JĀŅA ROBERTA TILBERGA RAIŅA PORTRETI

Pazīstamākais mākslas darbs Raiņa un Aspazijas dzīvoklī bez šaubām ir Jāņa Roberta Tilberga darinātais Raiņa portrets. Tas ir viens no pieciem Raiņa portretiem, ko Tilbergs radījis sava mūža laikā. Par tā tapšanu ir pieejamas visai izvērstas mākslinieka atmiņas, arī Rainim šis process šķitis nozīmīgs, un viņš to visai bieži pieminējis savā dienasgrāmatā. Pēc dienasgrāmatas ierakstiem spriežot, pirmā glezna tapa vairāk nekā pusotru gadu (pabeigta 1925. gadā), un šajā laikā tika savākts pietiekami liels skiču apjoms, lai uz tā pamata radītu vēl četrus portretus. Muzejā aplūkojamā ceturtā glezna tapusi 1927. gadā kā dāvana Rainim.[1] Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas divi Tilberga gleznoti Raiņa portreti, vēl viens, piektais, radīts 1947. gadā un uzskatāms par pirmā portreta kopiju.[2] Muzejā glabājas arī Tilberga atmiņas par sadarbību ar Raini, tās uzrakstītas 1956. gadā un papildinātas 1964. gadā.[3] 1985. gadā tās daļēji iekļautas drukātā izdevumā.

Tilbergs ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kas portretējuši Raini “no dabas”, nevis fotogrāfijām. Vēl šāda laime bijusi māksliniekiem Eduardam Metuzālam un Aleksandrai Beļcovai, kuras Raiņa portrets arī glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Raini klātienē portretējuši arī tēlnieki, piemēram, Augusts Bija, Konstantīns Rončevskis u. c.

Jānis Roberts Tilbergs (1880–1972) pretojās galējībām modernisma mākslā, viņš pazīstams tieši kā izcils portretu meistars. Jaunā akadēmisma ieviesējs mākslā laikā, kad dominē simbolisms un jūgendstils. Savas dzīves laikā vērtēts pretrunīgi, piemēram, Uga Skulme recenzijā par Tilberga retrospektīvo izstādi avīzei “Daugava” 1934. gadā rakstīja: “Nav pamata atstāt uzsvērtu Tilberga nozīmi mūsu mākslā. Saprotams, kā sporādiska parādība vēsturē Tilbergs paliks.”[4]

Raiņa portrets tiek veidots kā monumentāls, reprezentatīvs darbs. Rezultātā māksliniekam ir pietiekami daudz materiālu, lai radītu vēl četrus Raiņa portretus. Šo pirmo portretu tradicionāli raksturo kā “ģēnija vientulības” vai “traģiskā lieluma” atklāsmi. Interesanti, ka pirmajā brīdī Rainim portrets nepatika, viņš negribēja tikt atveidots kā vājš un aizlauzts. Vēlāk gan viņš atzina tā mākslinieciskās kvalitātes. Var teikt, ka Tilbergs savā ziņā noteica veidu, kā vēlākajos laikos tiek atveidots Rainis. Piemēram, Ludolfs Liberts 1946. gadā trimdā izdaiļo “Uguns un nakts” izdevumu, tā priekšlapā Raiņa portrets – uz līdzīga fona kā Tilbergam, ar zemo horizontu, bet ir arī atšķirība – Rainis veras uz skatītāju tieši, nevis puspagriezienā.[5] Arī pazīstamais Raiņa piemineklis Esplanādē tapis kā atsauce uz Tilberga radīto portretu, vienīgi apmetņa vietā Raiņa plecus sedz mētelis.

Raiņa satikšanās ar Tilbergu notiek jau 1904. gadā, kad Tilbergs, studējot Pēterburgas Mākslas akadēmijā, ir viens no mākslinieku pulciņa “Rūķis” biedriem. 1906. gadā top Tilberga zīmētais Raiņa draudzīgais saržs, publicēts satīriskajā žurnālā “Svari”.[6]

Raiņa saržs. "Swari", nr .5., 15.01.1907.

Pirmo reizi ar Raini nācu saskarē, kad strādāju pie žurnāla “Svari” (ap 1905. gadu) Pēterburgā. Rainis atradās emigrācijā un sūtīja žurnālam savas dzejas. Žurnāla vadība lepojās ar Raini kā savu līdzstrādnieku. Es toreiz, vēl jauns akadēmijas students, gatavoju “Svariem” daudz ilustrāciju, arī karikatūras. Vienā no žurnāla numuriem ievietots no manis zīmēts Raiņa saržs. (…) Nākošā jau tuvākā iepazīšanās ar Raini iznāca pēc viņa atgriešanās no emigrācijas Latvijā 1920. gadā, Rīgā “Svari” tika atjaunoti kā ārpus partijām stāvošs satīrisks nedēļas žurnāls. (…) Ievietoju “Svaros” vairākus aktuālus satīriskus zīmējumus, kur figurēja Rainis visai nepateicīgā politiskā lomā. Personīgi Raini ļoti cienīju un vienmēr viņu sajutu kā cilvēku, kas stāv pāri par visiem pārējiem ievērojamiem tā laika cilvēkiem. Tā iznāca, ka viņu gan kritizēju periodikā, bet personīgi vēlējos ar Raini satikties kā ar lielāko, vislabāko draugu. Tāpēc man arī radās ideja portretēt Raini monumentālā gleznā.[7]

Tilberga atmiņas

 Dzejolis "Krusts"

Viens no žurnālā “Svari” publicētajiem Raiņa dzejoļiem:

 Krusts.
Pieminat; krusts ir moku stabs,
Kurā romieši vergus sita,
Kad tie brīvību gribēja gūt,
Un viņu varoņi cīniņā krita —
Vai gribat ari šai krustā kļūt?
Viņš stāv jau gatavs.
Pieminat: krusts ir ciešanu zīme
Jūs savu krustu simts gadus nesat.
Pieminat: krusts arī uzvaras zīme
Vai šīs zīmes jūs cienīgi esat?
Pieminat vēl: krusts arī zobens.
J. Rainis

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”. "Swari", nr. 1. 18.11.1920.

