RAIŅA UN ASPAZIJAS SAVSTARPĒJĀ SARAKSTE. 1. turpinājums

04/06/2014

Mums ir zināms abu pirmās tikšanās un iepazīšanās datums – 1894. gada 18. (30.) janvāris, kad lugas „Vaidelote” autore Aspazija ierodas pie „Dienas Lapas” redaktora Jāņa Pliekšāna. Dienu vēlāk avīzē publicēti viņas dzejoļi „Mūsu mīlestība” un „Nirvāna”, bet vakarā – „Vaidelotes” pirmizrāde, skatītāju vidū un gaviļnieces sveikšanā klātesot arī tam, kura dzejnieka vārdu „Rainis” vēl nav dzirdējis neviens.

Mums ir zināms arī pirmās vēstules tapšanas laiks – „Rīgā II/4/94”, kas sākotnējās, vēl Aspazijas dzīves laikā tapušās publikācijās mazliet neierastās datējuma formas dēļ no 4. februāra pārtapis par 2. aprīli. Un – pāri gadu desmitiem – kā sarakstes dialoga izskaņas akords Raiņa pēdējā vēstule Aspazijai – atklātne no Kairas uz Baznīcas ielu Rīgā, rakstīta 1929. gadā, domājams, 9. maijā, ar vārdiem „Lido, lido” paraksta vietā.

Šajā vēstuļu kopā – abu dzejnieku savstarpējās sarakstes publikācijas 1. turpinājumā – iekļauts laiks līdz 1897. gada jūnija beigām, kad Rainis pēc relatīvi saudzējošā režīmā pavadītām dienām Panevēžas cietumā tiek pārvests uz Liepāju, kur viņam tiek inkriminēta apsūdzība un apstākļi daudz skarbāki.

Būtiska Aspazijas vēlāk rakstīta piezīme 1894. gada 18. (30.) maija Raiņa vēstulei, „kad viss ir kā brīnumjauks sapnis”: „Manas domas bij tās, ka tādiem cilvēkiem kā mums ar Raini labāk vajadzētu palikt tikai draugiem. Bet dzīves apstākļi tomēr piespieda rīkoties citādi. Raini arestēja, un viņu vajadzēja glābt. Tagad sakās tā lielā mīla, kas līdzīga mātes mīlai un kas prasa uzupurēšanos un sevis ziedošanu.” (RuA, 34.lpp.)

Raiņa atstādināšana no „Dienas Lapas” redaktora amata, bet jo īpaši viņa arests un cietuma laiks lielā mēra pieklusina arī Aspazijas daiļradi un viņas vārda popularitāti literārajā un sabiedriskajā dzīvē. Pirmā, jau 1895. gadā kopā ar Raini sakārtotā dzejoļu krājuma „Sarkanās puķes” iznākšanu novilcina ne tikai izdevējs, bet arī pašas autores prombūtne.

„Vaidelotes” triumfālie panākumi, „Zaudētu tiesību” un „Neaizsniegta mērķa” izraisītā polemika, Aspazijas lugas IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku programmā Jelgavā, arī citās lielākajās Latvijas pilsētās, agrāk noraidītās „Saules meitas” izdošana, viņas asie publicistiskie priekšlasījumi un principiālā nostāšanās pret Rīgas Latviešu biedrības aprindām – tas viss Aspaziju bija pacēlis sabiedrības redzamāko sieviešu virsotnē. Būdama blakus advokātam Ivanam Hristoforovičam, arī Panevēžas oficiālo amatpersonu hierarhijā viņa ieņem cienījamu, tiesa gan, juridiskajā izpratnē visai divdomīgu lomu, par ko vēlākajos notikumos nākas pārliecināties ne reizi vien.

Kratīšana Raiņa un Aspazijas dzīvesvietā 1897. gada 25. maijā (6. jūnijā) nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un Aspazijas ar zināmu humora devu stāstītā epizode, kā viņa toreiz, prokuroram cieši acis skatīdamās, bīstamākos papīrus paslēpusi sev zem svārkiem, jau pieder krietni vēlākam laikam. Tolaik izmeklētāju rīcībā ir nonākuši daudzi kompromitējoši materiāli, un velti abi dzejnieki līdz pēdējam cer, ka Raiņa arests aprobežosies tikai ar 26 dienām t.s. Rašmeiera lietā. (Starp citu, sākumā aizdomās turēto personu vidū figurējusi arī Aspazija.)

