Bibliotēka ANDREJA UPĪŠA RĒGS PAR SKRĪVERIEM

Andrejs Upīts pavisam droši ir viena no personībām, kuru Latvijas valsts simtgadē pieminēt nav diez ko ērti. Varētu izlīdzēties ar ierastu ielāpu šādās situācijās: “pretrunīga personība”, taču nekā pretrunīga te nav. Andrejs Upīts nekad nav atbalstījis ideju par to Latviju, kuras simtgadi šogad svinam.

1919. gadā viņš ar prieku piedalās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu padomju kongresā, kas pieņem Padomju Latvijas konstitūciju, un iesaistās Stučkas valdības darbā kā Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs. Arī 1940. gadā un vēlāk viņš saviļņots atdod visus spēkus “jaunās padomju demokrātijas izveidē un nostiprināšanā”, kā to formulē viņa biogrāfs Kārlis Krauliņš.

Un, šķiet, arī pašam Upītim diez ko nepatīk, ka vēlamies rakstīt par viņa kādreizējo dzīvesvietu Simtgades projekta ietvaros. Lai gan materiālists, marksisma-ļeņinisma adepts, ateists Upīts, visticamāk, ko tādu, dzīvs būdams, nosauktu par vecu sievu runām, šķiet, viņa rēgs šo pasauli nav pametis un joprojām cenšas iejaukties dzīvo pasaulē, izrādīdams savu gribu. Tādas domas nāk prātā šī mūsu apmeklējuma sakarā. Bet par visu pēc kārtas.

“Neparasta izjūta satrauc mūs, kad braucam pa Rīgas-Daugavpils šoseju uz Skrīveriem – Andreja Upīša dzimto vietu,” 1964. gadā savā monogrāfijā par Upīti raksta Kārlis Krauliņš. “Tā ir izjūta, ko pārdzīvojam allaž, no tagadnes virsotnēm nokāpjot pagātnes dzelmēs. Šķiet, nekur citur Latvijā mēs nemanām tik tieši un tik ilgi dažādu laikmetu savijumu, nekur citur šodienas īstenībai nav apkārt tik jūtams un iekšēji spraigs, gadu simteņus pārtverošs atmiņu slānis.” Šķiet, ne ap vienu literātu latviešu rakstniecības vēsturē tik spraigi nesavijas vēsturisko naratīvu pārmaiņas kā ap Upīti, kurš garajā mūžā (1877-1970) pieredzēja cariskās Krievijas varu, divus pasaules karus, padomju okupāciju, ko gan viņš nepiedzīvoja tā nosauktu. Krauliņa vīzijā ceļš uz Upīša muzeju līkumo caur vēsturi un mītu: ap Salaspili “kā rēgs uzaust atmiņā latvju zemes asiņaino iekarotāju pēcteču hitleriešu ierīkotā moku un nāves nometne”, pēc tam seko “Lielvārde – Lāčplēša  dzimtene. Krasts, no kura viņš Daugavā notriecis Melno bruņinieku”, līdz otrā krastā paliek upes vizmainos ūdeņos spoguļojamies Jaunjelgava – “Zaļās zemes” Klidziņa. Esam Skrīveros.

Jā, esam Skrīveros kādā jūlija sestdienā. Mums nav izdevies sazvanīt Upīša memoriālo muzeju, tomēr laika līdz nākamā raksta iesniegšanai ir maz, tādēļ dodamies tāpat, pārsteiguma vizītē. Skrīveros mūs jau sagaida norādes uz Andreja Upīša bibliotēku, melnā akmenī cirsta Andreja Upīša galva pie Andreja Upīša vidusskolas (tēlniece Lea Davidova-Medene) un Andreja Upīša citāts ceļa malā: “Raudas krogs kā pārbraukts zirgs ar izliektu, zaļi nosūnojušu salmu jumta muguru.” Un kaut kur te vienam no mums paliek slikti. Vājinieks apsēžas uz “Skrīveru saldumu” veikala kāpnēm, taču, par laimi, tajā iegādātais ūdens un dziļa elpošana palīdz atlabt.

Lavierējam tālāk pa remonta izrakumiem uzarto Daugavas ielu, līdz lēnām iesoļojam plaši atvērtā Andreja Upīša sētā. Uzmetuši skatu vēl vienai Upīša galvai pie ieejas, pa glīti nogrābtu grants taciņu nonākam uz lieveņa ar koka soliņiem katrā malā. Parādes durvis ir slēgtas. No mājas otras puses izdzirdam smieklus un cerīgi dodamies pa nopļauto mauriņu ābeļdārzā. Mūsu skatam paveras zaļš tukšums un mēma, aizvērta aka. Smiekli un sarunas pieklusuši, un pieņemam, ka tie būs nākuši no blakussētas. Mājas sānu durvis ir slēgtas.

Nu nekas, uz durvīm ir telefona numuri, taču, kā gadījies, kā ne, viens no mūsu tālruņiem izlādējies jau Skrīveru stacijā, lai gan bija atlikuši vēl 14%, bet tagad nomirst arī otrs telefons. Tā nu griežamies atpakaļ un nākamajā dienā dodamies uz Jelgavu – uz Ādolfa Alunāna muzeju. Starp citu, pašā literārās darbības sākumā Upīts aktīvi publicēja epigrammas Alunāna izdotajā “Zobgala kalendārā”. Kas zin’, varbūt Andrejs grib caur mums nosūtīt vecajam Ādolfam uz Jelgavu sveicienus.

Nākamajā reizē esam apdomīgāki. Esam sazinājušies ar muzeja darbinieci Inesi, sarunājuši ierašanās laiku un izbrīvējuši piektdienas otro pusi, lai pagūtu aizbraukt uz Skrīveriem. Steidzamies uz staciju, kur izrādās – esam nepareizi paskatījušies vilciena atiešanas laiku. Pēdējais vilciens nokavēts, un nākamā diena aizņemta. Kad zvanām, lai atvainotos un paziņotu par neierašanos, Inese laipni piekrīt mūs uzņemt svētdienā, kad muzejam oficiāli ir brīvdiena. Tāpat nākšot datoriķis. Trešais mēģinājums iekļūt Upīša mājā izrādās veiksmīgs. Nu jau ir rudens, kad ierodamies Skrīveros. Inese mūs sagaida mājas priekšā, un arī šoreiz vispirms apskatām dārzu, no kura iepriekšējā braucienā šķita nākam smiekli.

Jau pēc pirmajiem Ineses jautājumiem par to, cik tad mums laika un cik daudz esam gatavi klausīties, top skaidrs, ka esam sastapušies ar vienu no tiem muzeju cilvēkiem, kuru dzīve ir nesaraujami saaugusi ar viņu gādībā nodoto muzeju, tomēr tā nav nolemtība, bet gan pat pēc divdesmit darba gadiem joprojām dzīvs entuziasms un aizrautība, ar kuru Inese stāsta par šo vietu. Izrādās, viņa pat dzīvo tepat blakus un veicamajos pienākumos ietilpst ne tikai tas, ko parasti iedomājamies muzejniekus darām, bet arī zāles pļaušana, visas plašās teritorijas un pašas mājas uzkopšana, remontēšana, un, kad tās gaitā jāpārkrāso sienas, būvmateriālu veikalā ir jācenšas sadabūt autentisko krīta krāsu, ko pēc pirmās pārdevēja neizpratnes tomēr izdodas atrast. Nu, un jā, vēl viens pienākums – sadzīvot ar mājas saimnieka rēgu. Bet par to nedaudz vēlāk. Tagad neliels ieskats šīs vietas pirmsākumos un arī dendroloģiska ekskursija.

