Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā VĀRDS – TAS IR SVĒTUMS, GADSIMTU PIENESTS. (O. Vācietis)

24. septembrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, notiks kārtējā tikšanās valodas vakaru ciklā „Vārds – tas ir svētums, gadsimtu pienests” – ar rakstnieku JĀNI LEJIŅU sarunāsies literatūrzinātnieks un rakstnieks Valdis Rūmnieks.

Pēc stāstu krājuma „Mūsu stacija” iznākšanas 1988. gadā par Jāni Lejiņu ilgāku laiku nekas nebija dzirdams, līdz 2001. gadā klajā nāca vēsturiskās triloģijas „Zīmogs sarkanā vaskā” pirmā daļa, kas kļuva par notikumu latviešu literatūrā.

„Lejiņš izvēlējies principiāli atšķirīgu ceļu, kāds latviešu prozā līdz šim nav manīts,” pēc triloģijas pēdējās daļas iznākšanas rakstīja Guntis Berelis. Savukārt Zigmunds Skujiņš šo triloģiju nosaucis par šobrīd vissvarīgāko latviešu literatūrā, „jo viņam ir nopietns piegājiens, turklāt Lejiņš iet tajā virzienā, kurā neviens cits patlaban nestrādā.”

„Vēsture ir citāda,” teic pats rakstnieks un savos vēsturiskajos romānos pierāda, ka latviešu senči nav bijuši ne par matu sliktāki par citām tautām. Runājot par vēstures tapšanu, Lejiņš min šādu piemēru: „Pēc septiņiem simtiem gadu viens vēsturnieks izvilks „CM Segodņa” blāķus, lasīs un spriedīs par šodienas Latvijas dzīvi. Otrs izvilks „Latvijas Avīzi” un arī izdarīs secinājumus. Kuram būs taisnība?”

Rakstnieks ir pārliecinājies, ka vēsture lielā mērā ir viena no ideoloģijas formām – to var pasniegt kā faktu jucekli, kurā cilvēks nespēj orientēties. Var radīt mītus, kas ir ļoti noturīga pārvaldes forma: „Vēsturē, kā visās zinātnēs, valda paradigmas. Es tās saucu par pirmās pogas likumu –kā sapogāsi pirmo pogu, tā pogāsi pārējās. Pēc pirmās pogas likuma kāds ir iebraucis sliedes, un nākamās paaudzes jau vairs nerok zem pirmā apgalvojuma, bet būvē visu tālāk, balstoties pirmajā mītā.” (No sarunas ar Gunu Rozi žurnālā „Citāda pasaule”.)

Par triloģijas pirmo daļu rakstnieks ieguvis 1. vietu žurnāla „Karogs” un Raimonda Gerkena rīkotajā romānu konkursā, bet par otro un trešo daļu – Gada balvu literatūrā (2004, 2009). 2012. gadā klajā nācis romāns „Kamera Obskura”.

Valodas vakaru cikla norisi atbalsta VKKF.


Rakstāmmašīnu stāsti RAKSTĀMMAŠĪNU STĀSTI

Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, līdz 30. decembrim atvērta izstāde RAKSTĀMMAŠĪNU STĀSTI, kurā aplūkojama rakstnieka Vlada Spāres rakstāmmašīnu privātkolekcija un Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas rakstāmmašīnas.

Vlada Spāres kolekcijā ir tādu pazīstamu firmu kā Remington, Underwood, Imperial, Erica Naumann Seidel rakstāmmašīnas, kas saglabājušās no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem, kā arī Olympia, Brother u.c., kas savu popularitāti iekaroja pagājušā gadsimta otrajā pusē.

20. gadsimta sakumā rakstāmmašīnas ražoja galvenokārt amerikāņu, vācu un angļu ražotāji, retāk – itāļi un zviedri. Rīgā darbojās daudzas darbnīcas, kas veica klaviatūru valodas pārveidošanu un rakstāmmašīnu tehnisko apkalpošanu.

