Ēka Panevēžā, kur 1897. gadā dzīvoja Rainis un Aspazija. RAIŅA UN ASPAZIJAS SAVSTARPĒJĀ SARAKSTE. 1. turpinājums

Mums ir zināms abu pirmās tikšanās un iepazīšanās datums – 1894. gada 18. (30.) janvāris, kad lugas „Vaidelote” autore Aspazija ierodas pie „Dienas Lapas” redaktora Jāņa Pliekšāna. Dienu vēlāk avīzē publicēti viņas dzejoļi „Mūsu mīlestība” un „Nirvāna”, bet vakarā – „Vaidelotes” pirmizrāde, skatītāju vidū un gaviļnieces sveikšanā klātesot arī tam, kura dzejnieka vārdu „Rainis” vēl nav dzirdējis neviens.

Mums ir zināms arī pirmās vēstules tapšanas laiks – „Rīgā II/4/94”, kas sākotnējās, vēl Aspazijas dzīves laikā tapušās publikācijās mazliet neierastās datējuma formas dēļ no 4. februāra pārtapis par 2. aprīli. Un – pāri gadu desmitiem – kā sarakstes dialoga izskaņas akords Raiņa pēdējā vēstule Aspazijai – atklātne no Kairas uz Baznīcas ielu Rīgā, rakstīta 1929. gadā, domājams, 9. maijā, ar vārdiem „Lido, lido” paraksta vietā.

Šajā vēstuļu kopā – abu dzejnieku savstarpējās sarakstes publikācijas 1. turpinājumā – iekļauts laiks līdz 1897. gada jūnija beigām, kad Rainis pēc relatīvi saudzējošā režīmā pavadītām dienām Panevēžas cietumā tiek pārvests uz Liepāju, kur viņam tiek inkriminēta apsūdzība un apstākļi daudz skarbāki.

Būtiska Aspazijas vēlāk rakstīta piezīme 1894. gada 18. (30.) maija Raiņa vēstulei, „kad viss ir kā brīnumjauks sapnis”: „Manas domas bij tās, ka tādiem cilvēkiem kā mums ar Raini labāk vajadzētu palikt tikai draugiem. Bet dzīves apstākļi tomēr piespieda rīkoties citādi. Raini arestēja, un viņu vajadzēja glābt. Tagad sakās tā lielā mīla, kas līdzīga mātes mīlai un kas prasa uzupurēšanos un sevis ziedošanu.” (RuA, 34.lpp.)

Raiņa atstādināšana no „Dienas Lapas” redaktora amata, bet jo īpaši viņa arests un cietuma laiks lielā mēra pieklusina arī Aspazijas daiļradi un viņas vārda popularitāti literārajā un sabiedriskajā dzīvē. Pirmā, jau 1895. gadā kopā ar Raini sakārtotā dzejoļu krājuma „Sarkanās puķes” iznākšanu novilcina ne tikai izdevējs, bet arī pašas autores prombūtne.

„Vaidelotes” triumfālie panākumi, „Zaudētu tiesību” un „Neaizsniegta mērķa” izraisītā polemika, Aspazijas lugas IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku programmā Jelgavā, arī citās lielākajās Latvijas pilsētās, agrāk noraidītās „Saules meitas” izdošana, viņas asie publicistiskie priekšlasījumi un principiālā nostāšanās pret Rīgas Latviešu biedrības aprindām – tas viss Aspaziju bija pacēlis sabiedrības redzamāko sieviešu virsotnē. Būdama blakus advokātam Ivanam Hristoforovičam, arī Panevēžas oficiālo amatpersonu hierarhijā viņa ieņem cienījamu, tiesa gan, juridiskajā izpratnē visai divdomīgu lomu, par ko vēlākajos notikumos nākas pārliecināties ne reizi vien.

Kratīšana Raiņa un Aspazijas dzīvesvietā 1897. gada 25. maijā (6. jūnijā) nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un Aspazijas ar zināmu humora devu stāstītā epizode, kā viņa toreiz, prokuroram cieši acis skatīdamās, bīstamākos papīrus paslēpusi sev zem svārkiem, jau pieder krietni vēlākam laikam. Tolaik izmeklētāju rīcībā ir nonākuši daudzi kompromitējoši materiāli, un velti abi dzejnieki līdz pēdējam cer, ka Raiņa arests aprobežosies tikai ar 26 dienām t.s. Rašmeiera lietā. (Starp citu, sākumā aizdomās turēto personu vidū figurējusi arī Aspazija.)

