Keramiķim Polikarpam Vilcānam – 125

28/01/2019

Šogad atzīmējam viena no izcilāko Latgales keramikas vecmeistaru, silajānieša Polikarpa Vilcāna 125. jubileju. Meistars dzimis 1894. gada 26. janvārī Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Dūbu sādžā. Podnieka amata prasmes kopā ar brāli Staņislavu viņš apguvis pie sava tēva Joahima (1859–1907), kurš apkaimē ir bijis viens no labākajiem keramikas meistariem, stingrs formu uzbūvē un rotājumā.
Polikarps agri zaudējis tēvu. Jau 16 gadu vecumā viņš patstāvīgi sācis nodarboties ar podniecību un izkurinājis savu pirmo cepli. Vēlāk viņa gaitas vedušas uz Pēterburgu, kur P. Vilcāns strādājis rūpnīcā par virpotāju un atslēdznieku. Atgriežoties mājās pēc Pirmā pasaules kara, viņš atkal pievērsies podnieka amatam. Izstādēs meistars sācis piedalīties no 20. gadsimta 30. gadiem. Sākumā Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, bet jau 1937. gadā keramiķa darbi tika pamanīti un augstu novērtēti arī ārpus Latvijas. Parīzē Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē viņam piešķirta zelta medaļa un diploms, bet 1938. gadā Starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē P. Vilcānam piešķirts Goda diploms. Keramiķis piedalījies Latviešu mākslas izstādē Maskavā (1955), Bukarestē (1958, 1959), Leipcigā (1959).

1941. gadā P. Vilcāns apprecējās ar Leiņakolna podnieku Riuču māsu Paulīni. Ģimenē piedzima meita Jūlija. Viņa atceras, ka tēvs viņu pie virpas neesot licis, jo sievietei tas ir smags darbs. Arī laika tam nav atlicis, jo bija jāstrādā saimniecībā. Par tēvu Jūlijai ir tikai vislabākās atmiņas. Viņš bijis ļoti strādīgs, kārtīgs un ticīgs cilvēks. Lai gan uz baznīcu gājis reti, tomēr vairākkārt izlasījis Bībeli. Arī avīzes viņam paticis lasīt. Kad Vilcānu mājās viesojies mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, par darbu Polikarps viņam varējis stāstīt visu dienu.

1957. gadā P. Vilcāns uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. 1958. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, bet 1967. gadā – medaļa “Par darba varonību”, kuri tajā laikā bija augsts novērtējums.

P. Vilcāns sākotnēji darināja saimniecības traukus, jo tie bija pieprasīti Latgales ļaužu vidū. Tika virpotas un apdedzinātas neskaitāmas bļodas, piena podi, medaunieki un ievārījuma podi, ķērnes un puķu podi, kuriem meistars sākotnēji izmantoja atturīgu ornamentu.

Viņš viens no pirmajiem sāka virpot liela izmēra traukus. Tāpat arī P. Vilcānu var dēvēt par vienu no dekoratīvās keramikas aizsācējiem un izcilu grafiskā ornamenta meistaru. No citu meistaru darbiem viņa vāžu, krūžu, servīžu raksti atšķiras ar īpašu precizitāti un smalkumu. Tāpat nepārspēti un neatkārtojami ir P. Vilcāna sūnu zaļie toņi, kuri izmantoti vāžu, krūžu un alus kausu glazēšanai.

Vilcaans_pujaatsMākslas zinātnieks un Latgales keramikas patrons Jānis Pujāts P. Vilcāna daiļradi raksturojis sekojoši: „Polikarps piecu gadu desmitu laikā izkopis spilgtu un neatkārtojamu māksliniecisko valodu. Viņa vāzēm, lielā formāta urnām, meistarīgi darinātajiem pusdienu un kafijas servīžu traukiem raksturīgs proporciju un siluetu harmonisks izsvarojums. Viņa vāzītēm smaguma centrs relatīvi augstu, arī rotājums parasti koncentrēts to augšējā daļā, kas piedod traukam graciozu vieglumu. Ilgos meklējumos izauklēto trauka siluetu viņš variē rotājumā un glazūrās, līdz sasniedzis iecerēto māksliniecisko rezultātu. Meistars mazāk lieto plastisko rotājumu, tas visbiežāk sastopams zalktīša veida osiņu savijumos, virpotajos rakstos, līkloča malas ritmiskajā viļņojumā vai arī malas vainadziņa rotājumos ar profilā iekļautu sīku māla zirnīšu virknējumu. Vilcāna talants rod krāšņu apliecinājumu izdomā bagātā, grafiski izteiksmīgā skrāpējuma rakstā, kas ar gaumi un bez uzbāzības ieskauj trauka formu, izceldams tās skaistumu. Saulītes, līkloči, jumtiņi, skujiņas un citi rotājuma motīvi te kārtojas atturīgās rakstu rindās. Mākslinieka ievingrinātā roka ar virtuozu veiklību tver lineāro formu un ritmu visā tā stingrajā skaistumā un grafiskajā pievilcībā, radot arvien jaunus, keramikai atbilstošus raksta variantus un tā salikumus. Vilcāna darbiem ir piesātināts, spēka pilns kolorīts, dominē dzeltenbrūnie dzindras un zaļie toņi. Jo bieži viņš lieto vairāktoņu vāpes. Krāsu pārejas izlīdzinātas, harmoniski sabalsotas. Vilcāns lielā mērā izkopis Latgales keramikas grafiskā raksta elementus un kompozīcijas paņēmienus, kā arī cēlis vāpes kolorītisko kultūru. Lielā pieredze un mākslinieciskā gaume viņa darbos visus formas līdzekļus sakļauj monolītā vienībā, atraisa to emocionālās iedarbības spēku. Vilcāna darbi profesionālā izpildījuma ziņā ir ļoti augstā līmenī, kas īpaši redzams lielajos daudzžuburu svečturos, pusdienu, kafijas, liķiera servīzēs, lielāka apjoma vāzēs un dekoratīvajos šķīvjos. Ne mazāk pievilcīgas ir meistara darinātās vienkāršās bļodiņas, ievārījuma podi, medaunieki, lielās bļodas, puķu podi un citi saimniecības trauki. Katru priekšmetu viņš izauklē ne tikai ar rokām, bet arī ar sirdi. Tā ir īpaša pietāte pret priekšmetu un tiekšanos maksimāli atraisīt tā skaistumu. Viņa panākumus mākslā kaldina ne keramiska nejaušība, laimēšanās, bet gan talants, neatlaidīgi meklējumi un neizsīkstoša darba mīlestība.”. /J. Pujāts „Latgales keramika”, 1960/ (attēlā Polikarps Vilcāns (pa labi) un mākslas zinātnieks Jānis Pujāts Polikarpa Vilcāna 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1968. gada 22. decembrī. Fotogrāfs nezināms.).

keramiki_PreilosP. Vilcāna stils ietekmējis arī daudzu citu Latgales podnieku jaunradi. Pie viņa amata prasmes apguvuši un papildinājuši vairāki slaveni Latgales keramiķi: Polikarps Čerņavskis Antons Ušpelis (seniors), Vladislavs Vincevičs, Staņislavs Vilcāns (seniors) (attēlā 1. rindā no kr. 1. Polikarps Vilcāns, 2. Andrejs Paulāns; 2. rindā no kr.
1. Vaclavs Zagorskis, 2. Onufrijs Kondrovs, 3. Antons Ušpelis (jaun.), 4. Julians Zagorskis, 5. Antons Ušpelis (seniors.), 6. Polikarps Čerņavskis. Fotogrāfs nezināms.).

V. Vincevičs pie P. Vilcāna izgājis īstu meistarības skolu vasaras praksē. Par šo laiku V. Vincevičs atceras, ka viņa skolotājs bija ļoti sirsnīgs, jauks, dāsns un inteliģents cilvēks, saimniecisks un kārtīgs. Viņam vienmēr bija sakopta māja un apkārtne. P. Vilcāns bija akurāts un precīzs. Arī veidojot māla traukus, viņš necieta paviršību un saviem skolēniem to mācīja, ka darbs ir jāizdara kārtīgi. Abi kopā viņi braukuši uz Garšāniem pēc māla. Meistars mācījis, kā pareizi to izmīcīt ar basām kājām un papēžiem. P. Vilcāns nebijis liels runātājs, vienreiz izstāstījis un audzēknim bija jāatceras. Vienīgi, kad skolotājs strādājis pie trauku glazēšanas, tad nevienu citu klāt nelaidis, ne savu ģimeni, ne mācekļus, bet pārējos amata noslēpumos labprāt dalījies ar citiem.

Savukārt Antons Ušpelis (seniors), kurš bija P. Vilcāna krustdēls un māceklis, teicis: “Vienmēr atcerēšos Polikarpu Vilcānu. Viņš bija jauna meklētājs un atradējs visās podniecības nozarēs. Izcils mākslas keramikas veidotājs. Viņš vienmēr atgādināja – lai cik grūti, nepametiet podnieka amatu! Tas ir cilvēka cienīgs darbs. Es savukārt mudinu dēlus: strādājiet, neļaujiet panīkt un apsūbēt mūsu paaudzēs koptam amatam.”. (P. Zeile “Meistars no Ušpeļu dzimtas”, 2007).

P. Čerņavskis savu skolotāju uzskatījis par autoritāti un viņa radīto stilistisko ievirzi izkopis arī savā daiļradē. Vienā no intervijām, kas saglabājusies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, P. Čerņavskis dalās atmiņās par darbu pie Vilcāna, par savu pirmo izstādi, kur gūta arī atzinība. Tas bijis 20. gadsimta 40. gados vācu laikā. Rēzeknē rīkota izstāde, kur P. Vilcāns izlicis arī sava mācekļa P. Čerņavska darbus. Izstādē abi ieguvuši 2. vietu un naudas balvu 20 vācu markas.

P. Vilcānam veltītajā sarīkojumā 1989. gada 7. aprīlī Raiņa muzejā „Jasmuiža” P. Čerņavskis dalījās atmiņās par meistaru: „Man tā ir iznācis, ka laikam Vilcāns mani pa priekšu ir iepazinis kā es Vilcānu, jo viņš mani ir vedis pie mācītāja un savā vārdā arī iekristījis. Tēvam viņš bija brālēns. Man mājās telpas nebija un cepļa nebija, jo tēvs nenodarbojās ar māla podu taisīšanu. Vilcānam bija uzcelta jauna dzīvojamā māja, tā vecā, kur dzīvoja, palika par darbnīcu. … Viņš sacīja: „Nāc pie manis, strādāsim kopā!”.
Mums bija tāds likums – vienam viens stūris, otram otrs stūris, mēs nejaucāmies viens otra darīšanās. Tikai paskatījās – ja labi, tad ar galvu pamāja un pateica – labi ir. Ja slikti, tad viņš kaut ko aizrādīja. … Stingrība pie viņa bija ļoti liela. Viņš mīlēja kārtību. Viņam vienmēr viss bija nolikts savā vietā, katra nagliņa. Šai ziņā viņš bija unikāls cilvēks. … Strādājām mēs no gaismas līdz plkst. 12 naktī. … Visu viņš darīja ar lielu darba mīlestību. … Lai gan mēs ar Vilcānu vēlāk atsevišķi strādājām, tomēr kontakti mums bija visu laiku. Mēs bieži satikāmies. Mums bija kopējs zirgs materiālu pievešanai – mālam un malkai. Mums nebija citu runu kā tikai par podiem. …”.

VilcaansBūdams izcils meistars, P. Vilcāns ir bijis rosīgākais arī keramikas tehnoloģiskā procesa uzlabošanā, dažādu darbarīku, cepļa inventāra piederumu radīšanā. Viņam savulaik bija vismodernākais ceplis – ar divām kurtuvēm, kur vienlaicīgi varēja apdedzināt pat līdz 1000 priekšmetiem. Lai apdedzināšanas process būtu drošāks un izvairītos no trauku saskaršanās, P. Vilcāns izgatavoja īpašas darinājumu formai atbilstošas aptveres, kuras apdedzināmo priekšmetu pasargāja no saskares ar pārējiem. No viņa šīs aptveres aizguva arī citi Silajāņu keramiķi. Tāpat P. Vilcāns sāka izmantot trijkājīti, uz kura aptverē novietot apdedzināmo priekšmetu. Skrāpētā ornamenta veidošanai viņš izmantoja dažādus kociņus, irbulīšus, bet labāku par apaļo kociņu raksta iegravēšanai viņš atzina zāģa asināmās vīlītes iedzītni (attēlā Polikarps Vilcāns uz keramikas darbnīcas–cepļa jumta. [1960. gadi] Fotogrāfs nezināms.).

 

P. Vilcāns ieviesis dažādu toņu glazūru salikumus, bijis teicams kolorists. Keramiķis viens no pirmajiem sācis darināt dažādas dzērienu servīzes. Viņi abi ar brālēnu Andreju Paulānu bija pirmie, kuri 20. gadsimta 30. gados sāka veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus. Zināmais lielākais žuburu skaits tajos A. Paulānam bija 15, P. Vilcānam – 25.

Radošā mūža pēdējā posmā keramiķis pievērsies suvenīru veidošanai, darinot miniatūras vāzītes, svečturīšus un kausiņus.

