Programmā Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Leona Amoliņa, Raimonda Paula, Džuzepes Verdi, Riharda Vāgnera u.c. autoru skaņdarbi.

Solists Aleksandrs Dimitrovs

Diriģenti: Ilga Radziņa, Aivars Opincāns, Ēriks Derums

Koncertmeistars Ritvars Knesis

Skanēs arī Jāņa Akuratera dzeja un prozas fragmenti.

Ieeja par ziedojumiem.

Meža darbinieku vīru koris „Silvicola” dibināts 1980. gada 21. februārī. Kora nosaukums izraudzīts pēc mežkopja Miervalda Buša ieteikuma, tas vīriem licies atbilstošs nozares specifikai, mazliet noslēpumains, bet skanīgs. Silvicola ir latīņu vārds, kas tulkojumā nozīmē ‘mežinieks, mežkopis, arī meža iemītnieks’.

Kora repertuārs ir ļoti plašs – kora mūzikas klasika, oriģināldziesmas, tautasdziesmas, dziesmas par mežu, dabu, medībām. Koris savos 33 pastāvēšanas gados sniedzis 288 koncertus. „Silvicola” ir unikāls koris – to veido astoņi ansambļi. Tas ir vienīgais šāda veida pašdarbības kolektīvs valstī. Mēģinājumi notiek pa ansambļiem novadu pilsētās, un tikai reizi mēnesī koris pulcējas uz kopīgu mēģinājumu un koncertu. Tāpēc šim kolektīvam daudzi sākotnēji paredzēja īsu mūžu, bet meža darbinieki pierādīja pretējo – koris joprojām dzied, ir „formā”, piedalās skatēs, valstiskos pasākumos, Dziesmu svētkos un allaž ir labāko kolektīvu skaitā.

Kora dziedātāju balsis ir skanējušas visos Latvijas novados un arī ārzemēs – Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Krievijā, Baltkrievijā, Vācijā, Čehijā, Itālijā, Anglijā, Zviedrijā, Dānijā, Ungārijā, Slovākijā, Spānijā, Maltā, Argentīnā. Bet pirmoreiz tās skanēs Jāņa Akuratera mājā Torņakalnā.

Jānis Akuraters jau no agras bērnības bijis saistīts ar mežu, dzimis mežsarga ģimenē Dignājas pagastā. Tolaik Dignājas mežniecībā bijuši kādi 35 mežsargi, kā vēlāk atceras dzejnieks. Meža noslēpumaino skaņu un putnu dziesmu vilināts, jaunais Akuraters „tēva sargājamo mežu apstaigājis itin bieži, tā iepazīdamies ar dzīvi mežā visā pilnībā”.

Mājās valdījusi dziesmota gaisotne, vecāki mīlējuši būt „pulkā jautri un lieli dziedātāji”. Jānis Akuraters ar brāli Pēteri mācījies spēlēt vijoli, dziedājis korī un devies uz Dziesmu svētkiem Jelgavā.

Arī vēlāk dzejnieka mājas nav iedomājamas bez mūzikas – bez cītaras, vijoles un klavierspēles. Dzejnieks bijis daudzu muzikālu notikumu rosinātājs.

Jāņa Akuratera muzejs turpina kopt Akurateru ģimenes tradīcijas, ielūdzot kori „Silvicola” viesoties Akuratera mājas Kamīnzālē.

Izstādē ar saviem darbiem piedalās Rūdolfs Baltiņš, Sintija Jēkabsone, Marija Rozīte, Madara Lazdiņa, Dace Sloka, Valters Kristbergs, Einārs Timma.

Izstādes atklāšana 22. februārī plkst. 18.00

Pagājušajā gada vasarā pasaules scenogrāfijas izstādē Prāgas kvadrinnālē par skolas ekspozīciju Latvijas Mākslas akadēmijas topošie scenogrāfi jau otro reizi pēc kārtas ieguva zelta medaļu.

