Izglītības ministrs Rainis Latvijas Universitātē, 1927. gads. 8. novembris. RAKSTNIEKI, MĀKSLINIEKI UN VARA

Jānis Akuraters savā autobiogrāfijā, rakstot par savu politiķa, žurnālista un valsts ierēdņa darbību Latvijas Valsts tapšanas laikā, secina: „Politikā pavadīto laiku var skaitīt par mazāk zudušu, jo, ievadot Latviju jaunās gaitās, arī daiļliteratūras uzplaukšanai ir sagatavoti daudzi apstākļi. Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālu mākslu.”

Rakstnieka, mākslinieka un varas attiecībās 20. gadsimta Latvijas vēstures kontekstā vērojams gan cildenās un nepieciešamās ziedošanās aspekts, gan ticības, cerības un vilšanās klātbūtne, un dažkārt diemžēl – arī liktenstraģika.

Aleksandrs Čaks savā pusgadsimtu garajā mūžā piedzīvojis vairākas varas. Pirmā pasaules kara laikā viņš kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Krieviju. Tur piedzīvo sociālistisko revolūciju, Pilsoņu karu, badu, izslimo tīfu.

Lai ātri un neatgriezeniski sagrautu visu „veco un nevajadzīgo”, Krievijā tiek likvidēti „pret tautu vērstie” kultūras institūti. To vietā veidojas jaunas – padomju kultūras institūcijas. Visas Krievijas kultūras dzīves jomas kopumā vadīja Izglītības tautas komisariāts. Valstī sākās plašs politiskās izglītības darbs – tika dibināti klubi, tautas nami, bibliotēkas, muzeji, pulciņi, un par svarīgāko valstisko uzdevumu izvirzīja analfabētisma likvidēšanu. Sākot ar 1920. gadu, Aleksandrs Čaks arvien ciešāk iesaistās padomju kultūras darbā, strādā dažādās iestādēs par sekretāru, kultūras dzīves organizatoru, propagandistu, aģitatoru un lektoru – 19 gadu vecumā viņam likās aizraujoši piedalīties jaunas valsts vēstures veidošanas procesā. Bija nepieciešams pusotrs gads, lai saprastu, ka neko būtiski mainīt Krievijas politiskajā situācijā viņš nevar un, vīlies savos uzskatos, 1922. gada jūnijā dzejnieks atgriežas Rīgā, kur vairāk nekā divdesmit gadus nododas galvenokārt literārajai darbībai. Pēc Otrā pasaules kara Čaks mēģina pielāgoties valdošajai padomju varai, strādā laikrakstā „Cīņa”, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, bet vienalga – 1949. gadā dzejnieks tiek apsūdzēts kosmopolītismā.

20. gadsimta pirmajā desmitgadē un arī 20. gados kreisie politiskie uzskati un modernisms nereti sabiedrībā tika uztvertas kā saistītas parādības. Pašiem māksliniekiem kreisās politikas atbalstīšana bieži bija kā opozīcija mietpilsonībai un iesīkstējušām tradīcijām. Diemžēl mākslinieka Romana Sutas liktenī tas bija traģiski liktenīgi. 1941. gada jūlijā, sākoties vācu okupācijai, Suta aizbrauc no Latvijas – kopā ar Rīgas kinostudiju, kur tobrīd strādā, evakuējas uz PSRS, vispirms uz Maskavu, pēc tam Tbilisi, kur vietējā kinostudijā strādā par mākslinieku. 1943. gada septembrī Suta tiek arestēts un 1944. gada 14. jūlijā nošauts kā „tautas ienaidnieks”. Par mākslinieka likteni ģimene uzzināja tikai 50. gadu vidū.

Arī Andrejam Upītim nācies piedzīvot attiecības ar dažādām varām. Ceļojuma laikā rakstnieka muzejā būs iespēja iepazīt grāmatas „Bezsaules noriets” anatomiju.

Ekskursijas laikā Ministru kabineta ēkā līdzās stāstiem par ēkas un Ministru kabineta vēsturi, uzzināsim arī par Raini kā Izglītības ministru un par Jāni Akurateru, kurš 1919. un 1920. gadā strādāja Izglītības ministrijas Mākslas departamentā, liekot pamatus jaunās valsts kultūrpolitikai un valstiski finansētām kultūras institūcijām.

Ceļojuma noslēgumā – ekskursija Nacionālajā teātrī, kur 1918. gada 18. novembra Latvijas Valsts proklamēšanas aktā piedalījās arī Jānis Akuraters. Ekskursiju teātrī vadīs Rita Melnace.