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”.[8]

1921. gadā Tilbergs iegūst doktora grādu un kļūst par figurālās meistardarbnīcas vadītāju Latvijas Mākslas akadēmijā.
1924. gadā Tilbergs personīgi ierodas pie Raiņa un Aspazijas viņu dzīvesvietā Dīķa ielā 11 un lūdz dzejnieku pozēt gleznai. Arī Tilbergs dzīvo Torņakalnā, Friča Brīvzemnieka ielā 1/3, tur atrodas viņa darbnīca, uz kuru sākumā Rainis devies. Darnīcā tapušas skices, detaļu zīmējumi, gleznas kompozīcijas iecere. Pašu portretu Tilbergs glezno Mākslas akadēmijā.

Sākot ar 1924. gada 13. maiju Raiņa dienasgrāmatā bieži figurē Tilberga jeb Tilberģa vārds.  Rainis viņu satiek gan Nacionālajā teātrī, gan tramvajā, gan bieži dodas uz Mākslas akadēmiju pozēt.

Ļoti iespējams, ka gleznot Raini mākslinieku mudinājis arī kāds valsts pasūtījums. Ieraksts Raiņa dienasgrāmatā:

2.1.1924.
Tilberģim  piespriež pirkumu no valsts.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets

23.5.25
Ceļos 7, nevingroju nevingroju, atnāk Pliekšāns, varēs dabūt ziņas no baznīcgrāmatām. Kāzas meitai ap Vasarsvētkiem. Braucam reizē tramā. Neveikli iet. Uz Tilberģi 11. Pārklausījies, 1. sulains man rāda gleznas. (..) Visi līdzīgi Purvīšam. Rončevskis grib modelēt. Pie Tilberģa ir Lazdiņš, viens no vienas, otrs no otras puses mani noņem.[9]

26.5.24.
Ceļos 8, vingroju, ½ 11 akadēmijā,, Tilberga nau, Lazdiņš: Tilbergs labākais portretists ne vien pie mums, Lazdiņam mana galva ļoti laba: enerģisks, stiprs, gudrs iespaids. T. sērīgs, bet arī labs.

27.5.24.
Vingroju, uz akadēmiju, Tilbergs un Lazdiņš, ienāk Ilbak,[10] bijusī skolniece; roku uz koka atspiežu, to vien zīmē.[11]

Raiņa pieminētais Lazdiņš varētu būt Jēkabs Legzdiņš (1894–1939), tobrīd Mākslas akadēmijas tēlniecības students, Konstantīna Rončevska audzēknis. Acīmredzot, Legzdiņš izmantojis iespēju un ieguvis atļauju veidot Raiņa krūšutēlu.

Par gleznošanas gaitu Tilbergs atmiņās raksta:

Mans nolūks bija ievadīt ar Raini tādas sarunas, kas viņam sevišķi interesētu. Seansu laikā daudz sarunājāmies, bet neskārām politiskus jautājumus, jo par tiem runājot, Rainis it kā satumsa. Man tas bija neizdevīgi, jo vajadzēja atrast Raiņa ķermeņa un sejas izteiksmi, viņa garīgai intelektualitātei vajadzīgo nokrāsu. (…) Parasti pozēšanu mākslinieka darbnīcā uzskata par garlaicīgu un ļoti nogurdinošu, bet šie garlaicīgie seansi bieži vien pārvērtās par patīkamiem atpūtas brīžiem, ja bija radusies kāda patīkama saruna. Tā tas bija Rainim, uz seansiem viņš ieradās labprāt. (…) Sarunājoties viņš viss vibrēja – nervu sistēma Rainim bija paasināta. Viņa izturēšanās pret cilvēkiem bija cieņas pilna.[12]

Par Raiņa tērpu: Smieklīgi likās iespīlēt Raini kaut kādā parastā tērpā, tas likās nepiemērots un neko neizteicošs. Un tādēļ jau pirmajā seansā, kad Rainis apsēdās manā priekšā, radās ideja ietērpt viņu tumšā apmetnī. Ieteicu šādu tērpu izgatavot pie mākslas akadēmijas drēbnieka. Vajadzīgā poza radās pati no sevis, to radīja pats Rainis apsēžoties.

Kārlis Zemdega 1964. gadā publicētā rakstā par Raini mākslā portretu raksturo mūsdienu izpratnē visai impozantā valodā:

Nosirmojušais dzejnieks sēž Daugavas krastā kailu galvu, rokas uz spieķa atbalstījis. Melns apmetnis sedz gandrīz visu augumu, atstājot brīvu tikai krūšu daļu, un dod gleznai smagu ieskaņu. Kailie Daugavas krasti elpo vientulību, ko vēl pasvītro milzīgais, sārtpelēkais mākonis, kas aizņem gleznas lielo pusi un uz kā projicējas Raiņa augums.[13]

16.9.24
Uz teātri, Rode [Domāts režisors Fricis Rode. – E.B.], ka Tilbergs mani slavējis, bauda bijusi sarunāties ar mani, apskaidrots.

