Gustavs Šķilters. Zēna portrets, 1907, patinēts ģipša lējums, h–30cm. RTMM 99077

07/09/2016

“Mīļo Rozentāl! Tavu pastkarti saņēmu. Lielu čupu laimes vēlējumu Jums un jaunai meitai no mums abiem! Tā jau iet, ka par vari gaida dēlu, tad ieronas meitietis,” – tā Janim Rozentālam un viņa kundzei Ellijai Forselei-Rozentālei rakstīja grafiķis Rihards Zarriņš, sveicot ar pirmdzimtās meitas Lailas pasaulē nākšanu 1903. gada 16. septembrī. Pēc dažiem gadiem, 1906. gada 12. janvārī pirmajai meitai sekoja otra – Irja.

Tikai 1907. gada 3. augustā Rozentālu ģimenē ieradās ilgi gaidītais dēls – Miķelis. Nav šaubu, prieks par trešā bērna piedzimšanu bija liels un notikums tika darīts zināms tuviem un tāliem draugiem. Kerija Princa (Doroteja Luīza Karolīna Princa, dzimusi baronese fon Grotusa), Rozentāla ilggadīgais draugs un domubiedrs, vēstulē raksta: “Mans mīļais draugs! Jūs, protams, vēl arvien esat tas pats, kaut arī laiki un apstākļi ir mainījušies, citādi Jūs man nebūtu atsūtījis amizanti zīmēto paziņojumu par Jūsu cilts turpinātāja ierašanos. (..) par puisēnu vēlreiz sirsnīgi vēlu laimes Jums abiem. Cerams, ka būs mantojis savu vecāku talantus.”

Kerijas vārdiem bija lemts piepildīties. Miķelis bija vienīgais no Rozentālu bērniem, kura profesija bija saistīta ar mākslu. Jaunības gados, izgājis cauri šaubām un meklējumiem, viņš, tāpat kā tēvs, kļuva par gleznotāju.

Apsveikumus, dāvanas un laba vēlējumus Miķelim vai, kā viņu dēvēja ģimenē, Mikijam, droši vien izteica viss kuplais Rozentālu draugu un paziņu loks. Mīļas dāvanas viņa ģimene saņēma arī Jaunajā gadā, un kāda no tām ir pieminēta Jaņa vēstulē Ellijai, kur viņš stāsta par dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem un citām dāvanām, kuras saņemtas dažādos Ziemassvētku sarīkojumos un viesībās. Cita starpā Rozentāls raksta, ka ir saņemta “Mikija servīze un keramikas zēns no Šķiltera”.

“Keramikas zēns”, faktiski – patinēta ģipša lējuma skulptūra, kas attēlo mazu puisēnu, ir darbs, kas raksturīgs tēlnieka Gustava Šķiltera daiļradei. Šķilters bieži attēlo cilvēkus dažādos vecumposmos: gan vecu cilvēku tēlus ar tajos ietvertu simbolisku vēstījumu, gan arī mazus bērnus, atspoguļojot bērna pasaulītē valdošo raibo emociju gammu: priecīgi, niķīgi, domīgi, skumīgi… Šķiet, tādā veidā parādās interese par cilvēka mūža ritējuma atainojumu, kas bija samērā bieži sastopama tēma simbolisma un jūgendstila mākslā.

Tomēr vairāk Šķiltera daiļradi ir ietekmējis impresionisms. Mācoties Ogista Rodēna privātajā akadēmijā Parīzē, Šķiltera daiļradi iespaido Rodēna un viņa skolnieku Antuāna Burdela un Žila Debuā tēlniecība. Arī “Zēna portretam” piemīt impresionistiski nevienmērīgā, nelīdzenā virsmas faktūra, kas piešķir skulptūras apjomam gaismēnu kustības un dzīvīguma iespaidu un ir raksturīga arī citiem Gustava Šķiltera darbiem 20. gs. sākumā. Šai pieejai atbilst arī tēlnieka izvēlētais materiāls. Vislabprātāk viņš strādā ar “mīkstajiem” materiāliem, kas ir veidojami: mālu, ģipsi u.c., galarezultātu iespēju un nepieciešamības gadījumā atlejot bronzā. Šķilters seko arī Rodēna izteiktajam principam par “dabu kā mākslas pamatu” – zēna atveids ar apaļīgajiem vaigiem, bērnišķīgi nopietno sejas izteiksmi liecina par rūpīgu modeļa vērojumu un raksturīgo iezīmju precīzu tvērumu.

Gan dāvināts Ziemassvētku laikā, “keramikas zēns” reizē bija tēlnieka sveiciens augustā pasaulē nākušajam drauga un kolēģa Jaņa Rozentāla dēlam.

Kopš nākotnes cerību, prieka un svinību piepildītās 1907. gada nogales ir pagājis ilgs laiks – nākamgad svinēsim Mikija, gleznotāja Miķeļa Rozentāla 110. jubileju.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

Gustavs Šķilters. Zēna portrets, 1907.

Gustavs Šķilters. Zēna portrets, 1907.