Divi vīri, “kas ceļmalā dzied”, un jaunatrasta Aspazijas vēstule

02/03/2017

1899. gada nogalē laikraksta “Dienas Lapa” divos numuros (kuri, starp citu, pie lasītājiem devušies ar vienādu datējumu) publicēts sludinājums: “Nupat iznāca: Ceļa malā. Blaumaņa – Niedras dzejoļi. Ar sacerētāju ģīmetnēm. Maksā 60 kap., zeltītos vākos 1 rubli. Dabūjami visās grāmatu pārdotavās.”

“Dienas Lapa” no Rīgas līdz Slobodskai ceļo nedēļas divas, tādēļ var teikt, ka atbildes reakcija nudien ilgi nav bijusi jāgaida, – 1900. gada 13. (25.) janvāra vēstulē Aspazijai trimdinieks Rainis nemaz necenšas slēpt savu, maigi izsakoties, kritisko attieksmi pret “Rūdolfa Blaumaņa apgādībā” tapušo grāmatniecības jaunumu: ““Dienas Lapas” nr. 286 sludinājumos lasāms: “Ceļa malā” dzejoļi no firmas Blaumanis un Niedra, divi vīri, kas ceļmalā dzied par 60 kap. reizē, vai tiem nav kāda sakara ar leišiem; dažas leišu aprindas mēdz ceļmalā sēdēt un dziedāt. Nopērc, Mīļiniņ, un atsūti vienu eksemplāru. Tituls un firma taču ir komiski.” (RKR, 20, 185.-186.lpp.)

Aspazijai gan tērēties nenākas – ne par sešdesmit kapeikām, ne visu rubli –, kopkrājuma “Ceļa malā” eksemplāru ar 1900. gada 4. februāra ierakstu Rūdolfs Blaumanis dāvinājis Rainim, adresējot viņam arī dzejas sešrindi:

Kas uzticams tautai, kad grūti tai iet,

Kas uzticams brālim un draugam,

Kas uzticams mīļai, kas dzimtenē zied,

Uz to kā uz mūsējo raugam.

To sveicinām allaž kā brāli,

Lai būtu tas tuvu vai tāli! (RTMM 4694)

“Mīļai, kas dzimtenē zied”, respektīvi, Aspazijai, laikam jau pirmajai nācies uzklausīt arī tūlītēju spriedumu par “ceļmalas autoru” māksliniecisko varējumu un cunftes biedra veltījumu piedevām: “(..) Blaumaņa “Ceļa malā.” Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malā. Ak, kas tas par gardu kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: labs patriots, tautietis krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka, ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku.” (RKR, 20, 209.lpp.)

Par “Ceļa malā” izdošanas laiku krājuma titullapā norādīts 1900. gads, taču, kā liecina jau zināmais reklāmas sludinājums, faktiski grāmata nākusi klajā iepriekšējā gada decembrī. Un ar 1899. gada Ziemassvētku sveicieniem Rūdolfs Blaumanis, domājams, pašrocīgi, to “paguvis” uzdāvināt arī Aspazijai. (RTMM 86440) Veltījums “Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles… [Jūtas ir viss…]” nepārprotami met tiltu atpakaļ pie “meitenes iz svešatnes”, uz vēlāk literatūras vēsturē it bieži pieminēto divu rakstnieku polemiku par dzejas būtību un uzdevumu, kurā – īsāk savelkot – jaunā dzejniece Aspazija kā vienīgo patiesību aizstāv sociāli ievirzītu mākslu, kurpretim viņas literāri pieredzējušākais kolēģis vairāk uzsver daiļdarba emocionālo un estētisko pusi.

Dzejas valodā risinātās polemikas sākotne meklējama 1895. gada 23. septembrī, kad “Dienas Lapas” pielikumā parādās Aspazijas “Atzinums” (atšķirīgā teksta redakcijā ar virsrakstu “Kam, mūza, dzīves īstenību” iekļauts arī dzejnieces pirmajā krājumā “Sarkanās puķes”), uz ko Blaumanis atbild ar vēstījumu “Aspazijai / Kad viņas dzejolu “Atzinums” biju lasījis”, bet tā no savas puses tālāku pretspēles turpinājumu izvērš divdesmit četros pantos “Rūdolfam Blaumanim”. Partneris nepaliek atbildi parādā, un atskaņas no abu kādreiz tik kaismīgā dzejas dialoga saklausāmas vēl ilgi – arī pēc Rūdolfa Blaumaņa pāragrās nāves 1908. gadā. (Sīkāk skat: Aspazijai: piecdesmit dzejnieku piecdesmit dzejoļi / sast. J. Zālītis. – Rīga: SIA “J.L.V.”, 2014. – 22.-25., 92.-100.lpp.)