Jādomā, ka Tilbergs darbu pie Raiņa portreta pabeidz 1925. gada rudenī, to uzreiz nopērk Pilsētas mākslas muzejs. Portrets tapis gandrīz divus gadus, un darba gaitā radītās skices un savāktos materiālus Tilbergs izmanto citu (kopā piecu) Raiņa portretu radīšanai.

Zināms, ka otrs portrets līdz 20. gadsimta 80. gadiem atradās Kauņas mākslas muzejā, kur, visdrīzāk, atrodas arī tagad. Trešo portretu Tilbergs atmiņās raksturo šādi:

Trešā variantā Rainis attēlots baltā vasaras uzvalkā ar dzeltenbrūnu Aspazijas adītu kaklasaiti (…) Šo portreju ieguva no manis līdz ar reproducēšanas tiesību kāds izdevējs. Liela formāta reprodukcijas no šī portreta tika daudz izplatītas, sevišķi skolās. Izdevējs vēlāk nozuda un līdz ar viņu portrets.

Ceturto portretu Tilbergs darināja kā dāvanu Rainim, un to var aplūkot Raiņa un Aspazijas mājas memoriālajās telpās. Portretu Rainis ieguva 1927. gadā un novietoja viesistabā, kur tas atradās, līdz Aspazija pārcēlās uz Dubultiem.

Jānis Tilbergs: Tagad tas [portrets – E.B.] atrodas Raiņa muzejā. Dzejnieks tajā ir gandrīz pretskatā, baltā uzvalkā, veselīgi iedegušu seju. Acis – gaiši zilas ar tām raksturīgo dziļo izteiksmi.[14]

Piektais portrets ir pirmā portreta kopija, darināta 1949. gadā. Par kopiju to nosaucis arī pats Tilbergs, un, visdrīzāk, viņš to darinājis pēc pirmās gleznas reprodukcijas.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets Raiņa un Aspazijas mājā

Pēc Raiņa atgriešanās no Šveices vairāki mākslinieki izteica vēlmi viņu portretēt.

Rainis min Metuzālu, Ubānu, Beļcovu, Dīriķi un citus.[15]

Paralēli Tilberga portretam top arī tēlnieka Konstantīna Rončevska veidotais Raiņa krūšutēls. 1924. gadā Raini glezno arī Aleksandra Beļcova, kuras gleznoto portretu Rainis novērtē atzinīgi.

 23.11.24.
Beļcovai laba mana portreja.

Aleksandra Beļcova: Razuma kantorī arī iepazinos ar lielo dzejnieku. Lūdzu Raini neliegt viņu portretēt un līdz ar to arī plašāk pavērt man ceļu kā jaunai māksliniecei. Rainis atbildēja: “Vai tad neviena labāka nav, vai skaistākas sejas nav? Bet jaunībai ceļš jāpaver, un, ja nu es varu līdzēt, ja pati māksliniece to vēlas, tad jau arī man jāpiekrīt.

No prieka jutos apmulsusi un arī lepna, jo laikam gan biju pirmā, kas pēc Raiņa atgriešanās no emigrācijas varēja gleznot dzejnieku, viņam pozējot. (..) Rainis, kaut arī bija nevaļīgs, tomēr uz pozēšanas seansiem atnāca trīs vai četras reizes. Arvien viņam līdzi bija kāda grāmata un baltas papīra lapiņas. Viņš pacietīgi sēdēja savā krēslā, lasīja un reizēm rakstīja. Runāja maz.[16]

1926. gadā Briselē Rainis satiek tēlnieku Augustu Biju, kas ātrā tempā veido viņa krūšutēlu. To Kārlis Zemdega vērtē kā mazāk spēcīgu par citiem Bijas darbiem. Raiņa tēlus veidojuši arī Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle.

Tilberga gleznotais Raiņa portrets

Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma

__________________________________________________

[1] RTMM 124576

[2] RTMM 139286

[3] RTMM 105171

[4] Skulme, Uga. R. Tilberga gleznu izstāde. Daugava, nr. 3. 1934.

[5] Cielēna, Maija. Rainis mākslā. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1971. gadam. Galv. red. Velta Rūķe-Draviņa. Västerås: RAF, 1970. 28. lpp.

[6] Swari, nr .5., 15.01.1907.

[7] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[8] Swari, nr. 1. 18.11.1920.

[9] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti, 25. sējums. Rīga: Zinātne, 1986. 217. lpp.

[10] Igauņu dejotāja Ella Ilbaka, ar ko Rainis iepazīstas Tilberga darbnīcā.

[11] Turpat, 218. lpp.

[12] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[13] Zemdegs, Kārlis. Tautas dzejnieka J. Raiņa tēls glezniecībā, skulptūrā un grafikā. J. Raiņa daiļrade. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. 346. lpp.

[14] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 262.lpp

[15] Turpat, 347. lpp.

[16] Beļcova, Aleksandra. Meklēt skaistumu dzīvē. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 263.lpp.


