JĀŅA ROBERTA TILBERGA RAIŅA PORTRETI

08/04/2020

Pazīstamākais mākslas darbs Raiņa un Aspazijas dzīvoklī bez šaubām ir Jāņa Roberta Tilberga darinātais Raiņa portrets. Tas ir viens no pieciem Raiņa portretiem, ko Tilbergs radījis sava mūža laikā. Par tā tapšanu ir pieejamas visai izvērstas mākslinieka atmiņas, arī Rainim šis process šķitis nozīmīgs, un viņš to visai bieži pieminējis savā dienasgrāmatā. Pēc dienasgrāmatas ierakstiem spriežot, pirmā glezna tapa vairāk nekā pusotru gadu (pabeigta 1925. gadā), un šajā laikā tika savākts pietiekami liels skiču apjoms, lai uz tā pamata radītu vēl četrus portretus. Muzejā aplūkojamā ceturtā glezna tapusi 1927. gadā kā dāvana Rainim.[1] Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas divi Tilberga gleznoti Raiņa portreti, vēl viens, piektais, radīts 1947. gadā un uzskatāms par pirmā portreta kopiju.[2] Muzejā glabājas arī Tilberga atmiņas par sadarbību ar Raini, tās uzrakstītas 1956. gadā un papildinātas 1964. gadā.[3] 1985. gadā tās daļēji iekļautas drukātā izdevumā.

Tilbergs ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kas portretējuši Raini “no dabas”, nevis fotogrāfijām. Vēl šāda laime bijusi māksliniekiem Eduardam Metuzālam un Aleksandrai Beļcovai, kuras Raiņa portrets arī glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Raini klātienē portretējuši arī tēlnieki, piemēram, Augusts Bija, Konstantīns Rončevskis u. c.

Jānis Roberts Tilbergs (1880–1972) pretojās galējībām modernisma mākslā, viņš pazīstams tieši kā izcils portretu meistars. Jaunā akadēmisma ieviesējs mākslā laikā, kad dominē simbolisms un jūgendstils. Savas dzīves laikā vērtēts pretrunīgi, piemēram, Uga Skulme recenzijā par Tilberga retrospektīvo izstādi avīzei “Daugava” 1934. gadā rakstīja: “Nav pamata atstāt uzsvērtu Tilberga nozīmi mūsu mākslā. Saprotams, kā sporādiska parādība vēsturē Tilbergs paliks.”[4]

Raiņa portrets tiek veidots kā monumentāls, reprezentatīvs darbs. Rezultātā māksliniekam ir pietiekami daudz materiālu, lai radītu vēl četrus Raiņa portretus. Šo pirmo portretu tradicionāli raksturo kā “ģēnija vientulības” vai “traģiskā lieluma” atklāsmi. Interesanti, ka pirmajā brīdī Rainim portrets nepatika, viņš negribēja tikt atveidots kā vājš un aizlauzts. Vēlāk gan viņš atzina tā mākslinieciskās kvalitātes. Var teikt, ka Tilbergs savā ziņā noteica veidu, kā vēlākajos laikos tiek atveidots Rainis. Piemēram, Ludolfs Liberts 1946. gadā trimdā izdaiļo “Uguns un nakts” izdevumu, tā priekšlapā Raiņa portrets – uz līdzīga fona kā Tilbergam, ar zemo horizontu, bet ir arī atšķirība – Rainis veras uz skatītāju tieši, nevis puspagriezienā.[5] Arī pazīstamais Raiņa piemineklis Esplanādē tapis kā atsauce uz Tilberga radīto portretu, vienīgi apmetņa vietā Raiņa plecus sedz mētelis.

Raiņa satikšanās ar Tilbergu notiek jau 1904. gadā, kad Tilbergs, studējot Pēterburgas Mākslas akadēmijā, ir viens no mākslinieku pulciņa “Rūķis” biedriem. 1906. gadā top Tilberga zīmētais Raiņa draudzīgais saržs, publicēts satīriskajā žurnālā “Svari”.[6]

Raiņa saržs. "Swari", nr .5., 15.01.1907.

