šajā laikā aktualizējas komunisma idejas, iekārta, kas taču plaukst turpat blakus – Krievijā – un raisa pretrunīgas emocijas latviešos. Varētu būt, ka Kung-tse tēlā Rainis it kā redzējis arī to pašaizliedzību savas tautas labā, vēlēšanos uzlabot tās stāvokli, ko arī viņš pats izjuta un atzina par pareizu. Iespējams, šie bija daži no iemesliem, kādēļ Rainis uzskatīja, ka būtu svarīgi šo lugu uzrakstīt, pat svarīgāk kā rakstīt “Sokratu”.

Rainis galvenokārt no vācu valodas atdzejojis Li Taipei dzeju, bet starp nedaudzajiem citu Ķīnas autoru darbu atdzejojumiem (nezināma dzejnieka) atrodamas šādas rindas:

“Kad valstij neziedo tu savus spēkus, –

Pret tavu tēviju tas noziegums;

Un, kad tu valstij ziedo savus spēkus, –

Pret tavu labu tas ir noziegums[11].”

Iemesls, kādēļ rakstīšana nevedās, Rainim šķita meklējams tajā, ka drāmas struktūra mazināja lirismu, ko viņš izjuta Ķīnas klasiskajā literatūrā. 1923. gada 16. jūnijā viņš dienasgrāmatā raksta:

“Lasu un piezīmēju par Kungtsi. Nau dramatisma, bet labas krāsas. Temats nākotnei. Tam jāseko Liadzi vai Laotse. […] Nevaru iejūsmināties par Kungtsi. Personiski līdzīgs temats, tas var interesēt. – Kad izstrādā stipri dramatiski, tad zūd filosofija un lirika. Sokrats būtu tāds temats kā “Jāzeps”[12].”

Rainis lugas “Kung-tse” ieceri sasaista ar “Sokrata” ieceri vairākkārt.

“Sokrats. Vai vajadzīgs manā lielā personiskajā sistēmā? Kungtse sagatavo. Vai Sokrats arī? Vai Sokrats dod tik lielas atziņas kā Liadzi? Laotse? […] Pasauls lūzums ir iekš Sokrata. Te sākas jaunais laiks.”

Šis ieraksts tikai vēl vairāk apliecina, cik liela nozīme bija ķīniešu domātājiem Raiņa uzskatu sistēmā. Viņš to atziņas nepārņēma tīrā veidā, bet gan savā ziņā pielāgoja savam pasaules modelim.

Pa laikam un diezgan bieži Rainis dienasgrāmatā piezīmē “lasu ķīniešus”, arī “jātulko Laotse”. 1925. gadā Rainis atkal atgriežas pie domas par lugu “Kung-tse”, piezīmējot, ka “jāraksta”, taču darbs uz priekšu neiet.

Atsauces uz ķīniešu kultūrtelpu jūtamas arī citviet, piemēram, dzejas krājumā “Mēnessmeitiņa”, kura ievadā Rainis izmanto Ķīnas tautas pasaku par Džuang Džou (arī leģendārs ķīniešu filosofs), kurš bijis tauriņš, taču nosodīts un pārvērsts par cilvēku:

“Reiz Džuang Džou sapņoja, ka viņš esot tauriņš, lidojošs tauriņš, kurš juties sveiks un laimīgs un nenieka nezinājis par Džuang Džou. Piepeši viņš uzmodās: tad viņš bija atkal patiesi Džuang Džou. Nu, es nezinu, vai Džuang Džou sapņojis, ka viņš esot tauriņš, jeb vai tauriņš sapņojis, ka viņš esot Džuang Džou, kaut gan, bez šaubām, starp Džuang Džou un tauriņu ir starpība[13].”

Džuang Džou Rainis min arī piezīmēs lugas “Kung-tse” iecerei “pats tauriņš. Džang-Džou[14].”