Fragments RŪDOLFA BLAUMAŅA PIEZĪMES ŠEKSPĪRA LUGAS “RIČARDS III” IESTUDĒJUMAM

1907. gada agrs pavasaris. Netālu no Rīgas Latviešu biedrības nama, Pauluči ielā 13, rakstniece Anna Brigadere sastop Rūdolfu Blaumani. Rakstnieks ar skatuves plāniem, lomu izrakstiem, teksta grāmatām padusē dodas uz mēģinājumu, neredzot ne sauli, ne apkārt esošos ļaudis. A. Brigadere jokojot jautā: “Kur nu? Vai tiešām uz to raganas ķēķi?” Nepasmaidot R. Blaumanis atbild: “Jā, tiešām gan.” Rakstniece, turpinot joku, saka: “Pielūkojat tik, ka tajā nesadegat!” Vēl joprojām nopietnais R.Blaumanis ar spītu atbild: “Nu, tad es arī viņā gribu sadegt.”

Šī nelielā atmiņu epizode, ko aprakstījusi Anna Brigadere, vēsta par Blaumaņa cīņu ceļā uz Rīgas Latviešu teātra direktora vietu. Muzejā kā liecība par šo notikumu glabājas piezīmes (RTMM 5188), kur Blaumanis uzzīmējis kaujas ainas skatuvisko izkārtojumu, iezīmējot aktieru izvietojumu uz skatuves un ar bultiņām norādot kustības virzienu.

Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisijas priekšnieks Jānis Brigaders 1907. gadā piedāvāja Blaumanim pretendēt uz teātra direktora amatu. Uz šo vietu rakstnieks sacentās ar iepriekšējo direktoru Pēteri Ozoliņu. Lai cīņa notiktu godīgi, katram pretendentam bija jāiestudē viena luga. R. Blaumanim tika Viljama Šekspīra luga “Ričards III”, bet P. Ozoliņam ‒ V. Šekspīra “Jūlijs Cēzars”. “Ričarda III” iestudēšanas apstākļi bija grūti, jo starp latviešu aktieriem nebija atbilstoša līmeņa galvenās lomas tēlotāja, teātrī nebija piemērotu dekorāciju un kostīmu, kā arī dotais sagatavošanās laiks bija ļoti ierobežots.

24. aprīlī uz skatuves tika uzvesta R. Blaumaņa režijā trīs nedēļās sagatavotā luga. Publikas interese un atzinība bija ļoti liela. Laikrakstā “Mājas Viesis” rakstīts: “Tad arī publikas gaviles, ar kurām tā pateicās Blaumanim par viņa drošo, krietni izvesto uzdevumu, bij tādas, kādas Latv. teātrī vēl nav dzirdētas”. Kritiķi bija pretrunīgākās domās. Vācu prese pauda vienprātīgu atzinību, latviešu prese bija noskaņota krietni negatīvāk, skarbi nokritizējot iestudējumu un Blaumaņa kā režisora sniegumu.

Izrādi R. Blaumanis plaši aprakstījis vēstulē savam brālim: ““Richards” izgāja daudz labāk, nekā Tu no avīžu kritikām vari spriest. Izņemto apgaismošanu dažos skatos, viss ļoti labi klapēja. Apgaismošana vai nu nefunkcionēja pate no sevis, vai uz “augstāku pavēli” netika funkcionēta. Bet tās traucējums bij niecīgs. Kauja bij tāda, kāda uz mūsu skatuves nav piedzīvota. Pat Duburs ar savu žulti to nevar noliegt. Vispār, komisijas daži vīri, kuri domājuši, ka es pilnīgi izgāzīšos, milzīgi maldījušies. Ozoliņš līdz izrādes vakaram vēl diezgan laipns, redzēdams lūstošo zāli, vairs niknumu nevarēja savaldīt: lika pat manus divus kroņa lukturus, kurus izrādei biju pagatavojis, iznest iz direktora istabas – tāpat lielu, no Rozentāla pumpētu tepiķi. (..)

Bet grūta gan bij tā lieta. Tu zini, Šekspīram nav nemaz scenārija, viss pašam jāizgudro, bez tam milzum daudz bij jāstrīpo, citādi izrāde ilgtu 6 stundas. Labi bij, ka vācu teātrī biju redzējis. Ja jau ilgāks laiks priekš sagatavošanās būtu atlicis, tad jau vai pašu velnu varētu inscenēt, bet viss bij jāsteidz, lomas ātri jāizdala un luga tomēr ap 3 reiz jāizlasa iepriekš caur. Na – labi bij! Kādēļ Duburs tik slikti raksta? Ja Ozoliņš paliek dir. [direktors], tad ir cerība, ka viņš tur vēlāk tiek,. Ja es iesēstos – tad ir dumāk. Veinb. [Veinbergs] atkal pilnīgi Ozoliņa draugs. Arī daži aktieri esot bijuši pret mani. Es arī manīju pats, bet neliktos to redzot. Spēlēt spēlēja, saprotams, visi, ko mācēja, jo kā nu iesi pats sevi izgāzt!”

Sacensība starp P. Ozoliņu un R. Blaumani tika izlīdzināta 1. maija RLB Teātra komisijas sēdē, nolemjot direktora amatu piešķirt Pēterim Ozoliņam, bet Rūdolfu Blaumani iecelt jaundibinātajā galvenā dramaturga amatā. Rakstnieks par lēmumu bija priecīgs un rakstīja draugam: “Ne mākslas mēraukla te bij noteicēja, bet politika. Nu – es ar panākumiem biju mierā, un esmu arī mierā, ka tūliņ neesmu ticis par direktoru.” Diemžēl R. Blaumanim neizdevās uzsākt darbu teātrī, jo jau vasaras vidū viņš smagi saslima. 9. augustā rakstnieks J. Brigaderam raksta no Brakiem: “Man jāatsakās no Rīg. Latv. Teātra dramaturga amata. Es gribu nākamziem tik klusi, cik iespējams, dzīvot. Es gribu reiz atkal tiktu uz kājām, lai vēl ko varētu pastrādāt.”