Rūdolfa Blaumaņa un Aspazijas attiecību ielokā būtu pieminams arī kāds nesens atradums, proti, 1902. gada 9. oktobrī vācu valodā rakstīta Aspazijas vēstule, kura bez adresāta atšifrējuma “nogulējusi” LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas fondos. Uzruna “Bester Herr College! [Labākais kolēģa kungs!]” un vēstules saturs nerada šaubas, ka tā rakstīta Blaumanim un ir vienīgā pagaidām tekstuāli zināmā viņu sarakstē (par avota norādi un teksta šifrējumu pateicība literatūrzinātniecei Līvijai Volkovai).

Neviens no polemikā “līdzdalīgajiem” Rūdolfa Blaumaņa dzejdarbiem gan “Ceļa malā” nav ievietots, plaša vieta te atvēlēta tulkojumiem (visvairāk – vācbaltiešu dzejnieks, Blaumaņa draugs Viktors fon Andrejanovs, J. V. Gētes “Minjona”, M. Ļermontovs u.c.), arī paša agrīnajā lirikā populārākajiem: “Vēl tu nezini!” (“Vēl tu rozes plūc..”), “Atstātā” (“Kā diena bez saules..”), “Ziema” (“Autiem klāta baltu baltiem..”).

Raiņa tik saasinātajam jūtīgumam pret katru Rūdolfa Blaumaņa soli cēlonis pirmām kārtām meklējams ne tik daudz mākslinieciskas dabas kritērijos. Jāpiekrīt viedoklim, ka visu laiku “viņu starpā vairāk vai mazāk jūtamu barjeru saglabā abu atšķirīgā attieksme pret sabiedriski politiskajiem uzskatiem (Volkova L. Blaumaņa zelts. – Rīga: Karogs, 2008. – 422.lpp.), tāpat atšķirīgā dzīves filozofija, arī sava veida sāncensība. Paturēsim prātā, ka Rainis svešatnes nošķirtībā tobrīd nebūt vēl nevar lepoties ar atzīta dzejnieka vārdu, – “Tālas noskaņas zilā vakarā” dienasgaismu ieraudzīs tikai 1903. gadā. Un tieši Blaumanis, kurš savulaik “Dienas Lapas” redaktoru “cien. J. Pliekšāna kungu” bija atcerējies arī sava “Ļaunā gara” (1892) iznākšanas sakarā (RTMM 122528), būs tas, kurš sniegs palīdzīgu roku cenzūras šķēršļu pārvarēšanā. Pēc Raiņa atgriešanās no Slobodskas plaisa starp viņiem būs kļuvusi jūtami šaurāka…

Starp citu – par “Tālām noskaņām” izsakās arī Andrievs Niedra, saskatīdams tur vēl nebijušas vērtības mūsu rakstniecībā. Tikai viņam nav pieņemams, ka “šo mūsu visvientulīgāko un visindividuālāko liriķi daži apsveica par šķiras dzejnieku.” “Rainis,” pasvītro Niedra, “ir īsts dzejnieks, kas izsaka savas jūtas tā, ka tās aizgrābj katru, kam sajušana liriskam izteiksmes veidam ir attīstīta, vienalga, pie kuras sabiedrības šķiras tas piederētu.” (Niedra A. Nemiera ceļi. – Rīga: RLB Derīgu grāmatu nodaļa, 1931. – 3. sēj., 356.-357.lpp.)

Kopizdevums “Ceļa malā” nav divu literātu, tā teikt, radošas sadarbības rezultāts, drīzāk Niedras idea fix, komerciāls projekts “Rūdolfa Blaumaņa apgāda” pabalstīšanai abu autoru interesēs, kas gan cerētos panākumus nenes. (Sīkāk skat.: Niedra A. Kā man Blaumanis prātā stāv // Burtnieks. – Nr. 8 (1931), 707.-708.lpp.) Tomēr “tituls un firma” devusi iemeslu ne tikai Raiņa skarbajam vērtējumam. Līdzīgi arī Teodors, resp., Teodors Zeiferts, Blaumani un Niedru skatījis “kopbildes” provocētā rakursā: “Bet ja nu viņi savus dzejoļus abi vienos vākos izdevuši un plecu pie pleca uz bildes kopā nostājušies, tad kaut kam kopējam tiem vajaga būt tomēr. (..) Bet šī Blaumaņa – Niedras grāmata arī pierāda, ka šie vīri ir citi savās personiskās jūtās, ka tie, redakcijas durvis aiz sevis aizvērdami, pamet aiz tām savus partiju centienus un dzīvo pavisam citu dzīvi. (..) Viņi dzīvo tai pārliecībā, ka māksla ir pasaule par sevi, kas atšķirama no ikdienišķi pelēkās dzīves un viņas centieniem. Tāda pārliecība spēj padarīt dzīvi bez sirsnības un krāsas un dzeju bez nopietna satura un īstas dzīvības.” (Austrums. –Nr. 3 (1900), 177.-179.lpp.)