Izstādē ATRASTS TULKOJUMĀ piedalīsies septiņi studenti ar scenogrāfijas maketiem, kas pagājušajā pusgadā tapuši Henrika Ibsena lugām „Pērs Gints”, „Mazais Eijolfs” un „Helgelandes varoņi”, Morisa Māterlinka „Māsa Beatrise”, Viljama Šekspīra „Sapnis vasaras naktī”, Knuta Hamsuna romānam „Pāns” un Edgara Po stāstam „Doktora Darvē un profesora Spalvē sistēma”.

Šo literāro darbu interpretācijas un vizuālo zīmju atklāsmes ir tapušas kā mācību darbs un režisoru teātra reformatoru – Antonēna Arto, Pītera Bruka, Gordona Kreiga, Žorža Pitojeva, Eduarda Smiļģa, Konstantīna Staņislavska, Vsevoloda Meierholda – ideju studiju rezultāts.

Viena no izstādes dalībniecēm Marija Rozīte, kura piedāvās savu Knuta Hamsuna romāna „Pāns” interpretāciju, stāsta:

„Izvēloties pētīt Staņislavski kā 20. gadsimta teātra reformatoru, man īpaši svarīgs šķita viņa izmantotais psiholoģiskais zemteksts, kas vienlīdz tuvina reālistiem un simbolistiem. Reizē tas man atviegloja darbu, risinot Knuta Hamsuna „Pāna” scenogrāfiju. Šajā romānā mani ieinteresēja, kas notiek ar cilvēku, ja to piespiedu kārtā vai pēc paša gribas, vai apstākļu sakritības dēļ ievieto vidē (noslēgtā vai atvērtā telpā), kur nepārtraukti ir gaisma. Diennaktī joprojām ir 24 stundas, stundā 60 minūtes, tikai naktī ir gaišs kā dienā. Cilvēks sāk jukt prātā. Ja ne uzreiz, tad pamazām, bet pamatīgi un neatgriezeniski.

Tas notiek arī ar leitnantu Glānu, 28 gadus jaunu vīrieti, kurš ierodas tālos Norvēģijas ziemeļos, kur polārā diena ilgst vairāku mēnešu garumā. Pamazām viņa neparastā, dzīvnieciskā uzvedība top saprotama, pat attaisnojama.

Es piedāvāju šī stāsta scenogrāfisko risinājumu kā noslēgtā vidē turēta indivīda psihes izpētes aktu. Mana scenogrāfija: sterila izmeklēšanas telpa/kabinets, kurā nepārtraukti iekšā spīd spilgta gaisma.”

„Modernā šīs dienas teātrī jūtamas divas strāvas, kuras nes visu teātra mākslas saturu. Viena – apmierināt tagadējo asiņu laikmetā gurušo un uztraukto dvēseli skaistās teikās un tēlos kaut kur ārpus dzīves, dot sapņus un mieru, un pasaku; otra – meklētāja pēc tādas mākslas, kura būtu radnieciska šai jaunajai nākošai rītdienas dvēselei un apmierinātu to bez teikām un sapņiem,” – tā 1916. gadā rakstā „Tagadējais un nākotnes teātris” raksta Jānis Akuraters.

Kāds ir modernais teātris, kā būtu jāmainās latviešu teātrim, kāds ir teātra uzdevums – šie un līdzīgi jautājumi izskan Jāņa Akuratera teātrim veltītajos rakstos periodikā. Apzinoties, ka teātri un skatītāju var mainīt dramaturģija, Akuraters piedalās modernās drāmas tulkošanā. Un tā viņa tulkojumā iznāk Morisa Māterlinka „Māsa Beatrise” (1913), Henrika Ibsena „Brands” (1912) un „Pērs Gints” (1914), Oskara Vailda „Salome” (1912).

Kā liecina latviešu teātra vēsture, tad it īpaši Ibsena lugu „Brands” un „Pērs Gints” iestudējumiem bijusi milzīga nozīme modernās teātra valodas meklējumos un sasniegumos gan režijā, gan scenogrāfijā. Lai atceramies slavenās „Branda” izrādes Dailes teātrī un „Pēra Ginta” interpretācijas Eduarda Smiļģa un Ādolfa Šapiro veidotajās versijās!