Pirmo reizi ar Raini nācu saskarē, kad strādāju pie žurnāla “Svari” (ap 1905. gadu) Pēterburgā. Rainis atradās emigrācijā un sūtīja žurnālam savas dzejas. Žurnāla vadība lepojās ar Raini kā savu līdzstrādnieku. Es toreiz, vēl jauns akadēmijas students, gatavoju “Svariem” daudz ilustrāciju, arī karikatūras. Vienā no žurnāla numuriem ievietots no manis zīmēts Raiņa saržs. (…) Nākošā jau tuvākā iepazīšanās ar Raini iznāca pēc viņa atgriešanās no emigrācijas Latvijā 1920. gadā, Rīgā “Svari” tika atjaunoti kā ārpus partijām stāvošs satīrisks nedēļas žurnāls. (…) Ievietoju “Svaros” vairākus aktuālus satīriskus zīmējumus, kur figurēja Rainis visai nepateicīgā politiskā lomā. Personīgi Raini ļoti cienīju un vienmēr viņu sajutu kā cilvēku, kas stāv pāri par visiem pārējiem ievērojamiem tā laika cilvēkiem. Tā iznāca, ka viņu gan kritizēju periodikā, bet personīgi vēlējos ar Raini satikties kā ar lielāko, vislabāko draugu. Tāpēc man arī radās ideja portretēt Raini monumentālā gleznā.[7]

Tilberga atmiņas

 Dzejolis "Krusts"

Viens no žurnālā “Svari” publicētajiem Raiņa dzejoļiem:

 Krusts.
Pieminat; krusts ir moku stabs,
Kurā romieši vergus sita,
Kad tie brīvību gribēja gūt,
Un viņu varoņi cīniņā krita —
Vai gribat ari šai krustā kļūt?
Viņš stāv jau gatavs.
Pieminat: krusts ir ciešanu zīme
Jūs savu krustu simts gadus nesat.
Pieminat: krusts arī uzvaras zīme
Vai šīs zīmes jūs cienīgi esat?
Pieminat vēl: krusts arī zobens.
J. Rainis

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”. "Swari", nr. 1. 18.11.1920.

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”.[8]

1921. gadā Tilbergs iegūst doktora grādu un kļūst par figurālās meistardarbnīcas vadītāju Latvijas Mākslas akadēmijā.
1924. gadā Tilbergs personīgi ierodas pie Raiņa un Aspazijas viņu dzīvesvietā Dīķa ielā 11 un lūdz dzejnieku pozēt gleznai. Arī Tilbergs dzīvo Torņakalnā, Friča Brīvzemnieka ielā 1/3, tur atrodas viņa darbnīca, uz kuru sākumā Rainis devies. Darnīcā tapušas skices, detaļu zīmējumi, gleznas kompozīcijas iecere. Pašu portretu Tilbergs glezno Mākslas akadēmijā.

Sākot ar 1924. gada 13. maiju Raiņa dienasgrāmatā bieži figurē Tilberga jeb Tilberģa vārds.  Rainis viņu satiek gan Nacionālajā teātrī, gan tramvajā, gan bieži dodas uz Mākslas akadēmiju pozēt.

Ļoti iespējams, ka gleznot Raini mākslinieku mudinājis arī kāds valsts pasūtījums. Ieraksts Raiņa dienasgrāmatā:

2.1.1924.
Tilberģim  piespriež pirkumu no valsts.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets

23.5.25
Ceļos 7, nevingroju nevingroju, atnāk Pliekšāns, varēs dabūt ziņas no baznīcgrāmatām. Kāzas meitai ap Vasarsvētkiem. Braucam reizē tramā. Neveikli iet. Uz Tilberģi 11. Pārklausījies, 1. sulains man rāda gleznas. (..) Visi līdzīgi Purvīšam. Rončevskis grib modelēt. Pie Tilberģa ir Lazdiņš, viens no vienas, otrs no otras puses mani noņem.[9]

26.5.24.
Ceļos 8, vingroju, ½ 11 akadēmijā,, Tilberga nau, Lazdiņš: Tilbergs labākais portretists ne vien pie mums, Lazdiņam mana galva ļoti laba: enerģisks, stiprs, gudrs iespaids. T. sērīgs, bet arī labs.

