Kaspars Dāvids Frīdrihs “Mēness lēkts virs jūras”, 1822, a/e, 55x71, Alte Nationalgalerie, Berlin 30 000 GADU 80 STUNDĀS. Romantisms, historisms, reālisms

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Alberta ielā 12–9 turpina izglītības programmu pieaugušajiem “30 000 gadu 80 stundās. Mākslas vēstures lekciju cikls”.

Lekcijas notiks līdz 2017. gada 6. maijam katru otro sestdienu no plkst. 11.00 līdz 16.00.

21. janvārī notiks lekcijas, kas veltītas romantismam, historismam un reālismam.

Ciklu veido 51 lekcija, katra no tām veltīta kādam noteiktam laikposmam, stilam vai virzienam mākslā, izceļot un analizējot attiecīgā perioda raksturīgākās īpatnības, nozīmīgākos mākslas darbus un mākslinieku personības.

Programmas mērķauditorija – studenti un pieaugušie, kas vēlas apgūt pamatzināšanas mākslas vēsturē.

Vienas lekcijas apmeklējums: EUR 2,00

Iespējams apmeklēt atsevišķas lekcijas.

Nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 67331641, 26586404 vai e-pastu: jrrbm@memorialiemuzeji.lv


Z. Āres ilustrācija Raiņa grāmatai “Divpadsmit mēneši”. – Rīga: Latvijas Bērnu draugu biedrība, 1927. BĒRNU RĪTS RAIŅA UN ASPAZIJAS MĀJĀ

21. janvārī plkst. 11.00 ģimenes ar pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem ir mīļi aicinātas uz Bērnu rītu Aspazijas un Raiņa bibliotēkā, Raiņa un Aspazija mājā, Rīgā, Baznīcas ielā 30.

Kopā lasīsim Raiņa dzeju, izdzīvosim gada ritumu, runāsim, zīmēsim, līmēsim, iepazīsimies ar abu dzejnieku neparasto bibliotēku, kas atrodas pašā Rīgas sirdī – Raiņa un Aspazijas namā.

Bibliotēka, ko veido vairāk nekā seši tūkstoši grāmatu, glabā arī to, ko Rainis un Aspazija sacerējuši bērniem – dzejoļu grāmatas, lugu izdevumus, atmiņu tēlojumus. Raiņa un Aspazijas mājas ļaudis vēlas iepazīstināt mazos lasītājus ar abu dzejnieku uzburto brīnumaino bērnu dzejas pasauli, kopā ar vecākiem lasot dzeju, pārrunājot un izdzīvojot to.

Tā kā vietu skaits ir ierobežots, lūdzam iepriekš pieteikties, rakstot uz e-pastu dora.pauzere@memorialiemuzeji.lv vai zvanot pa tālruni 29572469.

Ieejas maksa ģimenei – 3,00 EUR


Ilmāra Blumberga skice izi ILMĀRS BLUMBERGS. “ŽANNA D’ARKA”

No 13. janvāra līdz 17. martam Andreja Upīša memoriālajā muzejā Brīvības ielā 38–4 ir skatāma izstāde ILMĀRS BLUMBERGS. “ŽANNA D’ARKA”.

2017. gadā, sagaidot Andreja Upīša 140. jubileju, rakstnieka muzejs uzsāk izstāžu ciklu “Muzeja mākslas kolekcijas pērles”.

Pirmā cikla izstāde veltīta izcilā mākslinieka Ilmāra Blumberga piemiņai un vēstīs par 1972. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī režisoru Izraila Pekera un Arkādija Kaca iestudētās Andreja Upīša vēsturiskās traģēdijas “Žanna d’Arka” scenogrāfiju.

Skatuves telpu teātra izrādei par Francijas varonīgo meiteni un karavadoni Žannu veidoja Ilmārs Blumbergs – toreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas pēdējā kursa students. Tas bija viņa diplomdarbs. Kostīmu mākslinieks – Andris Freibergs.

1976. gada III Scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadrinnālē Prāgā izrādes scenogrāfijas skices rotāja izstādes kataloga titulvāku.

Brieduma gados, atskatoties uz paveikto, intervijā žurnālam “Studija” uz jautājumu, kā radās ideja šai scenogrāfijai, Ilmārs Blumbergs atbildēja: “ (..) ja runā par Žannu d’Ark, tad jebkurai idejai jābūt tik spēcīgai. Teātrī zūd apmēram trešdaļa no tās. (..) Pie idejas veiksmīgas realizācijas ir vajadzīga brīvība. Tad, kad tu esi jauns, tu esi daudz brīvāks par citiem, vecākiem cilvēkiem.