Izstādes kuratori:

LMA Scenogrāfijas katedras pasniedzējs Viktors Jansons

Jāņa Akuratera muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Maira Valtere

Izstādes apmeklējums iekļauts muzeja ieejas biļetes cenā: Ls 1,50

Skolēniem, studentiem, pensionāriem – Ls 1,00

Pedagogam, kurš atved grupu, ieeja bez maksas.

V.K. & R.D. izstādes skatītājiem sagatavojuši šādu vēstījumu:

„Mēs – Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis – apzināmies, ka neesam nekādi fotomākslinieki. Mums ir cita profesija. Bet laiks, laika mirkļi, mums šķiet, iemiesojas līdzcilvēku sejās. Mēs sākām „kolekcionēt” šos mirkļus vēl pagājušā gadsimta 90. gados.

Vienīgais „mākslas paņēmiens” te būtu – nekā mākslota. Mērķis – parādīt ne sevi, bet tos citus. Šoreiz tie ir mūsu kolēģi – spalvasbrāļi, spalvasmāsas. Tādi, kādus viņus redzējām, ar kādiem mums bija lemts dzīvot vienā laikmetā, vienā pilsētā, vienā pasaulē. Mēs esam viņu lasītāji, dažreiz apbrīnotāji, dažreiz žēlīgi kritiķi.

Šeit, protams, nav visas jau „iemūžinātās” sejas, drīzāk tāda kā neliela izlase. Bildes piedāvātas interesentiem ne pirmo reizi – taču, iespējams, pēdējo gan. Solījām dāvināt tās „lielajam” Rakstniecības un mūzikas muzejam. Pēc 100 gadiem varbūt šis tas derēs literatūrzinātniekiem vai vēsturniekiem, ja vēl eksistēs tā literatūra, tā vēsture, tie zinātnieki. Nu ko zīlēt – tad jau redzēsim!-:))”

Muzejs atvērts: 10.00–17.00, slēgts – svētdienās, pirmdienās

Tas var būt pētījums par Raiņa daiļrades, biogrāfijas vai ideju pasaules aspektiem, domraksts, literārs darbs (īsais stāsts, eseja, vēstule, luga vai dramatisks fragments utt.)

Darbu iesniegšana līdz 2012. gada 24. aprīlim.

Darbs ar norādi Radošo darbu konkursam PAR KO MAN NEIZNĀK DZEJA IZ MANĀM SIRDSSĀPĒM? iesniedzams elektroniski, saņemot atbildi par darba pieņemšanu konkursam. e-pasts: jasmuiza@memorialiemuzeji.lv

Informācija uzziņai pa tālr. 29487589 (Solvita Brūvere ) vai e-pastu: jasmuiza@memorialiemuzeji.lv

„Par ko es nevaru tā izsacīt savas domas, par ko man neiznāk dzeja iz manām sirdssāpēm? Es tanī laikā, kad šīs neticīgās dēmoniskās domas mani mocīja, nieka nevarēju rakstīt, viņas mani pārvarēja, nospieda, padarīja nelaimīgu, bēdīgu, beidzot muļķi un visgalīgi ikdienišķu cilvēku, kas glupā iedomā grib būt dzejnieks, un kam ikviena spēka trūkst.” (1882. gada 19. septembrī.)

„Dzejnieks nekāds neesu. Kur man glābties, man, muļķim, kā man tālāk dzīvot, kā kļūt vaļā no šīs pekles, kā tikt atkal par cilvēku? … Ko nu vēl mocos un vis rakstu un domāju, tikpat jau nekā neiznāk… Vis vēl nevaru atmest tās glupās domas, ka rakstnieks, dzejnieks kļūšu; cik nelaimes viņas jau nav darījušas, cik vēl darīs, ja viņas neaizdzīšu projām, viņas var visu cilvēku postā iegrūst. Un cik reizes jau neesmu pats pārliecinājies, ka man šo dāvanu nav, ikkatrs pantiņš man to saka… Un tikpat man negribas atsacīties no šīs slimības, kas mani nespēcīgu un kropli darīja, kas man citu darbu lika aizmirst, kas mani mocīja un nekad nedeva mazāko cerību.” (1882. gada 19. septembrī, 17. oktobrī.)

