“DIENU PRIEKS”

09/04/2020

Jāņa Akuratera muzejs iesaka šai laikā pārlasīt vai izlasīt Jāņa Akuratera dzejoļu krājumu “Dienu prieks”.

Tas ir Jāņa Akuratera sestais dzejoļu krājums. Tas ietver dzejoļus, kas tapuši laikā no 1912. līdz 1918. gadam. To varētu nosaukt par savdabīgu lirisko biogrāfiju, jo šai sešos gados bija tik daudz, kas atbalsojas arī dzejas rindās, – bija skaistais ceļojums uz Parīzi 1913. gada nogalē, bija arī 1. pasaules karš – ar bēgļu gaitām un strēlnieku cīņām. Un tomēr – dzejoļu krājumam Akuraters dod nosaukumu – “Dienu prieks”, jo jāsaglabā cerība… un tā pasargās…

No krājuma mēs – Akuratera muzeja speciālisti izvēlamies arī savus šī brīža īpašos dzejoļus.
Akuratera muzeja vadītājas Rutas Cimdiņas izvēle:

Bez maskām

Cik garlaicīgs šis dienu gājums:
Pēc niekiem savu dvēs’li dzīt
Un mazos, savītušos sapņos
Kā rotās ģērbties katru rīt’.

Un ielu straumē tukšās steigās
Slēpt savu seju patieso,
Līdz diena riet un gurdu skatu
Es veļu dusā vadu to.

Vienvienīgā, kas dienu pilnu
Ar īstu saldumu var liet –
Ir mīlestība, bet ar masku,
Kā viss, tā dzīvei līdzi iet.

Ak, skumja spēle, sīkas maskas!..
No sevis kas var projām bēgt,
Ar mīlestību un ar sauli
Bez maskām līgsmi dzīvi slēgt?

Muzeja speciālista Aivara Eipura izvēle:

Svešiem skatiem

Es mīlu satikt svešas sievietes
Ar acīm, kurās bikla jautāšana,
Kas mēmu ziņkārību sevī nes,
Kas visas – sāpes tik un smaidīšana.

Un sejas ziedošas un lūpu smaids
(Vaj arī bālas – sevī nogrimšana),
Viss svēts vaj miesas pilns kā mīlas baids:
Vaj atdošana – mūžam aizslēgšana?

Šī pētīšana, pirmais tuvais skats
Man sirdi atmodina skaļos priekos.
Viens vārds – un jūtos atkal maldināts,
Viss sabirst parastos un sīkos niekos.

Bet sirdij tīk tas mazais, ātrais brīds,
Kad visu atdodot un visu liedzot
Skats aizveras kā vienmēr nepazīts,
Pēc laimes sevī dziļās mokās kliedzot.

Muzeja speciālistes Mairas Valteres izvēle:

Glābšanas laivas.

Kamēr uz lauka saule
Staigā ar vēju brīvo,
Mums dienas ar maziem sapņiem
Ir paēnās jānodzīvo.

Un kamēr baloži balti
Laižas pār lauku klāņiem,
Mums, grimstot krēslas domās,
Ir jāslīkst ar seniem māņiem.

Bet viegli ir debešu laivās
Šūpoties dzīvei pāri,
Kam dvēseli aizved līdzi
Sapņi kā zelta spāri.

Dienu prieks

Dienu prieks