Krājumā “Mēnessmeitiņa” rodamas arī citas atsauces, piemēram, dzejolis “Kung-tse”:

“Tu taču vēl neesi aizgājis,

Kaut tiku tikām,

Atliku likām

Esi draudējis

Un solījis, solījis, solījis –

Bet, skat!

Tu tā kā Kung-tse vēl tepat

Dzimtenē![15]

Krājuma ievadā Rainis arī pieraksta piezīmes dienasgrāmatas veidā, kur atsaucas uz ķīniešu dzejnieku Li Tai Pe. “Iekš kā pastāv īsti Li Tai-pē poēzijas spēks? Jāizpēta. – Rakstu tepat visu, kas gadās[16].”

Rainis jau ģimnāzijas laikā interesējās par tulkošanu un bija pat apņēmies pārtulkot veselu virkni pasaules klasiķu darbu latviešu valodā, lai bagātinātu latviešu kultūru, šo ieceri viņš daļēji arī realizēja. Turpmāk viņa interese par citām tautām un kultūrām vaiņagojās ar tulkojumiem un atdzejojumiem gan galvenokārt no vācu un krievu valodām. Rainis atdzejojis arī ķīniešu dzeju no vācu valodas, galvenokārt tieši Li Taipei dzeju. Piezīmēs viņš raksta: “Li Tai-pē dzimis 702., miris 763. g. pēc Kristus, ķīniešu mākslinieciskākais un arī iemīļotākais dzejnieks. Eiropā viņš vēl pirms 50 gadiem tika diezgan zemu skaitīts kā “bez satura formālists” un tikai nesen viņu iecienīja arī pie mums[17].” Rainis atdzejojis astoņus Li Taipeja dzejoļus: Pastāvīgie, Kraukļu ķērciens, Kara lāsts, Lielais laupītājs, Ziemas karš, Pie robežas, Laivā, Rudens. Dzejoļi vēsta par mainīgo un nemainīgo, par mīlestību un skumjām, ko raisa mīļotā nāve, tajos lasāms arī nolādējums karam un kara darbiem, kas izposta nevis ceļ, kā arī ilgas pēc dzimtenes, pēc miera, pēc aizejošā laika. Rainis atdzejojis arī trīs nezināmu dzejnieku dzejoļus, arī tajos runa par ilgām pēc dzimtenes, par esošo laiku un par valsti. Visi šie dzejoļi ievietoti tulkotās Austrumu dzejas krājumā “Nemierīga sirds”, kas pirmoreiz tika publicēts 1921. gadā. Iespējams, ka atdzejojumi tapuši trimdas laikā Šveicē, kad Rainim tuva bija zaudētās dzimtenes tēma un prātā turējās idejas par nupat izveidotās Latvijas valsts tapšanu un izaugsmi. Ārpus krājumiem publicēts vēl kāds Ķīniešu dzejolis, kas ņemts no traktātu krājuma “Liadzi”, Rainis par tā autoru uzskatīja dzejnieku Lie Jukou, un motīvus no “Liadzi” izmantoja, rakstot arī savu bērnu dzeju.

“Tālais gars

 

Netverams, bez robežām

Tver mērķi pats iz sevis

Tas tālais gars.

 

Nebeidzams un bez daļām

Slēdz loku pats iekš sevis

Tas tālais gars.

 

Redzamais līdzi kā neredzamais

Nespēj pret to;

Svēta un gudra nespēj tur bilst,

Gari un dēmons nespēj tur bēgt.

 

Tas, kas balstās uz sevi pats,

Tas tālais gars –

Klusina, darina,

Līdzina, lēnina.

Vada un gaida

Pats[18].”

 

Tulkojums tika publicēts 1926. gadā laikrakstā Jaunākās ziņas[19]. Īsi pirms savas nāves (1929. gada 4. jūlijā) Rainis atdzejojis ķīniešu tautas dziesmu, kas pirmo reizi publicēta Raiņa kopoto rakstu 8. sējumā 1980. gadā.

