Izmantoti materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.
Stāsta autori: Maija Laimīte, Dace Vosa, Mārtiņš Bērziņš, Ilze Puķe, Arnis Koroševskis, Agnese Timofejeva, Astrīda Cīrule, Maira Valtere, Zane Grudule.
Personības klausās
No tautasdziesmām ganu pļavās līdz operu ārijām Parīzes opernama greznajās zālēs. Ko klausījās, dziedāja un spēlēja muzeju personības?
Ellija Rozentāle un viņas māsa, vijolniece Anna Forsele. 1905. Nezināms fotogrāfs.
Rūdolfs Blaumanis ap 1901.–1903. gadu. Nezināms fotogrāfs.
Rūdolfs Blaumanis mūziku saprata un izjuta. Mijkrēšļa stundās rakstnieks labprāt sēdies pie vecā flīģeļa “Braku” istabā un ļāvis, lai “akordi iztricina jūtas”. Vakara klusumā dvēseli “noglāstīja” Šūmanis, Vāgners “lika tai iedrebēties”, bet Bēthovens nāca kā mīļš, bet nedaudz drūms un nervozs viesis.
Rūdolfs Blaumanis Jaņa Rozentāla dzīvoklī. Fonā – Bēthovena pēcnāves maska, 1906. gads. Foto: Jānis Rieksts.
Blaumanis ne tikai ļāvies “skaņu ģēniju” darbiem, bet arī dungodams sacerējis melodijas un vārdus kādiem īpašiem gadījumiem, piemēram, apsveikuma dziesmiņas mātes 70. dzimšanas dienai. Rakstnieks mīlēja mūziku un dziedāšanu. Viņa tenors atskanēja gan Pēterburgā dibinātajā Emiļa Melngaiļa korī, gan Ērgļu zaļumballē pāri Ogres līcim. Blaumanis esot jokojis, ka no viņa būtu iznācis labs trešās šķiras dziedātājs.
Janis Rozentāls un Elija Forsele-Rozentāle, ap 1905.–1906. gadu. Foto: Hinschheydt.
Tieši mūzika atnesa vienu no lielākajām pārmaiņām Jaņa Rozentāla dzīvē.
1902. gada novembrī Rozentāls apmeklēja somu dziedātājas Ellijas Forseles solokoncertu. Pēc koncerta Grosvaldi rīkoja viesības par godu somu māksliniecei, arī Rozentāls bijis ielūgts.
Janis un Ellija Rozentāli ar bērniem Alberta ielas dzīvoklī. 1908. Nezināms fotogrāfs.
Nostāsts vēsta, ka Rozentāls esot devies uz diennakts ziedu veikalu Vaļņu ielā un iegādājies sarkanu rožu pušķi Ellijai. Uz dziedātājas joku: “Also – Rosenthal mit rosen?” (Tātad – Rozentāls ar rozēm?) – Rozentāls atbildējis, ka tās neesot skumju rozes, par kurām Ellija dziedājusi Jana Sibēliusa skaņdarbā “Melnās rozes”, bet sarkanās prieka rozes.
Ellija Rozentāle un viņas māsa, vijolniece Anna Forsele. 1905. Nezināms fotogrāfs.
Pēc laulībām ar Elliju mūzika vairāk nekā jebkad kļuva par nozīmīgu Rozentāla dzīves daļu. Ellija turpināja koncertēt, somu komponistu un Rietumeiropas klasiķu skaņdarbus Ellijas repertuārā papildināja Alfrēda Kalniņa, Jāzepa Vītola un Emīla Dārziņa solodziesmas. Turklāt kā liecina kāda Jaņa Rozentāla rakstīta vēstule, kādu no dziesmām 1908. gadā Dārziņš ar veltījumu esot dāvinājis tieši Ellijai.
Dzīvoklī Alberta ielā 12-9 Rozentālu ģimene itin bieži rīkoja muzikālus viesību vakarus, kuros uzstājās gan Ellija, gan Rozentālu viesi.
Ojārs Vācietis pie klavierēm, LVU Filoloģijas fakultātes 2. kursa students, 1954. gadā. Nezināms fotogrāfs.
