Raiņa “mīļie bērni” māsas Zēfeldes

11/11/2016

Autobiogrāfijā “Mana dzīve”, atminoties laiku, kad viņa no Jelgavas ir pārcēlusies uz Rīgu un kļuvusi par “teātra rakstnieci, Aspazija stāsta: “Tagad daudzi gribēja mani apmeklēt, bet kā nu gan es varētu “reprezentēties” savā jumta istabiņā [Dzirnavu ielā 42] ar diviem krēsliem? Radās vajadzība pēc kaut cik lielāka dzīvoklīša.

Te, par laimi, kādu dienu pie manis pienāk aktrise Olga Ezerlauka (Zēfelde) un uzaicina mani, vai negribot dzīvot pie viņas. Viņai ar māsu esot kopējs dzīvoklītis [Elizabetes ielā 26], kur viena istabiņa esot lieka, un tāda dzīve trijatā visām būšot ērtāka un interesantāka. Es viņas uzaicinājumu pieņēmu un no savas jumta istabiņas pārcēlos pie māsām Ezerlaukām.

Arī tur mana istabiņa nebija liela: tāpat tur tikko ietilpa gulta, galdiņš un divi krēsli, bet vajadzības gadījumā varēja taču lietot arī kopējās, resp., māsu Ezerlauku istabiņas.

Māsas Ezerlaukas, kā jau minēju, abas bija aktrises.

Olga Ezerlauka spēlēja pirmās lomas kā salonā dāma, kā komiķe un šad tad arī raksturlomas. Viņa bija pēc izskata skaista blondīne ar kupliem matiem, ar aristokrātiskām kustībām, izmeklētu garderobi un uzstājās vispār lomās ar prezentāciju. Sarunā Olga bija patīkama ar savu asprātīgo humoru.

Viņas jaunākā māsa Marija bija toreiz tikko pie teātra piestājusies. Viņa bija vairāk dziedātāja kā aktrise. Bet teātra komisijas atzinību viņa bija izpelnījusies jau no paša sākuma.

Šīs abas māsas nu bija manas dzīvokļa biedres. Dzīvojām un vispār satikām labi, un tagad par viņām man vislabākās atmiņas.” (AKR, VI, 328.-329.lpp.)

Savukārt kādā no komentāriem izdevumā “Rainis un Aspazija dzīvē un mākslā. Sarakstīšanās”(1937, 71.lpp.) Aspazija vēl atzīmējusi, ka šeit, dzīvoklī pie māsām Zēfeldēm, “starp daudziem citiem apciemotājiem ieradās arī Rainis”, tur pabijusi arī viņa māsa Dora, kura gan izlikusies, “it kā viņas apciemojums vairāk būtu domāts viņām nekā man”, t.i., Aspazijai. (RTMM 15608) “Sarakstīšanās” krājumā publicēti arī abu māsu fotoportreti ar raksturojošiem parakstiem: “Skatuves māksliniece Olga Zēfelde, ilggadīga Raiņa un Aspazijas draudzene, komiķe, kas spīdoši tēlojusi Eberhardīni “Zaudētās tiesībās”” un “Marija Zēfelde-Zēberga, ilggadīga Raiņa un Aspazijas draudzene, kas spoži uzstājusies Aspazijas “Zaudētās tiesībās” (Martas lomā).”

Kā Olita un Marlena Upenieces Zēfeldes figurē arī Aspazijas “romānā no deviņdesmitajiem gadiem” “Rudens lakstīgala” (1933), kur māsu literārais atveidojums dažviet gandrīz burtiski sakrīt ar citās autobiogrāfiskajās publikācijās lasāmo.

1894. gada vasarā, iebraukusi no Jelgavas, Aspazija atkal apmetas pie aktrisēm – vasarnīcā Dubultos, Baznīcas ielā 17 (tagad – Slokas iela 26), “ļoti skaistā vietā, pašā dārza vidū. Visu puķu smaržas kāpa augšup dzīvokļa vaļējos logos, seviški vakaros, kad dārznieks [Eihbaums] aplēja puķes, tā bija īsta smaržu simfonija”. (AKR, VI, 353.lpp.)