Jaunība dod brīvību. (..) man jāsaka, ka idejas realizācijas veiksme ir atkarīga no tavas iekšējās brīvības. Un “Žanna d’Ark” bija jauna mākslinieka darbs.” (Līga Marcinkēviča. Miljona vērts jautājums vai nenovērtējama saruna ar Ilmāru Blumbergu”, www.studija.lv).

Savukārt Normunds Naumanis, vērtējot Ilmāra Blumberga scenogrāfiju izrādei, atzīmējis, ka “1972. gadā viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmiju ar izcili novērtētu diplomdarbu (skatuves telpu Krievu drāmas teātra izrādei – A. Upīša “Žanna d’Arka”) – scenogrāfiju, kuras baltā dēļu aploka (lopu kūts – cīņas arēnas – ideālas telpas – kuba) pakāpeniska piesārņošana, piedrazošana ar visādiem sadzīves mēsliem bija simboliska ugunskura, mocekles sārta kuršanas rituāls. Scenogrāfiju, kas kļuvusi par mūsdienīgās/laikmetīgās mākslas hrestomātisko citātu 20 gadsimta latviešu mākslas vēsturē.” (Normunds Naumanis. Ilmārs Blumbergs // Teātris. – Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs, 2002.)

“Ilmārs Blumbergs bija ļoti īpaša personība Latvijas kultūras kontekstā, viņš bija brīnums, un bija laime dzīvot ar viņu vienā laikā.” (Laima Slava)

Izstādes autore – Inese Kaire

Mākslinieks – Ints Sedlenieks


Savējo sarunas par dzeju un dzīvi SAVĒJO SARUNAS PAR DZEJU UN DZĪVI

2015. un 2016. gadā Ojāra Vācieša muzejā notika ikmēneša sarunu cikls SAVĒJO SARUNAS PAR DZEJU UN DZĪVI, kurā piedalījušies daudzi kultūras jomā zināmi cilvēki.

Pateicoties Rīgas domes atbalstam, šīs tikšanās reizes tika fiksētas videoierakstos:

2015. gads:

  • 25. marts. Raimonds Pauls un Jānis Peters
  • 29. aprīlis. Pēteris Blūms un Ieva Ķīse
  • 27. maijs. Sandis Bērtaitis un Iveta Mielava
  • 29. jūlijs. Anda Kubuliņa un Inta Čaklā
  • 26. augusts. Ingūna Cepīte un Ansis Sauka
  • 30. septembris. Andra Konste un Gunārs Janaitis
  • 25. novembris. Mihails Gruzdovs un Juris Bartkevičs

2016. gads:

  • 25. februāris. Karīna Pētersone un Guntis Gailītis
  • 30. marts. Modris Lācis un Kristaps Priednieks
  • 27. aprīlis. Aina Matīsa un Pēteris Krilovs
  • 25. maijs. Ingrīda Zemzare un Orests Silabriedis
  • 29. jūnijs. Anita Vanaga un Agra Turlaja
  • 27. jūlijs. Žanete Grende un Enriko Plivčs
  • 31. augusts. Māris Bērziņš un Juris Zvirgzdiņš
  • 29. septembris. Zane Radzobe un Kaspars Znotiņš
  • 26. oktobris. Roze Stiebra
  • 31. novembris. Arturs Maskats un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri

Sarunu videoierakstus skat.: http://memorialiemuzeji.lv/muzeja-raksti/savejo-sarunas-par-dzeju-un-dzivi/


Eduards Metuzāls “PACEĻU GLĀZI PRET DRAUDZĪBAS SAULI…”

No 2016. gada 20. decembra līdz 2017. gada 20. maijam Raiņa un Aspazijas mājā, Baznīcas ielā 30 būs atvērta izstāde “PACEĻU GLĀZI PRET DRAUDZĪBAS SAULI…”, kurā aplūkojami mākslinieka Eduarda Metuzāla darbi par Raini Šveices trimdā.

1919. gada 30. augustā Rainis dienasgrāmatā raksta: „Atbrauc Metusala sieva ar meitiņu.” Un turpmākajās dienās seko piezīmes: „Metusala manu ģīmetni glezno. Metusala mani glezno.” 5. septembrī dzejnieks raksta: „Metusala mani glezno, beidz. Dāvā man.”

