Kad pārdomas raisa Akuratera mājas bonierējamā birste…

25/05/2017

“Īpašuma sajūtas racionalitāte ir pamatā ticībai, ka mūsu dzīvesveids ir loģisks un saprātīgs. Bet patiesībā mūsu attieksmes ar mūsu īpašumā esošiem priekšmetiem ne tuvu nav saucamas par saprātīgām, un, vispārināti runājot, jo vairāk mēs tās lolojam, jo neprātīgākas tās kļūst. Mēs nemitīgi pērkam lietas, kuras mēs nemaz negribam, iegādājamies lietas, ko nevaram atļauties, lietojam priekšmetus tādiem mērķiem, kādiem tie nekad nav bijuši domāti, un pieķeramies lietām, ko citi jau sen būtu izmetuši laukā. Dažreiz, patiesībā visai bieži, priekšmeti, ko mēs izvēlamies kolekcionēt, ir nevērtīgi pārējās pasaules acīs,” – tā raksta Sūzena M. Pīrsa[1], cenšoties definēt, vai priekšmetu kolekcionēšana eiropiskajā darbības praksē balstās kādā racionāli veidotā tradīcijā vai arī tai ir kādi citi, varbūt pat līdz galam neizskaidrojami iemesli cilvēku dabā.

Cik prātīgi vai neprātīgi mēs vērtējam un izvēlamies priekšmetus muzeju kolekcijām, muzejos ir mūžīgi aktuāls jautājums. Ir priekšmeti, par kuriem sabiedrība labprāt rūpējas, un, tiecoties tiem nodrošināt mūžību, ievieto tos muzejā. Tie ir priekšmeti ar augstu estētisko vērtību – mākslas darbi, smalki amatniecības izstrādājumi u.c. Tie ir priekšmeti, kas vēstīs par senu zudušu laikmetu, – arheoloģisko izrakumu materiāli. Arī sadzīves un etnogrāfijas priekšmetu kolekcionēšanā ir sava “muzeja cienīguma” hierarhija – muzejos ātrāk nonāks dzelzs gludekļi, petrolejas lampas, izrakstītas vārpstiņas un tamlīdzīgas lietas. Taču cik muzeji savā krājumā kā tikpat vērtīgus priekšmetus iekļaus slotas, trauku lupatas, grīdas birstes un grīdas mazgājamās lupatas, putekļu lupatas? Un, ja nu tomēr izvēlētos šos priekšmetus “muzealizēt”, tad krājumā, piemēram, būtu jāuzņem izmazgātas vai netīras putekļu lupatas? Vai nodilusi slota, rūpējoties par tās saglabātību, būtu jārestaurē, “atgriežot” tai sākotnējo cēlo izskatu? Taču, vai nemuzializējot šīs lietas, mēs savās muzeju kolekcijās un interjeru ekspozīcijās varam sniegt “patiesu” priekštatu par kāda laika sadzīves kultūru. Bet mums taču patīk, vērtējot kāda iepriekšējo laikmeta dzīvesstila pievilcību, argumentēt ar stāstiem par tā laika sadzīvē valdošo tīrību vai netīrību. Taču visbiežāk tie ir tikai stāsti, daži pat ieguvuši mītu lomu. Par 20. gs. mājokļa tīrīšanā izmantotiem instrumentiem gana daudz informācijas var smelt no mājsaimniecības darbu ieteikumu grāmatām, laikrakstu un žurnālu publikācijām, uzņēmumu reklāmām. Taču cik un ko no tā visa lietoja praksē, uzzināt vairs nav tik vienkārši un varbūt arī vairs nav iespējams…

Šobrīd, iekārtojot interjera ekspozīciju Akuratera mājas telpās un it īpaši virtuvē, nākas domāt arī par šķietami vienkāršām un ikdienišķām sadzīves norisēm, kas šajās telpās tika īstenotas 20. gs. 30. gados. Un uz vienkāršiem jautājumiem nav nemaz tik viegli rast atbildes. Piemēram, kā tik mazā virtuvē, kur nav vietas galdam (tik vien kā pieticīgam plauktam vai trauku skapītim – bufetītei) saimniekoja mājas sievietes. Kur viņas mazgāja traukus? – Izlietnē…, bet bija tikai aukstais ūdens! – Varbūt izlietnē ieliktā bļodā…, bet, kāda bija izlietne – apaļa vai kantaina un vai tajā maz varēja bļodu ielikt? – Varbūt bļodā uz plīts, bet, kur tad nomazgātos traukus lika? Un, ar ko mazgāja – ar lupatu, birsti vai suku? Jā, ar ko tad visā mājā slaucīja putekļus – ar lupatu vai..?  Ar ko tīrīja mājas grīdas? Vismaz uz vienu jautājumu atbildes ir zināma – Kamīnzāles parketa grīdas tīrīšanai tika izmantota speciāla birste – bonieris. Šī birste ir saglabājusies un nu jau “muzealizēta”. Tā ir kļuvusi par muzeja priekšmetu un ieņēmusi cienījamu vietuAkuratera mājas virtuves ekspozīcijā. Bonierējamo birsti veido garš kāts, kura galā ir čuguna paralēlskaldņa formas smags korpuss ar sarveida birsti apakšpusē. Birstes sarkanīgo metāla korpusu rotā izgatavotāja firmas uzraksts – “V. STEINBERGS RIGA”.