Jānis Akuraters 20. gs. 20. gados 11. oktobris. DZEJNIEKS UN RAKSTNIEKS, DĀRZI UN PARKI

Rīgas īpašo pievilcību un krāšņumu rada tās dārzi un parki. Un var jau būt, ka tas nav nemaz tik nejauši, ka dzejnieku un rakstnieku pieminekļi Rīgā ir uzstādīti galvenokārt dārzos un parkos. Zelta rudens mirklī aicinām uz ceļojumu pa pilsētas dārziem un parkiem, lai varbūt notvertu to izjūtu, par kuru raksta Kārlis Krūza dzejolī „Dzeja”: „Caur parku izgāja Poruks, / Es atceros to vēl kā šodien,– / Mēs sēdējām rindā uz sola / Un spriedām, kā parasts, par dzeju. // Caur parku izgāja Poruks, / Un pēkšņi mēs apklusām visi, / Un likās, ka kāds būtu teicis, / Ka velti tā spriedelēt mūžam. // Un likās, ka skanētu lapās / Tik savādi laimīga šalka: / Caur parku izgāja Poruks, / Un jūs te vēl spriežat par dzeju.”

Ceļojuma sākumā Andreja Upīša memoriālajā muzejā uzzināsim par rakstnieka paša veidoto Skrīveru mājas dārzu. Atmiņās par dārza tapšanu un uzturēšanu viņš vēstījis: „Liepu stādu rindas starp rožu aploci un krūmājiem ļoti tīkami sen biju noskatījies Rīgas Vērmanes dārzā, tikai man še to atdalītāju vajadzēja zemāku un biezāku. Tāpēc apgriezt nācās katru otro gadu – gluži tāpat kā tūjas abās pusēs ieejas celiņam no mazajiem vārtiņiem uz balkonu un ieejas durvīm. Katru dienu, it sevišķi vasarā, cirvis, zāģis, lāpsta, nazis jo neatlaidīgāk prasīja ne mazāk laika kā liktens nolemtais īstais darbarīks – tēraudspalva.”

Pastaigā pa Kronvalda parku, Esplanādi un Vērmanes dārzu baudīsim krāšņās rudenīgās ainavas (un varbūt mēģināsim atrast kādu īpašu kļavas lapu, kas, iespējams, līdzinātos tai smaidošajai, kas aprakstīta Andreja Upīša romānā). Iepazīsim parku vēstures stāstus, kas vēsta gan par svētkiem (piemēram, slavenām Preses ballēm, Dziesmu svētkiem u.c.), gan varas parādēm un maiņām, gan par dzejniekiem un rakstniekiem, kuru pieminekļi tajos izvietoti.

Dārzs kā īpaši nozīmīga telpa parādās jūgendstila un jaunromantisma poētikā, radot krāšņu tēlu plejādi no apdziedātiem rožu, sarkano magoņu un balto ķiršu dārziem, noslēpumainiem nakts dārziem līdz nemirstības, saules un mēness dārziem.

Viens no ainaviski gleznainākiem Rīgas parkiem ir Arkādijas parks, kur labprāt pastaigājās gan Antons Austriņš, gan Rainis un Aspazija, gan Jānis Akuraters, gan Ojārs Vācietis.

Noslēgumā Akuratera muzejā – par Jāņa Akuratera apjūsmotajiem parkiem un dārziem un fragmenti no stāsta „Puķes ziemeļos”, kas vēsta par mākslinieku likteņiem.


Aspazija un Rainis Pārdaugavā, Dīķa ielā 11. 4. oktobris. MĀJĪGUMS, MIERS, PATVĒRUMS – PĀRDAUGAVA

Laikā, kad Pārdaugava krāsojas rudens zeltā, aicinām kārtējā ceļojumā. Šoreiz ar divriteņiem. Izbaudīsim Pārdaugavas mājīgumu un mieru!

Ceļojumu sāksim Žaņa Lipkes memoriālā (Mazais Balasta dambis 8). Lai arī memoriāls ir viens no jaunākajiem Latvijas muzejiem, tas jau ir kļuvis gan par pazīstamu arhitektūras objektu, gan arī kā muzejs ieguvis vairākas balvas, tai skaitā, prestižo Eiropas Muzeju foruma Eiropas Muzeja gada balvas nominācijā piešķirto Keneta Hadsona balvu. Muzejs ir veltīts latvietim Žanim Lipkem un viņa ģimenei, kas Otrā pasaules kara laikā, riskējot ar savu dzīvību un drošību, izglāba nacistiskā režīma vajāto un nāvei nolemto cilvēku dzīvības.

Ceļojuma turpinājumā kopā ar Lieni Zemīti iepazīsim Ķīpsalu un tās koka arhitektūru. Vecākās koka mājas Ķīpsalā ir 120 – 200 gadu vecas. Dažās no tām vēl saglabājies mateļskurstenis ēkas centrā, ko savulaik izmantoja zivju žāvēšanai.

Tad apstāsimies pie mājas Baložu ielā 14 – tā bija Raiņa un Aspazijas pirmā dzīves vieta pēc atgriešanās no trimdas Šveicē. Dzejnieki šeit dzīvoja no 1920. gada 10. aprīļa līdz oktobrim. Dzīvoklis brāļu Moricu namā tika noīrēts, gaidot Raiņa un Aspazijas atgriešanos. Šeit viņus pēc triumfālās sagaidīšanas un brauciena pa Rīgas ielām ienesa uz rokām. Rudenī abi dzejnieki pārceļas uz dzīvokli Muitas ielā.