Gleznotājs Eduards Metuzāls (1889–1978) dzimis Rīgā, mācījies Rīgas daiļkrāsotāju biedrības zīmēšanas vakara skolā un Bernharda Borherta glezniecības vakara kursos. 1910. gadā emigrē uz Rietumeiropu, strādā vienkāršus darbus un pēc pasūtījuma sāk gleznot portretus. No 1912. gada Eduards Metuzāls dzīvo Šveicē. 1913. gada vasarā dodas uz Lugāno, iepazīstas ar Raini un Aspaziju un noīrē mēbelētu istabu Stella d’Oro namā – turpat, kur mīt dzejnieki. 1914. gada pavasarī Kastaņolā, klātesot Rainim, Eduards Metuzāls apprecas ar Annu Zandbergu. Dzejnieks ir arī abu vienīgās meitas Edītes krusttēvs.

1974. gadā savās atmiņās Eduards Metuzāls raksta: „Tā pavisam negaidīti sākās mana dzīve lielā dzejnieka – savā sirsnībā un vienkāršībā neatvairāmā cilvēka – tuvumā. Tam bija svarīga nozīme arī manā garīgajā un mākslinieciskajā attīstībā. Mēs ar Raini varējām nenogurdami runāt vairākas stundas no vietas, īpaši par filozofiskiem tematiem. Es pēc būtības izgāju pie dzejnieka veselu „universitāti”, jo aizvien mūsu sarunas pārvērtās īstās viņa lekcijās par visdažādākajiem tematiem.”

Mākslinieks gan kopā ar Raini, gan vienatnē izstaigā takas uz Gandriju, Brē un Sansalvatores kalnu. Pastaiga ir reizē saruna par mākslu, par topošajiem Raiņa dzejas un dramaturģijas tēliem.

Un tad Eduards Metuzāls glezno – tās ir Raiņa un Aspazijas darba un dzīves vietas Šveicē. Mākslinieka darbi glabājas Raiņa un Aspazijas kolekcijā Rakstniecības un mūzikas muzejā, daļa gleznu apskatāma Raiņa un Aspazijas piemiņas istabā Lugāno pilsētas arhīva telpās.

1921. gadā Eduards Metuzāls atgriežas Latvijā. Piedalās izstādēs. Par viņa darbiem diskutē – gan atzīst, gan noliedz māksliniecisko vērtību. Mākslinieka vārds netiek iekļauts enciklopēdiska rakstura izdevumos, tomēr gan gleznām, gan pasteļiem ir milzīga izzinoša kultūrvēsturiska vērtība.

Izstādē eksponēta daļa no Eduarda Metuzāla darbiem, kas atrodami Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

 


Rigors Boroduļins, Pjatruss Brovka BALTKRIEVU DZEJNIEKIEM VELTĪTAS IZSTĀDES RAIŅA UN ASPAZIJAS VASARNĪCĀ

No 2016. gada 13. decembra  līdz 2017. gada janvāra beigām Raiņa un Aspazijas vasarnīcā, Majoros, J. Pliekšāna ielā 5/7 skatāmas divas baltkrievu dzejniekiem veltītas izstādes:

RIGORS BORODUĻINS. ATNĀKAM, LAI ATRASTU SEVI DZĪVĒ…

PJATRUSS BROVKA. MANS XX GADSIMTS

Izstādes veidojis Valsts baltkrievu literatūras vēstures muzejs.

Rigora Boroduļina (1935–2014) vectēvs (mātes tēvs) Andrejs Galviņš bija latvietis. Dzejnieka tēvs gājis bojā 1944. gadā, un māte dēlu audzinājusi viena. Varbūt tāpēc mātes tēls Boroduļina daiļradē ir nacionālās pasaules uztveres centrs, bet viņa dzeja – grēksūdze mātei.

Rigors Boroduļins baltkrievu valodā tulkojis Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”(1980). Dzeja kļuva par pamatu draudzībai ar vairākiem latviešu dzejniekiem – Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu, Andri Vējānu, Viktoru Līvzemnieku, Jāni Sirmbārdi, Knutu Skujenieku u.c.

Ar izstādi RIGORS BORODUĻINS. ATNĀKAM, LAI ATRASTU SEVI DZĪVĒ… dzejnieks ir atgriezies sava vectēva zemē.

Pjatruss Brovka (1905–1980) – talantīgs dzejnieks, sava laikmeta bērns, kas piedzīvojis gan “jaunas pasaules” radīšanas prieku, gan tās sabrukumu, piedzīvojis cerības un vilšanos. Viņa dzīve ir ne tikai baltkrievu, bet arī citu kaimiņu tautu tā laika paaudzes dzīves projekcija – tās paaudzes, kurai liktenis bija lēmis izdzīvot sarežģītu vēstures posmu. No lauku ganiņa līdz ciema padomes priekšsēdētājam, no avīzes redaktora līdz Baltkrievijas Rakstnieku savienības vadītājam. Augsti amati un atzinība… Bet kāda ir dzejnieka laimes kvintesence? Pjatrusa Brovkas dzeja ir humāna, dažreiz naiva un romantiska, bet vienmēr patiesa, tāda kā viņš pats.