Bet “mīlas simfoniju” Aspazija no šejienes devusies baudīt uz Mellužu 14. līniju (tagad – Pumpuri, Salacas iela 4) – Raiņa īrēto “Pēperkoka namiņu”.

Olga (dzim. 1858) un Marija (dzim. 1865) Zēfeldes (tēvs Vilhelms bija vācietis; uzvārda forma latviskota, Olgai uzsākot profesionālas skatuves gaitas), Raiņa vēstulēs Aspazijai nereti dēvētas par Zēfeltienēm, Rīgā ieradušās no Ziemeļvidzemes puses, vecākā māsa jau ar zināmu pieredzi “teijātera” spēlēšanā. Ar cildinošiem vārdiem “Baltijas Vēstnesī” pieminēta jaunās meitenes uzstāšanās Grietiņas lomā Ādolfa Alunāna lugā “Mucenieks un muceniece” Labdarības biedrības sarīkojumā Ieriķos 1874. gadā.

Kopš 1887. gada Olga Ezerlauka ir Rīgas Latviešu teātra aktrise, pēc H. Rodes-Ēbelinga režisētajiem cittautu dramaturģijas sacerējumiem un lokalizējumiem īsteno talanta vērienu apliecinot latviešu autoru darbos. Tieši viņai adresēta jau pieminētā jaunbagātnieces Eberhardīnes loma Aspazijas “Zaudētās tiesībās”, ko aktrise arī spēlējusi lugas pirmuzvedumā. Tāpat Rembēnieti “Trīnes grēkos”, Lavīzi komēdijā “No saldenās pudeles” (mājas, kur norisinās lugas darbība, arī sauc par Ezerlaukām) un Tomuļu māti “Skroderdienās Silmačos” viņai atvēlējis Rūdolfs Blaumanis, Bertas lomu “Smalkos ļaudīs” – Dāvids Šveņķis.

Jaunākā māsa teātra aprindās vairāk pazīstama ar Marijas Zēbergas vārdu. Uz latviešu teātra skatuves viņa ir pirmā Zāra Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1902) un Guste “Indrānos” (1904), spēlējusi arī Asju Aspazijas “Vaidelotē”. Rīgas Latviešu teātra personāla sarakstā viņai visbiežāk paredzētas “reprezentācijas lomas” un “soprāna partijas”, skatuves darbības desmit gadu jubileju (1906) Marija Zēberga atzīmējusi ar K. M. Vēbera operu “Burvju strēlnieks”. Galvenās lomas viņai J. V. Gētes “Egmonta” (tulk. Rainis un Aspazija) iestudējumā (1906), vairākās operetēs, bet 1908. gada 8. novembrī Interimteātra atklāšanas izrādē viņa atveidojusi baronieti Nordhauzenu Andrieva Niedras “Zemē”.

Zeltmata (E. Kārkliņa) monogrāfiskajā apcerē “Latviešu skatuves māksliniece Olga Ezerlauka”(1954; RTMM 181172) norādīts, ka jaunās sievietes tiekšanos uz Rīgu lielā mērā veicinājušas “Dienas Lapas” publikācijas, to iespaidā viņa kļuvusi par avīzes “pastāvīgu abonenti un slepenu līdzstrādnieci, piesūtīdama korespondences un mazāku stāstu tulkojumus.” (Kā savu līdzstrādnieci O. Ezerlauku Rainis pieminējis arī vēstulē Dorai un Pēterim Stučkām 1912. gada 12. jūlijā (RKR, 22, 169.lpp.) sakarā ar nosūtīto apsveikumu mākslinieces skatuves darbības jubilejā.)

Vairāki O. Zēfeldes latviskotie stāsti un daži oriģināldarbi publicēti arī “Baltijas Vēstnesī”, Rīgas Latviešu teātrī izrādītas viņas no vācu valodas tulkotās lugas: Š. Birhes-Pfeiferes “Roze un rozīte” (1892), G. Mozera “Gada svētki”(1894), H. Zūdermaņa “Tauriņu kauja”, K. Laufsa un V. Jakobi “Neticīgais Toms” (abas 1898), Ž. Onē “Dzelzsāmura īpašnieks”(1899) u.c.