Uzņēmuma īpašnieks bija tirgotājs Vilhelms Šteinbergs (03.05.1907.–22.06.1954. (?)). Savu uzņēmumu – pārtikas preču tirgotavu “V. Šteinbergs” – viņš bija atklājis 1928. gada 1. aprīlī, un tas atradās Rīgā, Marijas ielā 121. Firma ar nelieliem pārtraukumiem pastāvēja līdz 30. gadu beigām. Uzņēmums ne tikai tirgoja, bet arī izgatavoja dažādu veidu birstes. Darbnīca atradās Rīgā, Blaumaņa ielā 29. Sludinājumā laikrakstā V. Šteinbergs vēsta: “Piedāvāju no pastāvīgā krājuma lielā izvēlē dažveidīgas sukas, pindzeles no pirmklasīga materiāla tehn. un saimniecības vajadzībām.”[2] Sludinājumā arī piebilst, ka suku izgatavošanai uzņēmums iepērk sarus un astrus. Akurateru ģimene no 20. gadu sākuma līdz 1933. gada rudenim mitinājās dzīvoklī Blaumaņa ielā 31, iespējams, garāmejot V. Šteinberga darbnīcai, tika arī noskatīta bonierējamā birste.

Šāda tipa bonierējamās birstes lietoja parketu un arī linoleju kopšanai, kas nebija viegls darbs. Kaucmindes mājturības semināra absolvente un pasniedzēja Marija Ozoliņa-Ķeņģe (1905–1994), kura papildinājusies arī mājturības institūtos Norvēģijā un Zviedrijā, specializējusies mājsaimniecības tehnoloģijā, mājas iekārtošanā un izdaiļošanā, 30. gadu nogalē sarakstītajā grāmatā “Apkoptā māja” par parketa kopšanu vēsta: “Parketa grīdu katru dienu nevar mazgāt, jo dēlīši piebriest un izliecas. Izņēmuma gadījumā, kad grīdas ļoti netīras, piem. pēc remontiem, tās ātri izmazgā un labi nosusina. Lai aizsargātu grīdas koku no ārējiem iespaidiem, lai būtu glītas un spožas, tās vasko. Pirms vaskošanas grīdām jābūt ļoti tīrām un sausām. Grīdu ieberž ar plānu vaskojamo masas kārtiņu un katru koka dēlīti berž gareniski. Grīdu ievasko ar mīkstu vilnas drānu vai ar īpašu vaskojamo rīku, kas ielikts garā kātā, tad ļauj vaska kārtiņai iesūkties kokā un apžūt (apm. 6–12 stundas). (..) Kad vaskojamā masa jau iežuvusi, tad grīdas spodrina ar īpašām smagām grīdu spodrināmām sukām ar īsiem sariem, vai uz sukas uztītām mīkstām vilnas drānām. Ar sukām strādājot, darbs vieglāks. (..) Grīdas spodrina, kamēr grīdas virsa ir ar cietu, spožu virskārtiņu. Vaskojamā masa nedrīkst būt par šķidru un vaska aizsargkārtiņa uz koka par plānu.”[3]

Ar kādu vasku grīdas tīrīja? Jānis Viesturs Osis, Jāņa Akuratera mazdēls stāstīja, ka viņa māte Laima kopā ar vecmammu Mariju Annu mājas kopšanai ir kaut ko vārījušas, bet recepti nevarēja izstāstīt. Varbūt, ka tā bija arī vaskojamā masa.

Marija Ozoliņa-Ķeņģe grāmatā “Apkoptā māja” piedāvā šādu vaska pagatavošanas recepti: “200 g bišu vaska un 50 g stearīna sakasa un skārda bundžā uz lēnas uguns izkausē. Tad bundžu noņem no uguns un pielej vaskam 500 g terpentīna. Visu ar koka mentīti labi izjauc, bundžu aizvāko un noliek vēsā vietā. Sastingušo masu (kas būs sviesta konsistencē) lieto vaskošanai. Lai masa būtu lētāka, bišu vaska vietā var ņemt mākslīgo vasku. Ja vēlas tumšāku krāsu, tad gatavojot tam piejauc drusku brūno krāsu – umbru.”[4]

Mazliet citādas izejvielu proporcijas ir minētas laikraksta “Rīts” 1935. gadā mājas uzkopšanas ieteikumos: “Labi un lēti var grīdas vasku pagatavot arī mājā. Ņem 1 daļu laba bišu vaska un 2 daļas terpentīna. Vasku izkausē, trauku noceļ no uguns, un arī tāļāku no plīts un lēnām vienmēr maisot pievieno terpentīnu. Atdzesētu vasku lieto grīdu vaskošanai. Ilgākām laikam sagatavoto vasku uzglabā labi slēgtos traukos.”[5]