1908. gadā Upīts met mieru skolotāja darbam, jo nu spēj iztiku sagādāt ar rakstāmspalvu, un nolemj pārcelties no Rīgas atpakaļ uz dzimto pusi, uz Skrīveriem. Sievastēvs par 500 rubļiem iegādājies pūrvietu zemes, ko apdzīvo egles. Talkā nāk znots, un abi kopā no kokiem atbrīvojas. Andrejs kā nekā vēl kopā ar savu tēvu ir līdis līdumus, kas ir ellišķīgs darbs. Nogāztās egles kalpo arī kā būvmateriāli mājai, kuras plānu zīmē rakstnieks pats. 1909. gadā māja ir pabeigta ar visiem trim skursteņiem uz jumta, kas tolaik esot bijusi turības zīme.

Jaunajā mājā līdz Pirmajam pasaules karam Upīts, kā atzinis pats, pavada ārēji mierīgāko laiku savā dzīvē. No tapušajiem darbiem jāmin noveļu krājuma “Mazas traģēdijas” sakārtošana, romāni “Jauni avoti”, “Sieviete” un “Zelts” un neskaitāmi raksti, kritikas, polemikas vismaz divās frontēs – pret, kā teiktu padomju laikā, buržuāziskajiem nacionālistiem, no vienas puses, un dekadentiem, no otras puses.

Lai atpūstos no nemitīgās ideoloģisko pretinieku atmaskošanas un marksisma pozīcijas bīdīšanas, Upīts stāda un iekopj.

Kā skaudri savā “Latviešu literatūras vēsturē” raksta Guntis Berelis, “Upīša dogmatisms ir padarījis bezvērtīgus visus viņa teorētiskos apcerējumus, iznīcinājis krietnu daļu no viņa prozas darbiem, bet no kritikas pāri palikusi vienīgi ironiskā un provocējošā stilistika”. Tomēr varētu teikt, ka fiziskajā pasaulē viņš ir atstājis pozitīvas pēdas, un tie ir viņa stādītie un koptie koki. Tā nu pašlaik joprojām slejas pirmais viņa te stādītais koks – osis, kas nu jau ieguvis dižkoka statusu, tomēr sācis nīkt: iemetusies trupe, un, visticamāk, drīz tam būs jākrīt. Turpat blakus – mežābele kā atgādinājums par kādu bērnībā skatītu mežābeli.  Pie pašas mājas aug sarkanā kļava, kas rudeņos iekrāsojas mūsu parastajām kļavām neierastos sarkanos toņos. Lai paliek mīkla, vai te slēpjas arī kāda simbolika attiecībā uz paša stādītāja sarkanumu. Tāpat muzeja sētā aug valrieksta koks, kuru Upīts ceļā no Rīgas nočiepis dendrārijā. Divdesmito gadu sākumā iestādītas arī Grāvenšteina ābeles, kas joprojām, pēc teju, teju simts gadiem, dod ražu. Kamēr te nebija sākušās Pirmā pasaules kara kaujas, šajā vietā augušas citas ābeles, taču kara laikā tās nodegušas kopā ar visu triju skursteņu kronēto māju.

1915. gada vidū māju nākas pamest, jo to savām vajadzībām pārņem Urālu kazaku karaspēka daļa.

Upīša turpmāko piecu gadu gaitu aprakstam nāktos pārstāstīt vēstures mācību grāmatu, tomēr uz mājas likteni viņa ceļš šajos laikmeta griežos tiešā veidā neattiecas. Īsumā var teikt, ka padsmito gadu otrajā pusē Upīts veic pēdējo soli, kas viņa komunista pārliecību pārceļ nākamajā, neatgriezeniskajā līmenī – no teoretizēšanas un polemikas līdz reālai darbībai, kaļot plānus latviešu kultūras attīstībai zem komunistiskā karoga.

1920. gadā Upīts atgriežas no Krievijas un taisnā ceļā dodas uz cietumu, kur pavada četrus mēnešus. Notiesāts viņš gan netiek, jo Satversmes sapulce pieņem amnestijas aktu. Honorārs par cietumā tapušo romānu “Ziemeļa vējš” (cietumā viņš uzraksta arī noveļu krājumu “Vēju kauja”!) ļauj 1921. gadā sākt celt māju uz karā nodedzinātās pamatiem. Pamazām tiek atjaunots dārzs. Skrīveros Upīši gan dzīvo tikai vasarās, pārējā laikā Rīgā – Ģertrūdes ielā.

Bibliotēka

Mājā ienākam pa sētas durvīm un dodamies uz viesistabu. No līdz šim apmeklētajām rakstnieku dzīvesvietām Upīša memoriālais muzejs priekšmetu un iekārtojuma ziņā ir askētiskākais, tomēr telpas, iespējams, visautentiskākās, tuvākās tam, kādas tās bija, kad šajā vietā mitinājies rakstnieks, kurš pats, starp citu, 1952. gadā māju nodevis muzeja vajadzībām, pirmās istabas pats arī iekārtojis, vien tagad kaktā pie griestiem ik pa brīdim iemirgojas signalizācijas kustību sensora kārbiņa, atgādinot par mūslaikiem. Te nav gaisa mitruma un temperatūras mērierīču un regulatoru kā nesen atjaunotajos muzejos, šķiet, nav arī dūmu detektoru, kas vienmēr izskatās nedaudz jocīgi tādās vietās kā, piemēram, Blaumaņa “Braku” ēku iekštelpās. Ziemā mājā ir jākurina krāsnis, šķiet, nav arī ūdensvada, vismaz neievērojām izlietni ar krānu, labierīcības gan ir iekšā, bet tās vienalga darbojas pēc sausās mazmājiņas principa. Īsāk sakot, tas ir tas, ko varētu iedomāties, izdzirdot vārdu salikumu “memoriālā māja” vai “memoriālais muzejs”. Kaut kas no laikiem pirms audiogidiem, interaktivitātes, ledusskapja magnētiņiem un tamlīdzīgiem spīdīgiem nieciņiem.

Zīmīgi, ka sienas pulkstenis viesistabā nedarbojas, un te atkal ieskanas nedaudz mistikas – šajā mājā pulksteņi mēdz pārstāt darboties, kā mums paskaidro. Apskatām fotogrāfiju albumu uz galda: Upīts skolotāja formastērpā blakus dzīvesbiedrei Olgai, vecā māja ar visiem trim skursteņiem, draugu un tuvāko kolēģu fotogrāfijas. Telpas iekārtojumā valda tāds kā tukšums, liekas, kaut kā trūkst. Izrādās, Otrā pasaules kara laikā nacistu okupācijas vara mājā bija iekārtojusi policijas iecirkni ar cietumu un daļa no iedzīves zudusi, bet uz dažām no mēbelēm, kas palikušas, joprojām redzamas uzlīmes ar inventāra numuriem. Tieši tas, ka te bijusi nacistu iestāde, pēc kara padarījis māju Upītim mazāk tīkamu, tādēļ arī nolemts to atdot valsts pārraudzībā, savai lietošanai tomēr atstājot vienu mājas galu. Tas vispār izklausās pēc diezgan ērta un izdevīga risinājuma – jūs te uzkopiet un turiet visu kārtībā, bet es, kad gribēšu, iegriezīšos.

Aiz nākamajām durvīm – rakstnieka kabinets. Uz rakstāmgalda izliktie dažādie “Sūnu ciema zēnu” izdevumi atklāj, kas tad lielākoties ir muzeja apmeklētāji. Petrolejas lampa. Tintnīca. Spalvaskāts – tos Upīts darinājis pats no viegla koka, iespējams, apses. Te nu no četriem rītā rakstnieks vasaras mēnešos strādājis. Darbistabā ir arī kušetīte, tāpat kā Rainim un Ziedonim savos nu jau memoriālajos mitekļos, taču, atšķirībā no viņiem, Upīts nekad nav rakstījis, uz tās atlaidies. Spriežot pēc vecumdienās rakstītajām vēstulēm, pat pie sliktas veselības un nespēka viņš rakstījis tikai tad, kad varējis piesēsties pie rakstāmgalda.