27.5.24.
Vingroju, uz akadēmiju, Tilbergs un Lazdiņš, ienāk Ilbak,[10] bijusī skolniece; roku uz koka atspiežu, to vien zīmē.[11]

Raiņa pieminētais Lazdiņš varētu būt Jēkabs Legzdiņš (1894–1939), tobrīd Mākslas akadēmijas tēlniecības students, Konstantīna Rončevska audzēknis. Acīmredzot, Legzdiņš izmantojis iespēju un ieguvis atļauju veidot Raiņa krūšutēlu.

Par gleznošanas gaitu Tilbergs atmiņās raksta:

Mans nolūks bija ievadīt ar Raini tādas sarunas, kas viņam sevišķi interesētu. Seansu laikā daudz sarunājāmies, bet neskārām politiskus jautājumus, jo par tiem runājot, Rainis it kā satumsa. Man tas bija neizdevīgi, jo vajadzēja atrast Raiņa ķermeņa un sejas izteiksmi, viņa garīgai intelektualitātei vajadzīgo nokrāsu. (…) Parasti pozēšanu mākslinieka darbnīcā uzskata par garlaicīgu un ļoti nogurdinošu, bet šie garlaicīgie seansi bieži vien pārvērtās par patīkamiem atpūtas brīžiem, ja bija radusies kāda patīkama saruna. Tā tas bija Rainim, uz seansiem viņš ieradās labprāt. (…) Sarunājoties viņš viss vibrēja – nervu sistēma Rainim bija paasināta. Viņa izturēšanās pret cilvēkiem bija cieņas pilna.[12]

Par Raiņa tērpu: Smieklīgi likās iespīlēt Raini kaut kādā parastā tērpā, tas likās nepiemērots un neko neizteicošs. Un tādēļ jau pirmajā seansā, kad Rainis apsēdās manā priekšā, radās ideja ietērpt viņu tumšā apmetnī. Ieteicu šādu tērpu izgatavot pie mākslas akadēmijas drēbnieka. Vajadzīgā poza radās pati no sevis, to radīja pats Rainis apsēžoties.

Kārlis Zemdega 1964. gadā publicētā rakstā par Raini mākslā portretu raksturo mūsdienu izpratnē visai impozantā valodā:

Nosirmojušais dzejnieks sēž Daugavas krastā kailu galvu, rokas uz spieķa atbalstījis. Melns apmetnis sedz gandrīz visu augumu, atstājot brīvu tikai krūšu daļu, un dod gleznai smagu ieskaņu. Kailie Daugavas krasti elpo vientulību, ko vēl pasvītro milzīgais, sārtpelēkais mākonis, kas aizņem gleznas lielo pusi un uz kā projicējas Raiņa augums.[13]

16.9.24
Uz teātri, Rode [Domāts režisors Fricis Rode. – E.B.], ka Tilbergs mani slavējis, bauda bijusi sarunāties ar mani, apskaidrots.

Jādomā, ka Tilbergs darbu pie Raiņa portreta pabeidz 1925. gada rudenī, to uzreiz nopērk Pilsētas mākslas muzejs. Portrets tapis gandrīz divus gadus, un darba gaitā radītās skices un savāktos materiālus Tilbergs izmanto citu (kopā piecu) Raiņa portretu radīšanai.

Zināms, ka otrs portrets līdz 20. gadsimta 80. gadiem atradās Kauņas mākslas muzejā, kur, visdrīzāk, atrodas arī tagad. Trešo portretu Tilbergs atmiņās raksturo šādi:

Trešā variantā Rainis attēlots baltā vasaras uzvalkā ar dzeltenbrūnu Aspazijas adītu kaklasaiti (…) Šo portreju ieguva no manis līdz ar reproducēšanas tiesību kāds izdevējs. Liela formāta reprodukcijas no šī portreta tika daudz izplatītas, sevišķi skolās. Izdevējs vēlāk nozuda un līdz ar viņu portrets.