“Zemnieks un ķeizars

 

Saule lec, –

Es eju darbā;

Saule riet, –

Es eju dusā;

Aku izraku, –

Tad dzeru;

Druvu aparu, –

Tad ēdu;

Ķeizars – ?

Ko tas manim deva?[20]

Noslēgumā jāatzīst, ka Raiņa interese par ķīniešu filosofiju un literatūru stipri pieaug sākot no 1920. gada. 1922. gadā rodas lugas iecere, kas gan tā arī neiegūst konkrētu lugas formu. Šajā laikā Rainis un Aspazija ir atgriezušies no trimdas Šveicē, sumināti kā dzīvie klasiķi, palikuši it kā ārpus tā laika latviešu literātu vides. Rainis daudz domā par jaunizveidoto Latvijas valsti, iesaistās politiskajos procesos, cīnās par Latvijas tautas gara un kultūras stiprināšanu. Jāsecina, ka Ķīnas gadsimtiem senās idejas par to, kas veido stabilas valsts pamatus, Raini visvairāk piesaistīja tieši ķīniešu literatūrai, taču ne tikai. Tas bija, pirmkārt, arī šīs literatūras liriskums, smalkā, izjustā poēzija un filozofiskums. Savā ziņā Rainis vēlējās pārņemt tieši šo liriku un integrēt to savā dzejas valodā, kā tas manāms krājumā “Mēnesmeitiņa”. Dzejnieku  interesēja arī Eiropas koloniālisma krahs, kultūru sadursme, jo tikai tas, kurš atrodas ārpus konkrētās kultūras, spēj to ieraudzīt kā citādu, eksotisku skaistumu, taču tajā pat laikā – nomokās ar apziņu, ka nekad to līdz galam nespēs saprast, jo nav tajā dzimis.

[1] Rudzīte, Gunta. (1989). Rainis un Rihards Rudzītis. no krāj. Raiņa gadagrāmata 1989, Rīga: “Liesma”, 135. lpp.

[2] Kūle, Maija, Kūlis, Rihards. (1998).  Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 109. lpp.

[3] J. Rainis. (1986). Kopoti raksti 30 sējumos. 25. sējums. Rīga,   94. lpp.

[4] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,. 403. lpp.

[5] Turpat, Viktora Hausmaņa komentāri, 404. lpp.

[6] Kūle, Maija, Kūlis, Rihards. (1998). Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 115. lpp.

[7] Turpat, 122. lpp.

[8] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,  232. lpp.

[9] Turpat, 233. lpp.

[10] Turpat, 237. lpp.

[11] J. Rainis.(1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  218. lpp.

[12] J. Rainis. (1986). Kopoti raksti 30 sējumos. 25. sējums. Rīga,  131. lpp.

[13] J. Rainis. (1978). Kopoti raksti 30 sējumos. 3. sējums. Rīga,  389. lpp.

[14] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,  234. lpp.

[15] Turpat, 402. lpp.

[16] Turpat, 391. lpp.

[17] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  219. lpp.

[18] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga, 414. lpp.

[19] Turpat, Birutas Gudriķes komentārs, 574. lpp.

[20] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  486. lpp.


alus_1 ALUS BRŪVĒŠANAS TRADĪCIJAS LATGALĒ

Raksts un pētījums tapis UNESCO kultūras nedēļas (8.–14. oktobrim) ietvaros, kuras tēma ir „Izstāsti mantojumu”.

Nu taidu šaidu mīžu vuorpu
Padareju oluteņu;
Nūdzirdēju kaimineišus,
Ļipys vīn kustynava.
[Jasmuiža]

Latgale ir novads ar senām amatu un prasmju tradīcijām, kas spējušas saglabāties gadsimtiem ilgi. Tomēr mūsdienās novadā līdzīgi kā pasaulē pamazām izzūd, pārveidojas un tiek mūsdienīgotas senās tradīcijas, kultūra, dzīvesziņa, arī amatu prasmes. Viena no tām ir arī mājas alus brūvēšanas tradīcija.