Tā savā jaunības gadu dienasgrāmatā rakstīja topošais dzejnieks Rainis, toreiz ģimnāzists un students Jānis Pliekšāns. Viņa kā dzejnieka tapšana bija ilga, sarežģīta un mokošu pārdomu pilna.

Mums ir dota iespēja iepazīt dzejnieka, dramaturga personību gan caur viņa dienasgrāmatām, vēstulēm, darbiem un arī muzejā.

Jasmuižu mēdz dēvēt par Raiņa jaunu dienu zemi – tā viņam saistījās ar jaunības romantiku, iemīlēšanos, radošo iedvesmu, arī skumjām pārdomām, sevis un sava ceļa meklēšanu. Rainim Jasmuiža bija tēva mājas 8 gadu garumā. Tā bija vieta, kur viņš vienmēr tika gaidīts, šeit viņš varēja atbraukt, atpūsties, doties izjādēs ar zirgu vai netraucēti dzejot. Visi ģimnāzista, vēlāk studenta Jāņa iespaidi, zināšanas, pieredzētais plūda arī uz Jasmuižu, pārnesti ar vēstulēm, mutvārdos. Jasmuiža Rainim toreiz bija kā sava veida zibensnovedējs, kur var meklēt patvērumu, lūgt, gaidīt un saņemt atbalstu…

Pašlaik Jasmuiža ir vieta, kur uzklausīt stāstu par jaunieša Jāņa Pliekšāna domām, darbiem un atklāsmēm, ielūkoties pagātnē, iepazīt topošā dzejnieka dzīves telpu, iegūt apjausmu par Pliekšānu ģimenes dzīves kolīzijām un tad varbūt salīdzināt ar sevi, savām domām, vēlmēm, pārdomām…

Lai mudinātu meklēt, ieskatīties un varbūt arī atklāt savu Raini vai Raini sevī izsludinām radošo darbu konkursu PAR KO MAN NEIZNĀK DZEJA IZ MANĀM SIRDSSĀPĒM?

Uzdrošinieties, pamēģiniet!

RADOŠO DARBU KONKURSA PAR KO MAN NEIZNĀK DZEJA IZ MANĀM SIRDSSĀPĒM? NOLIKUMS

MĒRĶIS

Aktualizēt Raiņa daiļrades, ideju un personības lomu mūsdienu sabiedrībā.

Rosināt jauniešu interesi par latviešu literatūru un veidot izpratni par kultūrvēstures un identitātes jautājumiem.

Veicināt jauniešu patstāvīgu radošo darbu, savas attieksmes un spriedumu veidošanu un spēju saskatīt pasaules kopsakarības un problēmas.

ORGANIZATORI

Raiņa muzejs „Jasmuiža” (Raiņa un Aspazijas muzejs, VA Memoriālo muzeju apvienība).

DALĪBNIEKI

Konkursā piedalās vispārizglītojošo skolu skolēni, vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņi, studenti u.c. jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem.

NORISE

Konkursa dalībniekam jāiesniedz radošais darbs par tēmu PAR KO MAN NEIZNĀK DZEJA IZ MANĀM SIRDSSĀPĒM?. Tas var būt pētījums par Raiņa daiļrades, biogrāfijas, dienasgrāmatu aspektiem, domraksts, literārs darbs (īsais stāsts, eseja, vēstule, luga vai dramatisks fragments, dzeja utt.). Darbā jāatklāj autora personiskā attieksme pret dzejnieku, viņa daiļradi, viņa ideju pasauli saistībā ar šodienas dzīves un mākslas procesiem. Kā tēmas, tā formas izvēle ir brīva. Ierosmei piedāvājam dažus tematus:

Mana mīļākā Raiņa luga, dzeja, ideja utt.

Raiņa un mana dienasgrāmata

Raiņa vientulība un šodienas sabiedrības atsvešinātības globālā problēma, tās cēloņi un risinājumi

Mans Raiņa muzejs Jasmuižā, Tadenavā, Rīgā, Jūrmalā, pasaulē

Darba apjoms – līdz 10 000 zīmēm.