Kādreizējā guļamistabā atrodama vēl viena liecība par Upīša dendroloģiskajām interesēm. Tā ir dažus centimetrus bieza ripa no viņa pirmā stādītā koka, kas diemžēl bija pagadījies ceļā melioratoriem.

Ēdamistabā ar veclaicīgu bufeti nonākam pie spoku stāsta turpinājuma. Bufetes durtiņās ielikti salocīti papīrīši, lai tās nevērtos vaļā. Taču, kad mājai mainīts jumts, kamēr vecais jau noņemts, bet jaunais vēl likts, no rītiem tās durtiņas, aiz kurām stāv karafīte ar glāzītēm, bijušas vaļā, bet salocītais papīrītis ielikts plauktā. Tāpat reizēm no kaimiņu mājām ziņo par muzejā naktī ieslēgtām gaismām, lai gan neviena tur nav, bet no rīta gaismas ir izslēgtas. Kad gadījies muzejā aizkavēties ilgāk, ap pusvienpadsmitiem, kad Upīts parasti gājis gulēt, piedzīvota gan aizkrampētu durvju atvēršanās pašām no sevis, pildspalvas paritināšanās šurpu turpu uz galda un citas spocīgas lietas. Inesi tas jau sen nebaida, viņa tādās reizēs vien Andreju pasveicina. Pēc šādiem stāstiem uzreiz saprotam, ar ko izskaidrojamas mūsu ķibeles ceļā uz šejieni.

Tepat ēdamistabā aplūkojama neliela ekspozīcija. 1937. gadā Upīts svin sešdesmito dzimšanas dienu. Pēc Ulmaņa apvērsuma aizliegts publicēt viņa rakstus, iestudēt lugas, izdot grāmatas. Jāpiebilst gan, ka viņam tomēr turpina izmaksāt pirmās šķiras valsts pensiju. Ienākumus dod tulkojumi, gan ar pseidonīmiem: uz bufetes atvērts Alekseja Tolstoja “Pētera Pirmā” sējums Upīša tulkojumā. Nezinājām, ka rakstnieks latviskojis arī Žila Verna piedzīvojumu romānus. Jubileja jāsvin klusām, atbrauc daži tuvākie draugi, Pāvils Gruzna uzdāvina pelnutrauku, bet žurnāla “Domas” redakcija – pūci, kas lūkojas tālumā no bufetes augšas. Kaut kā šie daži priekšmeti un apstākļi, un laiks, kurā tie dāvināti, uzvedina uz domām, ka Upīša dedzīgais darbs okupācijas laikā iznīcinošās sociālistiskā reālisma dogmas kalšanā un kolēģu “vērtēšanā” izskaidrojams ne ar “ideoloģisko stāju” vien un, visticamāk, tajā visā iezagušies arī daudz personiskāki motīvi – atriebība par šiem ignorēšanas un piespiestā klusuma gadiem, un gan jau citām pārestībām arī.

Caur virtuvi visbeidzot nonākam pēdējā telpā, kur aplūkojama izstāde „Ratos kopā ar Brīviņu kungu”. Izmantojot uz telpas sienām gleznoto ceļa maršrutu un uz grīdas izliktos priekšmetus, kas pieminēti tekstā, Inese izved mūs cauri pirmajām četrdesmit “Zaļās zemes” lappusēm tā, kā to nespētu neviena interaktīva lietotne.

Jā, šis ir pilnībā analogs muzejs. Salīdzinājumā ar citiem muzejiem diezgan patukšās telpas kompensē cilvēki, kas te strādā. Inese mūs nelaiž mājās, kamēr neesam paņēmuši līdzi klēpi saldo ābolu no Upīša iekoptā ābeļdārza.

Lai vai kā, par spīti Upīša rēga intervencēm, viņa māju esam apmeklējuši. Un svētdienas vakaru svinam ar svaigi ceptu ābolkūku.

Adrese: Daugavas iela 58, Skrīveri, Skrīveru novads.

Pieejamība: no Rīgas – vilciens līdz Skrīveru stacijai, neliela pastaiga, un esam klāt. Jābrīdina gan, ka muzejs atvērts līdz 31. oktobrim. Pēc tam tikai nākamgad maijā.

Suvenīri: šis nav tāda veida muzejs, kur iegādājas suvenīrus, tie neiederētos autentiskajā atmosfērā. Ja esat rudenī, dārzā var paķert kādu ābolu, ir garšīgi.

Vilšanās: kā bieži vien memoriālajos muzejos guļamistabas telpā nav rakstnieka gultas.

Verdikts: mājas iekšpusē šis ir kā muzejs no bērnības, no skolas ekskursijas, kad tu it kā saproti, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs un nopietns, taču tā arī līdz galam nekļūst īsti skaidrs, kādēļ tev te jābūt, bet tad tu atgriezies jau kā pieaudzis cilvēks un ir pat interesanti. Muzeja teritorijā ap māju zinātkāriem bērniem varētu būt saistoša muzejpedagoģiskā programma “Pazīsti kokus A.Upīša dārzā”. Pieaugušajiem – paskatīties uz valriekstu un citiem kokiem. Vienīgais mūsdienīgais impulss, ko mēs vēlētos muzejam piešķirt, ir atklāts izklāsts un vērtējoša pieeja Upīša politiskajai darbībai.


Satori Raiņa un Aspazijas māja

Ar šo aizsākas vēl viena Latvijas valsts simtgades projekta “Ko atceras Latvijas muzeji” redzamā daļa. Ideja radās (atklāsim noslēpumu) kādā no Rīgas bār…, nē, kultūras centriem. Kur gan citur rodas vislabākās idejas? Šī būs rakstu sērija par Latvijas memoriālajiem muzejiem. Katru mēnesi sešu mēnešu garumā publicēsim pa vienam rakstam par mūsu iespaidiem no kādas vietas, kur mitusi kāda Latvijas kultūrai nozīmīga personība, pietekami nozīmīga, lai šo kādreizējo klātbūtni iemūžinātu ekspozīcijā.

Tomēr stāsts nav tikai par personībām, kurām tās bijušas dzīvesvietas, bet arī par tiem, kuriem šie muzeji kļuvuši par dzīves daļu kā darbavieta. Lai gan, kā jau ar jebkuru kultūras tapšanas, kopšanas un sargāšanas vietu, vārds “darbavieta” izklausās pārāk vienkārši un sausi, jo šajā gadījumā iesaistīta liela mīlestība un rūpes. Un, protams, muzeju pastāvēšanai nebūtu jēgas bez tiem, kas – vai nu skolotāju atvesti, vai aiz brīvas gribas – tos apmeklē.

Ceļš ir sācies, maršruts ir vairāk vai mazāk zināms, bet esam arī gatavi pārsteigumiem. Patiesībā pat ceram uz tiem. Taču sāksim tepat blakus, dažu minūšu gājiena attālumā no vietas, kur šobrīd top šis teksts.