Savukārt vairāk nekā četrus gadus – no 1922. gada maija līdz 1926. gada augustam Rainis un Aspazija dzīvoja Dīķa ielā 11. Tas ir laiks, kad Rainis ir Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors. Šeit sarakstīts dzejoļu krājums „Mēnesmeitiņa”, sakārtoti un izdoti Raiņa raksti „Dzīve un darbi” un svinēta viņa 60 gadu jubileja. Dzejnieki māju pārdeva, kad pārcēlās uz Baznīcas ielu 30.

Apstāsimies arī pie mājas Kalnciema ielā 39, kur savulaik dzīvoja mākslinieka Jaņa Rozentāla ģimene. Janis Rozentāls pēc studiju beigšanas, ceļojumiem pa Eiropu, periodiskas uzturēšanās Pēterburgā un Saldū, 1901. gada nogalē pieņem lēmumu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Drīz vien viņš satiek sava mūža liktenīgo sievieti – somu dziedātāju Elliju Forseli, ar kuru salaulājas 1903. gada 5. martā. Jaunās ģimenes pirmās kopīgās mājas ir Kalnciema ielā 39 – namā, kas pieder Rozentāla studiju biedram un draugam, vācbaltu gleznotājam Bernhardam Borhertam un viņa sievai gleznotājai Evai Borhertei-Šveinfurtei. Vēlāk – 1904. gada nogalē – Rozentāli pārceļas uz dzīvokli Alberta ielā 12–9.

Ceļojuma ietvaros viesosimies arī Pārdaugavas hercogistē! 16.–17. gadsimtā hercogiste, kas atradās Lietuvas dižkunigaitijas, pēc tam Žečpospolitas, pārvaldībā, tika nodibināta pēc Livonijas ordeņa sabrukuma. Šobrīd Pārdaugavas hercogiste patvērusies Puķu ielā, kur uzņēmīgi cilvēki tiecas aktualizēt senos vēstures stāstus un amatu prasmes.

Apstāsimies arī dzejnieka Jāņa Akuratera namā Torņakalnā, lai zeltainajā rudens panorāmā kaut mirkli izbaudītu šīs 1933. gadā īpaši dzejniekam projektētās mājas burvību.

Ceļojuma noslēgums – Ojāra Vācieša muzejā. Dzejnieks ar ģimeni – dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu un dēlu Žani – pārceļas uz šo māju 1960. gada janvārī. Un šeit nodzīvo līdz mūža pēdējai dienai – 1983. gada 28. novembrim.

Šai vietai ir īpaša loma Ojāra Vācieša mūžā un radošajā biogrāfijā. Te tapusi viņa dzejas lielākā un nozīmīgāka daļa. Ludmila Azarova dēvēja Pārdaugavu par dzejnieka intelektuālo telpu, par viņa lielo rakstāmgaldu, jo dzeja vispirms šeit „kājām izstaigāta”. Arkādijas parkā, gar Māras ezeru, ceļā uz Āgenskalna tirgu, Torņakalna staciju vai tālāk – dodoties ārā no pilsētas, pāri Daugavai uz Rīgas vēsturisko centru un vēl tālāk. Tomēr īstais Rīgas ģeogrāfiskais centrs, kā kartē izmērījis un dzejolī ierakstījis Ojārs Vācietis ir Torņakalnā: „Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek / Un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs.”


Oskars Kalējs, Jānis Akuraters un Laima Akuratere ceļā uz VII Dziesmu svētkiem, 1931. gads. 12. jūlijs. RAKSTNIEKS BRAUC UZ DZIESMU SVĒTKIEM

Nedēļā, kad Rīgu pieskandinās pasaules labākie kori, piedāvājam septīto cikla ceļojumu RAKSTNIEKS BRAUC UZ DZIESMU SVĒTKIEM.

Rakstniekus un dzejniekus ar Dziesmu svētkiem saista gan dzejoļi, kas kļuvuši par kora dziesmu tekstiem, gan pašu dalība svētkos – vai nu kā koristiem, vai klausītājiem. Tāpat ne mazāk interesantas ir viņu ģimeņu dziedāšanas un muzicēšanas tradīcijas.

Rūdolfs Blaumanis mīlēja mūziku, dziesmu un dziedāšanu. „Brakos” bija arī klavieres, Jānis Greste gan atceras, ka tās vairāk „priekš ciemiņiem”, jo Blaumanis reti pie tām piesēdies… „Pēterburgas Avīzēs” strādādams, Blaumanis kopā ar Aleksandru Būmani dziedāja Melngaiļa nodibinātajā korī. Arī Ērgļos rīkotos pasākumus un zaļumu svētkus krāšņoja dziedāšana. Blaumanis bija tenors brāļa Arvīda vadītajā ērglēniešu vīru korī. Vietējos muzikantus rakstnieks gan raksturojis mazliet ironiski: „Iršu prāģerus Pēteris droši vien uzaicināšot arī pastardienā, kad būšot jāmodina miroņi un jāspēlē augšāmcelšanās maršs.”