Brovka organizējis arī enciklopēdijas izdošanu Baltkrievijā, bijis pirmo 12 sējumu (1969–1975) galvenais redaktors.

Starp dzejnieka draugiem bija ne tikai baltkrievi – viņš uzturēja sirsnīgas attiecības ar Andreju Upīti, Jūliju Vanagu, Vili Lāci. Viesodamies Jūrmalā, Brovka teicis: “Jums ir jūra… Romantika… Plašums dzejniekiem…”

Izstādes PJATRUSS BROVKA. MANS XX GADSIMTS ietvaros dzejnieka poētiskais mantojums atgriezies vienā no viņa visiemīļotākajām vietām.


rozentals_rasas_krasas RADOŠĀS ARHEOLOĢIJAS LABORATORIJA JAŅA ROZENTĀLA UN RŪDOLFA BLAUMAŅA MUZEJĀ. 1866–2016

No 2016. gada 3. decembra līdz 2017. gada 29. janvārim Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā, Alberta ielā 12–9, skatāma biedrības “Rasas krāsas” audzēkņu darbu izstāde RADOŠĀS ARHEOLOĢIJAS LABORATORIJA JAŅA ROZENTĀLA UN RŪDOLFA BLAUMAŅA MUZEJĀ. 1866–2016.

Biedrība “Rasas krāsas” sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību un Ikšķiles novada pašvaldību izstrādāja projektu “Jūgendstila izpēte Jaņa Rozentāla mākslas mantojuma kontekstā”, kurā piedalījās 15 Ikšķiles novada jaunieši vecumā no 10 līdz 15 gadiem.

Projekta moto ir somu rakstnieces Mailas Talvio teiktais: “Droši vien Janis Rozentāls ar savu personību būtu varējis apburt un iekarot kuru katru kultūras centru, bet viņš izvēlējās arāja, sējēja un pļāvēja lomu savā tautā. (..) Rozentāls savā 22 gadus ilgajā radīšanas laikā, kas tik bagāts ar meklēšanu, uzvarām, saulainu prieku un dzīves svaigumu, bet tik bagāts arī ar vilšanos, – ir atstājis Latvijai daudz gleznu no lauku dzīves, dabasskatus, gleznas portrejas, brīnišķas altārgleznas, fantāzijas bagātus pasaku un tautasdziesmu motīvus. Visus šos darbus zīmogo cēla nopietnība, apvienota ar īstu sajūsmu un radīšanas prieku.”

Ikšķiles jauniešiem, kuri, līdzīgi kā Janis Rozentāls, nāk no Latvijas mazpilsētas vides, bija iespēja muzeja speciālistu vadībā padziļināti iepazīties ar gleznotāja oriģināldarbu stilistiskajām īpatnībām, ar māksliniecisko tehniku daudzveidību, kā arī ar jūgendstila raksturīgākajām iezīmēm. Konsultējoties ar biedrības “Rasas krāsas” dažādu mākslas nozaru pedagogiem, jaunieši skicēja muzeja ekspozīcijā redzamos oriģināldarbus, Jaņa Rozentāla zīmēto mēbeļu dizaina un jūgendstila lietišķās mākslas paraugus, iepazinās ar arhitekta Konstantīna Pēkšēna projektētās jūgendstila ēkas divu atšķirīgu kāpņu telpu sienu un griestu gleznojumiem, kāpņu margu kalumiem, logu vitrāžām un ēkas fasādes ornamentālā dekorējuma simboliku.

Muzejā redzētais un dzirdētais pārtapis radošās idejās, kas rezultējušās audzēkņu oriģināldarbos izstādē RADOŠĀS ARHEOLOĢIJAS LABORATORIJA JAŅA ROZENTĀLA UN RŪDOLFA BLAUMAŅA MUZEJĀ. 1866–2016.


Anda Krauze. Par viņiem PAR VIŅIEM

Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19 atvērta Andas Krauzes fotoizstāde PAR VIŅIEM.

“Tā ir izstāde par vīriešiem, personībām, kas mani iedvesmojuši. Man kā sievietei fotogrāfei dota laimīga iespēja satikt, pieiet tuvāk, ieskatīties dziļāk un saglabāt ne tikai atmiņas, bet arī unikālus attēlus ar nekad neatkārtojamiem mirkļiem,” stāsta fotogrāfe Anda Krauze.

“Impulsu deva izstādes norises vieta. Domāju, Ojārs Vācietis ir spēcīga personība. Dzejnieks. Vīrietis. Nonācu līdz tam, ka izstādē varētu eksponēt vīriešu, radošu personību, portretus. Vēlējos parādīt, kādus es viņus ieraudzīju un kā viņi man atklājās, jo portretējamam ar sievieti fotogrāfi veidojas citāda saikne nekā ar sava dzimuma pārstāvi,” min fotogrāfe.

Fotoizstādē aplūkojami Mārtiņa Brauna, Jāņa Streiča, Mārtiņa Freimaņa, Jāņa Petera, Nika Matvejeva un citu pazīstamu vīriešu portreti.

Izstāde skatāma līdz 2017. gada janvāra beigām.


Andrejs Upīts. Kailā dzīvība NOVEĻU KRĀJUMAM “KAILĀ DZĪVĪBA” – 90

Andreja Upīša memoriālais muzejs Rīgā, Brīvības ielā 38–4 piedāvā lekciju skolēniem, studentiem un skolotājiem NOVEĻU KRĀJUMAM “KAILĀ DZĪVĪBA” – 90.

Lekcijā tiks aktualizēts viens no Andreja Upīša populārākajiem noveļu krājumiem – “Kailā dzīvība” (1926), kuram šogad aprit 90 gadu. Nodarbības pamatu veidos jautājumi par noveles žanru, tā specifiku, klasifikāciju un raksturīgākajām īpatnībām, kas ļaus diferencēt Andreja Upīša īsprozas nozīmīgumu latviešu novelistikas kontekstā. Līdzās hrestomātiskiem, latviešu literatūras vēsturē bieži uzsvērtiem darbiem tiks aplūkotas arī mazāk zināmas Andreja Upīša noveles.

Nepieciešamības gadījumā tiks piedāvātas papildu lekcijas par literatūras virzienu un žanru attīstību pasaules un latviešu literatūrā.

Lekcijas lasīs literatūrzinātnieks Mag. philol. Arnis Koroševskis.

Par nodarbības laiku lūdzam vienoties iepriekš.  Pieteikties iespējams pa e-pastu upits@memorialiemuzeji.lv vai zvanot 67289767.

Nodarbības ilgums: 90 minūtes.

Vienas lekcijas apmeklējums: EUR 2,00

Muzeja darba laiks: 11.00–17.00, slēgts – svētdienās, pirmdienās


Dvēseles māja DVĒSELES MĀJA

No 2016. gada 12. novembra Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19 skatāma izstāde DVĒSELES MĀJA.

Izstādes centrā ir viena no apkaimes senākajām koka ēkām, kas glabā gadsimtu stāstus kopš traktiera “Jeruzaleme” laikiem līdz dzejnieka Ojāra Vācieša muzejam šodien. Ēka – 18. gadsimta otrās puses koka arhitektūras piemineklis, kas piedzīvojis neskaitāmas saimnieku un laiku maiņas, ir unikāla Pārdaugavas vides un kultūrvēstures liecība. Ne velti šo ēku kā savu dzīves un radošo telpu izraudzījās dzejnieki Ludmila Azarova un Ojārs Vācietis, šeit aizvadot lielāko daļu sava radošā mūža.

“Dzīves vieta, māja – te viņš apmetās 1960. gada janvārī, novietoja rakstāmgaldu pie loga ziemeļpusē, kur tālumā, aiz dūmakas, ēkām, koku un krūmu zariem varēja uzminēt Rīgas siluetu, un nodzīvoja šeit līdz savai pēdējai dienai 1983. gada novembrī.

Darba istaba zem mākoņiem un zibeņiem – dzejnieks bieži izdomāja, izfantazēja savus dzejoļus kustībā, staigājot pa Āgenskalna, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam.” (Ludmila Azarova)

Pārdaugava – dzejnieka Ojāra Vācieša rakstāmgalds, viņa radošā telpa paplašinātā nozīmē. Arkādijas parks, Māras dīķis, Torņakalns, Āgenskalns, Pārdaugavas personības – tas viss kopā veido dzejniekam tuvās vides ainu. Gluži tāpat kā senais koka nams, arī šīs Pārdaugavas vietas ir gadsimtiem senas kultūrvēstures pēdas, ko redzam vēl šodien.

Izstādes veidošanā izmantoti Ojāra Vācieša muzeja krājuma, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un portāla “Zudusī Latvija” materiāli.

Izstādes autore Evita Jance

Mākslinieks Ints Sedlenieks

Izstāde tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.