Vēsturiski alu ieguva jau vismaz kopš 4000. gada p.m.ē., to pazina senie šumeri, ēģiptieši un mezopotāmieši. Arī Latgale var lepoties ar senām alus darīšanas tradīcijām, jo alus visos laikos ir bijis neiztrūkstošs svētku simbols. Ne velti šim gardajam, putojošajam dzērienam veltītas tik daudzas dainas un dziesmas. Mūsdienās mājas alus brūvēšanas tradīcijas, izmantojot tradicionālās metodes un traukus, vēl ir saglabājušās, tomēr salīdzinoši nedaudz ir to meistaru, kuri šīs tradīcijas turpina. Latgalē ir meistari, kuri alu brūvē pārsvarā savām vajadzībām, taču tādu nav daudz, un lielākoties tie ir gados veci. Alus brūvēšanas tradīcijas šie vīri galvenokārt mācījušies no saviem tēviem, vectēviem vai kaimiņu meistariem. Tomēr alus darītāju ar katru gadu paliek arvien mazāk, jo vecuma dēļ viņi šo amatu vairs nespēj veikt. Latgalē tikai viens meistars – Dainis Rakstiņš Bērzpilī – interesentiem rāda alus darīšanas procesu un dzērienu piedāvā tūristiem. Novadā līdz šim nav rīkoti mājas alus darīšanas tradīcijām veltīti pasākumi, kur interesenti varētu iepazīt tradīcijas, vērot vēsturisko alus darīšanas procesu un visu, kas saistīts ar mājas alus brūvēšanu.

Tāpat arvien mazāk paliek teicēju, kuri vēl zina un dzied latgaliešu svētku dziesmas, tai skaitā arī dziesmas par alu, jo kur tad svētki bez saldā, gardā miestiņa.

Arī topošais dzejnieks Rainis jeb Jānis Pliekšāns, jaunībā dzīvojot tēva nomātajās muižās Latgalē, iepazina un iemīlēja gan latgaliešu valodu, gan tās ļaudis, tradīcijas un folkloru. Īpašu interesi viņam raisīja latgaliešu kāzu tradīcijas un apdziedāšanās dziesmas, kuras viņš pierakstīja no vietējām teicējām Višķu, Jasmuižas un Aglonas pusē, kā arī uzrakstīja apcerējumu “Daugavpils apriņķa Višķu pagasta kāzu ierašas” – tajā dzejnieks aprakstījis kāzu norisi un tradīcijas Višķu un Jasmuižas pusē 19. gadsimtā. Protams, ka kāzas Latgalē nebija iedomājamas bez alus un apdziedāšanās dziesmām. Rainis aprakstījis jauņiča sagaidīšanu līgavas mājās, kur: „Jauniķam pī slīkšņa dūd ols i maizes, a brandini svōtam.”.

Arī pašam topošajam dzejniekam – Pēterburgas universitātes studentam – reizēm paticis iedzert alu, vīnu un šņapstu, liecina viņa dienasgrāmatas un vēstules mājiniekiem. Tajās alus tiek minēts samērā bieži, piemēram: „Pa Lieldienām gan kādu balli sataisīsim, alus nodzersimies un pīrāgu paēdīsim, un tad atkal sāksim bikšu pakaļu plēst.” /Raiņa vēstule K., D, L. un D. Pliekšāniem Pēterburgā 1885. gada 21. martā/. „… mēs ar iemanījāmies tagad pusdienā vis pa krūzītei alus dzert, tas vairs nekā neskādē pie mācīšanās…” / Raiņa vēstule K., D, L. un D. Pliekšāniem Pēterburgā 1888. gada 3. maijā/.

