Rūdolfs Blaumanis

Rūdolfs Blaumanis

1863–1908

Rūdolfs Blaumanis – viens no spilgtākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma rakstniekiem – mīlēts un cienīts dzīves laikā un arī mūsu dienās. Labestība ir Rūdolfa Blaumaņa dzīves vadmotīvs, kas atspoguļojas Blaumaņa rūpēs par cilvēkiem – vai tie bija saimes ļaudis un tuvinieki, jaunie, topošie rakstnieki vai literāro darbu varoņi. Tautas rakstnieks bez šāda oficiāli piešķirta goda nosaukuma.

Rakstnieks pazīstams ar savu skaidrību un godīgumu darbos, rīcībā, attieksmē pret draugiem. Viņš bija paraugs sava tiešuma, atklātības, vaļsirdības dēļ. “Jo mīļāks kāds cilvēks, jo asākam vajag būt skatam priekš viņa vainām,” raksta Blaumanis un teic: “Es reti meloju, bet pret draugiem – nekad.” Daudz slimojis, viņš reti kad sūdzējās vai žēlojās par savām kaitēm, vienmēr vīrišķīgi centās grūtumus un nestundas pārdzīvot ar darbu. Saviem audžudēliem centies mācīt piepildīt jaunību un vīra gadus ar darbu, mācībām, sevis pilnveidošanu. Katru jaunradītu darbu pats daudzkārt pārlasījis un pārlabojis, viņš arī no jaunajiem, literatūrā ienākošajiem autoriem prasījis šo lielo rūpību pret uzrakstīto.

Tikpat uzmanīgs un kārtīgs Blaumanis bijis pret apģērbu un ģērbšanās kultūru vispār. “Savu fraku viņš mīlēja kā brūti, vai ik nedēļu nesa pazīstamam drēbniekam uz Berga bazāru gludināt,” atceras Arturs Bērziņš. Tajās reizēs, kad Blaumanis uzstājās klausītāju priekšā ar savu darbu lasījumiem, viņš vienmēr ļoti rūpīgi sagatavojās un necieta, ja kāds staigāja nesakopies vai nevīžīgi apģērbies. Rakstniekam nepatika arī alkohola cienītāji, jo viņš uzskatīja, ka cilvēka organisms ir trausls, jutīgs un katram māksliniekam jo īpaši sargājams viņa talanta un spēju dēļ.

Pats daudz slimojis, pārdzīvojis mātes grūto slimību, viņš ļoti labi saprata tos, kuri sirga ar kādu kaiti. 1904. gadā Rīgā, sastapis slimo Jāni Akurateru, Blaumanis atdod viņam savas siltās drēbes un ved sev līdzi uz “Brakiem”, kur viņu ārstē ar visiem tur atrodamajiem lauku labumiem, līdz dzejnieks atveseļojas. Kad vēlāk par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā J. Akuraters tiek apcietināts, Blaumanis nebaidās viņu cietumā apciemot un materiāli atbalstīt.

Ārēji būdams atturīgs, delikāts, mierīgs, it kā lēnīgs, Blaumanis bijis arī jautrs, omulīgs, asprātīgs un tikai retajam nācies pieredzēt viņa nomāktību, pat traģismu, kad rakstnieks pārdzīvoja savu literāro tēlu likteņus, tuvinieku kaites vai materiālās grūtības, kas Blaumani vajāja visā viņa īsā mūža laikā. Neskatoties uz to, viņš sapņoja uzcelt Ērgļos namu, kur dzīvotu trūcīgie rakstnieki un mākslinieki. Cilvēkmīlestība Blaumanim nebija tikai tukši vārdi, viņš to vienmēr pierādījis savos darbos: “Kā es varu mīlēt cilvēci, kuru es neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat man blakus,” teicis rakstnieks, „palīdzi cilvēkam, un tu būsi kalpojis cilvēcei.” Blaumanis vienmēr bija devējs, vai tie bija labi, vērā liekami padomi, praktiskas lietas vai naudas aizdevumi. Aizdevumi, kuriem, bieži vien, neesošo naudu pats Blaumanis aizņēmās no turīgākiem paziņām…

“Blaumaņa draudzība nebija viegla jūsma vai kompliments. To varēja matīt kā auglību līstam pār tevi,” atceras Jānis Jaunsudrabiņš. Draudzību Blaumanis meklē visu mūžu. Sievas meklējumi bijuši neveiksmīgi, ģimeni tā arī neizdevās nodibināt, bet draugu rakstniekam bijis daudz. “Es topu vai slims, ja man nav tuvumā mīļu cilvēku.” Nācies piedzīvot arī draugu nepastāvību, atmaksu ar ļaunu, vientulību, taču nekad Blaumanis nav vēlējies atdarīt, atmaksāt ar to pašu – tad labāk pārtraukt kontaktus, censties aizmirst. Blaumanis vienmēr meklēja ideālu starp cilvēkiem, tādu, kas pašam palīdzētu kļūt pilnīgākam, stiprinātu ticību visam labajam cilvēkā, laikam tāpēc reizēm nācās arī vilties. Viņš raksta: “Kā man visa dvēsele tvīkst pašam būt labam un kļūt labākam, tā man arī gribas, lai citi, sevišķi mani mīļie, kļūtu arvien pilnīgāki. Man tāda savāda dziņa: es meklēju ideāla starp dzīviem cilvēkiem.” Savā draudzībā Blaumanis ir vaļsirdīgs un atklāts, “īsts”, kā viņš pats saka. Tikpat īsts kā savā pašraksturojumā, atbildē, kas viņš būtu, ja nebūtu rakstnieks un žurnālists: “Zemnieks, pilns spēka un inteliģences, bet ne izglītots.”

Dabu mīlošs, zemei tuvu esošs, tāds viņš bija arī savos mīļajos “Brakos”, kurus kopa ar mīlestību, cik vien labi prazdams. Te vislabāk bija rakstīt, te viņš vēlējās nomirt. Te Blaumanis uzņēma un izmitināja savus draugus un ciemiņus, te pēc tēva nāves mācījās saimniekot, sastapās ar visiem saimniekošanas grūtumiem, stādīja kokus. Kādu brīdi pat vēlējies to visu pamest, tomēr mīlestība pret “Brakiem” bija tik stipra, ka viņš nekad to neizdarīja. Pārāk daudz spēka viņš no mājām bija guvis.

“Mani stāsti ir nopietni, pa daļai ļoti drūmi. Bet manī ir arī viena ļoti gaiša strīpa, un tā arī prasa savas tiesības, tā arī grib izteikties,” raksta Blaumanis. Šo gaišumu sastopam viņa lugās un dzejoļos, lasām vēstulēs un draugu atmiņās par Blaumani.

Blaumaņa stāsti

Ielūkojies stāstos un iepazīsti Rūdolfu Blaumani no neierastāka skatpunkta