Padomju laikā parādījās rakstāmmašīnas, kas tika ražotas PSRS. Tās bija kā kirilicā, tā arī ar latīņu burtiem, un tika izmantotas Padomju Latvijas vajadzībām. Rakstāmmašīnu daudzums nebija pietiekams, un šo problēmu risināja, pārtaisot pēc hitleriskās okupācijas palikušo vācu rakstāmmašīnu klaviatūru. Vēl aizvien tiek atrastas rakstāmmašīnas, kuras pēckara laikā pārveides process nav skāris, tās tā arī palikušas oriģinālajā vācu un angļu variantā.

Vēsturiski rakstāmmašīnām ir bijis arī liels sociālais iespaids. Rakstāmmašīnu izgudrošana veicināja sieviešu emancipāciju sabiedrībā. Lielos uzņēmumos ar rakstāmmašīnām lielākoties strādāja tikai sievietes, un laika gaitā vairāki lielie ražotāji rakstāmmašīnu klaviatūras pielāgoja tieši sieviešu rokām.

Vairākus izstādē apskatāmo rakstāmmašīnu modeļus savā darbā savulaik iecienījuši pasaulē pazīstami rakstnieki: Underwood Portable bija iemīļota amerikāņu rakstnieka Viljama Folknera rakstāmmašīna, Remington Portable savā darbā izmantojusi detektīvrakstniece Agata Kristi, ar Royal KMM rakstījis amerikāņu dramaturgs Tenesijs Vilijamss un beļģu rakstnieks Žoržs Simenons, savukārt Royal Quiet de Lux bijusi viena no Ernesta Hemingveja iecienītākajām rakstāmmašīnām.


Velta Emīlija Platupe "Klusītēm" MĪLESTĪBA AUG LIELA

No 23. septembra līdz 23. oktobrim Jāņa Akuratera muzejā, O. Vācieša ielā 6a, būs skatāma Veltas Emīlijas Platupes miniatūru un marionešu izstāde MĪLESTĪBA AUG LIELA.

Izstādes atklāšana 23. septembrī plkst. 17.00

Gleznotājs Kaspars Zariņš savu bijušo audzēkni raksturo kā mākslinieci ar savu īpašu pasaules redzējumu: „Tas ir romantisks un teiksmains, kas izpaužas visās viņas radošajās sfērās un meklējumos. Glezniecība Veltas izpratnē ir barokāla ar sava veida naivuma un bērnišķības piesitienu. Krāsas mainās no silti bēšajām uz zili zaļi vēsajām, neaizmirstot ko sarkanīgi rūsganu. Tematika liek mums atcerēties teiksmas un, iespējams, pazaudētās pasaules nezināmos nostūrus. Pat tad, ja autore pieskaras mūsdienām, tā nezaudē romantiska tēlojuma šarmu.”

Miniatūru kopu ar nosaukumu MĪLESTĪBA AUG LIELA, kas būs skatāma arī izstādē ar tādu pašu nosaukumu, acīmredzot izprovocējusi meitas piedzimšana, tomēr māksliniece stāsta, ka Frančeskai Klērai izstādes nepatīk: „Viņa jau zina, ko tas nozīmē – mamma daudz strādās, skatīsies uz leļļu rociņām un papīra lapiņām, krāsu tūbiņām, un Frančīte neko no tā visa nedrīkstēs aiztikt. (..) Lelles arī Frančeskai Klērai nepatīk. Tās ir tikpat parastas un apnicīgas kā citiem bērniem grāmatvedības atskaite, ko vecāki paņēmuši uz mājām mierīgai pabeigšanai. Frančītei patīk vilcieni un lidmašīnas, bet tās mamma neprot uztaisīt. Žēl.”

Bet marionešu tapšanas avots ir Hektora Malo grāmata „Bez ģimenes”, ko māksliniece pārlasa ik pa laikam: „Tā ir pavisam nodriskāta. Nelabā kārtā man likās, ka atrodu daudz paralēļu ar šodienas dzīvi – pamesti un pārdoti bērni, aizlauzti cilvēki. Lasīju tikām, kamēr pasaulē sāka prasīties lelles – no grāmatas cēlušās, tās tomēr nāca pasaulē pašas ar savu raksturiņu.” Lasīt vairāk »


gramatu_putni GRĀMATU PUTNI JEB PĀRDAUGAVAS STĀSTU MEDĪBAS

Jāņa Akuratera muzejs, Torņakalnā, O. Vācieša ielā 6a, katru otro trešdienu plkst. 16.00 aicina skolēnus apmeklēt nodarbību ciklu GRĀMATU PUTNI JEB PĀRDAUGAVAS STĀSTU MEDĪBAS.

Katrā nodarbībā piedalīsies kāds rakstnieks, vēsturnieks, literatūras vēsturnieks vai muzeja speciālists, kas apmēram stundu garā lekcijā iepazīstinās jauniešus ar kādu Pārdaugavas epizodi – stāstu par rakstnieku vai daiļliteratūrā atspoguļotu Pārdaugavas vietu. Nodarbības praktiskajā daļā, skolēni strādās pie sava radošā darba izveides, ko vajadzēs balstīt kādā pašu izvēlētā, lekcijā saklausītā motīvā. Radošo darbu varēs būvēt gan kā literāru darbu, gan ar vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem. Nodarbību cikla noslēgumā skolēnu radošie darbi veidos izstādi, kas maijā tiks atklāta Jāņa Akuratera muzejā, bet vēlāk apceļos Latvijas skolas.

Nodarbības būs lieliska izdevība klātienē satikt izcilus latviešu literātus un ieraudzīt savu pilsētu viņu acīm, kā arī uzdot jautājumus un iesaistīties diskusijā par neseniem un senākiem notikumiem latviešu literatūras vēsturē.

Viena nodarbība ilgs no plkst. 16.00 līdz 17.30, vienas lekcijas ilgums – 40 līdz 60 minūtes, atlikušajā laikā pulcēsimies uz sarunu pie tējas galda.

Nodarbības notiks bez maksas. Projektu atbalsta VKKF.

Nodarbību plāns 2014. gadam


Latgaliešu kāzu tradīcijas un dziesmas LATGALIEŠU KĀZU TRADĪCIJAS UN DZIESMAS JASMUIŽĀ

Raiņa muzejs „Jasmuiža” piedāvā jaunu programmu un karaoke disku LATGALIEŠU KĀZU TRADĪCIJAS, KĀZU UN APDZIEDĀŠANĀS DZIESMAS.

Latgalei, latgaliešu valodai, kultūrai, folklorai un ļaudīm jau no bērnības bija īpaša nozīme Raiņa dzīvē. Daudzus gadus viņš bija saistīts ar Latgali, kur tēvs nomāja muižas un saimniekoja. Pastiprināta interese par tautas gara mantām Rainim veidojās tieši studiju gados. Folkloras materiāls vēlāk bagātīgi tiek izmantots viņa daiļradē. Studējot Pēterburgas universitātē, jaunais Rainis interesējās par latgaliešu folkloru. Jaunībā, uzturoties Latgalē, topošais dzejnieks vācis un no vietējām teicējām pierakstījis kāzu dziesmas un apdziedāšanās dziesmas, kā arī uzrakstījis apcerējumu par Višķu pagasta kāzu ieražām, kur aprakstīti rituāli, tradīcijas, izdarības latgaliešu kāzās 19. gadsimtā.

Raiņa muzejs „Jasmuiža” ir sagatavojis jaunu interaktīvu programmu „Latgaliešu kāzu tradīcijas, kāzu un apdziedāšanās dziesmas”, kura no 17. septembra tiek piedāvāta muzeja apmeklētājiem. Projekta ietvaros ir izveidots DVD disks ar trim latgaliešu kāzu dziesmām („Aizguoja sauļeite”, „Jau maņi vad”, „Aiz azara maļņi meži”) un 20 apdziedāšanās dziesmām karaoke versijā. Fonogrammas ierakstīja folkloras kopa „Rūtoj” un tās vadītāja Ilze Rožinska, diska karaoke versiju izveidoja Ivo Draudiņš.

Tā būs lieliska iespēja mēģināt dziedāt latgaliešu dziesmas, īpaši tiem, kuri neprot latgaliešu valodu, bet, atbraukuši uz Latgali, vēlas to dzirdēt un arī iemācīties kādu vārdu latgaliski. Jaunizveidotā programma sniegs ieskatu latgaliešu kāzu tradīcijās, ticējumos, dos iespēju apgūt latgaliešu vārdus, kā arī dziedāt kāzu un apdziedāšanās dziesmas. Karaoke disks tiks piedāvāts arī kāzu grupām, kuras apmeklē muzeju savā laulību dienā, kā arī to varēs izmantot ikviens muzeja apmeklētājs.

Projekts īstenots, pateicoties VKKF mērķprogrammai „Latvijas Valsts mežu atbalstītā Latgales kultūras programma 2014”.


Olīvs Mētra. Raiņa pēdējā vasara RAIŅA PĒDĒJĀ VASARA. Atmiņas un fotogrāfijas

Šobrīd, kad aizsākusies vairāku Raiņa un Aspazijas muzeju restaurācija un strauji tuvojas abu dzejnieku 150. jubilejas gads, Rakstnieku muzeju biedrība PILS sadarbībā ar Raiņa un Aspazijas muzeja speciālistiem laidusi klajā Olīva Mētras grāmatu „RAIŅA PĒDĒJĀ VASARA. Atmiņas un fotogrāfijas”.

Pateicoties mūziķim un fotogrāfam Olīvam Mētram 18 fotogrāfijās saglabājušies Raiņa 1929. gada vasaras mirkļi. Tas ir vienīgais fotomateriāls, kurā redzam Raiņa un Aspazijas vasarnīcas vidi – verandu un dārzu. Olīvs Mētra ir arī pēdējo dzejnieka portretu autors, tie tapuši 9. septembrī – trīs dienas pirms Raiņa nāves.

Olīva Mētras atmiņas ir unikāls materiāls, jo autors dzīvi un krāsaini apraksta katra fotoattēla radīšanas mirkli, fiksējot apkārtni, sarunas, noskaņojumu:

„Rainis devās uzmeklēt Aspaziju. Es paliku dārzā. Bet arī Aspazija jau līda caur ceriņu krūmiem no ķēķa puses, ar slotu vajādama kādu apcirptu vārnu, kura tik neganti uzbrūkot viņas kaķītim. (..) Šodien Aspazija izskatījās ļoti daiļa, gluži pretstats vakardienai. Ne jausmas vairs no noguruma un nespēka. Lielais zīda uzplētnis un ornamentiem rakstītā galvas saite piedeva viņai īsti latvisku izskatu. „Šī nejaukā vārna!” dusmojās dzejniece. „Kur pasprukusi, kur ne. Pat cilvēka nebīstas. Kaķītim uzreiz virsū! Jāaizdzen projām pāri ielai! No turienes viņa laikam arī atnākusi!” Aspazijai runājot, pienāca arī Rainis. Dzejniekam bija maz laika, tāpēc iesākām tūliņ uzņemšanos. Pēc dažām mūsu kopējām grupām tika saaicināti arī citi mājas iemītnieki, kuri ar lielāko prieku arī kopīgi uzņēmās. Uzņēmāmies arī mēs trīs vien: Aspazija, Rainis un es.” Lasīt vairāk »


Latvijas gadu gredzeni literatūrā LATVIJAS GADU GREDZENI LITERATŪRĀ

2014. gada 9. septembrī ar Viestura Vecgrāvja lekciju „Romantisma nepārejošais vilinājums latviešu dvēselei: kāpēc tas ir tik noturīgs?” aizsākās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes un Memoriālo muzeju apvienības kopīgais projekts LATVIJAS GADU GREDZENI LITERATŪRĀ.

Projekts veidots kā sazarots pasākumu komplekss, laikā līdz Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas 100. gadadienai atklājot latviskās identitātes kodolu latviešu literatūrā. Tieši literatūra ir viens no kultūras balstiem, kas visspilgtāk atspoguļo latviskās identitātes meklējumus, dažādās šķautnes un to satvaru, kas noturējis latvisko – tautu, valodu, kultūru, valsti – cauri gadsimtiem.

Projekts ir iecerēts kā ilglaicīgs pētniecības, lekciju, diskusiju un izstāžu cikls piecu gadu garumā, tā īstenošanā iesaistot gan vadošos literatūrzinātnes pētniekus, memoriālo muzeju darbiniekus, gan arī humanitāro zinātņu nākotni – dažādu studiju līmeņu studentus. Šo projektu paredzēts īstenot vairākos posmos, ik gadu papildinot to ar jaunām aktivitātēm gan Rīgā, gan Latvijas reģionos.

Projekta LATVIJAS GADU GREDZENI LITERATŪRĀ pirmā daļa norisināsies no 2014. gada septembra 2015. gada jūnijam – no Dzejas dienām līdz Jāņiem: katra mēneša otrajā otrdienā – LU HZF mācībspēka izstrādāta lekcija, katra mēneša trešajā trešdienā – publiska diskusija vai saruna par mēneša tēmu, ko veido memoriālo muzeju darbinieki sadarbībā ar LU HZF mācībspēkiem.

Projekta vadītāja: Dr. philol. prof. Ieva Kalniņa (LU)

Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Projekta norises plāns (2014. gada septembris – decembris)


Mēness un naglas. Degt MĒNESS UN NAGLAS. DEGT

Jāņa Akuratera muzeja verandā līdz 15. oktobrim apskatāma instalācija MĒNESS UN NAGLAS. DEGT, kas piedāvā Pirmā pasaules kara tēmas risinājumu  kā mūsdienu modernās mākslas metaforisku vēstījumu. Instalācija ir Rīga – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2014 programmas notikums.

Instalāciju kopīgi veidojuši divi mākslinieki – Inguna Audere (Latvija) un Maikls Rodžers (ASV).

Inguna Audere ir Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļas pasniedzēja. Viņas izteiksme mākslā veidojas, apvienojot pagātnes faktus ar tagadni. Meklējot līdzības un saikni starp cilvēkiem, lietām, notikumiem un dabu, viņa veido vizuālas metaforas stiklā, kurās laika dimensijai nav lielas nozīmes.

Maikls Rodžers (Michael Rogers, ASV) kopš 2002. gada strādā Amerikas Amatniecības skolas Ročesteras Tehnoloģiju institūtā. Viņš ir viens no valsts izcilākajiem stikla māksliniekiem, kura darbos tiek apvienots teksts un objekts. Pirms darba Ročesteras Tehnoloģiju institūtā, Rodžers dzīvoja un strādāja Japānā.

Stikla mākslinieku Ingunas Auderes un Maikla Rodžera kopīgi veidotā izstāde „Mēness un Naglas. Degt” ir kā vizuāla metafora neiznīcināmajam cilvēkā brīdī, kad dvēsele, sapņu un īstenības skarta, tiecas pēc patvēruma. Pārtapšana, atjaunošanās, dziedinājums ir mākslinieces Ingunas Auderes atslēgvārdi. Maikla Rodžera interešu lokā ietilpst pagātnes liecību aktualizējums jaunos kontekstos. Aizejošā laika, vai drīzāk, pārlaicīgā tvērums dažādās izteiksmēs ir kopīgā iezīme viņu abu atšķirīgajā daiļradē.


Alla Folka. Atmiņu ainavas ATMIŅU AINAVAS

Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Brīvības ielā 38–4, atklāta gleznotājas Allas Folkas izstāde ATMIŅU AINAVAS.

„Noslēpums, kas ir mākslā, piešķir tai valdzinājumu. Gleznu jājūt, jāredz ar sirdi, ne tikai ar redzi. Kas ir glezna – to nevar izstāstīt vārdiem, tas ir tas, ko nevar pateikt. Redzi – ar prātu pārstrādā – bet mēģini uzgleznot iespaidu, noskaņu – kas man ļoti svarīgi. Emocijas, jušana – tā ir enerģija – un krāsa pārvēršas vērtībā. Ideāli jau būtu – būt allaž jaunam, katru dienu visu redzēt kā no jauna. Iedvesmojos dabā un visā, kas visapkārt. Arī literatūrā, filmās. Glezniecībā man ļoti svarīga līnija un krāsu laukuma intensitāte, proporcijas. Mēdzu gleznot kārtām, izmantojot dažādu krāsu kārtu mijiedarbību, ar līniju un krāsu triepieniem radot vibrējošu kustīguma iespaidu. Gleznā svarīga harmonija. Harmonija ir spēks, tajā ir liela enerģija, kas spēj spēcīgi iedarboties. Tas ir svarīgi. Bieži gleznoju cilvēkus, tēlus saistībā ar dabu, arī interjerā. Cilvēks un daba papildina viens otru.

„Atmiņu ainavas” ir ceļojumu noskaņu, domu un sajūtu fragmentu fiksācijas, kas kristalizējušās ilgākā laika posmā. Ar piesātinātiem un vibrējošiem krāsu triepieniem mēģināju panākt attiecīgās vietas asociatīvo noskaņu, kas atmiņās saglabājusies spēcīga. Un pats gleznošanas process ir veids, kā vēlreiz domās atgriezties pie senāk un nesenāk izdzīvotām un izjustām nojausmām.” (Alla Folka)

Alla Folka beigusi Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu (1970) un Latvijas Mākslas akadēmijas gleznotāju-pedagogu nodaļu (1976), kopš 2003. gada ir Humanitāro zinātņu mākslas maģistre.

No 1994. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre.

Izstādēs piedalās kopš 1988. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes Rīgā (1988, 1994, 1998, 1999, 2001, 2002, 2006, 2008, 2012).

Piedalījusies Rudens izstādē (1991), Mākslas dienu izstādēs (1992, 1995, 1996), Pedvāles gleznotāju plenēros (1993, 2002, 2003), mākslinieku plenērā „Saulgrieži” Zvārtavā (1999), izstādē „Klusā daba” Mākslinieku savienības galerijā (1996), Jūrmalas grupas mākslas izstādē (1998), Poļu kultūras dienās Rīgā (2002), mākslas izstādēs Melngalvju namā (2002), galerijā „Māksla” (2005), galerijā „Tērbatas centrs” (2007), Agijas Sūnas galerijas izstādēs, „Gada gleznās” (1999) un „Eiropas pilsētas” (2008, 2011).

Izstāde būs apskatāma līdz 30. septembrim.


Imants Melderis "Vecrigas opuss I", 1991. IMANTS MELDERIS. NO PĀRDAUGAVAS

Ojāra Vācieša muzeja Robinsonzālē, O. Vācieša ielā 19,  skatāma gleznu izstāde IMANTS MELDERIS. NO PĀRDAUGAVAS.

Imants Melderis dzimis 1944. gadā kā jaunākais bērns tēlnieka un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Emīla Meldera ģimenē. Pārdaugavā, Dīķa ielā, pagājusi viņa bērnība, nepaklausīgie pusaudžu gadi, pārgalvīgā jaunība, šeit 2001. gadā mākslinieks aizgāja mūžībā.

Augot mākslinieku sabiedrībā, nevilšus ietekmējoties no tēva, Imants Melderis jau laikus apjauš savas dzīves aicinājumu. 1962. gadā viņš beidz Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu jeb „rozīšus”. Izcilā kompānijā ar Jāni Anmani, Juri Jurjānu, Valdi Opmani 1968. gadā pabeidz Latvijas Mākslas akadēmiju.

Tālāko jaunā mākslinieka virzību diktē viņa daudzpusība ne tikai mākslā, bet arī dzīvē. Figurālo kompozīciju, kluso dabu un ainavu aktualitāte, pabeigtība nav apstrīdama. To, ka mākslinieks pēc dabas bija aizrautīgs un straujš, apliecina viņa daiļrade – spēcīgā enerģētika, vīrišķīgie otas triepieni, krāsu blīvums un košums gan akvareļos, gan gleznās nevienu neatstāj vienaldzīgu.

Imanta Meldera darbi glabājas LMS mākslas krājumā, neskaitāmās privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Imants Melderis piedalījies daudzās kopizstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs, taču ideja par personālizstādi mākslinieka dzīves laikā nav realizējusies. Šī būs pirmā.

Izstāde atvērta līdz 1. oktobrim.