Rainis un Aspazija jau sen kļuvuši par tādu kā industriju, kurā nodarbināti vairāki muzeji visā Latvijā un arī Šveicē, pētnieki pēta un publicē rakstus un monogrāfijas, notiek konferences, skolēni mācās no galvas dzejoļus un raksta referātus, režisori iestudē lugas. Prātā nāk kāds nesen sociālajos tīklos manīts ieraksts par Puškinu: “Mums nav laika lasīt Puškinu, jo mums viņš jāgodina.” Protams, nevar neievērot, ka līdzās nopietnai un bijīgai attieksmei pret šo latviešu kultūras panteonā laikam jau nozīmīgāko pāri pastāv arī tāda kā vieglāka attieksme, kuras spilgtākais piemērs laikam jau būs slavenās fotogrāfijas tiražēšana, kurā Rainis redzams peldkostīmā jūras malā, vai, teiksim, amizantu citātu meklēšana viņa dienasgrāmatās. Tādā vai citādā veidā Raiņa un Aspazijas mūsu dzīvē šeit, Latvijā, ir ļoti daudz, pirmā pat vairāk, tomēr būtu gana jocīgi šādā rakstu sērijā iztikt bez viņiem. Un tā nu mēs dodamies uz Raiņa un Aspazijas māju, kas ir tikai viena no četrām Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīciju vietām. Varbūt apmeklēsim arī kādu citu no tām, tas lai pagaidām paliek noslēpums.

MuzejsBaznīcas ielā 30 atrodas trīsstāvu koka nams, kurā mūsu varoņi dzīvojuši no 1926. gada. Viņš līdz savai nāvei 1929. gadā, viņa – līdz 1933. gadam. Patiesībā pareizāk būtu šo saukt par Aspazijas un Raiņa māju, ne tikai tādēļ, ka viņa šeit nodzīvoja ilgāk, bet arī tādēļ, ka nams piederējis viņai. Kā mums pastāstīja, uz pirkuma dokumenta bijis rakstīts, ka namu iegādājas Aspazija, klātesot dzejniekam Rainim. Pirkums noticis jau 1924. gadā, taču ievākties sanācis vien pēc divus gadus ilgušā remonta. Kā liecina dienasgrāmatas, vieta noskatīta jau pat 1923. gadā – 19. septembrī Rainis raksta: “Iniņa aizbrauc skatīties namiņu Baznīcas iela 30. Patīk. Man jābrauc rīt.” Starp Raini un Aspaziju dažus gadus pēc atgriešanās no trimdas bija iestājusies atsvešinātība, par kuru Aspazija raksta savās vēstulēs. Viņa cenšas atjaunot tuvību, atgriežoties pie kopīgi pavadītā laika un kopīgā darba. Aspazija cer, ka dzīvesvieta Baznīcas ielā būs pēdējā pārvākšanās. Diemžēl viņai tā tomēr nebūs pēdējā.

Kā norunāts, mūs sagaida un cauri muzeja telpām izvadā speciāliste (tā oficiāli saucas viņas amats) Elvīra Bloma. Varam vien pateikties par viesmīlību, jo mūsu apmeklējuma laikā viņa patiesībā ir atvaļinājumā.

Ieeja muzejā, kā jau kapitālismā jābūt (vai arī tieši otrādi), ved caur dāvanu veikalu – pie kases mūsu uzmanību vispirms piesaista vitrīna ar asprātīgiem suvenīriem, lietusmēteļiem un velosēdekļa aizsarpārvalkiem “Rain:is”, un auskariem ar Aspaziju un Raini – nu, protams, – peldkostīmā.

Apskate pa īstam sākas nākamajā telpā turpat, pirmajā stāvā, kur aiz stikla durvīm augstos skapjos glabājas bibliotēka, ap 6000 grāmatu, neskaitot periodiku, kas te patiesībā atceļojušas no Jūrmalas vasarnīcas. Kaktiņā paslēpusies vieta pētniekiem, kur pieejama Rakstniecības un mūzikas muzeja Muzeju priekšmetu elektroniskā uzskaites sistēma. Laikam jau tie, kam tas ir relevanti, par to noteikti zina. Bet mums interesē ne tikai nopietnas lietas, bet arī dažādi nieki un klačas, un šo interesi apmierina stāsts par dzejnieku grāmatās atrastajiem artefaktiem. Protams, ziedi vai augu lapas, ko Rainis mēdzis iespiest starp lappusēm, atrasta arī putna spalva un, kas vēl interesantāk, matu šķipsna, kuras īpašnieka vai īpašnieces identitāte tā arī nav zināma. Pavisam iespējams, kādudien šie atradumi būs redzami atsevišķā izstādē.

Bet, ja runājam par klačām un latviešu klasiķu savstarpējām attiecībām, jāmin Elvīras stāstījums par Blaumaņa dzejoļu izlasi, ko viņš dāvinājis abiem laulātajiem kolēģiem katram atsevišķi. Veltījums Aspazijai iznācis daudz sirsnīgāks par veltījumu Rainim.

Kā jau laikam jebkurā privātā bibliotēkā, starp sējumiem ir arī tādi, kas nekad tā arī nav tikuši izlasīti. Tā kā tolaik grāmatu lapas nācies atgriezt vaļā, to nav nemaz tik grūti noskaidrot. Bet par abu dzejnieku atšķirīgajiem lasīšanas paradumiem liecina piezīmes grāmatās. Rainis marginālijas veicis smalkā rokrakstā ar zīmuli, savukārt Aspazija gan nav bijusi tik saudzīga un reizēm no grāmatām pat izgriezusi lapas.

Mājas memoriālajā daļā nokļūstam pa vītņveida kāpnēm, gar kurām sienu krāsojumā atsegti daži fragmenti no oriģinālā ziedu raksta. Memoriālo dzīvokli veido priekšnams, viesistaba, ēdamistaba, Raiņa un Aspazijas darbistabas un virtuve. Ienākot dzīvoklī, uzmanību piesaista spogulis tumšā ietvarā, uz āķa uzkārtā Raiņa cepure, atsliets spieķis. Uz pūralādes, kur glabājusies korespondence, uzmestas dažas vēstules, it kā tikko ienestas un vēl kārtīgi nelasītas. No eleganti mēbelētās viesistabas dziļuma klusi skan klaviermūzika. Tas gan ir ieraksts no atskaņotāja, kuru papildina citi fona trokšņi, tomēr ienācējam viegli piezogas fantāzija par rakstnieku klātbūtni, ko paspilgtina ekspozīcijas audiovizuālajā gidā, planšetē ar izsmeļošu papildinformāciju, kaut tūlīt noskatāmi kadri ar Aspaziju, kas spēlē klavieres. Rainis kadrā pieceļas un pāršķir nošu lapu. Šobrīd klusējošās klavieres telpas tālākajā stūrī pie loga ir piemeklētas pēc līdzības ar oriģinālu, bet lielākā tiesa mēbeļu – dīvāns, krēsli, plaukti, galdi – saglabājusies no rakstnieku iedzīves. Sienas rotā mākslas darbi, kas kādreizējo iemītnieku īpašumā nonākuši kā dāvanas, to skaitā Jāņa Tilberga gleznots Raiņa portrets pie jūras (darbs tapis pēc skicēm, veidojot pazīstamo pasūtījuma portretu, sēdošo Raini ar saliktām rokām), Teodora Ūdera grafika “Meitene ar taurenīti” un krievu impresionista Konstantīna Korovina glezna “Parīze naktī”, ko nākas aplūkot no attāluma, jo arī paklājs, kas atdala ienācēju no sienas ar gleznu, ir eksponāts.

Telpu iekārtojums rekonstruēts pēc vairāku autoru fotogrāfijām un planšetē apskatāmajiem filmējumiem, ko uzņēmis Mārtiņš Lapiņš, kas tolaik pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma veidoja sižetus par kultūras darbiniekiem. 1927. gada rudenī uzņemtais materiāls arhīvā glabājas kā dokumentāla filma “Dzejnieks Jānis Rainis”, un tas iesākas ar rītu Raiņa un Aspazijas dzīvoklī. Filmā inscenētas vairākas sadzīviskas epizodes: “mošanās un darbs”, pēc kura “dzejniece Aspazija nāk ar priekšlikumu – darbu pārtraukt” un ķircina laulāto draugu ar ābolu, tad “rīta vingrojumi pie atvērta loga”, kuru laikā Rainis ar hantelēm izstieptās rokās gandrīz notriec no plaukta telpaugu, “brokastis” un citi. Šķiet, ka Aspazijai ir vēl grūtāk nekā Rainim pierast pie kameras klātbūtnes un filmēšanas gaismām, arī viņa saskrienas ar telpaugu, vairākkārt pusceļā pārtrauc iesāktu kustību un kopumā ir krietni atturīgāka žestos. Vizuālie materiāli atgādina, ka muzeja vide šodien pasniedz mazliet pieķemmētu stāstu par Aspazijas un Raiņa telpu, – bildēs un filmā rakstniecei ir paspūrušie mati, uz Raiņa darbistabas grīdas stāv grāmatu krāvumi un svarīga paskata zīmogs ir ielikts par logu balstu. Vizuālo materiālu mazās ērmības neliedz ievērot, ka arī tie jau ir pieķemmēts stāsts, dzejnieku dzīve, kas attēlota izglītojošos nolūkos, kas glabāta vēsturei, krāta, lai to pētītu un turpinātu. Doma par Raiņa un Aspazijas dzīvi ārpus apņēmības to visu glabāt kultūras mantojuma nolūkā ir biedējoši trausla, eksponāts, kam labāk pat neuzpūst dvašu.

Ne tikai Raiņa kustības filmā ir plašākas, bet arī Raiņa darbistaba ir krietni lielāka par Aspazijas, un tajā iespējams ieiet pāris soļu, pirms aptur norobežojoša barjera. Istabā atrodas galds, pār kuru var sarunāties ar apmeklētājiem, grāmatu plaukti, zvilnis, telefons pie sienas un uz grīdas izklāta lāčāda. Lāčādu Rainis ieguvis izsūtījumā Slobodskā, to sedzis vēsā laikā sev klēpī, un tās iegūšana ekspozīcijai muzejniekiem bijis svarīgs uzdevums. Aspazijas darbistaba ir neliela telpa ar logu uz sētas pusi, pie tās sienām atrodas vairākas ainavas un Aspazijas portrets. Šajā telpā gan var tikai ielūkoties, stāvot caurstaigājamajā ēdamistabā, nostāties pie stenderes un vērot projekciju ar Aspazijas siluetu darbā pie rakstāmgalda. “Pirmais jautājums parasti ir – bet kur tad gulta?” saka Elvīra un skaidro, ka gultas nolemts ekspozīcijā neiekļaut un tās nokļuvušas Jūrmalas vasarnīcā. Muzejs nemērķē atspoguļot pārsātināti vēsturisku ainu, bet parādīt būtiskus elementus pēc iespējas daudzveidīgiem līdzekļiem. Uz ēdamistabas galda servīze, kas piemeklēta līdzīga bijušajai, starp traukiem rēķinu burtnīcas kopija, kur var izsekot tēriņiem par kafiju un maizi un lasi.

Noslēdzošā telpa, virtuve, risināta nosacīti, jo deviņdesmitajos gados tā pārbūvēta. Tagad telpā nav mēbeļu, un uz sienas pilnā augumā tiek projicēts Raiņa siluets lejam sev no patvāra tēju un lasām laikrakstu. Audiovizuālos elementus, tāpat kā Tadenavas mājā, veidojis dizaina birojs “H2E”. Mēs pavadām ilgāku laiku, vērojot projekciju un sarunājoties. Kādā brīdī siluets uzliek galvā cepuri un iziet pa durvīm. “Rainis has left the building…”

Iekšpagalmā, kur kādreiz bijis arī dārzs, kastaņkokā par biedu baložiem reizēm ciemojas vanags, kam reiz izdevies pārbiedēto medījumu ietriekt muzeja ekspozīcjā. Caur iekšpagalmu mēs nonākam sētas mājā, kur, tāpat kā uz Baznīcas ielu vērstās ēkas apakšējos stāvos, Raiņa un Aspazijas laikā dzīvojuši īrnieki. Rainis pat esot uzņēmies īres lietu menedžmentu, kas, atceroties stāstus par viņa darbu izglītības ministra amatā, diez vai bijusi visprātīgākā ideja.

Tie, kas interesējas par notikumiem Rīgas literārajā un kultūras dzīvē, iespējams, sētas māju un pagalmu jau pazīst. Šeit regulāri notiek lasījumi, diskusijas, izstādes un citi pasākumi, kas muzeju padara ne tikai par artefaktu glabātāju, bet arī par vietu aktīvajiem kultūras procesiem. No vēsturiskā ēkā saglabājusies eleganta podiņu krāsns un kailas koka sienas, uz kurām joprojām redzamas kādreiz izlīmētās avīzes no dažādiem laikiem. Raiņa un Aspazijas dzīvoklī pēc iespējas precīzāk atveidots oriģinālais iekārtojums, savukārt šeit labāk saskatāmi laika slāņi, kas pārklājas un savijas, radot dažādus rakstus. Bet mēs atgriežamies ielas namā un nokāpjam cokolstāvā.

Mantu noglabāšana muzeja apmeklējuma laikā kļūst par lomu spēli – uz garderobes skapīšiem blakus ierastiem numuriņiem lietoti personāžu vārdi no Raiņa un Aspazijas darbiem. Tos iecerēts papildināt ar izglītojošu spēli, kas ļautu uzzināt katra personāža biogrāfiju un nozīmi autoru daiļradē. Lielākā daļa apmeklētāju, protams, ierodas no skolām, tomēr nākot arī ļaudis, kurus varētu nosaukt par Raiņa un Aspazijas entuziastiem vai – kādēļ gan ne – faniem. Par Raini labi informēti apmeklētāji ierodoties arī no Krievijas.

Jautājam par interesantākajām epizodēm, kas piedzīvotas ar apmeklētājiem: mums atstāsta gadījumu ar kādu latviešu literāti, kura pavisam droši un bez kompleksiem gribējusi pielaikot to pašu uz āķa uzkārto Raiņa cepuri. Un tikusi sarāta, par ko viņa tā sašutusi, kad pat sūdzējusies par to kādā rakstā.

Būtu jau jauki pielaikot Raiņa jaciņu, kas pārlikta pāri krēslam viņa kabinetā, vai apgulties zvilnī, kurā viņš mēdzis rakstīt, zem ierastā papīra taisnstūra, kā tas redzams Lapiņa filmētajos kadros, palicis dēlīti. Tomēr eksponātus, protams, aiztikt nav brīv’, kā jau jebkurā muzejā.Paldies

Protams, viens no veidiem, kā izzināt kaut ko vairāk par apmeklētājiem, ir viesu grāmata, kas glabājas izglītojošām nodarbībām paredzētā telpā ar lielu darba galdu, projektoru un krēsliem, uz kuriem rakstīti Raiņa ieviestie jaunvārdi: nereti atsauce uz tiem iesāk veltījuma ierakstus muzejam. Vienmēr esam prātojuši, vai kāds šos artefaktus pēc tam vispār pārlasa, bet nu paši ielas mājas cokolstāvā kļūstam par aizrautīgiem muzeja atmiņu klades lasītājiem un pētām lappuses, kurās starp klasiskiem šī žanra piemēriem ievijies kaut kas starp interneta komentāriem un uzrakstiem uz sienām, kas nepārprotami liecina par skolēnu klātbūtni.

No interesantākajiem viesu grāmatas ierakstiem, kas ietver arī vizuālās liecības zīmējumu veidā, varētu minēt, piemēram, kādas Rīgas skolas 9. klases audzēknes A. (respektējot tiesības uz konfidencialitāti, vārdus nenosauksim) atziņu: “Pastāvēs, kas apsēdīsies.” Ziedoņa muzejs pagājušajā gadā atstājis sveicienus “Rainim no Imanta”. Kāds cits, gan saglabādams anonimitāti, atstādams vien neatšifrētu parakstu, bijis lakonisks: “Foršas tapetes.” Kāda A. pagājušā gada maijā uzzīmējusi kaķīti un pieprasījusi: “Laidiet iekšā kaķi!” Kā mums pastāsta, muzejā patiešām kādreiz dzīvojuši kaķi.

ParakstsKāds cits viesu grāmatā atstājis lapu ar flomāstera tehnikā tapušu Raiņa portretu policijas fotorobotu stilistikā (skat. attēlu). Vēl no vizuālajām liecībām jāmin ar zilu pildspalvu zīmēts briļļains, līdz jostasvietai kails cilvēciņš ar tik spalvainām padusēm, ka apmatojums pat atgādina spārnus. Vai tas iecerēts kā Rainis, grūti spriest. Lappusē, kurā pārējie ieraksti datēti ar 2017. gada janvāra beigām, kāds ar krāsainiem flomāsteriem uzzīmējis Ziemassvētku eglīti. Savukārt mēs, nonākuši līdz pirmajai neaizpildītajai viesu grāmatas lapai, atstājam savu nospiedumu. Drīz arī tas iejuks starp citiem gluži kā feisbuka ziņu lentē.

Adrese: Baznīcas iela 30, Rīga. Vairāk informācijas mājaslapā.

Pieejamība: atrašanās Rīgas centrā nodrošina vieglu piekļuvi kā galvaspilsētas iedzīvotājiem, tā cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Rīgas, jo Baznīcas iela atrodas kājām veicamā attālumā no stacijas un autoostas, protams, var izmantot arī sabiedrisko transportu. Telpas ir pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir lifts gan uz augšējiem stāviem, gan pagrabu, nodrošinot piekļuvi ar ratiņkrēslu. Iespējams izmantot audiovizuālu gidu piecās valodās, savukārt ekskursijas notiek trijās valodās.

Suvenīri: ir pieejamas grāmatas, saistītas ar Raiņa un Aspazijas tematiku, tāpat neliela suvenīru izvēle, piemēram, auskariņi. Ledusskapju magnētiņu gan diemžēl nebija.

Vilšanās: lāčāda, kas atradusies Raiņa kabinetā un esot atceļojusi no Slobodskas, bet Šveices trimdas laikā glabājusies pie Augusta Deglava, neesot oriģināla, tā aizstāta ar citu paraugu.

Verdikts: šobrīd Raiņa un Aspazijas māju izvirzām kā zelta standartu, pēc kura vērtēsim mūsu nākamās pieturas vietas ceļā.


Satori Satori apmeklē: Raiņa un Aspazijas māja

Ar šo aizsākas vēl viena Latvijas valsts simtgades projekta “Ko atceras Latvijas muzeji” redzamā daļa. Ideja radās (atklāsim noslēpumu) kādā no Rīgas bār…, nē, kultūras centriem. Kur gan citur rodas vislabākās idejas? Šī būs rakstu sērija par Latvijas memoriālajiem muzejiem. Katru mēnesi sešu mēnešu garumā publicēsim pa vienam rakstam par mūsu iespaidiem no kādas vietas, kur mitusi kāda Latvijas kultūrai nozīmīga personība, pietekami nozīmīga, lai šo kādreizējo klātbūtni iemūžinātu ekspozīcijā.

Tomēr stāsts nav tikai par personībām, kurām tās bijušas dzīvesvietas, bet arī par tiem, kuriem šie muzeji kļuvuši par dzīves daļu kā darbavieta. Lai gan, kā jau ar jebkuru kultūras tapšanas, kopšanas un sargāšanas vietu, vārds “darbavieta” izklausās pārāk vienkārši un sausi, jo šajā gadījumā iesaistīta liela mīlestība un rūpes. Un, protams, muzeju pastāvēšanai nebūtu jēgas bez tiem, kas – vai nu skolotāju atvesti, vai aiz brīvas gribas – tos apmeklē.

Ceļš ir sācies, maršruts ir vairāk vai mazāk zināms, bet esam arī gatavi pārsteigumiem. Patiesībā pat ceram uz tiem. Taču sāksim tepat blakus, dažu minūšu gājiena attālumā no vietas, kur šobrīd top šis teksts.

Rainis un Aspazija jau sen kļuvuši par tādu kā industriju, kurā nodarbināti vairāki muzeji visā Latvijā un arī Šveicē, pētnieki pēta un publicē rakstus un monogrāfijas, notiek konferences, skolēni mācās no galvas dzejoļus un raksta referātus, režisori iestudē lugas. Prātā nāk kāds nesen sociālajos tīklos manīts ieraksts par Puškinu: “Mums nav laika lasīt Puškinu, jo mums viņš jāgodina.” Protams, nevar neievērot, ka līdzās nopietnai un bijīgai attieksmei pret šo latviešu kultūras panteonā laikam jau nozīmīgāko pāri pastāv arī tāda kā vieglāka attieksme, kuras spilgtākais piemērs laikam jau būs slavenās fotogrāfijas tiražēšana, kurā Rainis redzams peldkostīmā jūras malā, vai, teiksim, amizantu citātu meklēšana viņa dienasgrāmatās. Tādā vai citādā veidā Raiņa un Aspazijas mūsu dzīvē šeit, Latvijā, ir ļoti daudz, pirmā pat vairāk, tomēr būtu gana jocīgi šādā rakstu sērijā iztikt bez viņiem. Un tā nu mēs dodamies uz Raiņa un Aspazijas māju, kas ir tikai viena no četrām Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīciju vietām. Varbūt apmeklēsim arī kādu citu no tām, tas lai pagaidām paliek noslēpums.

Satori 2

Baznīcas ielā 30 atrodas trīsstāvu koka nams, kurā mūsu varoņi dzīvojuši no 1926. gada. Viņš līdz savai nāvei 1929. gadā, viņa – līdz 1933. gadam. Patiesībā pareizāk būtu šo saukt par Aspazijas un Raiņa māju, ne tikai tādēļ, ka viņa šeit nodzīvoja ilgāk, bet arī tādēļ, ka nams piederējis viņai. Kā mums pastāstīja, uz pirkuma dokumenta bijis rakstīts, ka namu iegādājas Aspazija, klātesot dzejniekam Rainim. Pirkums noticis jau 1924. gadā, taču ievākties sanācis vien pēc divus gadus ilgušā remonta. Kā liecina dienasgrāmatas, vieta noskatīta jau pat 1923. gadā – 19. septembrī Rainis raksta: “Iniņa aizbrauc skatīties namiņu Baznīcas iela 30. Patīk. Man jābrauc rīt.” Starp Raini un Aspaziju dažus gadus pēc atgriešanās no trimdas bija iestājusies atsvešinātība, par kuru Aspazija raksta savās vēstulēs. Viņa cenšas atjaunot tuvību, atgriežoties pie kopīgi pavadītā laika un kopīgā darba. Aspazija cer, ka dzīvesvieta Baznīcas ielā būs pēdējā pārvākšanās. Diemžēl viņai tā tomēr nebūs pēdējā.

Kā norunāts, mūs sagaida un cauri muzeja telpām izvadā speciāliste (tā oficiāli saucas viņas amats) Elvīra Bloma. Varam vien pateikties par viesmīlību, jo mūsu apmeklējuma laikā viņa patiesībā ir atvaļinājumā.

Ieeja muzejā, kā jau kapitālismā jābūt (vai arī tieši otrādi), ved caur dāvanu veikalu – pie kases mūsu uzmanību vispirms piesaista vitrīna ar asprātīgiem suvenīriem, lietusmēteļiem un velosēdekļa aizsarpārvalkiem “Rain:is”, un auskariem ar Aspaziju un Raini – nu, protams, – peldkostīmā.

Apskate pa īstam sākas nākamajā telpā turpat, pirmajā stāvā, kur aiz stikla durvīm augstos skapjos glabājas bibliotēka, ap 6000 grāmatu, neskaitot periodiku, kas te patiesībā atceļojušas no Jūrmalas vasarnīcas. Kaktiņā paslēpusies vieta pētniekiem, kur pieejama Rakstniecības un mūzikas muzeja Muzeju priekšmetu elektroniskā uzskaites sistēma. Laikam jau tie, kam tas ir relevanti, par to noteikti zina. Bet mums interesē ne tikai nopietnas lietas, bet arī dažādi nieki un klačas, un šo interesi apmierina stāsts par dzejnieku grāmatās atrastajiem artefaktiem. Protams, ziedi vai augu lapas, ko Rainis mēdzis iespiest starp lappusēm, atrasta arī putna spalva un, kas vēl interesantāk, matu šķipsna, kuras īpašnieka vai īpašnieces identitāte tā arī nav zināma. Pavisam iespējams, kādudien šie atradumi būs redzami atsevišķā izstādē.

Bet, ja runājam par klačām un latviešu klasiķu savstarpējām attiecībām, jāmin Elvīras stāstījums par Blaumaņa dzejoļu izlasi, ko viņš dāvinājis abiem laulātajiem kolēģiem katram atsevišķi. Veltījums Aspazijai iznācis daudz sirsnīgāks par veltījumu Rainim.

Kā jau laikam jebkurā privātā bibliotēkā, starp sējumiem ir arī tādi, kas nekad tā arī nav tikuši izlasīti. Tā kā tolaik grāmatu lapas nācies atgriezt vaļā, to nav nemaz tik grūti noskaidrot. Bet par abu dzejnieku atšķirīgajiem lasīšanas paradumiem liecina piezīmes grāmatās. Rainis marginālijas veicis smalkā rokrakstā ar zīmuli, savukārt Aspazija gan nav bijusi tik saudzīga un reizēm no grāmatām pat izgriezusi lapas.

Mājas memoriālajā daļā nokļūstam pa vītņveida kāpnēm, gar kurām sienu krāsojumā atsegti daži fragmenti no oriģinālā ziedu raksta. Memoriālo dzīvokli veido priekšnams, viesistaba, ēdamistaba, Raiņa un Aspazijas darbistabas un virtuve. Ienākot dzīvoklī, uzmanību piesaista spogulis tumšā ietvarā, uz āķa uzkārtā Raiņa cepure, atsliets spieķis. Uz pūralādes, kur glabājusies korespondence, uzmestas dažas vēstules, it kā tikko ienestas un vēl kārtīgi nelasītas. No eleganti mēbelētās viesistabas dziļuma klusi skan klaviermūzika. Tas gan ir ieraksts no atskaņotāja, kuru papildina citi fona trokšņi, tomēr ienācējam viegli piezogas fantāzija par rakstnieku klātbūtni, ko paspilgtina ekspozīcijas audiovizuālajā gidā, planšetē ar izsmeļošu papildinformāciju, kaut tūlīt noskatāmi kadri ar Aspaziju, kas spēlē klavieres. Rainis kadrā pieceļas un pāršķir nošu lapu. Šobrīd klusējošās klavieres telpas tālākajā stūrī pie loga ir piemeklētas pēc līdzības ar oriģinālu, bet lielākā tiesa mēbeļu – dīvāns, krēsli, plaukti, galdi – saglabājusies no rakstnieku iedzīves. Sienas rotā mākslas darbi, kas kādreizējo iemītnieku īpašumā nonākuši kā dāvanas, to skaitā Jāņa Tilberga gleznots Raiņa portrets pie jūras (darbs tapis pēc skicēm, veidojot pazīstamo pasūtījuma portretu, sēdošo Raini ar saliktām rokām), Teodora Ūdera grafika “Meitene ar taurenīti” un krievu impresionista Konstantīna Korovina glezna “Parīze naktī”, ko nākas aplūkot no attāluma, jo arī paklājs, kas atdala ienācēju no sienas ar gleznu, ir eksponāts.

Telpu iekārtojums rekonstruēts pēc vairāku autoru fotogrāfijām un planšetē apskatāmajiem filmējumiem, ko uzņēmis Mārtiņš Lapiņš, kas tolaik pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma veidoja sižetus par kultūras darbiniekiem. 1927. gada rudenī uzņemtais materiāls arhīvā glabājas kā dokumentāla filma “Dzejnieks Jānis Rainis”, un tas iesākas ar rītu Raiņa un Aspazijas dzīvoklī. Filmā inscenētas vairākas sadzīviskas epizodes: “mošanās un darbs”, pēc kura “dzejniece Aspazija nāk ar priekšlikumu – darbu pārtraukt” un ķircina laulāto draugu ar ābolu, tad “rīta vingrojumi pie atvērta loga”, kuru laikā Rainis ar hantelēm izstieptās rokās gandrīz notriec no plaukta telpaugu, “brokastis” un citi. Šķiet, ka Aspazijai ir vēl grūtāk nekā Rainim pierast pie kameras klātbūtnes un filmēšanas gaismām, arī viņa saskrienas ar telpaugu, vairākkārt pusceļā pārtrauc iesāktu kustību un kopumā ir krietni atturīgāka žestos. Vizuālie materiāli atgādina, ka muzeja vide šodien pasniedz mazliet pieķemmētu stāstu par Aspazijas un Raiņa telpu, – bildēs un filmā rakstniecei ir paspūrušie mati, uz Raiņa darbistabas grīdas stāv grāmatu krāvumi un svarīga paskata zīmogs ir ielikts par logu balstu. Vizuālo materiālu mazās ērmības neliedz ievērot, ka arī tie jau ir pieķemmēts stāsts, dzejnieku dzīve, kas attēlota izglītojošos nolūkos, kas glabāta vēsturei, krāta, lai to pētītu un turpinātu. Doma par Raiņa un Aspazijas dzīvi ārpus apņēmības to visu glabāt kultūras mantojuma nolūkā ir biedējoši trausla, eksponāts, kam labāk pat neuzpūst dvašu.

Ne tikai Raiņa kustības filmā ir plašākas, bet arī Raiņa darbistaba ir krietni lielāka par Aspazijas, un tajā iespējams ieiet pāris soļu, pirms aptur norobežojoša barjera. Istabā atrodas galds, pār kuru var sarunāties ar apmeklētājiem, grāmatu plaukti, zvilnis, telefons pie sienas un uz grīdas izklāta lāčāda. Lāčādu Rainis ieguvis izsūtījumā Slobodskā, to sedzis vēsā laikā sev klēpī, un tās iegūšana ekspozīcijai muzejniekiem bijis svarīgs uzdevums. Aspazijas darbistaba ir neliela telpa ar logu uz sētas pusi, pie tās sienām atrodas vairākas ainavas un Aspazijas portrets. Šajā telpā gan var tikai ielūkoties, stāvot caurstaigājamajā ēdamistabā, nostāties pie stenderes un vērot projekciju ar Aspazijas siluetu darbā pie rakstāmgalda. “Pirmais jautājums parasti ir – bet kur tad gulta?” saka Elvīra un skaidro, ka gultas nolemts ekspozīcijā neiekļaut un tās nokļuvušas Jūrmalas vasarnīcā. Muzejs nemērķē atspoguļot pārsātināti vēsturisku ainu, bet parādīt būtiskus elementus pēc iespējas daudzveidīgiem līdzekļiem. Uz ēdamistabas galda servīze, kas piemeklēta līdzīga bijušajai, starp traukiem rēķinu burtnīcas kopija, kur var izsekot tēriņiem par kafiju un maizi un lasi.

Noslēdzošā telpa, virtuve, risināta nosacīti, jo deviņdesmitajos gados tā pārbūvēta. Tagad telpā nav mēbeļu, un uz sienas pilnā augumā tiek projicēts Raiņa siluets lejam sev no patvāra tēju un lasām laikrakstu. Audiovizuālos elementus, tāpat kā Tadenavas mājā, veidojis dizaina birojs “H2E”. Mēs pavadām ilgāku laiku, vērojot projekciju un sarunājoties. Kādā brīdī siluets uzliek galvā cepuri un iziet pa durvīm. “Rainis has left the building…”

Iekšpagalmā, kur kādreiz bijis arī dārzs, kastaņkokā par biedu baložiem reizēm ciemojas vanags, kam reiz izdevies pārbiedēto medījumu ietriekt muzeja ekspozīcjā. Caur iekšpagalmu mēs nonākam sētas mājā, kur, tāpat kā uz Baznīcas ielu vērstās ēkas apakšējos stāvos, Raiņa un Aspazijas laikā dzīvojuši īrnieki. Rainis pat esot uzņēmies īres lietu menedžmentu, kas, atceroties stāstus par viņa darbu izglītības ministra amatā, diez vai bijusi visprātīgākā ideja.

Tie, kas interesējas par notikumiem Rīgas literārajā un kultūras dzīvē, iespējams, sētas māju un pagalmu jau pazīst. Šeit regulāri notiek lasījumi, diskusijas, izstādes un citi pasākumi, kas muzeju padara ne tikai par artefaktu glabātāju, bet arī par vietu aktīvajiem kultūras procesiem. No vēsturiskā ēkā saglabājusies eleganta podiņu krāsns un kailas koka sienas, uz kurām joprojām redzamas kādreiz izlīmētās avīzes no dažādiem laikiem. Raiņa un Aspazijas dzīvoklī pēc iespējas precīzāk atveidots oriģinālais iekārtojums, savukārt šeit labāk saskatāmi laika slāņi, kas pārklājas un savijas, radot dažādus rakstus. Bet mēs atgriežamies ielas namā un nokāpjam cokolstāvā.

Mantu noglabāšana muzeja apmeklējuma laikā kļūst par lomu spēli – uz garderobes skapīšiem blakus ierastiem numuriņiem lietoti personāžu vārdi no Raiņa un Aspazijas darbiem. Tos iecerēts papildināt ar izglītojošu spēli, kas ļautu uzzināt katra personāža biogrāfiju un nozīmi autoru daiļradē. Lielākā daļa apmeklētāju, protams, ierodas no skolām, tomēr nākot arī ļaudis, kurus varētu nosaukt par Raiņa un Aspazijas entuziastiem vai – kādēļ gan ne – faniem. Par Raini labi informēti apmeklētāji ierodoties arī no Krievijas.

Jautājam par interesantākajām epizodēm, kas piedzīvotas ar apmeklētājiem: mums atstāsta gadījumu ar kādu latviešu literāti, kura pavisam droši un bez kompleksiem gribējusi pielaikot to pašu uz āķa uzkārto Raiņa cepuri. Un tikusi sarāta, par ko viņa tā sašutusi, kad pat sūdzējusies par to kādā rakstā.

Būtu jau jauki pielaikot Raiņa jaciņu, kas pārlikta pāri krēslam viņa kabinetā, vai apgulties zvilnī, kurā viņš mēdzis rakstīt, zem ierastā papīra taisnstūra, kā tas redzams Lapiņa filmētajos kadros, palicis dēlīti. Tomēr eksponātus, protams, aiztikt nav brīv’, kā jau jebkurā muzejā.

Protams, viens no veidiem, kā izzināt kaut ko vairāk par apmeklētājiem, ir viesu grāmata, kas glabājas izglītojošām nodarbībām paredzētā telpā ar lielu darba galdu, projektoru un krēsliem, uz kuriem rakstīti Raiņa ieviestie jaunvārdi: nereti atsauce uz tiem iesāk veltījuma ierakstus muzejam. Vienmēr esam prātojuši, vai kāds šos artefaktus pēc tam vispār pārlasa, bet nu paši ielas mājas cokolstāvā kļūstam par aizrautīgiem muzeja atmiņu klades lasītājiem un pētām lappuses, kurās starp klasiskiem šī žanra piemēriem ievijies kaut kas starp interneta komentāriem un uzrakstiem uz sienām, kas nepārprotami liecina par skolēnu klātbūtni.

Satori 3No interesantākajiem viesu grāmatas ierakstiem, kas ietver arī vizuālās liecības zīmējumu veidā, varētu minēt, piemēram, kādas Rīgas skolas 9. klases audzēknes A. (respektējot tiesības uz konfidencialitāti, vārdus nenosauksim) atziņu: “Pastāvēs, kas apsēdīsies.” Ziedoņa muzejs pagājušajā gadā atstājis sveicienus “Rainim no Imanta”. Kāds cits, gan saglabādams anonimitāti, atstādams vien neatšifrētu parakstu, bijis lakonisks: “Foršas tapetes.” Kāda A. pagājušā gada maijā uzzīmējusi kaķīti un pieprasījusi: “Laidiet iekšā kaķi!” Kā mums pastāsta, muzejā patiešām kādreiz dzīvojuši kaķi.

Kāds cits viesu grāmatā atstājis lapu ar flomāstera tehnikā tapušu Raiņa portretu policijas fotorobotu stilistikā (skat. attēlu). Vēl no vizuālajām liecībām jāmin ar zilu pildspalvu zīmēts briļļains, līdz jostasvietai kails cilvēciņš ar tik spalvainām padusēm, ka apmatojums pat atgādina spārnus. Vai tas iecerēts kā Rainis, grūti spriest. Lappusē, kurā pārējie ieraksti datēti ar 2017. gada janvāra beigām, kāds ar krāsainiem flomāsteriem uzzīmējis Ziemassvētku eglīti. Savukārt mēs, nonākuši līdz pirmajai neaizpildītajai viesu grāmatas lapai, atstājam savu nospiedumu. Drīz arī tas iejuks starp citiem gluži kā feisbuka ziņu lentē.

ParakstsAdrese: Baznīcas iela 30, Rīga. Vairāk informācijas mājaslapā.

Pieejamība: atrašanās Rīgas centrā nodrošina vieglu piekļuvi kā galvaspilsētas iedzīvotājiem, tā cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Rīgas, jo Baznīcas iela atrodas kājām veicamā attālumā no stacijas un autoostas, protams, var izmantot arī sabiedrisko transportu. Telpas ir pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir lifts gan uz augšējiem stāviem, gan pagrabu, nodrošinot piekļuvi ar ratiņkrēslu. Iespējams izmantot audiovizuālu gidu piecās valodās, savukārt ekskursijas notiek trijās valodās.

Suvenīri: ir pieejamas grāmatas, saistītas ar Raiņa un Aspazijas tematiku, tāpat neliela suvenīru izvēle, piemēram, auskariņi. Ledusskapju magnētiņu gan diemžēl nebija.

Vilšanās: lāčāda, kas atradusies Raiņa kabinetā un esot atceļojusi no Slobodskas, bet Šveices trimdas laikā glabājusies pie Augusta Deglava, neesot oriģināla, tā aizstāta ar citu paraugu.

Verdikts: šobrīd Raiņa un Aspazijas māju izvirzām kā zelta standartu, pēc kura vērtēsim mūsu nākamās pieturas vietas ceļā.