I  Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki notika 1873. gada jūlijā Viestura dārzā jeb Ķeizardārzā. „Latviešu Avīzēs” par tiem rakstīja: „Tādu koncertu, kur latviešu skaistās tautas dziesmas viņu žēlīgos mīlīgos meldiņos no tāda dziedāja pulka atskanēja un tik teicami tapa dziedātas, tādu koncerti vēl ļaudis, kas daudz zemes pārstaigājuši, nebij varējuši dabūt dzirdēt.”

Pats tautasdziesmu krājējs un kārtotājs Krišjānis Barons pirmo trīs Dziesmu svētku norises laikā vēl ir saistīts darbos un pienākumos Krievijā – gan Voroņežas guberņā, gan Maskavā, tādēļ svētkos nepiedalās. Tāpat trūkst ziņu arī par 1895. un 1910. gada svētkiem. Precīzi vien zināms, ka Barons bijis klausītāju vidū 1922. gada Jaunatnes dziesmu svētkos. Viņš piedalījies arī svinīgajā gājienā. Vienīgie kinokadri, kuros redzam Dainu tēvu kustībā, ir tieši no šiem svētkiem. Bet kora dziesmu Barontēvs mīlēja un labprāt apmeklēja koru koncertus.

Savukārt Jānis Pliekšāns pēc Pēterburgas universitātes beigšanas 1888. gadā kā klausītājs piedalījies III Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos. Šajos svētkos pēc diriģenta un komponista Vīgneru Ernesta ierosmes dziedātas arī apdziedāšanās dziesmas. Ironiski vērtējot dziesmu svētku organizāciju un norisi, Rainis 1889. gadā laiž klajā savas „Apdziedāšanās dziesmas III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem”, kurās atdarina apdziedāšanās dziesmu formu un izteiksmi.

Ar Dziesmu svētkiem saistīti arī Jāņa Akuratera publicēšanās aizsākumi. Lai tiktu uz 1895. gada IV Vispārējiem latviešu Dziesmu un Mūzikas svētkiem, Jānis Akuraters kopā ar brāli Pēteri un vēl diviem draugiem izveido vīru kvartetu. 1895. gada nogalē laikrakstā „Tēvija” ar Polluksa vārdu tiek publicēts Akuratera raksts, kurā viņš pārmet sava Biržu pagasta ļaudīm, ka tie nevar noorganizēt ne dziedāšanas biedrību, ne kori un Dziesmu svētkos piedalījies tikai viņu izveidotais kvartets.

Aleksandru Čaku ar Dziesmu svētkiem vieno nesenāki notikumi. 2000. gadā, gatavojoties Rīgas 800-gades svinībām un Aleksandra Čaka 100. dzimšanas dienai, tika izveidots un atvērts dzejnieka muzejs ar vēsturiski autentisku ekspozīciju. 2001. gada vasarā režisors Uģis Brikmanis, rakstot scenāriju lielajiem Rīgas pilsētas Dziesmu svētkiem, iekļāva programmā populāro dziesmu ar Aleksandra Čaka vārdiem „Atzīšanās” („Miglā asaro logs”). Svētku noslēguma koncertā to kopā ar kopkori dziedāja aktieris Artūrs Skrastiņš.

Ar Ojāra Vācieša dzejas tekstiem radīti vairāk nekā 500 dažādi skaņdarbi, vairāki no tiem izskanējuši no Dziesmu svētku lielās estrādes. Dzejnieka muzikālā personība un arīdzan muzikālā dzeja rosināja jaunradei daudzus komponistus, tādejādi aizsākot vairākus gadus ilgu radošu sadarbību ar Valteru Kaminski, Imantu Kalniņu, Romualdu Kalsonu u.c. Viens no sarežģītākajiem skaņdarba tapšanas procesiem saistīts ar Kaminska ievadkantāti 1973. gada dziesmu svētku simtgadei veltītajiem padomju Latvijas Dziesmu svētkiem, kad iebildumi, kas tika vērsti tieši pret vārdu autoru un pašu kantātes tekstu, teju liedza kantātes pirmatskaņojumu.

Andreja Upīša mūzikas mīlestība aizsākusies jau ganu gaitās: „Bērnībā kāds labs radinieks man uzdāvināja vijoli, un tad vairs mājās nevienam nebija glābiņa no manas mūzikas. Par notīm un tamlīdzīgām augstām lietām man nebij ko domāt. Kas mani ar tām lai būtu iepazīstinājis? Bet es izmācījos tāpat pēc dzirdes spēlēt visas tās dziesmas, ko augu dienu dziedājis pa ganiem.” Ar Andreja Upīša vārdiem sacerētas daudzas pazīstamas kora dziesmas, kas skanējušas Dziesmu svētkos.