Rūdolfs Blaumanis pierādīja sevi, iestudējot profesionālā teātrī vienu no visgrūtāk inscenējamajām klasiskajām lugām un esot līdzvērtīgs pretinieks ilggadējam teātra aktierim un direktoram P. Ozoliņam. Pēc gada rakstnieka mūžs aprāvās un plānotie, iesāktie darbi palika nepabeigti.

Maija Ārena, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja speciāliste


Janis Rozentāls „Strēlnieks”. 1914., papīrs, litogrāfija, 67x41 cm. RTMM 102096. JAŅA ROZENTĀLA LITOGRĀFIJA „STRĒLNIEKS”

Jau studiju gados dzimusī Jaņa Rozentāla interese par ziemeļvalstu mākslu kļuva īpaši pastāvīga kopš laulībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Par to šodien J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā liecina kāds eksponāts, pie kura allaž īpaši kavējas ceļotāji no Somijas – litogrāfija „Strēlnieks”. Šī kompozīcija izmantota arī IV Latviešu mākslinieku izstādes plakātā.

Lai gan litogrāfija tapusi 1914. gadā, kad jūgendstils pakāpeniski zaudēja aktualitāti, dodot vietu jaunām tendencēm mākslā, tajā joprojām redzam jūgenda izvīto, sarežģīto līniju, tumšās grafiskās kontūras, kas iezīmē un izceļ tēlus, kā arī florālos motīvus – vējā plīvojošus lapotus koku zarus, kuru vijīgās līnijas piešķir kompozīcijai trauksmainu noskaņu. Reizē ar jūgendstilam raksturīgajām pazīmēm šai darbā varam saskatīt nacionālā romantisma izpausmes, kas 20. gadsimta sākuma mākslā ir bijušas svarīgas daudziem latviešu gleznotājiem. Galvenokārt tas parādās izvēlētajā tēmā, kas apliecina vēlmi izcelt nacionālās vēstures svarīgo nozīmi. Grafikā attēlotais strēlnieks ģērbts „latviskiem” ornamentiem izrakstītās drānās; arī galvassega un riņķa sakta liecina par to, ka J. Rozentāls tiecās iztēloties un atveidot kādas baltu cilts kareivi.

Strēlnieks ir attēlots mirklī, kad no loka ir izlidojusi bulta – sānis, uz mums neredzamu mērķi. Vai tā ir izšauta medībās, vai arī karā, aizstāvot savu zemi pret kaimiņzemju sirotājiem vai krusta karotājiem? Roka, kura uzvilkusi stopa stiegru vēl palikusi savilkta dūrē – šis it kā nejaušais žests pastiprina spriedzes izjūtu. Vienīgais ainaviskais elements šai kompozīcijā ir koka zari un upes līkums. Mēs neredzam visu koku, mēs neredzam apkārtējo ainavu. Varbūt koks ir slēpnis, kā aizsegā strēlnieks izšauj savu bultu? Ūdeņu tecējums, vijīgām līnijām iezīmētie vilnīši, kuru plūdums pakļauts liektajām krasta līnijām – tas viss atbilst jūgendstila estētikai un reizē kalpo kā līdzeklis, lai izteiktu šai mākslas darbā ietverto trauksmaino noskaņu.

Taču kāds ir iemesls, kādēļ tieši šis Rozentāla darbs piesaista somu tūristu interesi?
„Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos” – tā 1902. gada 1. decembrī Rozentālam rakstīja viņa nākamais sievastēvs Teodors Forsels. Nacionālās identitātes un pašapziņas stiprināšana, sapnis par valstisko neatkarību 20. gadsimta sākumā bija kopīgs Latvijai un Somijai. Tāpēc šo zemju mākslā īpaši nozīmīgas bija tēmas, kas saistītas ar nacionālo vēsturi un kultūru.

Lielā mērā tieši no Somijas Latvija ir aizguvusi nacionālā romantisma arhitektūru, kas ir īpašs un atšķirīgs strāvojums Rīgas jūgendstila būvmākslā. Somu tēlotāja māksla nav atstājusi tik tiešu ietekmi uz Latvijas mākslinieku veikumu, tomēr izcilākie somu mākslinieki bija pazīstami Latvijā. Īpaša nozīme somu mākslas popularizēšanā bija Janim un Ellijai Rozentāliem. Jāizceļ Jaņa Rozentāla publikācija „Par Somijas mākslu” žurnālā „Vērotājs”, kas tika publicēts ar turpinājumiem 1905. g. Nr. 8˗12, kā tā laika visplašākais somu arhitektūras un mākslas apskats, kurā iekļauts gan vispārēju tendenču raksturojums, gan atsevišķi izcelti nozīmīgākie mākslinieki, tajā skaitā somu mākslas „zvaigzne” Aksels Gallens-Kallela. „Viņa darbi ir pirmie, kas pasaulei rādīja, ka Somijas māksla stāv uz pašas kājām. Un tomēr viņš nav vienpusīgs tautisks priekškarotājs mākslas laukā. Viņš, kura māksla tik plaša un vispusīga, nav nekad domājams par vienkāršu programmas gleznotāju. Iedziļinoties „Kalevalas” motīvos, viņu uz to nevadīja vis fanātiskā tautiska šaursirdība, bet viņš šinīs vienkāršajās teiku formās atrada savu paša īsteno dzejisko pasaules uzskatu ar naīvo un tomēr tik gaiši izteikto nacionālo raksturu un sev tik iekšķīgi radniecīgo tautas dzīves uzskatu.”