Ceturto portretu Tilbergs darināja kā dāvanu Rainim, un to var aplūkot Raiņa un Aspazijas mājas memoriālajās telpās. Portretu Rainis ieguva 1927. gadā un novietoja viesistabā, kur tas atradās, līdz Aspazija pārcēlās uz Dubultiem.

Jānis Tilbergs: Tagad tas [portrets – E.B.] atrodas Raiņa muzejā. Dzejnieks tajā ir gandrīz pretskatā, baltā uzvalkā, veselīgi iedegušu seju. Acis – gaiši zilas ar tām raksturīgo dziļo izteiksmi.[14]

Piektais portrets ir pirmā portreta kopija, darināta 1949. gadā. Par kopiju to nosaucis arī pats Tilbergs, un, visdrīzāk, viņš to darinājis pēc pirmās gleznas reprodukcijas.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets Raiņa un Aspazijas mājā

Pēc Raiņa atgriešanās no Šveices vairāki mākslinieki izteica vēlmi viņu portretēt.

Rainis min Metuzālu, Ubānu, Beļcovu, Dīriķi un citus.[15]

Paralēli Tilberga portretam top arī tēlnieka Konstantīna Rončevska veidotais Raiņa krūšutēls. 1924. gadā Raini glezno arī Aleksandra Beļcova, kuras gleznoto portretu Rainis novērtē atzinīgi.

 23.11.24.
Beļcovai laba mana portreja.

Aleksandra Beļcova: Razuma kantorī arī iepazinos ar lielo dzejnieku. Lūdzu Raini neliegt viņu portretēt un līdz ar to arī plašāk pavērt man ceļu kā jaunai māksliniecei. Rainis atbildēja: “Vai tad neviena labāka nav, vai skaistākas sejas nav? Bet jaunībai ceļš jāpaver, un, ja nu es varu līdzēt, ja pati māksliniece to vēlas, tad jau arī man jāpiekrīt.

No prieka jutos apmulsusi un arī lepna, jo laikam gan biju pirmā, kas pēc Raiņa atgriešanās no emigrācijas varēja gleznot dzejnieku, viņam pozējot. (..) Rainis, kaut arī bija nevaļīgs, tomēr uz pozēšanas seansiem atnāca trīs vai četras reizes. Arvien viņam līdzi bija kāda grāmata un baltas papīra lapiņas. Viņš pacietīgi sēdēja savā krēslā, lasīja un reizēm rakstīja. Runāja maz.[16]

1926. gadā Briselē Rainis satiek tēlnieku Augustu Biju, kas ātrā tempā veido viņa krūšutēlu. To Kārlis Zemdega vērtē kā mazāk spēcīgu par citiem Bijas darbiem. Raiņa tēlus veidojuši arī Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle.

Tilberga gleznotais Raiņa portrets

Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma

__________________________________________________

[1] RTMM 124576

[2] RTMM 139286

[3] RTMM 105171

[4] Skulme, Uga. R. Tilberga gleznu izstāde. Daugava, nr. 3. 1934.

[5] Cielēna, Maija. Rainis mākslā. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1971. gadam. Galv. red. Velta Rūķe-Draviņa. Västerås: RAF, 1970. 28. lpp.

[6] Swari, nr .5., 15.01.1907.

[7] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[8] Swari, nr. 1. 18.11.1920.

[9] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti, 25. sējums. Rīga: Zinātne, 1986. 217. lpp.

[10] Igauņu dejotāja Ella Ilbaka, ar ko Rainis iepazīstas Tilberga darbnīcā.

[11] Turpat, 218. lpp.

[12] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[13] Zemdegs, Kārlis. Tautas dzejnieka J. Raiņa tēls glezniecībā, skulptūrā un grafikā. J. Raiņa daiļrade. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. 346. lpp.

[14] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 262.lpp

[15] Turpat, 347. lpp.

[16] Beļcova, Aleksandra. Meklēt skaistumu dzīvē. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 263.lpp.