Ojāram Vācietim mūzika bija absolūti nepieciešama. Viņš teicis: “Mīlu daudzus un dažādus komponistus un visus mūzikas žanrus, atskaitot opereti. Bet šinī ziņā man, iespējams, gluži vienkārši nav paveicies.”
Ojārs Vācietis 50. gados Maskavas ielā 48-60. Nezināms fotogrāfs.
Bērnībā viņa mīļākā dziesma ir par mērkaķīti, jau vēlāk viņš daudz klausās klasisko mūziku. Vācieša dzejā daudz tautasdziesmu motīvu. Viens no viņa dzejoļu krājumiem nosaukts par “Gammu”, cits par “Si minoru”. Un tad, kad Dzejniekam apkārt neskan mūzika, viņš klausās putnu balsis.
Andrejs Upīts, 20. gadsimta 20. gadu nogale. Foto: Gustavs Vilciņš.
“Ganos biju liels dziedātājs – galvenā kārtā tāpēc, ka tāds bij arī mans kolēģis, un es nevarēju pielaist, ka viņš dziedātu labāk un skaļāk kā es,” bērnības atmiņās raksta Andrejs Upīts.
Izvingrinājis balsi ganos, Upīts muzicēšanu turpinājis arī mājās un spēlējis vijoli. “Par notīm un tamlīdzīgām augstām lietām man nebij, ko domāt. Kas mani ar tām lai būtu iepazīstinājis?” atceras rakstnieks. Vēlāk, apmeklējot vijoļstundas, Upīts sapņo par spēlēšanu ciema orķestrī kādā danču vakarā. Sapnis gan nepiepildās, bet iemācītais lieti noder, Mangaļu un Rīgas skolās pasniedzot vijoles stundas.
Andrejs Upīts, 1923. gads. Nezināms fotogrāfs.
Upīša varenā balss skanējusi arī kora rindās, un viņa rakstītie vārdi – Dziesmu svētku kopkora skaņās vēl vairāku gadu desmitu garumā. Kā kvintesence visai radītajai mūzikai ar Andreja Upīša tekstiem ir oratorija “Rīta cēliens”, kuras pazīstamākās daļas ir himniskā “Varoni gaidiet”, kas regulāri izskan lielā kopkora dziedājumā Dziesmu svētkos, un triumfālā fināla jūsma “Vārti Veras!”, paziņojot, ka “tā stunda ir situsi” un “vecā Bābele ir kritusi”.
🎧 Andrejs Upīts klausās. Youtube atskaņošanas saraksts
Līze Pliekšāne, ap 1880. gadu. Nezināms fotogrāfs.
Raiņa māsa Līze bija sabiedriska un labprāt iesaistījās apkārtnes dzīvē, taču tēvs, nomājot divas muižas vienlaikus, bieži saimniecības vadību atstāja Līzes ziņā, un mājas rūpju dēļ izpalika viņas sapņi ceļot un redzēt savām acīm to, ko lasījusi grāmatās, laikrakstos vai dzirdējusi nostāstos. Līzes interešu lokā bija arī mūzika.
Komponists un ērģelnieks Ādams Ore. Foto no žurnāla "Atpūta", nr. 32. (12.06.1925)
1883. gada janvārī ar koncertprogrammu Rīgā viesojās vijolnieks Pablo de Sarasate. Līze vēstulēs no Vasiļovas brālim raksta: “Viņa spēlēšanu Tev, brāl, katrā ziņā jādzird, kā arī jāizzin kaut kas tuvāk par viņa personu un tad arī man jāpaziņo kādas druskas no tā.”
Rainis koncertu gan neapmeklē, taču dodas uz latviešu ērģelnieka Ādama Ores koncertu, par kura izskatu un spējām jau pirms koncerta māsai raksta visai amizanti.
Rainis un Aspazija Baznīcas ielas dzīvoklī Rīgā, 1927. gads. Foto: Krišs Rake.
“Visa mana bērnība pilna brīnišķu skaņu un krāsu; visa peldējās kā lielā dzejas jūrā,” krājuma “Nemierīga sirds” priekšvārdā raksta Rainis.