Darbs iesniedzams datorsalikumā.

Darbam jāpievieno ziņas par autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads, mācību iestāde, dzīvesvietas adrese, kontakttālrunis, e-pasta adrese.

KRITĒRIJI

Darbam jāatbilst šādiem kritērijiem:

konkursam atbilstošas tēmas izvēle;

zināšanas literatūrā, literatūrzinātnē, Raiņa faktoloģijā un citās jomās, to prasmīgs pielietojums;

autora personiskās attieksmes un sava viedokļa klātbūtne;

radoša pieeja darbam;

valodas līdzekļu bagātība, to mērķtiecīgs izmantojums;

izmantoto avotu (arī interneta vietņu) norāde.

LAIKS UN VIETA

Darbu iesniegšanas termiņš – 2012. gada 24. aprīlis.

Darbs ar norādi Radošo darbu konkursam PAR KO MAN NEIZNĀK DZEJA IZ MANĀM SIRDSSĀPĒM? iesniedzams elektroniski, saņemot atbildi par darba pieņemšanu konkursam.

e-pasts: jasmuiza@memorialiemuzeji.lv

VĒRTĒŠANA UN APBALVOŠANA

Darbu vērtēs žūrija, kurā aicināti piedalīties dzejnieki, dramaturgi un Raiņa un Aspazijas muzeja speciālisti.

Balvas:

1. vietai – izdevniecības Zvaigzne ABC dāvanu karte 30,00 LVL vērtībā

2. vietai – keramiķa Viktora Ušpeļa darināts keramikas priekšmets 25,00 LVL vērtībā

3. vietai – keramiķa Edvīna Vinceviča darināts keramikas priekšmets 15.00 LVL vērtībā

Paredzētas arī veicināšanas un simpātiju balvas.

Apbalvošanas sarīkojums un labāko darbu lasījumi paredzēti 2012. gada 25. maijā Raiņa muzejā „Jasmuiža” Aizkalnē, Preiļu novadā.

INFORMĀCIJA

Kontakttālruņi: 29487589 (Solvita Brūvere); e-pasts: jasmuiza@memorialiemuzeji.lv

ATBALSTĪTĀJI

A/S Swedbank Preiļu filiāle, keramiķi Viktors Ušpelis, Edvīns Vincevičs.

Muzeja krājumā glabājas 100 Ojāra Vācieša grieztās sniegpārsliņas. Baltās pārsliņas dzejnieks izgriezis no rakstāmmašīnu papīra, melnās – no kopējamā papīra. Sniegpārsliņu smalkums, trauslums, sarežģītās formas pārsteidz.
Ludmila Azarova saka: „Kas tas īsti ir – neuzdrošinos atbildēt. Reizēm tā bija atslodze. Citureiz – koncentrācija pirms dzejoļa uzrakstīšanas.”

Mākslinieks un mākslas zinātnieks Juris Soikans bijis dziļi pārsteigts, iepazīstot šo Ojāra Vācieša talanta neatklāto šķautni. Par izgriezumiem no papīra viņš raksta: „Viņš ir sev izvirzījis noteiktu uzdevumu, resp., pieķeroties kādai tēmai, īsākā vai garākā laika posmā to variējis, paturēdams motīvu un to pakļaudams dažādai lineārai ritmikai, bet nereti tēma ieslēdzas apzinātā periodiskā izteiksmē, izraisot mūžības nojautas. It sevišķi tas sakāms par Ojāra Vācieša izgriezumiem no papīra, kas visi risināti apļa kompozīcijā un kuros dīvainā kārtā jaušama pat kaut kāda sasaukšanās ar tautas dainu četrrindēm – koncentrēti izteikta dzīves ziņas noskaņa, radot tai lineāru konfigurāciju, „pasakot to īsi, nepārprotami”, turklāt pakļaujot visu harmoniski ritmiskam formas kopsaucējam. Un vēl, griezumi ir tikai baltā vai melnā krāsā (varētu taču būt dažādās krāsās!?), tie arī runā par intelektuāli mērķtiecīgu pieeju krāsu un formu valodai. Šajos darbos ieskanas liktenība – dzīvības un nāves melodija, kas liek apjaust, ka Ojāram Vācietim varētu būt arī dotībasuz mūziku, un es uzdrošinos apgalvot, – tieši uz kompozīciju.”

