Janis Rozentāls. Studija “Nāra un slīkonis”, ap 1905–1906, a/k/e, 34,2×28,2. RTMM 99301

21/11/2016

19. gs. nogale mākslas vēsturē ir pārmaiņu laiks. Līdztekus pastāv akadēmiskā māksla, vēlīnas reālisma un impresionisma tendences, daudzveidīgais postimpresionisms, sevi piesaka arī jūgendstils un simbolisms.

Simbolisma mākslas saknes meklējamas gan 19. gs. sākuma romantisma glezniecībā, gan līdztekus topošajā jūgendstila mākslā. Kā nozīmīgs iedvesmas avots jāizceļ arī simbolisma virziena literatūra un misticima piepildītie reliģiskās dzīves strāvojumi. Intelektuāļu aprindas attālinājās no materiālistiskās pasaules izpratnes, un arī mākslā vairs nešķita pieņemams banālās ikdienas dzīves atainojums. Tā vietā tika meklētas vispārcilvēciskas idejas, lai ietvertu tās daudznozīmīgos, noslēpumainos tēlos, lai parādītu to, kas ir neikdienišķs un brīnumains un lai gremdētos pārdomās par pasaules mainīgo, pārejošo un iznīcīgo dabu un cilvēka likteni tajā. Tēliem un simboliem, kas sastopami šī virziena mākslā, nav strikti noteikts skaidrojums – nepastāv vienota sistēma, “simbolu vārdnīca”, kurai sekojot, varētu izprast mākslas darbā ietverto vēstījumu. Simbolistu darbos ietvertā ideja var tikt tulkota dažādi un subjektīvi. Arī stilistiskās vienotības nebija, tomēr visbiežāk tika izmantota jūgendstila formu valoda.

Jaņa Rozentāla daiļradē simbolisma elementi ienāk 19. gadsimta beigu posmā un 20. gs. sākumā, kad top gleznas “Nāve” (1897), “Teika” (1899), “Parka ainava ar fauniem” (ap 1900), “Kārdināšana” (1901), “Melnā čūska” (1903) u.c. Līdztekus šīm populārajām kompozīcijām, ap 1905.–1906. gadu ir tapusi neliela studija, kurā Rozentāls ar brīviem, atraisītiem, plašiem triepieniem ir ieskicējis gleznas ieceri, kas nekad nav tikusi realizēta lielākā darbā – “Nāra un slīkonis”.

Ūdeņi Rozentāla gleznās parādās samērā bieži. Pavasarīgi čalojoši strauti Siguldas nogāzēs, plaša, vieglos vilnīšos ņirboša ezera virsma vasaras saulē, dienvidu gaismā starojošā Tirēnu jūra pie Kapri un dažkārt arī aukstie Baltijas jūras ūdeņi. Savukārt Rozentāla simboliskajās kompozīcijās, kur atrodam gan antīkajā mitoloģijā, gan folklorā aizgūtus tēlus, dažkārt parādās arī fantastiskas ūdeņos mītošas radības. Tie ir tritoni gleznā “Cilvēkmeita un dabas gari”, tā ir šausminoši drūmā himēra uz bangojošās jūras apskalotajām klintīm gleznā “Melnā čūska” (1903). Un tā ir arī nāra, kas šūpojas ūdens viļņu un zāļu zaļganīgajā plūsmā līdzās dzelmē nogrimušajam slīkonim.

Studija “Nāra un slīkonis” ir gleznota, piefiksējot kādu acumirklīgu ideju. Kā liecina restauratores Gunitas Čakares veiktā izpēte, par pamatu ņemts neliels audekla gabals ar bojātu grunts slāni. Kā liecina plašie, vijīgie otas triepieni, studija ir uzgleznota ātri. Tajā ir attēlotas divas figūras – zem ūdens guļošais slīkonis un pie tā nolaidusies nāra, kuras ķermenis veido gaišāko laukumu gleznā. Aptuveni ieskicētās figūru aprises skatāmas aizplīvuroti, it kā caur zaļganiem ūdeņiem, aļģēm un zālēm, taču cauri ūdenim jaušam izlaužamies arī saules gaismu, piešķirot tam gaišzaļganu toni. Zaļā krāsa ir tā, kas piešķir koptoni visai kompozīcijai un tikai pāris vietās izcelti citi akcenti – nāras garie, rūsganie mati, kas plīvo līdzi ūdens plūsmai, un košāks sarkans rotājums uz viņas krūtīm.

Vai nāra ir nolaidusies pie noslīkušā, brīnoties un skumstot par viņa likteni, vai varbūt viņa ir tā, kas ir ievilkusi nelaimīgo dzelmē? It nekas nav zināms par to, kāda sižeta iecere ir bijusi padomā Rozentālam. Šķiet, ka viņš nav vēlējies šo ideju turpināt un nevērīgi nolicis studiju kādā darbnīcas stūrī, par ko, iespējams, liecina cita audekla nospiedums uz studijas virsmas. Tomēr, neraugoties uz to, ka šis sižets Rozentālu nav saistījis, kopumā simbolisma virziena māksla ir atradusi vietu gan viņa glezniecībā, gan teorētiskajos uzskatos.

Viens no nozīmīgākajiem simbolisma pārstāvjiem glezniecībā ir šveiciešu gleznotājs Arnolds Bēklins (1827–1901). Lai gan mūsdienās viņš nepieder pie populārākajiem 19. gadsimta māksliniekiem, viņa dzīves laikā Bēklina darbi ir bijuši ļoti iecienīti. Tie ir saistījuši arī Rozentāla uzmanību – viņš veltījis Bēklinam publikāciju žurnāla “Vērotājs” 1904. gada 23.numurā. Cita starpā Rozentāls raksta: “Viņa jūras un meža dzīvnieki – tritoni un nereīdas, fauni un nimfas, pēc savas būtnes un dabas patiesi arī raksturo un atspoguļo elementu, iz kāda tie dzimuši. Viņa sirēnas un laumas ar savām gaišzaļām acīm, ar auksto, mierīgi nežēlīgo skatienu, viltīgi bezsirdīgiem smiekliem un salto vienaldzību – ir pati jūra, kas šodien norij savus upurus un rītā guļ mierīga un vilinoši skaista saules spožumā. Viņa tritoni un ūdensveči patiesi izskatās, it kā tie nupat būtu pacēlušies iz jūras dibena, kur tie simtiem gadu jau gulējuši, tik apglodojuši zvīņaiņi, kā ar zaļu sūnu apauguši viņi parādās dienas gaismā. (..) Visi šie teiku valsts radījumi ir izauguši iz mūsu zemes un dabas, tāpat kā mūsu kustoņi un putni, tie nav tikai iedomāti, tie ir izauguši iz tās sajūtas, ko kāds laukskats ar savu ķermeņu formām vai krāsām viņā sacēlis. Viņa figūras nav vis šinī laukskatā ielikta stafāža, bet būtnes, kas radušās kopā ar šī priekšmeta ideju un tikpat reālas un loģiskas, kā šis laukskats pats.”

Šķiet, rakstot par Bēklinu, Rozentāls reizē stāsta arī par savām simbolisma gleznām, kurās mitoloģiskie tēli ir organiski “iedzīvojušies” Latvijas ainavās. Un kādā zāļainā ezerā vai jūras dzelmē mīt arī Rozentāla gleznotā nāra.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

Janis Rozentāls. Studija “Nāra un slīkonis”, ap 1905–1906. Normunda Brasliņa foto

Janis Rozentāls. Studija “Nāra un slīkonis”, ap 1905–1906. Normunda Brasliņa foto