Māsu Zēfeldu klātbūtne ir neiztrūkstoša it daudzos Aspazijas un Raiņa dzīves izšķirošos brīžos. Viņas ir līdzās, kad jaunais, turīgais un perspektīvais jurists Kārlis Ozoliņš (1866–1933), ielencis Aspaziju “kā uguns lokā”, izsaka viņai “formālu” bildinājumu un tiek atraidīts (AKR, VI, 347.lpp.), viņām būtiska vieta arī vēlākajā “mīlas pārorientēšanās laikmetā”.

1896. gada martā Rainis uz Zēfeldu dzīvesvietu nosūtījis divpadsmit nelegālus izdevumus, un Aspazija vēstulē Olgai raksta: “Jānis aizsūta grāmatas glabāšanai, paslēp tās viņam un nesaki par to nevienam cilvēkam, tās ir aizliegtas lietas, pie Tevis tās būs drošībā.” (RTMM 85009)

Un dienasgrāmatas piezīmēs 1897. gada 24. jūlijā, atrazdamies Liepājas cietumā, Rainis cita starpā atstājis pārdomu rindas: “Ko lai es daru, lai viņa [Aspazija] mani mīlētu? Kādēļ mani Marija mīl? Kādēļ Olga vairs ne?” (RKR, 24, 124.lpp.)

Aspazijas un Raiņa sarakste ar māsām Zēfeldēm oriģinālā diemžēl nav saglabājusies, mums pieejami Antona Birkerta veiktie vēstuļu noraksti un tulkojumi (RTMM 85009). Pagājuša gadsimta 20. gados viņš ticies ar māksliniecēm, uzklausījis viņu atmiņstāstus, un biogrāfiskajā ziņā viens no vērtīgākajiem te ir “galvenais avots” par Aspazijas un Raiņa laulību apstākļiem, tām dienām, kad žandarmi “pusdzīvo” Raini atgādājuši uz Zēfeldu dzīvokli Suvorova (tagad – Krišjāņa Barona) ielā 47. Grāmatas “J. Rainis Pleskavas trimdā” (Rīga: LVI, 1964, 16.-17.lpp.) pirmajā nodaļā “No cietuma līdz trimdai” Antona Birkerta atstāstā notikumi risinājušies šādi: “O. Ezerlauka ar M. Zēfeldi-Zēbergu bija aizgājušas uz žandarmēriju, lai pārliecinātu turienes varas vīrus kaut uz pavisam īsu laiku atbrīvot Raini no ieslodzījuma. Saruna norisa vācu valodā un sākumā bija neveiksmīga. Tad O. Ezerlauka skāra Raiņa un Aspazijas precēšanās jautājumu, un šo argumentu [izmeklētājs] Trusevičs beidzot atzina par pietiekami svarīgu. Pēc 20 minūšu sarunām ritmeisters [rotmistrs] Antonovs atveda Raini no cietuma, kur arestētais tā novārdzis, ka O. Ezerlauka izsaucās: “Bet, Jāni, ko viņi ar Tevi izdarījuši?” Trusevičs tikai noteicis: “Tātad – tā var palikt, mēs viņu atbrīvosim…”

Rainis tika pie Ezerlaukām atvests piektdien, 19. decembra vakarā. Svētdien, 21. decembrī, vajadzēja notikt viņa laulībām ar Aspaziju, t.i., vajadzēja izpildīt tolaik nepieciešamo baznīcas ceremoniju.

Mākslinieces aizveda Raini un Aspaziju pie Jēkaba baznīcas mācītāja Girgensona un lūdza viņus salaulāt. Girgensons atbildēja: “Nē, tādus ļaudis es nelaulāju.”