Pārdaugava ir skaista visos gadalaikos. Arī ziemā pastaiga pa Arkādijas parku un gar Māras dīķi var noslēgties ar muzeja apmeklējumu, kur joprojām dzejnieka dzīvokļa krāsnīs deg dzīvā uguns. Šeit ir iespēja ne tikai aplūkot Ojāra Vācieša grieztās pārsliņas, bet arī pašiem izmēģināt roku pārsliņu griešanā. Esam sagatavojuši paraugus, pēc kuriem iespējams izgriezt identiskas sniegpārsliņas. Un ticiet, – viegli tas šķiet tikai pirmajā mirklī!

Vita Mekša, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste

Ojārs Vācietis

* * *

It kā uz pasaules nebūtu melu –
Ar baltiem zobiņiem smej putenis.
Laikam ikvienam tā vajaga krist –
It kā uz pasaules nebūtu melu.

It kā uz pasaules nebūtu ceļu –
Pārslas pār sētām un dūksnājiem skrien.
Kaut tā pa dzīvi mēs ietu ikviens –
It kā uz pasaules nebūtu ceļu.

It kā uz pasaules nebūtu tevis –
Bez vienas pēdas ir sniega balts ceļš.
Un baltus melus man putenis melš –
It kā uz pasaules nebūtu tevis.

It kā uz pasaules būtu vienalga –
Vai piedzimst mirklis vai nedzimis mirst.
Bet baltās pārslas bez apstājas birst –
It kā uz pasaules būtu vienalga.

3. februārī plkst. 10.00 Ivetas Vecenānes meistardarbnīca.

5. februārī
plkst. 12.00 „Ievērojamas personības”: priekšlasījums ciklā „Mans nams. Mūsu mājas”. Lasa Andris Ērglis.
plkst. 14.00 „Dārta”: priekšlasījums ciklā „Sievietes Barona dzimtā”. Lasa Rūta Kārkliņa. Dārtām, Dorām un Dacēm ieeja bez maksas. Pacienāsim ar tēju!

7., 14., 21., 28. februārī  plkst. 18.00 „Viedas sadraudzības” lekcijas. Vada Modris Slava.

9. februārī plkst. 11.00 Ivetas Vecenānes meistardarbnīca.

12. februārī plkst. 12.00 „Lielās Balvas nominanti”: S. Vilcānes priekšlasījums.

26. februārī
plkst. 12.00 „Krišjāņa Barona muzeja tapšanas vēsture”: priekšlasījums ciklā „Mans nams. Mūsu mājas”. Lasa Rūta Kārkliņa.
plkst. 13.00 „Baronu dzimtas virtuves tradīcijas. Ieskats Sofijas Dravnieces rokrakstā”: priekšlasījums ciklā „Sievietes Barona dzimtā”. Lasa Rūta Kārkliņa.

29. februārī plkst. 18.00 Meteņi kopā ar folkloras kopu „Budēļi”.

Katru sestdienu no plkst. 13.00 videoarhīvs „Muzeja vēsture”.

Muzejs atvērts: 11.00–18.00, trešdienās 13.00–19.00, slēgts – pirmdienās, otrdienās

5.–7. klašu skolēni ir aicināti piedalīties interaktīvajā spēlē „Sūnu ciema zēni”.

Spēles mērķis ir ar muzejiski atraktīviem līdzekļiem padziļināt skolā apgūtās zināšanas par rakstnieka Andreja Upīša garo stāstu „Sūnu ciema zēni”.

Strādājot grupās, skolēni, izmantojot grāmatas tekstu, risina atjautības uzdevumus, min mīklas, vārdu spēles un krustvārdu mīklu. Nodarbībā tiek izmantoti reāli etnogrāfiskie priekšmeti, kas jāatpazīst, tādējādi ļaujot bērniem iejusties seno laiku saimniecības norisēs.