Ceļojums noslēgsies Esplanādē, kur savulaik notikuši daudzi latviešu dziedāšanas svētki, bet šoreiz skanēs viens no Pasaules Koru olimpiādes Draudzības koncertiem.


Skats uz Centrālcietumu un Matīsa kapiem, ap 1906. gadu. 14. jūnijs. VAJĀTIE UN VAJĀTĀJI

Šoreiz ceļojums sakrīt ar 1941. gada deportāciju piemiņas dienu – 14. jūniju, tāpēc akcijas/ceļojuma iecere ir 20. gadsimta vēstures, dzejnieku un rakstnieku dzīvesstāstu un Rīgas kultūrvides kontekstā skatīt vajāšanas un soda tēmu. 20. gs. Rīgas stāsts nav tikai vēstījums par mierpilnu dzīves ritmu, bet arī par karu, revolūcijas un politiskās varas maiņas radītiem notikumiem un neatgriezeniskām pārmaiņām. Rakstnieki, bieži vien atrodoties dažādu politisko notikumu epicentrā, nereti kļuva par vajātajiem, bet dažkārt arī – vajātājiem.

Andrejs Upīts apcietināts trīs reizes, viņam draudēja pat nāves sods vai katorga. Rakstnieka muzejā ir iespēja iepazīties ar 1917. gada apcietinājuma lietu un tajā esošajiem daudzu ievērojamu personību pratināšanas protokoliem. Otro apcietinājumu Andrejs Upīts piedzīvo 1920. gada aprīlī, kad, kopā ar režisoru Eduardu Smiļģi un mākslinieku Indriķi Zeberiņu atgriežoties no Krievijas, nelegāli šķērso Igaunijas–Krievijas robežu pie Teševicu ciema. Visi tiek apcietināti un nogādāti Rīgā, Armijas virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas nodaļā. Režisoru un mākslinieku atbrīvo, bet rakstniekam tiek celta smaga apsūdzība par sadarbību ar komunistiem – viņš 1919. gada padomju varas piecos mēnešos vadījis Izglītības komisariāta Mākslas nodaļu. No nāves izglābj kultūras darbinieku Vilhelma Purvīša, Jūlija Pētersona, Teodora Reitera u.c. sniegtās liecības. Jūnijā Upīts tiek atbrīvots pret galvojumu un atrodas policijas uzraudzībā, bet jūlijā viņu atkal apcietina. Augustā Andreju Upīti atbrīvo sakarā ar Satversmes sapulces amnestiju.

Īpašs objekts 14. jūnija ceļojumā būs t.s. Stūra māja, kur ar šī nama traģisko vēsturi iepazīstinās Okupācijas muzeja veidotā izstāde un muzeja darbinieku stāsti par atsevišķu rakstnieku un dzejnieku likteņiem.

Dosimies arī uz māju, kur atradās Zemgaliešu Birutas dzīvoklis, kurā ierīkotajā slazdā pēc dzejnieces aizturēšanas un ievietošanas cietumā 1906. gada septembrī tiek apcietināti vairāki latviešu dzejnieki, tai skaitā Jānis Akuraters. Tad ēka Rūjienas ielā, kur 1905. gadā dzīvokli īrēja Andrievs Kalniņš, Jānis Akuraters un Kārlis Jēkabsons. Šis dzīvoklis vienlaikus bija arī Sociāldemokrātu savienības žurnāla „Pret Sauli” redakcija. Tālāk ceļojums aizvedīs uz Rīgas Centrālcietumu – par uzturēšanos tajā krāšņi stāsti ir gan Andrejam Upītim, gan Jānim Akurateram, kurš atmiņās šo cietumu nosaucis par savu „augstskolu”. Uzzināsim arī par Raiņa cietumnieka likteni.

Savukārt Pārdaugavā ir ēka, kuras iemītnieku padomju gados „pieskatīja” pat kaimiņi. Tās ir Ojāra Vācieša mājas. Vācietim dotais dzejnieka laiks bija no Staļina valdīšanas līdz Andropova valdībai. Tikai viņa sieva Ludmila Azarova zināja, cik sāpīgi sašķelta starp oficiālo un aizliegto patiesību bija Vācieša dzīve. Un tomēr viņš spēja saglabāt savu radošo dvēseli šajās pretrunās – starp tautas mīlestību un vainas sajūtu par savu nespēku laiku labāku darīt. Un ticēja patiesa, godīga vārda spēkam, un pārcieta varas naidu. Un to, ka lielākā daļa viņa kaismīgo dzejoļu atradīs savus lasītājus tikai pēc tam…


Preses balle. Pirmais no kreisās Jānis Akuraters. 10. maijs. SALDĀ RĪGA, SMALKĀ RĪGA

Ceļojuma norises vieta šoreiz ir gan pilsētas centrs, gan Pārdaugava.

„Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” – tā Vilis Plūdons kādreiz iesāka savu slaveno dzejoli. Šis dzejolis šobrīd ir ne tikai sava laika politisko notikumu liecība, bet arī zīme savulaik notikušajai kultūras paradigmas maiņai. Plūdons un viņa laikabiedri – Jānis Akuraters, Atis Ķeniņš, Janis Rozentāls un daudzi citi – skaidri apzinājās vajadzību izkļūt no zemnieciskās sadzīves, strādnieku un kalpu vides un radīt savu latvisko aristokrātismu. Un vienas paaudzes laikā viņi to prata izdarīt. Tieksme pēc izsmalcinātības, pēc elegances sadzīvē un mākslā, sava stila apzināšana, veidošana un izkopšana, salonu kultūras radīšana – tie bija procesi, ko aizsāka latviešu inteliģence 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā un kas uzplauka 20. gs. 20.–30. gados.

Par salonu kultūras mitekļiem varam saukt Jaņa Rozentāla dzīvokli, Jāņa Akuratera ģimenes māju Torņakalnā, Grosvaldu namu, Brigaderu namu, Viktora Eglīša dzīvokli, Ata Ķeniņa skolu u.c.

Kārlis Štrāls par Viktora Eglīša dzīvokli savās atmiņās rakstījis: „Nekur nevienā namā neatceros iegājis tik īstā un patiesā tīru mākslas interešu atmosfērā kā pie viņa un viņa nelaiķes kundzes. Rakstniekam arī toreiz bija grūti laiki. Bet, viņu apmeklējot, visas prozaiskās rūpes palika aiz durvīm, bija sajūtama tuva pieskaršanās tai daiļuma pasaulei, par kuru mēs pārējie „jaunie” visi bijām tikai sapņojuši.”

Savukārt Ata Ķeniņa ģimnāzijā savulaik atradās žurnāla „Zalktis” redakcija un notika Rakstnieku vakari, kuros ar priekšlasījumiem par romantismu uzstājās Fricis Bārda, savus jaunākos darbus lasīja Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Kārlis Krūza un daudzi citi. Šobrīd šajā ēkā ir Rīgas 40. vidusskola, kura uztur skolas muzeju, kas stāsta par ēkas vēsturi.

Starp citu, runājot pat baudām, ne tikai garīgajām, bet arī dienišķajām, nedrīkst nepieminēt arī Aleksandru Čaku: „Saldējums, / tavu vēsumu kairo kā ēters / esmu es sajutis / asāk / par meitenes lūpām un bailēm, / tu, / manas dvēseles vecuma kalendārs, / tevi mīlot, / es mācījos mīlēt / visu dzīvi un ilgas.”

Latviešu literatūras cienītāji ir labi iepazinuši Aleksandru Čaku kā interesantu, atvērtu, omulīgu cilvēku, kurš ap sevi pulcināja plašu draugu un paziņu pulku. Viņa domubiedri un kolēģi bija pieraduši pie mājīgās atmosfēras dzejnieka mājās, kur virtuvē vienmēr varēja atrast ko ēdamu. Daudzi nāca ne tikai dzeju klausīties, bet vienkārši paēst, ja pašiem nauda bija beigusies un līdz nākamajam honorāram vēl nenoteikts laiks jāgaida. Dzejnieka māte Emīlija Freija bija ieaudzinājusi, ka, neskatoties uz aizņemtību un dienas steigu, vienu reizi dienā ir jāpaēd kārtīgs, silts ēdiens. Šī tradīcija saglabājās arī tad, kad māte jau bija mirusi un pats dzejnieks uzņēmās namatēva pienākumus. To zināja visi Aleksandra Čaka draugi un nereti to arī izmantoja.

Ēst gatavošana un mainīšanās ar receptēm bija sava laika tradīcija, kura tika kopta literātu un mākslinieku aprindās. Pazīstamākie, kas šīs tradīcijas ievēroja, bija mākslinieki Uga un Oto Skulmes, Niklāva Strunkes ģimene, Aleksandra Junkeru ģimene u.c.


Tempļa iela, kur dzīvoja Aleksandra Čaka vecmāmiņa. 12. aprīlis. ČAU, PĀRDAUGAVA!

Ceļojuma norises vieta – Daugavas kreisais krasts, Pārdaugava. Šoreiz ciemos ielūdz Andreja Upīša radītā Ošu Anna, Aleksandra Čaka vecmāmiņa un dzejnieks Jānis Akuraters.

Mēdz teikt, ka Rīgu redz Pārdaugava. Vārds „Rīga” parasti mūsu priekšstatos saistās ar vecpilsētas siluetu, kas ieraugāms no Daugavas puses. Bet kas redz Pārdaugavu? Tai nav sava simboliskā centra vai izteiksmīga, gadu simteņos veidota silueta. Tā it kā ir pati par sevi, sava atšķirta pilsēta, kuras ļaudis teic, ka „brauc uz Rīgu” – it kā uz kādu citu vietu, nevis uz tās pašas pilsētas centru. Taču daudzi latviešu rakstnieki un dzejnieki par sev īpašu saukuši Daugavas kreiso krastu – starp tiem arī Aleksandrs Čaks, Jānis Akuraters un Andrejs Upīts. Un par viņiem tuvo Pārdaugavu stāstīsim akcijā/ceļojumā „ČAU, Pārdaugava!” (no itāliešiem aizgūtais sasveicināšanās vārds veidots no rakstnieku uzvārdu pirmajiem burtiem).