Rūdolfa Blaumaņa “audžudēla” pienesums kopkrājumam ir dzejoļu cikls “Ceļinieka dziesmas”, par kuru gadsimta ceturksni vēlāk, Andrieva Niedras Kopotus rakstus (1926) pārlūkojot, erudītais literatūrkritiķis Pēteris Ērmanis teiks: “Šiem pāris desmit dzejoļiem ievērojamāka loma latvju lirikas vēsturē, nekā dažam pāris desmit lokšņu biezam dzeju krājumam. Niedras Ceļinieka dziesmām trīs īpašības, kas tās dara mīļas tautai: sirsnība, vienkāršība un jūsmīga romantika.” (Latvju Grāmata. – Nr. 6 (1926), 421.lpp.)

Gribas piebilst – arī dziļa pārdzīvojuma izjūta un apbrīnojama dzejas iekšējā muzikalitāte, kas raisījusi daudzu komponistu (Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Jurjānu Andrejs u.c.) interesi, ne tikai visām piecpadsmit “ceļinieka dziesmām” rodot skanisko ietērpu, bet arī vienam dzejolim piešķirot vairākas melodiskās versijas. “Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm…”, “Naktī” (“Saule aiz meža jau nogrima sen..”), “Brīnos es” (“Brīnos es, kad rudens diena..”) joprojām sastāda Andrieva Niedras lirikas “atpazīstamāko” daļu, bet “Gaujas malā” (“Dažu skaistu ziedu..”) vācu komponista Franča Abta meldijā sen folklorizējusies, vēlāko mūzikas autoru lokam piepulcinot arī Raiņa biogrāfijas aspektā pazīstamo komponistu, pedagogu un fotogrāfu Olīvu Mētru. (Sīkāk skat.: Zālītis J. Ceļinieka un līdumnieka dziesmas // Niedra A. Dažu skaistu ziedu. – Rīga: Zinātne, 2000. – 146.-157.lpp.)

Principiāla duelēšanās ar Andrievu Niedru no jauna sākas tūlīt pēc Raiņa atgriešanās no Slobodskas, kad viņš “nedz lasījis, nedz redzējis” RLB ZK Vasaras sapulču apskatos “Dienas Lapā” raksta arī par lugu “Zeme” (skatuves variants pēc romāna “Līduma dūmos” motīviem), “ideālu pretnostatījumam” izvēlēdamies savu “Pusideālistu”. “Mazproduktīvā polemika” (sīkāk skat.: Gudriķe B. Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs. – Rīga: Zinātne, 2007. – 78.-82.lpp.) zemtekstā liecinājums arī tam, ka Rainis nav aizmirsis un piedevis Niedram viņa 90. gadu rakstus par Aspaziju, kur dominējošā atziņa – aiziešana no “Baltijas Vēstneša” un piesliešanās Jaunās strāvas idejām ierobežojusi viņas personības un mākslas attīstību.

“Zemes” otrajā izrādē (pārstrādāts piecu cēļienu variants) 1903. gada 24. septembrī Rīgas Latviešu teātrī dzejniekpāris bijis klāt, un tādi viņi arī palikuši Andrieva Niedras redzējumā: “Pēc izrādes garderobē pienāca man Aspazija ar Raini; Deglavs stāvēja Aspazijai aiz muguras kā viņas pāžs, turēdams viņas kalošas. Runāja Aspazija, Rainis tikai vēroja mani. Taču jau mēs piederējām pretējām grupām, varbūt viņam bija prātā arī “Dienas Lapas” pirmā kritika par “Zemi”, kura bija nākusi no viņa ļaužu puses. Tā bija otrā un beidzamā reize mūžā, kur ar Aspaziju esmu tieši runājis, ar Raini man tā bija vienīgā, pie tam mēma satikšanās. Aizgājām viens otram garām kā “kuģi, kas naktī satiekas”. Man daudzreiz bijis žēl, ka dzīve mani Aspazijai un Rainim tā nonesusi garām, jo jūtos viņu individuālismam un nacionālismam tuvāk nekā vislielā viņu partijas biedru daļa.” (Niedra A. Nemiera ceļi. – Rīga: RLB Derīgu grāmatu nodaļa, 1929. – 2. sēj., 177.lpp.)

Jānis Zālītis, Dr. philol., Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

Andrieva Niedras un Rūdolfa Blaumaņa dzejas kopkrājuma “Ceļa malā” titulatvērums (RTMM 4694)

Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” pirmizdevums (1892) ar autora veltījumu Rainim (RTMM 122528)Andrieva Niedras un Rūdolfa Blaumaņa dzejas kopkrājuma “Ceļa malā” titulatvērums (RTMM 4694)“Ceļa malā” eksemplārs ar Rūdolfa Blaumaņa veltījumu Aspazijai 1899. gada Ziemassvētkos (RTMM 86440)03“Ceļa malā” eksemplārs ar Rūdolfa Blaumaņa dāvinājuma ierakstu Rainim 1900. gada 4. februārī (RTMM 4694)Fragments no Aspazijas vēstules Rūdolfam Blaumanim 1902. gada 9. oktobrī (LU ABMR, Aspazijas fonds, 6.g.v. Nr.2)