Rozentāls pazina gan Gallela-Kallelas daiļradi, gan pašu mākslinieku personiski. Viņu aizrāva somu gleznotāja darbības vēriens, augstais mākslinieciskais līmenis un nozīmīgās idejas. Lai gan abu autoru mākslinieciskie rokraksti un stilistika ir gana atšķirīgi, tomēr kompozīcija „Strēlnieks” liecina par lielām sakritībām. Salīdzinot to ar vienu no pazīstamākajiem Gallena-Kallelas darbiem, kas veltīti somu tautas eposa „Kalevala” tēmām, – gleznu „Joukahainena atriebība” (1897. g., tempera, audekls, 125×130 cm, Turku mākslas muzejs), redzam nepārprotamas līdzības gan darba kompozīcijā, gan centrālā tēla – ar loku bruņota vīra stājā un tērpā, gan arī detaļās. Gallena-Kallelas gleznā iekļauts koks ar smalkām, šaurām lapām, līdzīgi kā Rozentālam. Tāpat arī Gallena-Kallelas darba ainavisko fonu veido nelieliem vilnīšiem klāta ūdens virsma. Gaišais fons Rozentāla darbā liek domāt par ziemu, kas atainota arī Gallena-Kallelas kompozīcijā. Tomēr vissvarīgākā sakritība – tas ir laikmeta mākslas gars, kas tik spilgti ir izpaudies šajās divās izcilajās latviešu un somu mākslas personībās.

Dace Vosa, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja vadītāja

 


RTMM_380100-Rozentals_Janis Richards Zarriņš. Ex libris Janim Rozentālam

Richards Zarriņš[i] (1869–1939), pirmais nozīmīgākais latviešu grafiķis, pieder tai mākslinieku paaudzei, kas veidoja latviešu nacionālās profesionālās mākslas skolas pamatus. Mākslas studijas sāka Pēterburgā 1886. gadā, iestājoties Ķeizariskajā Mākslas veicināšanas biedrības skolā, vēlāk – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā.

Latviešu tautības mākslas studentu skaits Krievijas impērijas galvaspilsētā pakāpeniski auga, 1888. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā iestājās arī Janis Rozentāls. Savās atmiņās Zarriņš raksta: “Pa to laiku Pēterpilī ieradās arī Rozentāls un Balodis no Rīgas. Abiem gāja arī varen grūti, un viņi kūlās visādi badam garām. (..) Tā pamazām sanāca vesels mazs pulciņš visādu cerību pilnu, bet tukšmakainu latviešu mākslas pielūdzēju.”[ii]

Zarriņa biogrāfijā savijas daudzveidīgi notikumi un darbības jomas. Pēc studiju noslēguma ieguvis stipendiju, lai papildinātos dažādās Eiropas valstīs un gatavotos pedagoģiskajam darbam Štiglica skolā. Tomēr tā vietā izveidojis spožu karjeru Krievijas Valstspapīru spiestuvē (pēc atgriešanās dzimtenē 1919. gadā – arī Latvijas Valstspapīru spiestuvē). Darbojies gan lietišķajā grafikā, gan stājgrafikā, ietekmējoties no vācu romantisma, historisma un jūgendstila. Pirmais aizsācis ekslibra veidošanu Latvijas mākslā. Apceļojis Latvijas laukus, vācot un veidojot latviešu etnogrāfisko priekšmetu kolekciju. Skrupulozā latviešu tautas mākslas pētniecība vainagojās ar fundamentālā izdevuma “Latvju Raksti” (1924–1931 g.) publicēšanu. Vadījis grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājis pie Latvijas Republikas ģerboņa izveides; radījis sudraba piecu latu monētas dizainu, kas ir izmantots Latvijas Republikas emitētajās eiro monētās. Zarriņš bija tikai dažus gadus jaunāks par Rozentālu, taču liktenis viņam bija lēmis daudz ilgāku mūžu, ļaujot pieredzēt arī neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanos un uzplaukumu, tomēr nepiedzīvot padomju okupāciju un II Pasaules karu.

Lai gan, studijas beidzot, daudzu jauno latviešu mākslinieku ceļi šķīrās, Zarriņš un Rozentāls saglabāja draudzīgas koleģiālas attiecības, par ko liecina viņu sarakste.[iii] Zarriņš ir arī viens no tiem autoriem, kura daiļradei Rozentāls veltījis īpašu apcerējumu žurnālā “Vērotājs”. Raksturojot Zarriņa profesionālo darbību, cita starpā Rozentāls piemin: “Neskaitāmas ir viņa gadījumu kartes un pēdējos desmit gados it sevišķi modē nākušie „ex libris” (īpašnieka zīme grāmatās), priekš kurām pēdējā laikā attīstījies sevišķs krāšanas sports. Pie latviešiem šo teicamo ierašu vēl neesmu pamanījis, laikam tāpēc, ka mums trūkst mākslinieciski izrotātu grāmatu, uz kuru vākiem būtu vērts uzlipināt kādu oriģinālu zīmējumu. Tas viss vēl dus laika klēpī” [iv].

Šīs “teicamās ierašas” veicināšanai Zarriņš radīja daudzus ekslibrus, to vidū arī kādu, kurš veltīts un piederējis Janim Rozentālam.

