ANDREJA UPĪŠA MUZEJĀ IR APSKATĀMA RAKSTNIECĪBAS UN MŪZIKAS MUZEJA MĒNEŠA PRIEKŠMETS

20/09/2019

Rakstniecības un mūzikas muzeja septembra mēneša priekšmets ir režisora un Latvijas leļļu animācijas pamatlicēja Arnolda Burova lelles no 1978. gada filmas “Vanadziņš”. Tās pamatā ir rakstnieka Viļa Lāča 1936. gadā sarakstītais stāsts ar tādu pašu nosaukumu.

Iespaidīga ir animācijas filmas radošā komanda — mūzikas autors Imants Kalniņš, mākslinieks Gunārs Cīlītis, leļļu skulptore Ilze Kiršteina un scenārija autors Jānis Rokpelnis.

Runājot tieši par filmu, varam secināt, ka tas ir viens no izteiksmē lakoniskākajiem un spēcīgākajiem A.Burova darbiem, kur akcentēta atturīga, ziemeļnieciska krāsu gamma, un filma iekļaujas 70.—80. gadu latviešu tēlotājmākslas tradīcijā, izvēršot dramatisma un poētisku metaforu simbiozi.

Filmai raksturīgs nesteidzīgs ritms, rituāla ikdienas rutīnas demonstrācija, tēva un Vanadziņa tuvās attiecības, kas parādītas uz jūras un zvejnieku ikdienas skarbuma fona, kas skatītāju it kā sagatavo filmas skarbajam finālam. Jāpiebilst arī, ka filma “Vanadziņš” ir vienīgais animācijas darbs, kas iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.

Kā jau minēts, filmas pamatā ir Viļa Lāča stāsts, kas veltīts rakstnieka bojā gājušajam dēlam. Šī literārā darba recepcija izmantota ne tikai Burova filmā, bet arī Oļģerta Grāvīša televīzijas operā viencēlienā ar tādu pašu nosaukumu.

Domājot par Vili Lāci, nenoliedzami autors ir pretrunīga persona, ņemot vērā V. Lāča politisko darbību un nodevību pret tiem, kuri viņam iepriekš ir palīdzējuši, piemēram, Benjamiņiem. Taču “Vanadziņš” V. Lāci atklāj pavisam citā gaismā, un, iespējams, ir viens no viņa labākajiem darbiem.

Stāsta sižets ir vienkāršs — nelielā zvejnieku mājelē mitinās kaķis, mazs zēns un tēvs, kurš iesaucis dēlu par Vanadziņu. Visi trīs dzīvo trūcīgi, tomēr ir laimīgi. Tēvs dodas zvejā katru dienu, bet tad saceļas vētra, un tēvs vairs nepārnāk.

Arī stāsts ir būvēts lakoniski, reālisma virzienā, tomēr nevar noliegt, ka brīžiem stāstā ieskanas netiešas simbolisma ietekmes (putna, vanaga tēli). Simbolisms saistās ar vienkāršošanos, bet vienlaikus pārveidošanos, transformāciju, arī uzvaras simbolu.

Tātad Vanadziņš, kas stāsta dramatiskajā finālā paliek vientulībā, gaidot tēvu, kas neatgriezīsies, iespējams, simbolizē pārmaiņas, pārejas situāciju, kur no laimīgās ikdienišķās dzīves Vanadziņš tiek izmests un, vismaz stāsta noslēgumā, paliek it kā mūžīgās gaidīšanas situācijā. Šis prozas tēls varbūt vistiešāk un nežēlīgāk attēlo vistuvākā cilvēka zaudējumu. Šeit vēlreiz vietā atsaukties uz faktu, ka šo stāstu V. Lācis sarakstījis pēc dēla zaudējuma.

Stāsta kontekstā atzīmējams arī nosacīts fatālisms, jo tiek uzsvērts, ka Vanadziņa, tēva un kaķa ikdienas laimes sajūtas pamatā ir tas, ka citādu dzīvi vismaz Vanadziņš nepazīst. A. Burovam to lieliski izdevies atklāt arī filmā.

Ja vērtējam reālisma literatūras kontekstā, stāstā savukārt atklājas V. Lācim tuvais jūras un zvejniecības motīvs, kā saknes meklējamas paša autora jaunības pieredzē. Tie ir zvejnieku smagie un bīstamie dzīves apstākļi, kas pārtrauc tēva un Vanadziņa noslēgto, idillisko ikdienu.

Jāatzīst, kā jau minēts, “Vanadziņš” ir viens no V. Lāča izjustākajiem un labākajiem prozas tekstiem, vienlaikus tas ir arī viens no skumjākajiem darbiem latviešu literatūrā.

Ingus Barovskis, RMM mākslas eksperts

 

Arnolda Burova lelles no 1978. gada filmas “Vanadziņš”

Arnolda Burova lelles no 1978. gada filmas “Vanadziņš”