Rūdolfs Blaumanis

(1863 – 1908)

Rūdolfs Blaumanis – viens no spilgtākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma rakstniekiem – mīlēts un cienīts dzīves laikā un arī mūsu dienās. Viņa dzeju skandē gan skolas bērni, gan dziļi izjusti lasa pieaugušie. „Skroderdienas Silmačos” daudzi zina no galvas un gadskārtējos Nacionālā teātra iestudējumos var runāt tekstu līdz ar aktieriem. Blaumaņa lugās režisori nepārstāj atrast arvien jaunas atziņas un iespējas jauniem iestudējumiem. Blaumaņa darbu ekranizācijas, stāsti un noveles turpina aizkustināt prātus un sirdis no paaudzes paaudzē. Tautas rakstnieks bez šāda oficiāli piešķirta goda nosaukuma.

Kāds bija šis cilvēks, kurš ar saviem darbiem un dzīvi atstājis par sevi tik labu piemiņu? Tikai četrdesmit piecus gadus īsajā mūžā rakstnieks pazīstams ar savu skaidrību un godīgumu darbos, rīcībā, attieksmē pret draugiem. Viņš bija paraugs sava tiešuma, atklātības, vaļsirdības dēļ. „Jo mīļāks kāds cilvēks, jo asākam vajag būt skatam priekš viņa vainām,” raksta Blaumanis un teic: „Es reti meloju, bet pret draugiem nekad.” Pats savā mūžā daudz slimojis, viņš reti kad sūdzējās vai žēlojās par savām kaitēm, vienmēr vīrišķīgi centās grūtumus un nestundas pārdzīvot ar darbu. Saviem audžudēliem centies mācīt piepildīt jaunību un vīra gadus ar darbu, mācībām, sevis pilnveidošanu. Katru jaunradītu darbu pats daudzkārt pārlasījis un pārlabojis, viņš arī no jaunajiem, literatūrā ienākošajiem autoriem prasījis šo lielo rūpību pret uzrakstīto.

Tikpat uzmanīgs un kārtīgs Blaumanis bijis pret apģērbu un ģērbšanās kultūru vispār. „Savu fraku viņš mīlēja kā brūti, vai ik nedēļu nesa pazīstamam drēbniekam uz Berga bazāru gludināt,” atceras Artūrs Bērziņš. Tajās reizēs, kad Blaumanis uzstājās klausītāju priekšā ar savu darbu lasījumiem, viņš vienmēr ļoti rūpīgi sagatavojās un necieta, ja kāds staigāja nesakopies vai nevīžīgi apģērbies. Rakstniekam nepatika arī alkohola cienītāji, jo viņš uzskatīja, ka cilvēka organisms ir trausls, jūtīgs un katram māksliniekam jo īpaši sargājams viņa talanta un spēju dēļ.

Pats daudz savā dzīvē slimojis, pārdzīvojis savas mātes grūto slimību, viņš ļoti labi saprata tos, kuri sirga ar kādu kaiti. 1904. gadā, Rīgā sastapis slimo Jāni Akurateru, Blaumanis atdod viņam savas siltās drēbes un ved sev līdzi uz „Brakiem”, kur viņu ārstē ar visiem tur atrodamajiem lauku labumiem, līdz dzejnieks atveseļojas. Kad vēlāk par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā J. Akuraters tiek apcietināts, Blaumanis nebaidās viņu cietumā apciemot un materiāli atbalstīt.

Rakstnieks smagi pārdzīvo 1905. gada notikumus, soda ekspedīcijas vardarbību. Labestība, tā ir viena no nozīmīgākajām īpašībām, kad atceramies, cik ļoti Blaumanis rūpējās par cilvēkiem – vai tie bija jaunie, topošie rakstnieki, saimes ļaudis vai tuvinieki.