Tad brauciens ritēja tālāk pie cietuma mācītāja Kellera, un 21. decembra vakarā vajadzīgā formalitāte tika nokārtota. (..) Bez māsām Ezerlaukas un Zēfeldes ceremonijā klāt bijusi vel Aspazijas māte, rakstnieka A. Deglava dzīvesbiedre un “Mājas Viesa Mēnešraksta” redaktors P. Zālīte (šajā izdevumā bija drukāts Raiņa veiktais V. Gētes “Fausta” klasiskais atdzejojums). Aspazija bija tērpusies melnā zīda kleitā, galvā viņai maza cepurīte, rokā ziedi. Ceremonijas laikā Rainis sēdējis, jo bijis tik vārgs, ka nevarējis kājās nostāvēt.

Pēc pārbraukšanas no laulībām O. Ezerlaukas dzīvoklī Rainis atrod puķu balvas. Tās nolikusi kaimiņiene – pasta ierēdņa dzīvesbiedre Johanna, pēc tautības vāciete, kas bijusi sajūsmināta par Raini un Aspaziju kā dzejniekiem.

Aspazija ar Ezerlaukām dzīvoja vienā istabā. Slimajam Rainim ar priekškaru nodalīja atsevišķu daļu, taču atpūta te bija īsa. Jau nākošajā rītā – pirmdien, 22. decembrī, viņam bija jādodas trimdā uz Pleskavu un jāpaliek tur, kamēr plašajā un sarežģītajā “Jaunās strāvas” prāvā tiks dots tiesas spriedums.”

Interesanti, ka rakstnieks Jānis Kalniņš sava biogrāfiskā romāna “Rainis” (Rīga: Liesma, 1977) sižetisko risinājumu sāk tieši ar šo – Aspazijas un Raiņa laulību – attēlojumu, kura pamatam nepārprotami izmantots Antona Birkerta grāmatas materiāls. Tik piebilstams, ka laikam jau taisnība “Raiņa” autoram, kāzu viesu pulciņā rādot ne “Mājas Viesa Mēnešraksta” redaktoru Pēteri Zālīti, bet viņa kundzi Hermīni, – greznais J. V. Gētes “Fausta” vācu izdevuma dāvinājums gan parakstīts abu vārdā. (Skat. arī: http://memorialiemuzeji.lv/muzeja-prieksmets/aspazijas-un-raina-laulibas-cietuma-macitajs-un-atskanas-satversmes-sapulce/ )

Pirmās ziņas no Pleskavas arī pienāk uz Zēfeldu adresi. 1898. gada 16. (28.) janvāra vēstules nobeigumā Aspazija raksta: “Vispār dzīve mums te iznāk dārga. Un tad vēl tā slimība un vientulība. Katru dienu domājam un runājam par Jums, mīļie bērni, asaras mums bieži līst pār vaigiem. Rakstiet taču labi drīz un labi daudz, aprakstiet katru sīkumu, kā jums klājas. Jānis gaida un liek jūs daudzkārt sveicināt un skūpstīt.” (Cit. no: Birkerts A. J. Rainis Pleskavas trimdā, 20.lpp.)

Kā redzams no Zēfeldu 1898. gada 6. (18.) maija vēstules Rainim, māsas pat satraukušās, it kā Rainis un Aspazija par sevi vairāk informētu Zālīšu ģimeni un Nīnu (Annu), vēlāko Borisa (Brenča) Priedīša sievu, nevis viņas. Zēfeldes uzaicinātas ciemos uz Pleskavu, tomēr brauciens nenotiek gan dzīvesbiedru ierobežoto sadzīves apstākļu dēļ, gan māsām paturot prātā Nīnas izteikumus, ka Rainis un Aspazija varbūt nemaz nevēlas šādu viesu uzņemšanu.

Un nedaudz vēlāk, 28. jūlija (8. augusta) Raiņa vēstulē “mīļajiem bērniem”: “.. pie mums ir tik drūmi, ka Jūs, mīļie bērni, to diezin vai sapratīsiet. Jums, paldies dievam, nu ir Jūsu noteiktā, nodrošinātā iztika, par abām kopā 50 rubļu noteiktās algas un bez tam vēl visi blakus ienākumi, Marijiņa nu mācās par dziedātāju, un viņai priekšā ir spīdoša nākotne. Jums ir skaistā jūrmala, kur mēs visi kādreiz nokratījām savas rūpes un ieelpojām veselību. Jā, kādreiz. Mums nav nekā no tā visa un diezin vai kādreiz vēl būs.” (RKR, 19, 344.lpp.)