Savukārt žurnālā “Zeltene”, atbildot uz lasītājas jautājumu, kā pagatavot grīdas vasku mājas apstākļos, mājturības kursu vadītāja Liepājā, viena no pirmajām pasniedzējām Kaucmindes mājturības seminārā Marija Leiše (1897–?), iesaka nedaudz citādu sildīšanas procesu: “Boniervasku pagatavo no bišu vaska un terpentīna. 100 gr. bišu vaska sakausē kopā ar 200 gr. terpentīna, turot trauku vārošā ūdenī; ļauj masai sacietēt un tad lieto.”[6]

 

Var jau būt, ka grīdas bonierēšanai “labākajos laikos” Akuratera mājas sievietes nevis pašas gatavoja, bet pirka veikalā jau gatavu vasku. 30. gados populārākie bija vaski “Belli”, “Sigella”, kurus ražoja Rīgā. “Belli” ražoja Vilhelma Hjordta ķīmiskā un laku fabrika, kuras darbības sākumi meklējami jau 1901. gadā. “Sigellu” ražoja ķīmiskā fabrika “K./S. Sidol Compony” Rīgā, kura piederēja Ķelnē esošajai firmai “Siegel un Co”. Laikrakstos un žurnālos īpaši krāšņas reklāmas bija “Sigella” vaskam, piemēram: “Grīdu vaskis, kas atbilst visiem izlutinātas nama mātes prasījumiem, – ir marka “Sigella – grīdu vaskis.”[7] Vai arī: “Šķidro grīdas vasku SIGELLA pasaulē lieto miljoniem namamāšu.”[8]

Žurnālā “Atpūta” ievietotā reklāma ir uzbūvēta kā divu jaunu namamāšu saruna:

– Tu nezini? Tas, mīļā, ir šķidrais grīdu vasks Sigella!

– Šķidrais? Vai tas labāks nekā cietais?

– Šķidrais Sigella ir daudz taupīgāks nekā cietais. To grīdai var uzziest vienmērīgi – plānā, plānā kārtiņā.

– Un spīd?

– Spīd ļoti labi! Nav ilgi jāgaida, līdz nožūst, drīzi pēc noklāšanas paņem slotu, aptin vilnas drēbi un parīvē. Spīdēs kā parkets!

– Kā parkets? Vai tad dēļu grīdas arī var bonēt?

– Vai, mīļā, aiz kādiem kalniem tu dzīvo? Ja tu grīdas – protams, arī dēļu – kop ar šķidro Sigellu, tev atkrīt riebīgā mazgāšana.”[9]

Un var jau būt, ka “labākajos laikos”, lai nebūtu “riebīgās mazgāšanas” un smagās beršanas, jaunuzceltās Akuratera mājas kopšanai bija iegādāts arī elektriskais bonierējamais aparāts un elektriskais putekļu sūcējs, kurus laikraksti arī gana aktīvi reklamēja jau kopš 20. gadiem. Tā kā māja bija elektrificēta un elektrības rozetes izvietotas katrā istabā – tad, iespējams, ka tā bija. Taču, diemžēl nekas nav saglabājies. Un mēs vairs to neuzzināsim. Taču saglabājusies ir bonierējamā birste un arī Kamīnzāles parkets. Un Akuratera mājas parketa labais izskats liecina ne tikai par rūpību, un ar kādu mājas iemītnieki to ir posuši jau vairāk nekā 80 gadus, bet arī par bonierējamās birstes izturību…

Maira Valtere, Jāņa Akuratera muzeja galvenā speciāliste

[1] Pīrsa Sūzena M. Par kolekcionēšanu. Pētījums par kolekcionēšanas tradīcijām Eiropā. – (Londona, Ņujorka, Routledge), Rīga, Muzeju Valsts pārvalde, 2009. – 150.lpp.
[2] “V.Šteinbergs” firmas izstrādājumu reklāma // Kara Invalīds. – Nr. 4 (1936. gada maijs).
[3] Ozoliņa-Ķeņģe M. Apkoptā māja: praktiski norādījumi dzīvokļa un apģērba kopšanā / 3. pārstrādātais un paplašinātais izdevums. – Rīga: ZTK Lauksaimniecības literatūras apgāds, 1941. – 32.-33.lpp.
[4] Turpat. – 33.lpp.
[5] Dzīvokļa apkopšana // Rīts. – Nr. 55 (1935. gada 24. februāris).
[6] Praktiski padomi. Jautājumi un atbildes // Zeltene. – Nr. 5 (1935. gada 1. marts), 21.lpp.
[7] “K./S. Sidol Company” izstrādājumu reklāma // Mans Īpašums. – Nr. 49 (1932. gada 9. decembris).
[8] Šķidrā grīdas vaska “Sigella” reklāma // Rīts. – Nr. 62 (1940. gada 3. marts).
[9] Šķidrā grīdas vaska “Sigella” reklāma // Atpūta. – Nr. 805 (1940. gada 5. aprīlis), 27.lpp.

 

Firmas “V. STEINBERGS RIGA” bonierējamā birste

Grīdas vaska "Sigella" reklāmaFirmas “V. STEINBERGS RIGA” bonierējamā birste