Jānis Akuraters

1876–1937

“Ja atņemtu mūsu rakstniecībai Akurateru, viņa zaudētu labu tiesu no sava iedvesmas pilnā plūduma,” Kārlis Skalbe rakstījis par dzejnieku, rakstnieku, sabiedrisko darbinieku un politiķi Jāni Akurateru. Viņa temperaments, aizrautība un ticība Latvijas valsts idejai un nacionālās mākslas spēkam izvirzīja rakstnieku ar Latvijas likteni saistītu notikumu epicentrā.

Personība. Pirmais iespaids

Kārlis Skalbe: “Toreiz viņš bija jauns cilvēks, slaida auguma, mazu, gaišu bārdiņu, augstu pieri. Es nezinu, kā es tur nonācu, bet es biju Akuratera dzimtenē, viņa lauku mājās Beitānos. Viņš meklēja, tāpat kā es, ceļu uz literatūru un ieveda mani savā svētākā vietā – mazā lauku klētiņā. Tur gultas galā bija mazs galdiņš un uz tā bieza klade. Tā bija pierakstīta dzejām. Uzšķīru šo burtnīcu, ieskatījos tanī un biju pārsteigts, cik daudz tur bija vārdu. Es biju uzrakstījis tikai dažas dzejas, bet viņš pierakstījis jau veselu lielu burtnīcu. Netiku tās visas izlasījis, jo daudz tuvāk un dzīvāk mani saistīja Akuratera paša personība, viņa dzīvā, tēlojošā valoda. Tā saistīja mani no pirmā acumirkļa un vilka sev līdzi. Kur vien gājām un staigājām, Akuraters runāja un stāstīja, un es klusēju un klausījos. Laikam uz šī pamata nodibinājās mūsu draudzība.”

Zenta Mauriņa: “Kādā pēcpusdienā klauvēja pie manām durvīm. Istabā ienāca skaists, ļoti iznesīgs vīrietis. Vēlākajos gados es pārliecinājos, ka Akuraters ir viens no nedaudziem, kas bija dzejnieks un arī izskatījās kā dzejnieks (..). Par spīti kara jūklim, Akuraters toreiz, kā arī vēlākajos gados bija eleganti ģērbies. Neaizmirstami atmiņā iespiedusies viņa lielā, melnā velūra platmale.”

Personība. Liktenis. Literārā un sabiedriskā darbība

1895. gadā žurnālā “Austrums” iespiests Jāņa Akuratera dzejolis – tā ir deviņpadsmit gadus vecā dzejnieka pirmā publikācija. Pēc 10 gadiem iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums “Zvaigžņu nakts”, kas bagāts ar klasiskā romantisma tēlainību, – tik blīvi varbūt pirmoreiz latviešu literatūrā. Kopš 1905. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1937. gadā Jānis Akuraters ir latviešu literārā procesa aktīvs dalībnieks un veidotājs. Iznāk desmit dzejoļu krājumi, divi romāni, seši stāstu krājumi, lugas un tulkojumi no franču, norvēģu un vācu valodas.

Viņa darbos dominē romantisma pasaules izjūtā tverta ideālā un reālā nesavienojamība, impresionistisks mirkļa cildinājums un jaunromantisma prieks par dzīvības spēku. Atsevišķos stāstos un dzejoļos atklājas Akuratera spēja veidot simbolisma tēlu sarežģīto daudznozīmības struktūru. Laikā no 1905. līdz 1909. gadam rakstītajos un publicētajos darbos ieskanas dekadentisks patoss.

Par populārāko, lasītāko, biežāk publicēto Akuratera darbu kļuvis stāsts – atmiņas zīmējums – “Kalpa zēna vasara”, ko “savādā pusreibuma stāvoklī piecās sešās dienās” 1908. gada ziemā, atrodoties Norvēģijā, Akuraters uzraksta kā emigranta “vēstuli draugiem” uz dzimteni. Savukārt 1924. gadā grāmatā “Labākās kontinenta noveles 1923.–24. gadā” publicēts viņa stāsts “Nāve”, kura sižeta pamatā izmantota autobiogrāfiskā pieredze Pirmā pasaules kara laikā un 1907. gadā A. Trauberga vadītajā Somijas socrevolucionāru grupējumā.

Par savu garīgās kultūras dzimteni Akuraters dēvēja Franciju un vairākkārt devās turp, lai iepazītu teātra mākslu, Luvras bagātības, mākslas izstādes un literārās aprindas, kā arī lai klausītos lekcijas Sorbonnas universitātē. Valodu (franču, vācu, krievu, norvēģu, nedaudz lietuviešu un angļu) zināšanas palīdzēja viņam veidot kultūras kontaktus ar cittautu mākslas un literatūras vidi. No 1932. līdz 1937. gadam Akuraters ir Latvijas PEN kluba valdes priekšsēdētājs.

Jānis Akuraters dzīvoja notikumiem bagātā laikmetā, kurā izmainījās Eiropas karte, politiskie, ētiskie uzskati, dzīves telpa un dzīves stils. Akuratera temperaments, aizrautība un pārliecība, domas vēriens un izteiksmes skaidrība, ticība Latvijas valsts idejai un nacionālās mākslas spēkam izvirza viņu to norišu epicentrā, kas saistītas ar Latvijas likteni. Kā Sociāldemokrātu savienības biedrs viņš ir 1905. gada notikumu dalībnieks. 1916. gadā kā brīvprātīgais iestājas Latviešu strēlnieku pulkos, 1918. gadā ievēlēts Nacionālajā padomē (vēlāk Tautas padome). 1918. gadā Jānis Akuraters piedalās Latvijas Valsts proklamēšanas aktā. 1919. gadā viņu ieceļ par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru.

Tomēr uzdrīkstēšanās mēdz būt bīstama. Par dalību 1905. gada notikumos – apcietinājums, izsūtījums, emigrācija, trūkums, bads, nervozitāte un liegta iespēja strādāt par skolotāju… Par iesaistīšanos Latvijas valsts tapšanā atmaksa ir vēl smagāka – padomju okupācijas laikā lielākā daļa Akuratera daiļrades tiek iekļauta aizliegto grāmatu sarakstā un izņemta no bibliotēkām, lai pazustu no lasītāju apziņas.