Zarriņam bija raksturīga slieksme uz dekorativitāti, viņš bija izcils ornamenta meistars. Tajā pašā publikācijā Janis Rozentāls raksta: “Viņa māksla negrib nogremdēties tumšajos dziļumos, viņa negrib uztraukt un aizraut, – tā mīl jautri raibo, saulaino ārpasauli. Tādēļ viņš arī „par ornamentu”, kā pats saka, „atdotu vai dzīvību”. Un te viņš rāda arī bagātu fantāziju, apbrīnojamu kombinācijas spēju un tīri japānisku tehnisku veiklību un gatavību, un formu bagātību.”[v]

Arī Rozentālam veltītā ekslibra kompozīcija ir bagātīgi ornamentēta. To ietver kartuša, kas papildināta ar jūgendstilam raksturīgām dabas formu stilizācijām: liliju ziediem ar gariem izliektiem stublājiem un ogu ķekariem. Priekšplānā, virs mākslinieka vārda “Jan Rosenthal”, novietota palete ar otām un krāsu tūbiņu kā gleznotāja darbības lauku raksturojoši priekšmeti. Turpat līdzās atveidots rožu krūms norāda uz Rozentāla uzvārdu, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē “rožu ieleja”. Tomēr nevis rozes, bet tumšas egles apēno apaļā rāmī iekomponētās romantizētās ainavas priekšplānā atveidoto ieleju, liekot skatienam vērsties uz kompozīcijas augšējo daļu, kurā atveidotas sniegotu kalnu tāles un gājputnu virkne kuplajos mākoņos.

Līdz mūsu dienām nonākušajās J. Rozentāla bibliotēkas grāmatās mēs neatrodam nevienu izdevumu, kurā būtu ielīmēts R. Zarriņa radītais ekslibris. Tomēr šis nelielais grafikas darbs ir ticis rūpīgi uzglabāts mākslinieka kolekcijā un, nonākot muzeja krātuvē, vēsta par divu izcilu personību, mūsu nacionālās profesionālās mākslas skolas pamatlicēju, savstarpējām saiknēm.

[i] Visa sava mūža laikā Richards Zarriņš turējās pie sava vārda un uzvārda rakstības vecajā ortogrāfijā. Respektējot mākslinieka konsekvento nostāju, šāds rakstības veids tiek saglabāts arī šajā publikācijā.

[ii] Richarda Zarriņa atmiņas. R., Vesta-LK, 2015. 44. lpp.

[iii] Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste. Sast. I.Pujāte, A.Putniņa-Niedra. Pils, 1997. Vēstules Nr. 61, 165, 170, 171, 172, 173, 175, 177, 179, 223, 224, 225, 230.

[iv] “Vērotājs”, 1904. Nr. 6. 998. lpp.

[v] Turpat, 1005. lpp.


Janis Zegners. Beitanu majas. Beitānu mājas – mākslinieka Jaņa Zegnera zīmējums

Jaņa Zegnera (1884–1933) Beitānu māju zīmējums ievada māksliniekam veltīto izstādi – “Trīs stāsti un mirkļu mirdzums” Jāņa Akuratera muzeja Gaišajā salonā, kas tur apskatāma no š.g. 8. maija līdz 26. jūnijam. Ar zīmuli veidotajā skicē redzama dzīvojamās mājas daļa ar sešrūšu logu un slēģiem, aiz sētas esošas nelielas saimniecības ēkas gals, dārzā vai pagalmā augoši koki un krūmi, kā arī galds ar soliem vasaras maltītēm. Zīmējumā it kā kontrastē – māju attēlojumā radītā harmoniskā, idilliskā noskaņa ar skarbumu, ko veido priekšplānā izceltie koku zaru lauzītie silueti.  Zīmējuma otrā pusē Jāņa Akuratera rokrakstā ir teksts: „Dignājas Beitānu mājas 1909. g. No kara galīgi nopostītas”.

Beitāni – tās ir mājas Dignājas pagastā, uz kurieni tiek pārcelts Jāņa Akuratera tēvs valsts mežsargs Juris Akuraters, kad nākamajam dzejniekam ir kādi seši vai septiņi gadi. Beitānos paiet viņa bērnība un jaunība. 1923. gadā uzrakstītajā autobiogrāfijā „Dienu atspīdumi” Jānis Akuraters stāsta: “Beitāni bija pie liela meža, kas desmitām verstīm izplešas virzienā gan vairāk gar Daugavu. Šis mežs ar savām skaistajām mūžīgām priedēm, ar nepārejamiem staignājiem un mežezeriem, mežu pļavām, ar bagātīgo puķu daudzumu, medībām, rudens melanholiju un ziemas burvībām ir man devis daudz sapņu un iedvesmas un arī tagad guļ atmiņā, kā apburts nepieejams noslēpums.”[i]

Kārlis Krūza apcerē “Grieķu maskā” Akuratera tēva māju pusi apraksta: “Apstājoties pie Biržu baznīcas, kur pirmais Zemgales dziesminieks Ansis Līventāls atradis savu dusas vietu, un raugoties uz Dignājas mežiem, turpat tuvumā, ne visai tālu no lielceļa, var ieraudzīt veselu māju puduri, kur šaurā lokā saspiedušās kādas astoņas mājas. Tur ir divēji Beitāni, divēji Zeibi, divēji Radiņi, Brammaņi un Paņķāni. Bet arī šīs astoņas mājas nestāv pilnīgi par sevi: pagriežot skatu par labi, var saskatīt Spruktānus, pa kreisi – Alšānus, un tālāk pie upes var manīt Delveniekus un Ķesterāres. Bet turpat arī iesākas Dignājas lielie meži, kas aizstiepjas jūdzēm tālu.”[ii]

Pirmajā pasaules karā no mājām palika tikai drupas. Novadnieks un literatūrvēsturnieks Alfrēds Goba apcerē par Akurateri rakstīja: “Beitāni pa kara laiku iekrita īstā nāves joslā, tur nebija akmens uz akmeņa palicis. Braucot pa Biržu ceļu bija redzamas tikai atliekas no dārza un māju kokiem.”[iii] Pēc kara ar Jāņa Akuratera finansiālu atbalstu mājas tika atjaunotas. Divdesmito gadu beigās dzejnieka vecākais brālis Pēteris atgriezās no Dienvidamerikas, uz kuru bija emigrējis pēc 1905. gada revolūcijas, un sāka saimniekot Beitānos.

