Janis Rozentāls. Kristus un grēciniece, 1893, a/e, 97×71. RMM 290494

27/04/2017

“Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”” (Jņ 8:1-11)

Jaunās Derības stāsts par Kristu un grēcinieci – sievieti, kura tiek apsūdzēta laulības pārkāpšanā, ir atveidots kādā no Jaņa Rozentāla agrīnajiem darbiem, kas tapis studiju gados Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, tikai gadu pirms diplomdarba aizstāvēšanas. Par gleznas tapšanas vietu un laiku liecina akadēmijas zīmogs uz tās virsmas un Rozentāla paraksts kirilicā.

1893. gads, kad radīta šī glezna, akadēmijā ir lielu pārmaiņu laiks. Veselu gadsimtu vienīgais neapstrīdamais mākslas virziens un mācību metode te ir bijis akadēmisms, bet nu parādās jaunas vēsmas – par pedagogiem darbā tiek pieņemti gleznotāji reālisti: Iļja Repins, Ivans Šiškins, Arhips Kuindži, Vladimirs Makovskis. Tieši Vladimira Makovska meistardarbnīcā Janis Rozentāls aizstāv savu diplomdarbu – reālistisko gleznu “No baznīcas” (1894).

Taču “Kristus un grēciniece” vēl ir risināta akadēmisma garā, atspoguļojot ilglaicīgo māksliniecisko tradīciju, kas tiek uzskatīta gan par atsevišķu mākslas virzienu, gan par metodisko sistēmu, kas raksturīga mākslas izglītības iestādēm Eiropā. 19. gadsimta mainīgajos mākslas procesos akadēmisms par savu mērķi izvirzīja no antīkās mākslas, renesanses un klasicisma tradīcijām izaugušo māksliniecisko principu saglabāšanu. Akadēmiskās mākslas pārstāvji mudināja aizgūt veiksmīgākos mākslinieciskos paņēmienus no renesanses laikmeta izcilākajiem meistariem. Kā rakstījis vācu gleznotājs Antons Rafaels Mengss (1728–1799), jāaizgūst “no antīkās mākslas (..) tieksmi uz skaisto, no Rafaela – tieksmi uz nozīmīgumu vai izteiksmi, no Koredžo – tieksmi uz patīkamo vai harmoniju, no Ticiāna – tieksmi uz patiesīgumu un krāsainību.” Savukārt Žans Ogists Dominiks Engrs (1780–1867) uzskatīja, ka viss izcilais mākslas vēsturē jau ir ticis radīts renesanses laikā, mākslas diženākā virsotne ir Rafaela daiļrade, un līdz ar to, attīstība mākslā vairs nav iespējama. Visaugstākais, uz ko var tiekties mākslinieks – kaut nedaudz līdzināties Rafaelam.

Stingri reglamentētā izglītības procesā akadēmisms sniedza audzēkņiem augstu profesionālo līmeni un varēja nodrošināt atbilstošu sociālo statusu un labklājību. Tāpēc, lai gan pret akadēmismu tika vērsti daudzi protesti, tas nezaudēja savu ietekmi līdz pašām gadsimta beigām. Arī pirmie profesionāli izglītotie latviešu mākslinieki, uzsākot savu ceļu mākslā, Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā tika izglītoti akadēmiskā garā.

Akadēmismam raksturīga īpatnība ir t.s. “žanru hierarhija”. Mākslas cienīgs un uzmanības vērts ir vēsturiskais, mitoloģiskais un reliģiskais žanrs, svarīgs ir arī portrets, taču pārējie – “zemākie” žanri tiek uzskatīti par maznozīmīgiem. Atbilstoši tam, akadēmijas audzēkņiem dotie uzdevumi visbiežāk saistījās ar Krievijas vēstures ainu atveidojumu, mitoloģiska vai reliģiska satura kompozīcijām. Arī Rozentāls studiju gados savos darbos vairākkārt atainojis bībeliskas tēmas (“Kristus dziedina slimos”, “Dzīres farizeja Simona namā”, “Zīdaiņu izkaušana Betlēmē” (visi 1893. g.)).

Gleznas “Kristus un grēciniece” kompozīcijas centrā atveidots sēdošs Kristus un apsūdzētā grēciniece – sieviete rotātā, austrumnieciskā tērpā, ar pacelto roku it kā mēģinot atvairīties no apkārtējiem ļaudīm, kuru priekšā viņu nostādījis farizejs. Varbūt kāds jau ir pacēlis akmeni metienam? Sievietes figūras izliekums atbalso Kristus figūras kustību. Nedaudz atliecies atpakaļ, Kristus raugās ieslīpi uz augšu – uz tumšo kā ēna farizeja siluetu, kas parādās aiz grēcinieces muguras. Farizejs atveidots kā liels, bārdains vīrs sarkanīgā garā tērpā un cepurē, kuras apmalei ir metāliski zeltains mirdzums; ar žestu viņš norāda uz grēcīgo sievieti, uzdodot jautājumu Kristum. Jautājošām, drūmām sejām apkārt šai grupai pulcējas ļaudis: aiz farizeja un grēcinieces – citi farizeji un rakstu mācītāji, aiz Kristus muguras – cilvēki, kuru sejās, šķiet, jaušams arī sašutums un līdzcietība. Templī sanākuši visi: gan vīrieši, gan sievietes, sākot no mātes rokās pacelta maza bērna baltā krekliņā, līdz vecam salīkušam vīram, kura siluets gleznas labajā malā asi kontrastē un izceļ gaišo Kristus tēlu centrā.

Kristus atveidojums šai gleznā atbilst tradicionālajai ikonogrāfijai ziemeļnieciskā interpretācijā: gaišiem matiem un bārdu, pabālu seju. Pār plecu pārmestais apmetnis gaišā okera tonī it kā norobežo balti tērpto Kristu no farizeju grupas. Kristus un grēcinieces tēlus kā kompozicionāli un saturiski nozīmīgākās figūras akcentē nedaudz dziļāk telpā novietotās kolonnas, kuras it kā turpina figūru kustību, telpas griestu daļā nozūdot starp ēnām un krāsainām drapērijām, kas veido austrumnieciskas vides noskaņu.

Arī vēlāk Rozentāls daudzkārt pievērsīsies reliģiskajam žanram, un ne reizi vien viņa gleznās atsāksies Kristus dialogs ar sievieti. Tā būs gan grēcīgā samariete, kura satikusi Kristu pie akas (Jelgavas Sv. Annas luterāņu baznīcas altārglezna, ap 1900. g.), gan dievbijībā starojošā māte, kura pievedusi savu meitiņu pie Kristus, lai saņemtu svētību (Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes luterāņu baznīcas altārglezna, 1911. g.), gan, protams, Kristus māte Marija un no grēkiem atgrieztā Marija Magdalēna Lieldienu rītā (Dundagas luterāņu baznīcas altārglezna (1912. g.)). Šajos darbos būs palicis maz no akadēmiskās sākotnes – tajos rodami reālisma, impresionisma un jūgendstila motīvi, apliecinot Rozentāla daiļrades daudzveidīgo mainīgumu arī sakrālās mākslas laukā.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

Janis Rozentāls. Kristus un grēciniece, 1893.

Janis Rozentāls. Kristus un grēciniece, 1893.