Tagad vēstuļu apmaiņa notiek galvenokārt slepus – visbiežāk ar pārtikas grozu, kurā Aspazija nez arestantam ēdienu, un vienmēr jāpatur prātā, ka lapiņu var pamanīt kāda sveša acs. Pārtikas grozā parasti ir arī loksne lapu no Gētes „Fausta” – tulkošanai kārtējam „Mājas Viesa Mēnešraksta” numuram. Atpakaļ ceļo gan paveiktais „pensums”, gan jautājumi, kas prasa skaidrojumus un paliek Aspazijas ziņā. Gadās ierastais ritms sašķobās, kā todien: „Es kļuvu bēdīga, ka vakar Tev neuzrakstīju, es iedomājos, ka Tu uziesi augšā, meklēsi groziņā, bet neko neatradīsi, un tad mans mazbumbulītis paliks bēdīgs, bet es netiku pie rakstīšanas, lai kā ari gribēju. No Tevis arī groziņā nekā neatradu. Bumbulīt, nedusmojies, ka neatbildu uz mazajām lapiņām, šodien es neiešu un rīt arī ne, kamēr „Fausts” būs no kakla nost, manas actiņas arī ļoti sāp, tas tiešām ir izmisums.” Un vēl tajā pašā vēstulē: „(..) kā gan es ilgojos pēc Tevis, neizsakāmi, kā es skaitu stundas un katru rītu uzgriežu saulespuķīti.”

Firmas Schwrzwald sienas pulkstenis melnā koka rāmītī (tagad glabājas Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros), kas vāciski rakstītajās vēstulēs dēvēts – Sonnenblume – un dažādos tulkojumos saukts gan par saulespuķīti, gan saulgriezīti, kļuvis arī par dzejnieku korespondences glabātuvi. Pāris gadus vēlāk, 1899. gada rudenī, vēstulē Rainim uz Slobodsku Aspazija mēģina uzzīmēt un aprakstīt savas istabas iekārtojumu: „Pie rakstāmgalda es sēžu dienā. Tev ir krēsliņš pa labi no loga. (..) Uz kumodes spogulītis, pie sienas saulespuķīte, vienmēr uzvilkta, bet vispirms mīlulītis noskūpstīts, arī gulēt ejot. Uz rakstāmgalda rakstāmpiederumi, kas piesieti ar zaļu diegu, un Tava bildīte. Beidzamās vēstulītes tiek nēsātas kabatā, vecākās glabātas saulespuķītē. Ja tā ir pavisam pilna, tad visu aizved uz Jelgavu un ieslēdz pie citām vēstulītēm kopā ar sarkano šallīti.”

Arī šajā vēstuļu kopā publicētās vēstules pie mums nonākušas no dzejnieku „saulespuķītes”.

Jānis Zālītis, Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

Raiņa un Aspazijas savstarpējās sarakstes 1. turpinājumu, lūdzu, lasiet šeit!

Citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un mājas lapu http://www.memorialiemuzeji.lv obligāta!

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1897. gada jūnijs).


Aspazijas vēstule Rainim, RTMM 15617. RAIŅA UN ASPAZIJAS SAVSTARPĒJĀ SARAKSTE (1894 – 1929)

Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē glabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairāk nekā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – gandrīz 14 420 vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti, iekļaujot tajā arī dažādos avotos publicēto epistulāro materiālu, kuru oriģināli nav saglabājušies, veido vairāk nekā 2500 vēstuļu latviešu, vācu un krievu valodā. 2009. gadā šī divu pasaules mēroga radošu personību savstarpējā korespondence, kas gan materiāla apjoma, gan satura ziņā ir unikāla parādība kultūras vēsturē, kam arī pasaulē grūti atrast analogu, tika iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Raiņa un Aspazijas savstarpējā korespondence, kuras neliela daļa lasītājiem kļuva pieejama jau Aspazijas dzīves laikā, nekad nav publicēta pilnā apjomā un līdz šim nav bijusi pieejama kā vienots avots, proti, kā abu sarakstes partneru dialogs, kurā vēstule sekotu vēstulei, ļaujot pilnībā izsekot tekstu savstarpējai sakarībai. Plašu publikāciju 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvoja vienīgi Raiņa vēstules Aspazijai: tās iekļautas piecos (19.–23.) no trīsdesmit sējumiem dzejnieka Kopotu rakstu zinātniskajā izdevumā (1977–1986), taču gandrīz piecsimt vēstuļu palikušas ārpus tā. No Aspazijas vēstulēm Rainim publicēta pavisam neliela daļa, arī dzejnieces Rakstos (1985–1988) apjoma ziņā tām atvēlēta visai pieticīga vieta, turklāt daudzviet teksti iespiesti ar īsinājumiem.