Tagad vēstuļu apmaiņa notiek galvenokārt slepus – visbiežāk ar pārtikas grozu, kurā Aspazija nez arestantam ēdienu, un vienmēr jāpatur prātā, ka lapiņu var pamanīt kāda sveša acs. Pārtikas grozā parasti ir arī loksne lapu no Gētes „Fausta” – tulkošanai kārtējam „Mājas Viesa Mēnešraksta” numuram. Atpakaļ ceļo gan paveiktais „pensums”, gan jautājumi, kas prasa skaidrojumus un paliek Aspazijas ziņā. Gadās ierastais ritms sašķobās, kā todien: „Es kļuvu bēdīga, ka vakar Tev neuzrakstīju, es iedomājos, ka Tu uziesi augšā, meklēsi groziņā, bet neko neatradīsi, un tad mans mazbumbulītis paliks bēdīgs, bet es netiku pie rakstīšanas, lai kā ari gribēju. No Tevis arī groziņā nekā neatradu. Bumbulīt, nedusmojies, ka neatbildu uz mazajām lapiņām, šodien es neiešu un rīt arī ne, kamēr „Fausts” būs no kakla nost, manas actiņas arī ļoti sāp, tas tiešām ir izmisums.” Un vēl tajā pašā vēstulē: „(..) kā gan es ilgojos pēc Tevis, neizsakāmi, kā es skaitu stundas un katru rītu uzgriežu saulespuķīti.”

Firmas Schwrzwald sienas pulkstenis melnā koka rāmītī (tagad glabājas Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros), kas vāciski rakstītajās vēstulēs dēvēts – Sonnenblume – un dažādos tulkojumos saukts gan par saulespuķīti, gan saulgriezīti, kļuvis arī par dzejnieku korespondences glabātuvi. Pāris gadus vēlāk, 1899. gada rudenī, vēstulē Rainim uz Slobodsku Aspazija mēģina uzzīmēt un aprakstīt savas istabas iekārtojumu: „Pie rakstāmgalda es sēžu dienā. Tev ir krēsliņš pa labi no loga. (..) Uz kumodes spogulītis, pie sienas saulespuķīte, vienmēr uzvilkta, bet vispirms mīlulītis noskūpstīts, arī gulēt ejot. Uz rakstāmgalda rakstāmpiederumi, kas piesieti ar zaļu diegu, un Tava bildīte. Beidzamās vēstulītes tiek nēsātas kabatā, vecākās glabātas saulespuķītē. Ja tā ir pavisam pilna, tad visu aizved uz Jelgavu un ieslēdz pie citām vēstulītēm kopā ar sarkano šallīti.”

Arī šajā vēstuļu kopā publicētās vēstules pie mums nonākušas no dzejnieku „saulespuķītes”.

Jānis Zālītis, Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

Raiņa un Aspazijas savstarpējās sarakstes 1. turpinājumu, lūdzu, lasiet šeit!

Citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un mājas lapu http://www.memorialiemuzeji.lv obligāta!

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1897. gada jūnijs).

Raiņa jaunākā māsa Dora ar dzīvesbiedru Pēteri Stučku ap 19./20. gs. miju.

Ēka Panevēžā, kur 1897. gadā dzīvoja Rainis un Aspazija.Plāksne pie Raiņa un Aspazijas dzīvesvietas Panevēžā, 2008. gads.Panevēžas cietums, 2008. gads. Rainis šeit atradās apcietinājumā no 1897. gada 31. maija līdz 26. jūnijam, kad tika pārsūtīts uz Liepājas cietumu.Aspazija 1894. gadā Rīgā. E. Egerta foto Fotoattēls pirmo reizi publicēts 1894. gada „Saimnieču un zelteņu kalendārā”.Rainis, „Dienas Lapas” redaktors, 1893. gadā. J. Golvera fotoRaiņa vecākā māsa Līze Pliekšāne ap 1880. gadu.Raiņa jaunākā māsa Dora ar dzīvesbiedru Pēteri Stučku ap 19./20. gs. miju.