„Gar Pārdaugavas mājām lētām, / Kur cerīnes un klusums plaukst, / Kad sirds man pilna dziļām bēdām, / Gar viņas miermīlīgām sētām / Pat ziemā staigāt man nav aukst,” – tā dzejoli „Pārdaugava” iesāk Aleksandrs Čaks. Viņa bērnības vasaras un nedēļas nogales paiet pie vecmāmiņas, kura dzīvo klusajā un šaurajā Tempļa ielā vai, kā Čaks pats kādā dzejolī raksta, „pašā vecā Āgenskalna sirdī”.

Iļģuciems un Āgenskalns ir vietas, kur, 20. gs. sākumā iebraucis Rīgā, dzīvo un strādā arī jaunais dzejnieks Jānis Akuraters. Un mūža nogalē 20. gs. 30. gados viņš atkal atgriežas Pārdaugavā, uzceļot savrupmāju Torņakalnā, netālu no Arkādijas parka un Māras dīķa.

19. gs. beigu Pārdaugavu var iepazīt, lasot Andreja Upīša romānus „Zaļā zeme” un „Plaisa mākoņos”: „Aiz redeļu sētiņām divstāvu mājas, zaļgani, dzelteni un pelēki krāsotas. Koki, akāciju un ceriņu krūmi priekšā un sētas pusē. Lielie logi aizkariem – baltiem un dzelteniem, šķidriem un smagiem, uz durvīm vai pie stenderēm virs zvana tverekļa misiņa plāksnes ar īpašnieku vārdiem… Tukšs un kluss kā uz laukiem. Lēģerielas čala tikai drusku sadzirdama aiz namu rindas un dārziem. Tiešām, te bij jauka dzīve,” – tā rakstnieks raksturo Pārdaugavu romānā „Zaļā zeme”.

Āgenskalna un Torņakalna apkārtni, fabrikas, ielas un mājas, kur mīt lepnā, no laukiem Rīgā ienākusī Ošu Anna, Andrejs Upīts jaunībā labi iepazinis pats, vairākus gadus dzīvojot Pārdaugavā.


Rainis un Aspazija 1905. gadā Jūrmalā. 8. marts. LIKTENĪGĀ SATIKŠANĀS

Ceļojuma norises vieta – Rīgas centrs. Šis ceļojums būs veltīts mīlestībai, draudzībai un romantiskām nejaušībām, kas kļuvušas par Notikumiem.

Aspazija savā autobiogrāfijā rakstīja: „Nejaušs gadījums vai, pareizāk, liktenis mani saveda ar Raini kopā: īsi priekš „Vaidelotes” uzveduma Garais bij pasteidzies sarakstīt recenziju, jo es viņam biju devusi izlasīt manuskriptu. Recenzija bija ļoti laba, bet tur galīgi bija pārprasts Mirdzas raksturs. Tas mani ļoti uzbudināja, jo Mirdza biju es pati un cits viss bija blakuslieta. Es, neko vairs nedomādama, kā vētra aizdrāzos uz „Dienas Lapas” redakciju, uzsviedu rakstu uz galda un teicu, lai raksta, cik slikti grib, tikai ne nepareizi.”

Kur atradās „Dienas Lapas” redakcija, kurā Rainis, bāls, pašaustās drēbēs un mazliet nervozs, pirmoreiz ieraudzīja „vētraino” Aspaziju? Kur Janis Rozentāls satika Elliju Forseli? Un kur Ojārs Vācietis iepazinās ar Ludmilu Azarovu?

Ceļojums sāksies plkst. 12.00 Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī–muzejā (Lāčplēša iela 48/50, dz.14), kur dzirdēsim par Aleksandru Čaku un viņa četrām mīlestībām.

Par dzejnieka pirmo mīlestību tiek uzskatīta viņa klases biedrene Leontīne Amālija Rundele, ar kuru kopā viņš mācījās Rīgas 2. Valsts vidusskolā. Gudra meitene ar gariem, melniem matiem, viņa bieži palīdzēja Čakam risināt mājas darbu uzdevumus. Skolas laiku draudzība vēlāk pārauga skaistā mīlestībā un iedvesmoja dzejnieku rakstīt un izdot pirmos dzejas krājumus.