1965. gadā P. Vilcāns, A. Paulāns un citi Latgales keramiķi iemūžināti Rodrigo Riharda dokumentālajā filmā „Dzīvais māls”.

Vilcaans_75Neilgi pēc 75 gadu jubilejas svinībām 1968. gada 22. decembrī Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1969. gada 8. maijā P. Vilcāns mira. Viņš apbedīts Gailīšu ciema Antonišķu kapos. Meistara keramikas darbnīca 1977. gadā pārvesta uz Ludzas Novadpētniecības muzeja Brīvdabas un etnogrāfijas nodaļu, kur tā joprojām ir apskatāma (attēlā Polikarps Vilcāns 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. 1968. gada 22. decembris. Fotogrāfs nezināms.).

P. Vilcāna darinātie priekšmeti atrodas visu nozīmīgāko Latvijas muzeju krājumos, daudzās privātkolekcijās, kā arī ārzemēs.

Raiņa muzejā „Jasmuiža” esošās Latgales keramikas kolekcijas pirmsākumi datējami ar 1969. gadu, kad toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja nodaļas vadītāja Līvija Volkova kopā ar mākslas vēsturnieku, Latgales keramikas speciālistu noorganizēja braucienu pie Silajāņu meistariem. Vairākās muzeja darbinieku ekspedīcijās tika savākti ap 200 dažādu podnieku darinātie priekšmeti, un 1972. gada 22. jūlijā Jasmuižā tika atklāta Latgales keramikas ekspozīcija, kurā goda vietā bija Andreja Paulāna un Polikarpa Vilcāna darbi. Diemžēl šo notikumu P. Vilcāns nepiedzīvoja. Tomēr keramiķis Jasmuižā ir viesojies 1965. gada 11. septembrī, kad piedalījies Raiņa 100. jubilejas pasākumā. Par to liecina Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā esošā Pateicība, kuru parakstījis Preiļu rajona izpildu komitejas Kultūras nodaļas vadītājs.

Līdz mūsdienām muzeja keramikas kolekcija ir ievērojami augusi. Tajā ir ap 130 autoru vairāk nekā 1700 darbi. Viens no bagātīgi pārstāvētajiem podniekiem ir P. Vilcāns, kura 69 darinātie priekšmeti iekļauti muzeja keramikas krājumā, kur glabājas un tiek eksponēti gan meistara darinātie saimniecības trauki: medaunieki, ķērnes, ievārījuma, piena, puķu podi, alus kausi un krūzes, pelnu trauki, gan dekoratīvā keramika: vāzes, svečturi un servīzes, kuri galvenokārt darināti 20. gadsimta 60. gados. Tie ir gan vākti ekspedīcijās, gan iepirkti, gan dāvināti.
2008. gadā, iepērkot Jāņa Žugova keramikas kolekcijas 491 priekšmetu, no tiem 14 bija P. Vilcāna darbi.

Pēc meistara nāves viņa sieva un meita Jūlija, kā arī sievas māsasmeita Elizabete Babre muzejam ir dāvinājušas dažādus viņa darinātos priekšmetus. Pēdējais no tiem muzeja krājumā iekļauts vien pagājušajā gadā. Savukārt 2016. gadā muzeja keramikas krājums tika papildināts ar Ventspils stāstnieces Aijas Kaminskas dāvināto P. Vilcāna vāzi, kuru viņai pats meistars ir dāvinājis 1964. gada vasarā, kad viņa viesojusies podnieka mājās. A. Kaminska ļoti vēlējusies iegādāties kādu keramiķa darbu, bet viņam visi bijuši izpārdoti. P. Vilcāns, redzot jaunās sievietes pārdzīvojumu, izņēmis puķes no vāzes, kura atradusies uz galda, un uzdāvinājis to Aijai, kura savukārt pēc daudziem gadiem nolēmusi to atdāvināt muzejam. Meistars ir bijis dāsns, un savus darbus ne tikai pārdevis, bet labprāt tos arī dāvājis.

70 gadu jubilejas izstādē un sarīkojumā Preiļos 1964. gada 27. janvārī P. Vilcāns savā uzrunā bijis lakonisks: “Runāšanā meistars neesmu, tādēļ par mani, lai runā darbi. Tie ir visa mana dzīve.”
Keramiķa darinātie priekšmeti joprojām stāsta par izcilo silajānieti, ļaujot apbrīnot viņa talantu.

Mag. Art Solvita Kleinarte

Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece

vaaze_zala

Vilcaans_pujaatskeramiki_PreilosVilcaans_75Vilcaansvaaze_zala