20. gadsimta 30. gados maksimāli pilnīgu savstarpējās sarakstes publikāciju bija iecerējusi pati Aspazija redakcionālā sadarbībā ar brāļiem Birkertiem, pirmās (un vienīgās) grāmatas „Rainis un Aspazija. Dzīvē un mākslā. Sarakstīšanās” (1937) ievadījumam liekot moto: „… Ar savu dziļu mīlestību uz visu tautu es nododu divu cilvēku mūžu, neraugoties ne uz kādiem iebildumiem, nedz draudiem, tautas rokās, lai viņa kā mīļa māte savus bērnus, kas daudz cietuši, varbūt arī kādreiz maldījušies, nosoda vai glauda, – tas mūsu garīgais testaments.” Plānots, ka „šis sarakstīšanās dokumentu kārtojums parādīsies atklātībā iespējami pilnīgā hronoloģiskā un psiholoģiskā sakarībā un būs pa daļai biogrāfisks romāns, pa daļai Raiņa un Aspazijas kopīga autobiogrāfija vēstuļu formā”.

Iesāktais darbs tomēr paliek bez solītā turpinājuma, hronoloģiski ietverot laika periodu tikai dažu gadu garumā, pēdējā publicētā Raiņa vēstule datēta Liepājas cietumā 1897. gada 14. augustā. Nevar neatzīmēt arī visai daudzās tekstoloģiska rakstura kļūdas, tāpat no krievu un vācu valodas tulkoto tekstu aptuvenību un neprecizitātes.

Raiņa un Aspazijas sarakste devusi vielu arī vairākiem daiļdarbiem, kā Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša „Zvaigzne iet un deg un…” (teātrī 1967., grāmatā 1969. gadā), Valda Rūmnieka un Andreja Miglas lugai „Ērkšķu krekls, zvaigznes ceļš” (1984), Haralda Ulmaņa izveidotajai un režisētajai vēstuļu un dzejas kompozīcijai „Saules dēls un Mēness meita”, kas 1990. gadā izrādīta Liepājas teātra Mazajā zālē. Plašs sarakstes materiāls izmantots Jāņa Kalniņa, Roalda Dobrovenska, Saulcerītes Vieses biogrāfiskajos romānos par Raini un Aspaziju, galvenokārt Slobodskas posma vēstules – Līvijas Volkovas monogrāfijā „Blaumaņa zelts”.

Raiņa un Aspazijas muzejā jau vairākus gadus rit darbs pie Raiņa un Aspazijas sarakstes sagatavošanas publicēšanai pilnā apjomā, resp., sniedzot lasītājam vēstuli pret vēstuli tās oriģinālvalodā un tulkojumā latviešu valodā, papildinot izdevumu ar zinātnisko aparātu (ievadapcere, komentāri, rādītāji u.c.) un bagātīgu foto materiālu. Sarakstes publikācija plānota 6 sējumos.

Raiņa un Aspazijas korespondences 1. sējumā iekļautas vēstules no savstarpējās sarakstes sākuma 1894. gada februārī līdz 1897. gada decembrim, kad dzejnieki, jau kā laulāts pāris, dodas uz Raiņa pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā.

Jānis Zālitis, Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

Pirmās 53 vēstules no Raiņa un Aspazijas savstarpējās sarakstes, lūdzu, lasiet šeit!

Citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un mājas lapu http://www.memorialiemuzeji.lv obligāta!

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1894. gada februāris – 1897. gada jūnijs)

Komentāros lietotie saīsinājumi