Lai saglabātu nemateriālā kultūras mantojuma vērtības kā kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avotu, veidotu pēctecības un mijiedarbības sajūtu, veicinātu cieņu pret cilvēka radošo darbību konkrēta amata prasmju tālāknodošanā, saglabātu un popularizētu Latgales reģiona tradicionālā amata – alus darīšanas – prasmes, kā arī akcentētu Latgales novada nemateriālās kultūras savdabību Latvijas kultūras kontekstā, Raiņa muzejs “Jasmuiža” un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs 2018. gadā sagatavoja projektu “Nu taidu šaidu mīžu vuorpu padareju oluteņu”, kuru atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.

Projekta ietvaros abu muzeju darbinieki kopā ar videooperatoru Aigaru Lielbārdi devās ekspedīcijā un Preiļu, Riebiņu un Vārkavas novadā ierakstīja audio un videointervijas ar Helēnu Kivlenieci (Preiļu novads) un Broņislavu Gavari (Vārkavas novads), kā arī viņu dziedātās latgaliešu godu dziesmas. Videooperators A. Lielbārdis nofilmēja tradicionālo alus darīšanas procesu, kuru demonstrēja Viktors Vjakse (Riebiņu novads). Līdz 2018. gada beigām nofilmētais materiāls tiks samontēts, izveidojot videofilmu par alus darīšanas tradīcijām Latgalē. Projekta ietvaros tapušie audio un video materiāli tiks ievietoti Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja un Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājumā. Savukārt videofilma tiks demonstrēta izstādē par alus darīšanas tradīcijām Raiņa muzejā „Jasmuiža”.

Mag. art. Solvita Kleinarte,

Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece

Pielikumā audiofaili:

  • fragmenti no intervijas ar alus darītāju Viktoru Vjaksi (dzimis 1976. gadā, alu brūvē Riebiņu novada Pieniņos).

Tālums starp balto un balto OJĀRS VĀCIETIS. TĀLUMS STARP BALTO UN BALTO

Ar cieņu pieminot Ojāru Vācieti 79. dzimšanas dienā, izdevniecība „Upe tuviem un tāliem”, sadarbībā ar Ojāra Vācieša muzeju, izdevusi dzejas un mūzikas izdevumu „Ojārs Vācietis. Tālums starp balto un balto”.

Muzeja vadītāja Ieva Ķīse jau sen lolojusi ideju par daudzpusīgu un reizē koncentrētu dzejnieka darbu izdevumu. Krātuves arhīvi glabā vairākus desmitus (!) CD ar dzejnieka ierunātu dzeju, un pilnīgi dabiska ir vēlēšanās kaut nelielu daļu no tā laist pasaulē visiem interesentiem pieejamā veidolā. Laimīga satikšanās ar mecenātu Sandi Bērtaiti nu realizējusi šo ieceri dzīvē. Ar Sanda Bērtaiša un zvērinātu advokātu biroja Adversus atbalstu izdots darbs, kas apkopo dzejas izlasi un divus CD (kompaktdiskus).

Pirmajā kompaktdiskā ieskaņota dzeja paša autora lasījumā. Pēc rūpīgas atlases klausītāju vērtējumam izraudzīti 73 dzejoļi, bet pacietīgākajiem te iespējams arī kāds pārsteigums. Otrajā CD dzirdams Artūra Maskata dziesmu cikls aktiera balsij un klavierēm si minors. Šajā darbā dzeja, mūzika un Ivara Kalniņa vokālais izpildījums kopā ar komponista instrumentālo pavadījumu sasniedz reti sastopamu emocionālu saskaņu. Jāpiebilst, ka si minors līdz šim glabājies Latvijas Radio arhīvā un nav bijis izdots.

Albuma noformējumam izraudzīts foto mākslinieka Ojāra Martinsona radītais melnbalto fotogrāfiju cikls, kurā dzejnieks attēlots pārdomu gājienā pa Torņakalna staciju un Arkādiju.

Grāmatu un mūzikas ierakstu tirdzniecības vietās ieraksts būs pieejams no 13. novembra.

Ojāra Vācieša muzejā izdevuma cena Ls 6,50