Ārēji būdams atturīgs, delikāts, mierīgs, it kā lēnīgs, Blaumanis bijis arī jautrs, omulīgs, asprātīgs un tikai retajam nācies pieredzēt viņa nomāktību, pat traģismu, kad rakstnieks pārdzīvoja savu literāro tēlu likteņus, tuvinieku kaites vai materiālās grūtības, kas Blaumani vajāja visā viņa īsās dzīves laikā. Neskatoties uz to, viņš sapņoja uzcelt Ērgļos namu, kur dzīvotu trūcīgie rakstnieki un mākslinieki. Cilvēkmīlestība Blaumanim nebija tikai tukši vārdi, viņš to vienmēr pierādījis savos darbos: „Kā es varu mīlēt cilvēci, kuru es neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat man blakus,” teicis rakstnieks, „palīdzi cilvēkam, un tu būsi kalpojis cilvēcei.” Blaumanis vienmēr bija devējs, vai tie bija labi, vērā liekami padomi, praktiskas lietas vai naudas aizdevumi. Aizdevumi, kuriem, bieži vien, neesošo naudu pats Blaumanis aizņēmās no turīgākiem paziņām…

„Blaumaņa draudzība nebija viegla jūsma vai kompliments. To varēja matīt kā auglību līstam pār tevi,” atceras Jānis Jaunsudrabiņš. Draudzību Blaumanis meklē visu mūžu. Sievas meklējumi bijuši neveiksmīgi, ģimeni tā arī neizdevās nodibināt, bet draugu rakstniekam bijis daudz, „Es topu vai slims, ja man nav tuvumā mīļu cilvēku.” Nācies piedzīvot arī draugu nepastāvību, atmaksu ar ļaunu, vientulību, taču nekad Blaumanis nav vēlējies atdarīt, atmaksāt ar to pašu – tad labāk pārtraukt kontaktus, censties aizmirst. Blaumanis vienmēr meklēja ideālu starp cilvēkiem, tādu, kas pašam palīdzētu kļūt pilnīgākam, stiprinātu ticību visam labajam cilvēkā, laikam tāpēc reizēm nācās arī vilties. Viņš raksta: „Kā man visa dvēsele tvīkst pašam būt labam un kļūt labākam, tā man arī gribas, lai citi, sevišķi mani mīļie, kļūtu arvien pilnīgāki. Man tāda savāda dziņa: es meklēju ideāla starp dzīviem cilvēkiem.” Savā draudzībā Blaumanis ir vaļsirdīgs un atklāts, „īsts”, kā viņš pats saka. Tikpat īsts kā savā paša raksturojumā, atbildē, kas viņš būtu, ja nebūtu rakstnieks un žurnālists: „Zemnieks, pilns spēka un inteliģences, bet ne izglītots.”

Dabu mīlošs, zemei tuvu esošs, tāds viņš bija arī savos mīļajos „Brakos”, kurus kopa ar mīlestību, cik vien labi prazdams. Te vislabāk bija rakstīt, te viņš vēlējās nomirt. Te Blaumanis uzņēma un izmitināja savus draugus un ciemiņus, te pēc tēva nāves mācījās saimniekot, sastapās ar visiem saimniekošanas grūtumiem, stādīja kokus. Bija arī tā, ka vēlējās to visu pamest, tomēr mīlestība uz šo vietu bija tik stipra, ka viņš nekad to neizdarīja. Pārāk daudz spēka viņš no tās bija guvis.

Dabas skaistums „Braku” apkārtnē deva pamatu viņa literārajiem darbiem, palīdzēja tos izauklēt. Un vienmēr, kad pilsētā palika par grūtu vai smagu, šī bija tā vieta, kur atgūt spēkus, tikt skaidrībā ar sevi un apkārtni. Dzīve Blaumani nelutināja, slimība, naudas trūkums, vilšanās cilvēkos, bet rakstniekam nav trūcis jautrības un asprātības: „Mani stāsti ir nopietni, pa daļai ļoti drūmi. Bet manī ir arī viena ļoti gaiša strīpa, un tā arī prasa savas tiesības, tā arī grib izteikties.” Šo gaišumu sastopam viņa lugās un dzejoļos, lasām vēstulēs, draugu atmiņās par Blaumani.

Līga Kļaviņa,

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja galvenā speciāliste

2010. gada februārī.

Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>