Autobiogrāfijā Jānis Akuraters par savas dzīves laimīgāko laiku nosauc gadus, kurus viņš pēc Jēkabpils ģimnāzijas beigšanas pavadīja tēva mājās: „Tagad sākās mani kalpa zēna gadi, lielākās dabas burvības laiks, kad trijos gados tā iegrimu lauku dzīves dziļumos, ka vēl tagad jūtu zemes smaržu. Par vasarām es strādāju visus lauku darbus, jo nebija, ko domāt, ka tēvs varētu mani sūtīt uz augstākām skolām, – līdzekļu trūka. Bet es tiešām biju laimīgs, varbūt vienīgi toreiz… Tēvs bija valsts mežsargs, un man bija nepieciešami bieži klejot pa mežiem. Burvīgais laiks! Sākot ar sloku medībām agrā pavasarī un turpinot līdz vēlam rudenim, kad zeltainā skumjā mežā rībj celdamās irbes un trūkstas stirnas, es zināju visu meža un viņa zvēru un putnu noslēpumus un dzīves veiksmes. Un kad rudens ar lietu un garām naktīm apsedza laukus, es izrakstīju grāmatas – galvenā kārtā par estētiku un ētiku, krievu un franču klasiķus un nodevos lasīšanai.”[iv]

Mākslinieks Janis Zegners Beitānu mājas ir uzskicējis 1909. gadā. Iespējams, ka tas ir noticis Jāņu laikā, kad Beitānos pie Akuratera ciemos ierodas viņš kopā ar dzejniekiem Kārli Krūzu un Kārli Štrālu. Kā liecina Kārļa Krūzas dienasgrāmatas[v] ieraksti, tad Beitānos un vēlāk Akuratera sievas Marijas Annas tēva mājās Birzniekos viņi pavadījuši vairākas dienas. Par atbraukšanu 23. jūnijā un Jāņu vakaru Kārlis Krūza piezīmējis, ka „brauciens bija diezgan interesants, jo visi vagoni bija pilni Jāņa bērnu, kas brauca trokšņodami un dziedādami. (..) Jēkabmiestā mūs jau sagaidīja Jānis Akuraters un aizveda uz Beitāniem. Marija un tēvs bija iznākuši sētā mums pretim. (..) Naktī gājām uz mežu un aizgājām labu gabalu. Kaut kur tālumā atskanēja pa dziesmai, bet jāņuguņu redzējām maz.” Par 24. jūniju – „Gandrīz visu dienu – dziedādami un spēlēdami, sarunādamies, smiedamies un dzīdami jautrus jokus pavadījām mājā, bet tikai vakarā aizgājām līdz Biržu baznīcai”.  Nakts tiek kopīgi pavadīta pie kāda meža ezera.

Zegnera Beitānu māju zīmējumu Jānis Akuraters ievieto 1923. gadā izdoto „Kopotos rakstu” 1. sējumā pie Pētera Ērmaņa uzrakstītās dzejnieka biogrāfijas un daiļrades apceres.

1911. gadā ar Jāņa Zegnera ilustrācijām iznāk „Kalpa zēna vasaras” pirmizdevums grāmatā. Mākslinieks stāstam ir sniedzis 6 ilustrācijas, kurās dominē dabas ainavas. Šķiet, nav nejaušība, ka mājas, kur vasara paiet stāsta galvenajam varonim kalpa zēnam Jānim, ir tik līdzīgā noskaņā attēlotas kā Beitāni 1909. gada zīmējumā.

Mākslinieks Jānis Zegners ir mācījies Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā un Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla studijās. Viņš ir nodarbojies ar grafiku, glezniecību un tēlniecību. Zegners nav gleznojis lielformāta darbus, viņa ainavas, portreti un figurālās kompozīcijas parasti ir nelielas, nereti pat kā miniatūras. Arī viņa atstātais mantojums skaitliski nav liels. Daļa darbu ir pazudusi 1. Pasaules kara laikā. Daži viņa darbi ir saglabājušies Akuratera ģimenes kolekcijā un ar tiem var iepazīties, kā arī nelielu ieskatu mākslinieka daiļrades daudzpusībā var gūt izstādē “Trīs stāsti un mirkļu mirdzums” Jāņa Akuratera muzejā.

[i] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 372. lpp.

[ii] Krūza, Kārlis. Grieķu maskā. – “Piesaule”, Nr. 1, 1935. gada janvārī, 44. lpp.

[iii] Goba, Alfrēds. Jānis Akuraters. – “Latvju Grāmata”, Nr. 2, 1926. gada martā, 82. lpp.

[iv] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 373. lpp.

[v] Kārlis, Krūza. Brīvais vanags. Dienasgrāmatas piezīmes par Jāni Akurateru – Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Kārļa Krūzas fonds.