Rainis mūziku mīlēja, tā viņu pavadījusi visu dzīvi: no mātes dziedātajām tautasdziesmām līdz klavierkoncertiem un krāšņām operu pirmizrādēm, kas skatītas no zāles pirmās rindās.
Rainis vasarnīcā Jūrmalā, 1905. gads. Nezināms fotogrāfs.
Arī Raiņa dienasgrāmatas, vēstules un tuvo cilvēku atmiņas par dzejnieku bieži vēsta par mūziku. Brīžiem tie ir jūsmīgi vārdi par kādu koncertu, citkārt – kritika, piemēram: “Klausījos “Aīdu”. Visas jūtas un stāvokļus izteic ar lielu troksni. [..] Opera sevišķi sekla, jo lielāko izrādes laiku aizņem blakus lietas. [..] Nevar būt mūzikas drāmas, ja mūzika ir liriska un episka, nau pieaugšanas, nau darbības.”
Tomēr pāri visam mūzika ir iedvesma, jo tā, tāpat kā jūra, ieviļņo Raiņa domas un sajūtas.
Aspazija, ap 1897. gadu. Nezināms fotogrāfs.
Mūzika caurvijusi kā Aspazijas privāto, tā arī profesionālo dzīvi.
Mūzikas apvīta ir Aspazijas pirmā mīla – kāds jauns krievu virsnieks, kurš “mūžīgi dziedājis krievu romances” Aspazijas spēlētā klavieru pavadījumā, taču kopā ar Raini klausītas kā operas, tā Šopēna klavierkoncerti.
Aspazija Cīrihē, 1912. gads. Foto: Jānis Rieksts.
Aspazijai tuvs operas žanrs. Savā autobiogrāfiskajā romānā “Rudens lakstīgala” viņa sevi tēlo kā jaunu operdziedātāju Artu Augstkalnu. Viņas lielā loma, ar kuru viņa spoži uznāk uz skatuves, ir Salome. Savukārt dzejā parādās Riharda Vāgnera “Tanheizera” tēma.
Aspazijas bērēs skanējusi viena no viņas mīļākajām dziesmām – Franča Šūberta “Vītušās puķes”.
Jānis Akuraters, 20. gs. 20.–30. gadu mija. Foto: Mārtiņš Lapiņš.
Jānis Akuraters mūziku baudījis ne tikai mājās un Rīgas koncertzālēs, bet arī labākajos Eiropas mūzikas namos un ārzemju draugu kompānijās.
Īpašs stāsts ir franču himnai un revolūcijas dziesmai “Marseljēzai”. To 1907. gada rudenī Somijā dziedājusi viena no Alberta Trauberga grupējuma dalībniecēm, atvadoties no biedriem dienu pirms sava teroristiskā akta veikšanas, pēc kura viņu apcietināja un notiesāja ar nāvi.
Savukārt pavisam citā noskaņā “Marseljēza” izskanējusi Elizejas pilī 1925. gadā, kad Akuraters pavada Reitera kori Eiropas koncertturnejā, un kori uz pieņemšanu ir uzaicinājis Francijas prezidents Pjērs Pols Anrī Gastons Dumergs.
Kārļa Skalbes un Antona Austriņa Jānim Akurateram dāvātie kausi. Tie šobrīd aplūkojami Jāņa Akuratera muzeja ekspozīcijā.
Jānis Akuraters mīlējis arī dziedāt, turklāt repertuārs bijis visai plašs – no “Pūt, vējiņi” un “Krauklīts sēd ozolā”, kas dziedātas kopā ar meitu Laimiņu, līdz vācu dziesmām, piemēram, “Bij karalis Tūles salā”, par kuras dziedāšanu saglabājušās Kārļa Skalbes atmiņas.
Kārlis Skalbe un Antons Austriņš Jānim Akurateram uzdāvinājuši divus kausus, klāt pievienojot zīmīti: “Mīļais draugs! Pieminot mūsu veco dziesmu “Bij karalis Tūles salā”, dzer un aizmirsti stundas. 10. janv. 1925. Rīgā. K.Skalbe, A.Austriņš.”
