Jānis Jaunsudrabiņš. Zīmējums “Jaņa Rozentāla portrets”, ap 1907, papīrs/zīmulis, 35,3×26,6. RTMM 86560

30/12/2016

Jānis Jaunsudrabiņš vairāk pazīstams kā rakstnieks un dzejnieks, taču tikpat plaši viņš ir darbojies arī glezniecībā un grafikā. 1912. gadā vēstulē Vilim Plūdonim Jaunsudrabiņš raksta: “Man tomēr liekas, ka esmu vairāk gleznotājs, nekā rakstnieks, kaut gan abas mākslas vienādi mīlu.”

Jānis Jaunsudrabiņš pieder gleznotāju paaudzei, kas savu darbību uzsāka 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā, laikā, kad Latvijā pastāvēja tikai dažas mākslas skolas un plašākas iespējas pavērās vien ceļojot uz Pēterburgu vai Rietumeiropu.

Jau paši Jāņa Jaunsudrabiņa radošās biogrāfijas aizsākumi saistās ar Jani Rozentālu. Autobiogrāfiskajā sacerējumā “Mana dzīve” Jaunsudrabiņš par laiku, kas pavadīts Smuku muižā, kur kā Vecsātu lauksaimniecības skolas absolvents viņš ieņēma rakstveža, klētnieka un lopu pārrauga vietu, raksta: “Tanī laikā “Mājas Viesa Mēnešraksts” sāka popularizēt mūsu mākslu. Es dabūju redzēt Rozentāla un Purvīša darbus labās reprodukcijās, un manī modās vēlēšanās mācīties gleznot. (..) Es metu dzejošanu pie malas un visu brīvo laiku atdevu zīmēšanai.” Pēc kāda laika, avīzē izlasot par Venjamina Blūma zīmēšanas skolu Rīgā, Jaunsudrabiņš pieņem lēmumu tajā iestāties.

Blūma skolā Jaunsudrabiņš mācās no 1899. līdz 1903. gadam. Tikai pēc pāris gadiem, 1905. gadā, par šīs skolas pedagogu kļūst Janis Rozentāls, līdz ar to šeit abu mākslinieku ceļi nekrustojas.

Venjamina Blūma konservatīvie uzskati par mākslu, kas sakņojās peredvižņiku glezniecības principos, tomēr nebija savienojami ar Rozentāla pedagoģiskajām metodēm, tāpēc jau 1906. gadā Rozentāls Blūma skolu atstāj, un līdz ar viņu arī laba tiesa skolas audzēkņu, kuri pārnāk strādāt uz Rozentāla privātstudiju.

1906. gada 26. augustā laikrakstā “Latvija” lasāms sludinājums: “4. septembrī atvēršu savu ateljeju zīmēšanai un gleznošanai (natur morte, portreja, akts). Pieteikšanās no plkst. 10–11 un 4–5 Strēlnieku un Alberta stūrī Nr. 12. Janis Rozentāls.”

Jānis Jaunsudrabiņš pa to laiku pabijis ārzemju ceļojumā, lai iepazītu Minhenes muzeju bagātības un jaunākās Rietumeiropas mākslas tendences. Pēc atgriešanās 1906. gadā viņš paralēli gleznošanai atkal sāk vairāk pievērsties literatūrai. Top pirmais nozīmīgākais viņa darbs – garstāsts “Vēja ziedi”, un ar to saistās vēl kāda Jaunsudrabiņa un Rozentāla satikšanās.

Jaunsudrabiņš ierodas laikraksta “Latvija” redakcijā, lai parādītu savu manuskriptu Rūdolfam Blaumanim, kurš pazīstams kā jauno talantu skolotājs un atbalstītājs. Manuskripts ir biezs un Blaumanis lūdz jauno autoru atnest to nākamās dienas pēcpusdienā uz Rozentāla dzīvokli Alberta ielā 12–9, kur viņš tobrīd īrē nelielu istabu. Tur Jaunsudrabiņš lasa “Vēja ziedus” Blaumanim priekšā, saņemot tūlītēju atzinīgu vērtējumu un solījumu darbu publicēt. Taču, kad vēlāk pie kafijas tases Blaumanis rāda manuskriptu Rozentālam, viņš “paņēma “Vēja ziedus”, pašķirstīja un ar savu tikko manāmo smaidu redaktoram prasīja, cik viņš domā par to maksāt. Dzirdējis, ka iznāks apmēram simts rubļu, viņš sniedza manuskriptu Blaumanim atpakaļ un teica: “Tad es labāk gleznoju.””

Aprakstot šo epizodi atmiņu stāstā „Ar Rūdolfu Blaumani” („Jaunākās Ziņas”, 1939. gada 3. jūnijā), Jaunsudrabiņš piezīmē: „Es nebiju mākslinieka namā svešs.” Patiesi, Jaunsudrabiņš jau pirms tam bija viesojies Alberta ielas plašajā dzīvoklī. Reiz, kad jaunais mākslinieks pasūrojies par to, ka viņam neesot gleznošanai piemērotas gaišas telpas, Rozentāls aicinājis viņu nākt pastrādāt kopā ar pārējiem studijas audzēkņiem. Aicinājums tiek izmantots – viens no studijas pastāvīgajiem apmeklētājiem Alberts Kronenbergs, daloties atmiņās par laiku, kas pavadīts Rozentāla darbnīcā, atzīmējis: “Pavingrināties nāca arī Jaunsudrabiņš. Tas jau bija paspējis būt ārzemēs un sāka nodarboties ar literatūru.”

Raksturojot Jaunsudrabiņa darbus viņa 1908. gada personālizstādē, Rozentāls raksta: “Ciešanas un gaviles, kaislības un traģiku viņš, rādās, aiztaupa priekš savas literāriskās darbības.” (“Latvija”, 1908. gada 25. oktobrī)

Klusināti liriskā noskaņa, kas raksturīga Jaunsudrabiņa glezniecībai, redzama arī viņa parakstītā zīmuļa skicē, kas tapusi Alberta ielas darbnīcā un kurā portretēts pats Janis Rozentāls – pievērtām acīm, domās nogrimis tēls. Zīmējums liecina par vēl mazliet neveiklu jauna mākslinieka roku.

Viens no Jāņa Jaunsudrabiņa plašās radošās darbības aspektiem ir arī mākslas kritika. Pēc Jaņa Rozentāla aiziešanas mūžībā 1916. gada 26. decembrī Somijā, Jaunsudrabiņš vairākkārt velta viņam piemiņas rakstus, izceļot gan mākslinieka bagātīgo radošo mantojumu, gan arī personību. “Varbūt visskaistākais un vērtīgākais ir palicis neizteikts, tomēr – atstātais mantojums ir tik liels, ka Latvija mākslā būs desmitkārt bagātāka, nekā tā bija pirms Rozentāla.” (“Jaunākās Ziņas”, 1920. gada 8., 28. un 30. oktobrī)

Šogad, Jaņa Rozentāla jubilejas 150. gadskārtā, kad gada nogalē klusībā pieminam arī simtgadi kopš viņa aiziešanas mūžībā, Jaunsudrabiņa vārdi nav zaudējuši savu patiesīgumu.

 

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

Jānis Jaunsudrabiņš "Jaņa Rozentāla portrets"

Jānis Jaunsudrabiņš "Jaņa Rozentāla portrets"