1925. gada rudenī, kad Čaks sāka strādāt Drabešu bērnu internātskolā par skolotāju, viņa dzīvē parādījās vēl viena skaista meitene – pievilcīga blondīne no Cēsīm Angelika Blaua. Enerģija, dinamisms, kas strāvoja no Angelikas, spārnoja Čaku jaunām virsotnēm dzejā. Lasīt vairāk »


Parks pie Ziemeļblāzmas pils 8. februāris. KĀ ES BRAUCU ZIEMEĻBLĀZMAS LŪKOTIES

Norises vieta – Vecmīlgrāvis, mērķis – iepazīt vietu, kas savulaik pirmo reizi Rīgas kultūrtelpā pieteica ideju par mecenātisma un latviešu mākslas un jaunrades ilgtermiņa saiknes nepieciešamību.

Ceļojums sāksies plkst. 12.00 Krišjāņa Barona muzejā, no kurienes pēc muzeja apskates ar autobusu dosimies uz Vecmīlgrāvi.

Ceļojuma centrā būs Augusta Dombrovska inspirētā un mērķtiecīgi izveidotā kultūrvide, kurā īpaši izceļas Burtnieku nams. Kā raksta kultūrvēsturnieks Andrejs Grāpis, „šai celtnei bija lemts kļūt par savdabīgu XX gs. sākuma kultūrfaktoru, kura nozīme iesakņojās laikabiedru apziņā un būtiski ietekmēja pēcnācēju ieskatus par mākslinieciskās jaunrades namu, tā funkcijām un atmosfēru. Nedaudzos gados (1908–1914) tika izveidots reāls priekšstats par dažādu mākslas veidu koeksistenci nacionālās kultūras veidošanā, ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.”

Burtnieku māju Augusts Dombrovskis ceļ 1908. gadā. Šis Latvijā pirmais latviešu inteliģences jaunrades un atpūtas nams kļūst par vienu no galvenajiem akcentiem Dombrovska mecenāta darbībā, kuras rezultātā XX gadsimta sākumā Vecmīlgrāvī rodas kultūras un izglītības centrs. Šeit tolaik ir vēl divas skolas, bērnudārzs, dzīvojamās mājas Dombrovska fabrikas strādniekiem.

Burtnieku namu par savām mājām reiz saukuši rakstnieki un dzejnieki Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Jānis Poruks, Leons Paegle, mākslinieki Pēteris Kalve, Arvīds Štrāls, Voldemārs Zeltiņš, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns. Gandrīz visu nama pastāvēšanas laiku šeit dzīvojis arī Krišjānis Barons (1909–1918.) ar sievu Dārtu Baroni, kurai Burtnieku māja kļuva par pēdējo mājvietu šaisaulē (viņa mirst 1914. gadā). Visā latviešu vēsturē nozīmīgs fakts ir pēdējo divu „Latvju dainu” sējumu (5. un 6.) iznākšana 1915. gadā – Burtnieku mājā Krišjānis Barons pabeidzis kārtot tautasdziesmas.

Jānis Jaunsudrabiņš Burtnieku mājas apkārtni iemūžinājis gan savās gleznās, gan arī atmiņu stāstos. Par mājas uzbūvi viņa atmiņās lasāms: „.. viss Burtnieku nams, kurā bija astoņi dzīvokļi, toreiz bija apdzīvots. Apakšstāvu aizņēma ģimenes cilvēki, augšstāvu vieninieki. Lejā bija trīsistabu dzīvokļi, augšā tikai vienistabas. Par to te bija divas lielas zāles, ziemeļpusē gleznotājiem, dienvidos – ar skaistu skatu uz Daugavu – bibliotēka un lasītava. Te stāvēja arī klavieres.” Lasīt vairāk »


KATRAM SAVA RĪGA. Konkurss KATRAM SAVA RĪGA. 1. konkurss

Akciju/ceļojumu programma KATRAM SAVA RĪGA ietver ne tikai ceļojumus, bet arī konkursus jauniešiem un ģimenēm ar bērniem. Pēc katra ceļojuma tiks izsludināts konkurss ar speciāli sagatavotām uzdevumu lapām par iepriekš akcijā/ceļojumā piedāvāto tēmu.

Lai atbildētu uz konkursa jautājumiem, tā dalībniekiem pašiem gan jāapmeklē iepriekš akcijā/ceļojumā ietvertie objekti, gan jāmeklē atbildes literārajos tekstos.

KATRAM SAVA RĪGA. 1. konkurss ģimenēm ar bērniem

KATRAM SAVA RĪGA. 1. konkurss jauniešiem

Atbildes uz konkursa jautājumiem gaidīsim līdz 2014. gada 28. februārim. Varat tās nogādāt Andreja Upīša memoriālajā muzejā (Brīvības iela 38–4) vai sūtīt pa e-pastu: katram_sava_riga@inbox.lv, norādot savu vārdu un uzvārdu, vecumu un kontaktinformāciju (tālruņa numurs vai e-pasts).

1. konkursa rezultāti pēc 28. februāra:

http://memorialiemuzeji.lv/category/katram-sava-riga/

Uzziņas: katram_sava_riga@inbox.lv, tālr. 26703293 (Maira Valtere)