Spēli papildina unikāli dokumentāli kadri no Andra Slapiņa videofilmas par režisora Ulda Pūcīša 1978. gadā Jaunatnes teātrī iestudēto brīvdabas izrādi „Sūnu ciema zēni” un virtuālais ceļojums no Apaļā ezera līdz Kraukļa akmenim Skrīveros.

Nodarbības ilgums 90 minūtes.

Ieejas maksa: Ls 1,00

Skolotājiem, kas pavada skolēnu grupu, ieeja bez maksas.

Pieteikties uz interaktīvo spēli lūdzam pa tālruni 67289767 no 11.00 līdz 16.30.

Muzejs atvērts: 11.00–17.00, slēgts – svētdienās, pirmdienās

Iveta Vecenāne ir ne tikai izcila un starptautiski atzīta tekstilmāksliniece, bet arī rakstniece. 2009. gadā izdevniecībā „Liels un mazs” nāca klajā viņas uzrakstītā un ilustrētā grāmata „Vectētiņš Antontiņš un mēs”. Pirmā šī cikla grāmata „Mans vectētiņš Antontiņš” iznāca 1999. gadā.
Pagājušā gada nogalē klajā nāca klausāmgrāmata „Vectētiņš Antoniņš un mēs”.

Pati Iveta saka: „Mans Antoniņš nes sevī tautasdziesmu skaistumu, tagad – mūsdienās.”

Uz meistardarbnīcu „KOPĀ AR MĀKSLINIECI IVETU VECENĀNI” ir aicināti 1.–4. klašu skolēni.

Meistardarbnīcas dalībnieki kopā ar Ivetu zīmēs, gleznos, mācīsies veidot ģimenes albumu. Vienlaikus tā būs lieliska iespēja sarunāties ar īstu mākslinieci un uzzināt, ko viņa domā par dzīvi.

Nodarbības sāksies februārī. Vienas nodarbības ilgums – 60 minūtes.
Maksa par nodarbību – Ls 1,00
Grupā – ne vairāk kā 20 bērnu. Skolotājam, kas pavada grupu, ieeja bez maksas.

Nodarbību lūdzam pieteikt pa tālruni 67284265.

No 2011. gada 1. septembra līdz 2012. gada 7. jūnijam katru ceturtdienu plkst. 17.30 – 19.30 Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs piedāvā izglītības programmu „30 000 gadu 80 stundās. Īsais kurss mākslas vēsturē”.

Pavisam paredzētas 40 lekcijas. Katra no tām veltīta kādam noteiktam laikposmam, stilam vai virzienam mākslā, izceļot un analizējot attiecīgā perioda raksturīgākās īpatnības, nozīmīgākos darbus un mākslinieku personības.

Programmas mērķauditorija – studenti un pieaugušie, kas vēlas apgūt vai papildināt zināšanas mākslas vēsturē.

Vienas lekcijas apmeklējums: Ls 1,50; studentiem un pensionāriem Ls 1,00.

Vietu skaits ierobežots, tāpēc vēlama iepriekšēja pieteikšanās!

Tuvāka informācija pa tālruni 67331641, 26586404  (Dace Vosa) vai e-pastu: jrrbm@memorialiemuzeji.lv

Lekciju sarakstu, lūdzu,  skatiet šeit!

1. septembris. Ievads. Mākslas valoda.

8. septembris. Aizvēstures māksla.

15. septembris. Senā Ēģipte.

22. septembris. Senā Ēģipte.

29. septembris. Mezopotāmija un Persija.

6. oktobris. Senā Grieķija.

13. oktobris. Senā Grieķija.

20. oktobris. Senā Roma.

27. oktobris. Senā Roma.

3. novembris. Agrie viduslaiki.

10. novembris. Romānika.

17. novembris. Romānika.

24. novembris. Gotika.

1. decembris. Gotika.

8. decembris. Bizantija.

15. decembris. Bizantija.

22. decembris. Senās Krievzemes māksla.

5. janvāris. Renesanse.

12. janvāris. Renesanse.

19. janvāris. Ziemeļu renesanse.

26. janvāris. Manierisms.

2. februāris. Baroks.

9. februāris. Baroks.

