Jānis Akuraters

(1876 – 1937)

„Ja atņemtu mūsu rakstniecībai Akurateru, viņa zaudētu labu tiesu no sava iedvesmas pilnā plūduma,” – tā rakstīja Kārlis Skalbe.

Personība. Pirmais iespaids

Jānis Veselis: „Pirmais iespaids no Akuratera: atturība, vēsums, distance. Kaut gan viņš bija laipns un pa reizei arī runīgs, tak tā sauktā sirsnība un pārliecīga atklātība, kas bieži ir tikai sadzīves formu trūkums, viņam bija sveša. (..) Bāls, gluds, bez priekškara kuplās bārdas, vienmēr labi ģērbies, – tādu es ieraudzīju Akurateru. Viņa ātrās, trauksmainās, tomēr apvaldītās kustības rādīja vieglu, iejūtīgu un nervozu dabu. Un, viņa runā klausoties, šķita, it kā viņš kaut kur steigtos, it kā viņam būtu maz vaļas.”

Kārlis Skalbe: „Toreiz viņš bija jauns cilvēks, slaida auguma, mazu, gaišu bārdiņu, augstu pieri. Es nezinu, kā es tur nonācu, bet es biju Akuratera dzimtenē, viņa lauku mājās Beitānos. Viņš meklēja, tāpat kā es, ceļu uz literatūru un ieveda mani savā svētākā vietā – mazā lauku klētiņā. Tur gultas galā bija mazs galdiņš un uz tā bieza klade. Tā bija pierakstīta dzejām. Uzšķīru šo burtnīcu, ieskatījos tanī un biju pārsteigts, cik daudz tur bija vārdu. Es biju uzrakstījis tikai dažas dzejas, bet viņš pierakstījis jau veselu lielu burtnīcu. Netiku tās visas izlasījis, jo daudz tuvāk un dzīvāk mani saistīja Akuratera paša personība, viņa dzīvā, tēlojošā valoda. Tā saistīja mani no pirmā acumirkļa un vilka sev līdzi. Kur vien gājām un staigājām, Akuraters runāja un stāstīja, un es klusēju un klausījos. Laikam uz šī pamata nodibinājās mūsu draudzība.”

Zenta Mauriņa: „Kādā pēcpusdienā klauvēja pie manām durvīm. Istabā ienāca skaists, ļoti iznesīgs vīrietis. Vēlākajos gados es pārliecinājos, ka Akuraters ir viens no nedaudziem, kas bija dzejnieks un arī izskatījās kā dzejnieks (..). Par spīti kara jūklim, Akuraters toreiz, kā arī vēlākajos gados bija eleganti ģērbies. Neaizmirstami atmiņā iespiedusies viņa lielā, melnā velūra platmale.”

Personība. Liktenis. Literārā un sabiedriskā darbība

Jānis Akuraters bija dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs, dramaturgs, žurnālists un sabiedrisks darbinieks.

1895. gadā žurnālā „Austrums” iespiests Jāņa Akuratera dzejolis – tā ir deviņpadsmit gadus vecā dzejnieka pirmā publikācija. Pēc 10 gadiem iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums „Zvaigžņu nakts”, kas bagāts ar klasiskā romantisma tēlainību, – tik blīvi varbūt pirmoreiz latviešu literatūrā. Kopš 1905. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1937. gadā Jānis Akuraters ir latviešu literārā procesa aktīvs dalībnieks un veidotājs. Iznāk desmit dzejoļu krājumi, divi romāni, seši stāstu krājumi, lugas un tulkojumi no franču, norvēģu un vācu valodas.

Viņa darbos dominē romantisma pasaules izjūtā tverta ideālā un reālā nesavienojamība, impresionistisks mirkļa cildinājums un jaunromantisma prieks par dzīvības spēku. Atsevišķos stāstos un dzejoļos atklājas Akuratera spēja veidot simbolisma tēlu sarežģīto daudznozīmības struktūru. Laikā no 1905. līdz 1909. gadam rakstītajos un publicētajos darbos ieskanas dekadentisks patoss.

Par populārāko, lasītāko, biežāk publicēto Akuratera darbu kļuvis stāsts – atmiņas zīmējums – „Kalpa zēna vasara”, ko „savādā pusreibuma stāvoklī piecās sešās dienās” 1908. gada ziemā, atrodoties Norvēģijā, Akuraters uzraksta kā emigranta „vēstuli draugiem” uz dzimteni. Savukārt 1924. gadā grāmatā „Labākās kontinenta noveles 1923.–24.gadā” („The Best Continental Short Stories of 1923-24”) publicēts viņa stāsts „Nāve”, kura sižeta pamatā izmantota autobiogrāfiskā pieredze Pirmā pasaules kara laikā un 1907. gadā A. Trauberga vadītajā Somijas socrevolucionāru grupējumā.