Var piezīmēt, ka 1898. gada rudenī “pie mīļajiem pleskaviešiem” gan ieradušies abi Priedīši un pēc atgriešanās Rīgā, “krietni stiprināti un apskaidroti”, vēstulē raksta: “Mums būtu katrā ziņā šad un tad jāsatiekas, lai izrunātos un novērstu pārpratumus, kas sakrājas pa ilgāku laiku.” (Cit. no: Birkerts A. J. Rainis Pleskavas trimdā, 30.lpp.)

Pleskavas laiks pavērš uz āru arī kādas jau ilgāk krājušās nesaskaņas starp Olgu un tālumniekiem. Tajā pašā 27. jūlija (8. augusta) vēstulē uz dzimteni Rainim nākas stāties “nabaga Elziņas” aizstāvja pozīcijā: “Jūsu vēstules ir grūti panesamas; tas taču ir rakstīts vārds, kurš ir pārdomāts, kuru neizrunā ātri, uztraukumā. Jūs esat Elzai īsi un skaidri uzteikusi draudzību, Jūs viņai nerakstāt, Jums arī nav viņai neviena laba vārda. Jūs sakāt, ka esat padarīta “ļauna”, jā, bet Elzu Jūs padarāt vēl “ļaunāku”. Jūs viņai pat pārmetat, ka viņa Jūsu dzīvokli pārvērtusi par viesnīcu. Beidzot Jūs, mīļā Olga, nožēlojat, ka esat mūs uzņēmusi, bet es domāju, ka mēs to esam izlīdzinājuši un ka tas Jums nenācās grūti; es arī tam pretojos, bet baidījos, ka, atsacīdamies izmantot Jūsu dzīvokli, Jūs apvainošu. (..) Jūs, mīļā Olga, laikam pat nenojaušat, ka Elza slikti panes Jūsu vēstules un kļūst no tām slima. Jūs pati sakāt, ka neizrādāt siltumu un mīlu; bet vai tad draudzībai tā piederas? Vai mums nebūtu jārada tieši šis siltums un mīla? Mums ir tik ļoti vajadzīgs siltums un mīla, un es nespēju citādi – es to vienmēr radu.” (RKR, 19, 343.-345.lpp.)

Aizvainojums paliek, bet senās draudzības saites vēl spēkā, un gada nogalē Aspazija neslēpj prieku par Olgas nodomu dabūt brīvbiļeti un beidzot atbraukt paciemoties, jo “sāpīgākais jau ir tikai tuvinieku slimība un ka Jūs mums trūkstat, ar ko mēs dzīvojuši kopā un saauguši”. (Cit. no: Birkerts A. J. Rainis Pleskavas trimdā, 28.lpp.)

Apstākļi mainās, kad Plātesa firma, ieguvusi savā īpašumā “Dienas Lapu”, aicina Aspaziju par Daiļliteratūras nodaļas vadītāju. 1899. gada janvārī viņa sāk strādāt atjaunotās avīzes redakcijā, jūnijā – pavada Raini no Pleskavas uz jauno trimdas vietu Vjatkas guberņā. Dzīvošana Rīgā, kā jau ierasts, pie māsām Zēfeldēm. Un sekas ilgi nav jāgaida…

“Kā viss pie šim Zēfeldēm bija pārvērsts tādā zemiskumā!” trīcot “no uztraukuma un niknuma”, raksta Rainis. “To es pie viņām, tāpat pie Brenča un Nīnas nevaru citādi izskaidrot, ka viņi ārkārtīgi apskauž mūsu laimi, mūsu brīnišķīgo svēto mīlu, ko viņi nesaprot, bet var vienīgi apskaust un nopulgot. (..) Vai Tu neaizietu pie Poruka vai Zālītēm, varbūt Blaumanis var atrast istabu citur? Atsevišķa istaba Tev vienai nebūtu ieteicama, jo Olga sacels savas pļāpas, lai Tev kaitētu. (..) Neņem taču Olgu nopietni, mīļo sirdsputniņ, neuztraucies, viņa var diezin ko sapļāpāt, bet, lai iegūtu mieru, vislabāk pārej dzīvot kādā pansijā.” (RKR, 19, 397.-399.lpp.)