16. februāris. Rokoko.

23. februāris. Rokoko.

1. marts. Klasicisms.

8. marts. Klasicisms.

15. marts. Ampīrs. Akadēmisms.

22. marts. Romantisms. Historisms.

29. marts. Reālisms.

5. aprīlis. Impresionisms.

12. aprīlis. Postimpresionisms.

19. aprīlis. Simbolisms. Jūgendstils.

26. aprīlis. Ekspresionisms. Fovisms.

3. maijs. Kubisms. Futūrisms.

10. maijs. Abstraktā māksla. Dadaisms. Metafiziskā glezniecība.

17. maijs. Art deco. Sirreālisms. Sociālistiskais reālisms.

24. maijs. Kinētiskā māksla. Opārts. Popārts.

31. maijs. Abstraktais ekspresionisms. Minimālisms.

7. jūnijs. Konceptuālā māksla. Postmodernisms.

Ernesta Zīverta oforts ir pirmais mākslinieciski atveidotais Raiņa portrets.

1904. gada jūlijā mākslinieks lūdz Raini nofotografēties un atsūtīt viņam dažas fotogrāfijas, jo nodomājis darināt dzejnieka ģīmetni: „Kaparā gravēta ģīmetne (oforts) mums, latviešiem, pavisam kas jauns, un es no sirds vēlētos, lai pirmais pasākums būtu Jūsu ģīmetne.”

Rainis izpilda Zīverta lūgumu un nosūta māksliniekam savus pie fotogrāfa Jāņa Rieksta uzņemtos fotoattēlus. Mākslinieks ķeras pie darba un 1905. gadā ģīmetne ir pabeigta.

Martā Ernests Zīverts raksta Rainim: „Jūsu ģīmetni esmu pabeidzis gravēt un tagad to izstādīju ikgadējā Pavasara izstādē [Domāta Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstāde. – A.C.]. Šī ir mana pirmā uzstāšanās atklātībā, un es esmu ļoti apmierināts par to, ka mans pirmais darbs tika uzņemts izstādē un vēl vairāk par to, ka tas cieši saistīts ar Jums, kas man piedeva jaunu sparu tālāk strādāt. Drīzumā Jums nosūtīšu vienu eksemplāru, un tad laipni lūdzu man paziņot, vai esat mierā ar Jūsu ģīmetnes attēlojumu un vai tādu drīkstu laist ļaudīs.”

Ernesta Zīverta darbs Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādē, kuras žūrijā bija arī ievērojamais krievu mākslinieks Arhips Kuindži, guva atzinīgu vērtējumu.

Mākslinieks Rainim kā dāvinājumu nosūta divus ģīmetnes oriģinālnovilkumus, vienu ar veltījumu: „Augsti cienījamam J. Rainim par mīļu piemiņu. E. Zīverts.”

Un ar mazu ironiju piebilst: „Vēl gribēju piezīmēt, cik „nepatriotiski” es rīkojos, jo Jūsu ģīmetne ir spiesta uz īsta Japānas papīra. Ko lai dara, ka mēs tik labu papīru neprotam izgatavot.”

Rainim ģīmetne patīk, viņš pateicas māksliniekam sirsnīgos vārdos, sauc viņu par savu draugu un cīņu biedru.

Laikā, kad Ernests Zīverts atsūta dzejniekam savu darbu, Rainis un Aspazija dzīvo savā Jaundubultu mājā. Jāņa Rieksta fotogrāfijā (RTMM 55167), kur Aspazija redzama pēc savas drāmas „Sidraba šķidrauts” pirmizrādes, pie sienas pa kreisi – Zīverta darinātā Raiņa ģīmetne.

Ernesta Zīverta darbu novērtē arī citi mākslinieki. Gustavs Šķilters: „Interesants ir gaismas un ēnu laukumu sadalījums. Viss nopietni studēts, nosvērts un noskaņots.” Kārlis Zemdega: „Zīverta oforts ir smalks meistardarbs un vienīgais Raiņa attēls šādā tehnikā.”

Astrīda Cīrule, Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste

Publikācijā izmantoti materiāli no Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves.