Aspazijas atklātnes

Aspazijas un Raiņa savstarpējā sarakste ir iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Šo kopumu veido gandrīz 2500 vēstuļu latviešu, krievu un vācu valodā. Ievērojama daļa vēstuļu rakstītas uz atklātnēm.

Rainis pirmo vēstuli Aspazijai nosūta 1894. gada 4. februārī ar lūgumu atļaut publicēt jaunās dzejnieces dzejoli “Dienas Lapā”. Raiņa pēdējā vēstule Aspazijai, atklātne no Kairas, nosūtīta uz Baznīcas ielu Rīgā 1929. gada maija pirmajās dienās. Tā noslēdzas ar vārdiem “Lido, lido”.

Ilustrētu pastkaršu sūtīšana dzejniekiem īpaši iecienīta kļuva Šveices trimdas laikā. Tāpat kā Raiņa izsūtījuma laikā, kādam no dzejniekiem esot prombūtnē, viņi sarakstījās ik dienas, dažkārt pat vairākas reizes dienā. Dabas un pilsētu skatiem, antīkajiem motīviem un ievērojamu personību attēliem ilustrēto atklātņu otrajā pusē dzejnieki sūtīja īsas, sadzīviskas ziņas: par dienas plāniem un ikdienas darbiem, par jaunākajām ziņām un draugu sveicieniem.

Aspazijas pastkaršu kolekcija liecina arī par 20. gadsimta sākuma pastkaršu modes tendencēm un dzejnieces interesēm. Vairākas pastkartes ilustrētas ar liegiem rožu un citu ziedu attēliem, kas raksturīgi jaunromantisma estētikai. Savukārt par 20. gadsimta sākumā atdzimušo interesi par senajām kultūrām, jo īpaši par Seno Ēģipti, liecina vairāk nekā desmit Senās Ēģiptes, Grieķijas un Divupes skatu atklātnes.

Aspazija pastkartes ne tikai sūtījusi, bet arī krājusi albumos. Dzejniecei bijuši vairāki šādi albumi, un tie kārtoti tematiski – atklātnes ar līdzīgiem motīviem vai arī viena autora vairāku darbu reprodukcijas vāktas vienā albumā.

Ielūkojies Aspazijas pastkartēs zemāk!

Bakhanālijas

Anselma Feierbaha (Anselm Feuerbach) gleznas “Silēns ar Bakha bērniem” reprodukcija. RTMM 29304

Viena no Aspazijas dzejas un arī atklātņu kolekcijas tēmām ir bakhanālijas. Senajā Romā un Grieķijā tie bija auglības un vīna dievam Bakham (grieķu Dionīsam) veltīti svētki, kuros netrūka teatrālu performanču, dejošanas, dziedāšanas un vīna baudīšanas. Tās simbolizē dabu, iracionālu impulsu realitāti. Atsevišķos dzejoļos Aspazija apdzied hedonisku dzīru valdzinājumu, jo viss taču ir gaistošs un iznīkstošs. Dzīves niecībā brīdis prieka ir vienīgais patiesais dārgums.

Gatavojot dzejoļu krājumu “Dvēseles krēslā” (1904), cenzors “izstrīpo” vairākus dzejoļus, kas iepriekš publicēti presē, tostarp arī dzejoli “Bakhanālija”. Vēlāk gan daļu no dzejoļiem izdodas glābt un tie tiek publicēti “Dvēseles krēslā”. Dionīsiskie motīvi pārstāvēti arī krājumā “Izplesti spārni” (1920).

Savas liriskās biogrāfijas trešo daļu Aspazija nodēvē zīmīgi – “Raganu nakts” (1923). Tajā iracionālais, dionīsiskais spēks, ko simbolizē ragana, ir arī dzīvības spēks, jaunība, kas savulaik gan stiprināja, gan plosīja krājuma autori, bet rakstīšanas brīdī raisīja vien neaprakstāmas, nostalģiskas ilgas.

Ēģipte

Frīdriha Perlberga (Friedrich Perlberg) gleznas reprodukcija.

Aspazija un Rainis nereti apmainījās ar skatu kartītēm, Aspazija Rainim visbiežāk sūtīja atklātnes ar Ēģiptes ainām. Visplašāk pārstāvētas ir vācu arhitekta, gleznotāja Frīdriha Perlberga un vācu arhitektūras un skatu gleznotāja Karla Vutkes gleznotās Ēģiptes ainavas. Acīmredzot Aspazija iegādājusies pastkaršu komplektus. Abi gleznotāji specializējās tieši skatu glezniecībā, un viņu darbi ļoti bieži tika reproducēti pastkartēs.

19. gadsimtā uzplauka vēstures pētniecība, attīstījās arheoloģija, etnogrāfija. Interesi par šīm nozarēm vēl vairāk veicināja Napoleona armijas atrastais Rozetas akmens, kas pavēra iespēju atšifrēt seno ēģiptiešu rakstību. 20. gadsimta sākumā Ēģiptē tika veikti nozīmīgi izrakumi un atrastas līdz šim sabiedrības acīm slēptas vēstures liecības, kas atklāja Senās Ēģiptes civilizāciju kā suģestējošu noslēpumu.

Raini un Aspaziju saistīja seno laiku vēsture. Aspazija atmiņās raksta, ka Rainis savu Jāzepu nosapņojis jau 1905. gada revolūcijas priekšvakarā, vēlāk šo darbu ar pārtraukumiem rakstot četrpadsmit gadus. Sen izsapņotais ceļojums uz Palestīnu un Ēģipti kļuva par Raiņa pēdējo ārzemju ceļojumu.

Magones

Ludvika Stasjaka (Ludwik Stasiak) gleznas “Meitene magoņu laukā” reprodukcija.

Līdzās narcišu, ziedošu kaktusu, rožu un ēdelveisu ilustrācijām, Aspazijas kolekcijā vairākas atklātnes rotātas arī ar košo magoņu attēliem. Trīs Aspazijas nosūtīto atklātņu autore ir vācu pastkaršu gleznotāja Katarina Kleina. Viņa specializējās ziedu glezniecībā, un viens no viņas neparastākajiem darbiem ir ziedu alfabēts.

Aspazijas Rainim sūtīta pastkarte 1911. gada 4. jūnijā. Pastkartes autore Katarina Kleina (Catharina Klein).

Magones tēls parādās arī Aspazijas dzejā. Liriskās biogrāfijas otro daļu “Ziedu klēpis” (1911) noslēdz nodaļa “Magones”. Tajā dzīves alkas jauno sievieti ved projām no visa vecā un tradicionālā. Personība saceļas pret apkārt notiekošo un dodas plašajā pasaulē, lai meklētu savu īsto aicinājumu.

Aspazija

Magone

Kur tāda radusies, kur nē:

Nezāle kviešu pasaulē;

Visapkārt briest kviesīši,

Apaļi, smagi, mierīgi,

Pilnās vārpas kā maciņus žvadzina,

Šī sarkanās lapas tik vēdina,

Lauka čigāne, Magone!

Aspazijas dzejas krājuma “Ziedu klēpis” (Rīga: Dzirciemnieki, 1911) priekšlapa.

Tomēr dzejnieces attieksme pret magonēm bija neviennozīmīga. Kad Zenta Mauriņa dzejniecei uzdāvinājusi magoņu pušķi, Aspazija apvainojusies. Viņasprāt, magones netieši norādījušas, ka dāvinātāja viņu uzskatot par nenopietnu sievieti.