Par savu garīgās kultūras dzimteni Akuraters dēvēja Franciju un vairākkārt devās uz turieni, lai iepazītu teātra mākslu, Luvras bagātības, mākslas izstādes un literārās aprindas, kā arī lai klausītos lekcijas Sorbonnas universitātē. Valodu (franču, vācu, krievu, norvēģu, nedaudz lietuviešu un angļu) zināšanas palīdzēja viņam veidot kultūras kontaktus ar cittautu mākslas un literatūras vidi. No 1932. līdz 1937. gadam Akuraters ir Latvijas PEN kluba valdes priekšsēdētājs.

Jānis Akuraters dzīvoja notikumiem bagātā laikmetā, kurā izmainījās Eiropas karte, politiskie, ētiskie uzskati, dzīves telpa un dzīves stils. Akuratera temperaments, aizrautība un pārliecība, domas vēriens un izteiksmes skaidrība, ticība Latvijas valsts idejai un nacionālās mākslas spēkam izvirza viņu to norišu epicentrā, kas saistītas ar Latvijas likteni. Kā Sociāldemokrātu savienības biedrs viņš ir 1905. gada notikumu dalībnieks. 1916. gadā kā brīvprātīgais iestājas Latviešu strēlnieku pulkos, 1918. gadā – ievēlēts Nacionālajā padomē (vēlāk Tautas padome). 1918. gadā Jānis Akuraters piedalās Latvijas Valsts proklamēšanas aktā. 1919. gadā viņu ieceļ par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru.

Uzdrīkstēšanās mēdz būt bīstama… Par dalību 1905. gada notikumos – apcietinājums, izsūtījums, emigrācija, trūkums, bads, nervozitāte un liegta iespēja strādāt par skolotāju… Par iesaistīšanos Latvijas valsts tapšanā atmaksa ir vēl smagāka – padomju okupācijas laikā lielākā daļa Akuratera daiļrades tiek iekļauta aizliegto grāmatu sarakstā un izņemta no bibliotēkām, lai pazustu no lasītāju apziņas.

Personība starp personībām jeb Jānis Akuraters un citi

Jānis Veselis: „Pēc Poruka Akuraters bija tas, kas visvairāk likās piesātināts ar daiļumu, pilns izsmalcinātām izjūtām un redzējumiem.”

Zenta Mauriņa: „Vai Vidzemes dzeju nesimbolizē klusi iekšķīgais Skalbe ar pūpolu maigumu dvēselē un Kurzemes dzeju – patētiskais nemiernieks Akuraters ar „Ugunīgiem ziediem” augsti paceltā rokā?”

Fricis Bārda: „Ja par Aspaziju varējām sacīt, ka viņas dzejā aizvien reljefi izceltas detaļas, tad par Akurateri jāsaka pretējais. Akuraters nekad neuzkavējas pie sīkuma, nekad neapstājas pie atsevišķas puķes, pie atsevišķa dabas skata. Vismīļāk viņš runā par “puķēm”, par “vaiņagiem” vispār, it kā steigā visam garām iedams, steigā noglāstīdams, nekad nemēģinādams atrast un atzīmēt arī masas un nedzīvo priekšmetu individuālās īpatnības.”

Alfrēds Goba: „Bet ja Skalbe ir optimists, un ja laimīgie viņam ir tie nabadzīgākie, tad Akuraters būtības dziļumos vienmēr bijis skumju pilns.”

Kārlis Kārkliņš: „Citi romantisma pārstāvji, piemēram, Kārlis Skalbe, Anna Brigadere, Fricis Bārda, uzsver savos darbos ētiskas vērtības. Viņi vērtē dzīvi no ētiskā viedokļa. Viņi atzīst labu un nosoda ļaunu. Viņi vairās no grēka. Turpretī Akuraters vērtē dzīvi no estētiskā viedokļa. Viņš atzīst daiļu un nosoda nedaiļu. Dzejnieks atrod skaistumu arī grēkā. Viņš pat slavina grēku. (..) Tādā kārtā Akuraters sniedz latviešu literatūrā jaunu mērauklu dzīves parādību vērtēšanā.”

Maira Valtere,

Jāņa Akuratera muzeja galvenā speciāliste

2010. gada jūnijā.

Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>