Dzīvesbiedrei rakstītais turpmāk parasti tiek adresēts uz “Dienas Lapas” vai “Mājas Viesa” redakciju, bet Aspazijas mītnes vieta tā arī paliek Zēfeldu paspārnē. 1899. gada 29. oktobra vēstulē Rainim viņa uzskicējusi savas istabas zīmējumu aktrišu dzīvoklī, līdz ar pavadrindām: “Tā ir mazputniņa istabiņa, bet ļoti neizdevusies, jo nemaz nemāku zīmēt. Lielputniņš ļoti mani izsmies, bet laba tomēr!

Pie rakstāmgalda es sēžu dienā. Tev ir krēsliņš pa labi no loga, bet, kopš Olga vienmēr ienāk un apsēžas uz Tava krēsla, abi nu sēž uz viena. Uz dīvāna viņi no paša sākuma bijuši kopā, arī gultiņā, ļoti platā, tikko derīgā abiem mīlulīšiem. Uz kumodes spogulītis, pie sienas [pulkstenis] saulespuķīte, vienmēr uzvilkta, bet vispirms mīlulītis noskūpstīts, arī gulēt ejot. Uz rakstāmgalda rakstāmpiederumi, kas piesieti ar zaļu diegu, un Tava bildīte. Beidzamās vestules tiek nēsātas kabatā, vecākās glabātas saulespuķītē. Ja tā ir pavisam pilna, tad visu aizved uz Jelgavu un ieslēdz pie citām vēstulītēm kopā ar sarkano šallīti.” (AKR, I, 502.-503.lpp.)

Un viena no pirmajām Aspazijas vēstulēm, pēc astoņu dienu ceļa 1900. gada jūnijā ierodoties Slobodskā, kaut arī Rainis “ir nosāpinājies, ka viņš uz savu vēstuli vēl līdz šim nav saņēmis nekādu atbildi”, sūtīta Olgai un Marijai, kur cita starpā teikts: “Jūs, mīļās, labās sirdis, mēs jau gan esam daudz skrāpējušies, bet tālums jau visu izlīdzina un izskaistina. Jūs taču mums esat tās mīļākās un labākās. Ja nebūtu ikdienas rūpju, slimības un mocoša darba, tad arī būtu atkrituši daudzi pārpratumi, bet tādi jau mēs esam, tie nabaga nomocītie, kas nekad neizkļūst no rūpju ēnas. (AKR, VI, 455.lpp.)

Kā noprotams, vairākas Raiņa Olgai no trimdas sūtītās vēstules tā arī nav sasniegušas adresātu, un iespējams, “ka pasts arī nav vainīgs, bet kāds zināms, Jums pazīstams kungs, kurš interesējas par to, ko mēs varētu viens otram sacīt (..).” (RKR, 19, 217.lpp.)

Dzejniekpārim esot Šveicē, vēstuļu apmaiņa lielākoties notiek ar Aspaziju. Apsveikums abu vārdā gan pienācis uz Olgas Ezerlaukas 25 gadu skatuves darba gadu jubileju, ko 1912. gada 11. aprīlī viņa atzīmē Interimteātrī ar A. Čehova viencēlienu “Jubileja” un A. Bisona un A. Marsa “Manu sievas māti”. Turklāt 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, māsas Zēfeldes kā Vācijas pavalstnieces izsūtītas uz Krieviju. 1918. gadā viņas atgriezušās Latvijā, 1919. gadā Olga darbojusies Padomju Latvijas Strādnieku teātrī (otrajā sastāvā, kas apkalpojis galvenokārt provinces pilsētas un lauku centrus), vēlāk – vairākās nelielās trupās.

1921. gada 21. decembrī Raiņa dienasgrāmatā parādās ieraksts: “Ezerlauk bij atnākusi – lai izrakstot apliecību, ka bijusi aktrise. Viņai dara pāri – nepieņem teātrī un pavalstniecībā, jo esot vāciete.” (RKR, 25, 26.lpp.) Arī nākamā gada 1. aprīlī, kad Rainis jau kļuvis par Nacionālā teātra direktoru: “Atnāca Ezerlauka, lai ņemot par aktrisi.”(Turpat, 87.lpp.)

Olgas, tāpat Marijas ierašanās Raiņa dienasgrāmatā atzīmētas vairākkārt, pieminēts arī lielāks naudas aizdevums un palīdzība Kultūras fonda pabalsta izgādāšanā. Kā liecina Izglītības ministrijas “pieteikšanās listes” (RTMM 123197; 123705; 123193; 123192), “Olga Siefeldt-Ezerlauk” vismaz divreiz – 1927. gada 25. februārī un 19. oktobrī – bijusi pieņemšanā pie “ministra kunga” Raiņa.

1927. gada maija sākumā no ārzemju ceļojuma, Žianlepēnas Dienvidfrancijā, sūtītā Raiņa atklātnē Aspazijai lasāms: “Vai tā cena, ko dod Olga, ir tā pati pērnā? Sajūsmināts es neesmu, jo no viņām nebūs miera visu vasaru. Bet Tu jau pati labāk redzēsi, kas darāms.” (RKR, 23, 371.lpp.)

Runa ir par Majoru vasarnīcas (Aleksandra ielā 3) īrniekiem, un 1927. gadā mājas grāmatā (RTMM 79250), kurā ar Raiņa roku ierakstīta arī “Aspazija Pliekšan Elza Davovna”, ailē par vecumu norādot viņas dzimšanas gadu – 1870. (!), atrodams arī Olgas Zēfeldes vārds.

Izdevumā “Rīgas ielas” (Rīga: SIA Drukātava, 2008, 141.lpp.) ir teikts, ka pagājušā gadsimta 20. gados māsas Zēfeldes dzīvojušas Rīgā, tirgotāja Hamaņa namā Brīvības ielā 60, “pieteikšanās listē”1927. gada 19. oktobrī norādīta adrese – “Brīvības iela 28 dz. 26”.

Pēc Zeltmata ziņām monogrāfiskajā apcerē, Nacionālajā teātrī O. Ezerlaukas ampluā lomām angažēta aktrise Ella Jēkabsone (1885–1958), viņa vēl kādu laiku piedalījusies mazāku trupu izrādēs, bet 65 gadu vecumā no skatuves aizgājusi pavisam.

Māsu Zēfeldu mūža noslēgums mums nav zināms, domājams, viņas Latviju atstājušas. Bet teātra vēsturē, runājot par mākslinieču gaitām, turpat līdzās allaž tiek minēts arī Aspazijas un Raiņa vārds.

Jānis Zālītis, Dr. philol., Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

Vasarnīca Dubultos, Baznīcas ielā 17 (tagad – Slokas 26), kur māsu Zēfeldu (Ezerlauku) dzīvoklī dzīvojusi Aspazija, 20. gs. 30. gadi. Fotogrāfs nezināms

Rīgas Latviešu teātra aktrise Olga Ezerlauka, 1912. gads. Fotogrāfs nezināmsMarija Ezerlauka (Zēfelde-Zēberga), 19. gs. 90. gadi. Wiener-Photographisches Atelier (Riga) fotoOlga Ezerlauka – Marta J. V. Gētes “Fausta” iestudējumā Rīgas Latviešu teātrī. Pirmizrāde 1909. g. 13. decembrī. Fotogrāfs nezināmsVasarnīca Dubultos, Baznīcas ielā 17 (tagad – Slokas 26), kur māsu Zēfeldu (Ezerlauku) dzīvoklī dzīvojusi Aspazija, 20. gs. 30. gadi. Fotogrāfs nezināmsAspazijas vēstule Rainim, 1899. gada 29. oktobrisOlgas Ezerlaukas pieteikšanās liste pie Izglītības ministra Raiņa, 1927. gada 19. oktobrisOlga Ezerlauka, 1919. gads. Fotogrāfs nezināmsAntons Birkerts ciemos Olgas Ezerlaukas un Marijas Zēbergas, 1937. gads. Fotogrāfs nezināms