Aspazija un Jānis Ziemeļnieks JUST DZIĻI DZĪVĪBU UN NĀVI…

28. aprīlī plkst 15.00 Salaspils novada bibliotēkā, Enerģētiķu ielā 9 notiks sarīkojums „Jānis Ziemeļnieks dialogā ar Aspaziju un Raini” – tikšanās ar Raiņa un Aspazijas muzeja vecāko ekspertu, grāmatas „Just dziļi dzīvību un nāvi…” sastādītāju Dr. philol. Jāni Zālīti.

Literatūrvēsturisku rakstu krājums „Just dziļi dzīvību un nāvi…” veltīts triju latviešu dzejnieks – Jāņa Ziemeļnieka, Aspazijas un Raiņa – radošajai sadarbībai un personisko attiecību atklāsmei. Grāmatā iekļauti apcerējumi, intervijas, vēstules, arī Aspazijas luga „Jānis Ziemelis”, kas pirmoreiz parādās presē drīz pēc Jāņa Ziemeļnieka pāragrās nāves un atsevišķā izdevumā līdz šim nav publicēta. Autore savu darbu nodēvējusi par „kāda dzejnieka traģēdiju 24 ainās”, dodot iespēju lasītājam tajā satikt arī Jāņa Ziemeļnieka tuviniekus, draugus, liktenīgās sievietes, literāros līdzgaitniekus – Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Konstantinu Raudivi un vēlāk pasaulslaveno dziedoni Pjotru Ļeščenko.


rainis_1905 LASĪJUMI PAR RAINI DAUGAVPILĪ

23. aprīlī plkst. 13.00 J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolā notiks „Lasījumi par Raini III” – tie ir jau trešie lasījumi par dzejnieku. To mērķis ir rosināt jaunās paaudzes interesi par Raini, aicinājums atklāt savu Raini.

Programmā:

  • Rainis „Mīla stiprāka par nāvi”. J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolas skolēnu teatralizētais priekšnesums pēc Raiņa lugas motīviem.
  • „Raiņa darbu aktualitāte mūsdienās”. Memoriālo muzeju apvienības Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts Dr. philol. Jānis Zālītis.
  • „Raiņa un Aspazijas mīlestības stāsti”. Jūrmalas pilsētas muzeja filiāles – Aspazijas mājas – direktore Ārija Vanaga.

ASPAZIJA / RAINIS: DUMPINIECE / HUMĀNISTS ASPAZIJA / RAINIS: DUMPINIECE / HUMĀNISTS. Divu latviešu dzejnieku stāsts

No 20. līdz 24. aprīlim UNESCO galvenajā mītnē Parīzē būs skatāma izstāde ASPAZIJA / RAINIS: DUMPINIECE / HUMĀNISTS. Divu latviešu dzejnieku stāsts.

Atzīmējot divu latviešu rakstnieku – Raiņa (īst. v. Jānis Pliekšāns 1865–1929) un Aspazijas (īst. v. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, 1865–1943) 150 gadu jubileju, Latvijas Republikas Pastāvīgā pārstāvniecība UNESCO sadarbībā ar partneriem Latvijā piedāvā abiem ievērojamajiem rakstniekiem veltītu izstādi.

Aspazijas un Raiņa 150 gadu jubileja saskaņā ar UNESCO Ģenerālās asamblejas 37. sesijas lēmumu ir iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā 2014.–2015. gadam.

Literātu sarakste, kas aptver 35 viņu mūža gadus, ir iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Aspazijas un Raiņa darbības laiks sakrīt ar visai Eiropai nozīmīgu vēstures un sociālo pārmaiņu posmu. Sabrūkot impērijām, daudzas nācijas sāka lolot valstiskas autonomijas cerības, gaisā virmoja idejas par vienotu Eiropu, dzima sociāldemokrātiskā kustība, arvien plašāku atsaucību guva sociālās vienlīdzības un sieviešu emancipācijas idejas.

Šajā laikā veidojās un attīstījās latviešu profesionālā literatūra, politiskā doma, izglītības sistēma. Aspazijas un Raiņa darbs kļuva par nozīmīgu latviešu nacionālās pašapziņas un kultūras pamatu. Viņu veikums ir atstājis dziļu iespaidu visu turpmāko paaudžu literātu darbībā, arī filozofijā, politiskajā kultūrā, pat ikdienas valodā – ar savu daiļradi un cittautu literatūras tulkojumiem Rainis latviešu valodā ieviesis un aktualizējis vairākus simtus vārdu, kas joprojām ir neatņemama latviešu literārās valodas sastāvdaļa. Viens no nozīmīgākajiem Raiņa darbiem – drāma “Uguns un nakts” – iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Gan Raiņa ideju drāmas un filozofiskā dzeja, gan Aspazijas dumpinieciski temperamentīgās, bieži vien feminisma ideju cauraustās lugas nav zaudējušas aktualitāti arī 21. gadsimtā.

Izstāde ir iekļauta Latvijas prezidentūras ES Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmā.

Izstādes atklāšana 2015. gada 20. aprīlī.

Izstādes norises vieta:

Salle des Pas Perdus, UNESCO galvenā mītne (7, place de Fontenoy, Paris) Lasīt vairāk »


Vitālijs Vinogradovs. Sajūtu māja SAJŪTU MĀJA

No 15. līdz 30. aprīlim Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, skatāma Vitālija Vinogradova fotoizstāde SAJŪTU MĀJA.

Izstāde ir stāsts par Latvijas Neredzīgo bibliotēku un tās lasītajiem – cilvēkiem, kuri lasa mazliet citādāk, nekā pierasts domāt, izdzirdot vārdu “lasīšana”.

Bibliotēkas lasītāji ir vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, un grāmatas viņi iepazīst ar pavisam citām maņām – viņi tās uztver ar sajutām. Braila rakstā grāmatas var lasīt ar pirkstiem, rūpīgi iztaustot katru vārdu, teikumu un rindkopu. Grāmatu var arī klausīties audio formātā, kāri tverot katru tās lappusi.

Fotoizstādes apmeklētāji varēs iepazīties ar vietu, kas glabā šīs sajūtu grāmatas gan Braila rakstā, gan audio formātā. Par sevi stāsta arī fotogrāfijās iemūžinātie lasītāji, no kuriem ikviens atradis sev mīļu grāmatu Braila rakstā, kas palīdzējusi iepazīt gan dzīvi, gan pašam sevi.

Izstāde liek domāt par to, vai mēs protam sajust pasauli. Vai spējam tai pieskarties un to sadzirdēt? Vai pasaules “redzešana” nepadara mūsu uztveri mazliet nabadzīgāku un ierobežotāku? Varbūt savam pasaules skatījumam der pieslēgt arī citas maņas – dzirdi, tausti…

Izstādes autors pateicas Ļubovai Pimenovai par tehnisko atbalstu, Ievai Veldei par izstādes tekstu sagatavošanu, kā arī visiem Latvijas Neredzīgo bibliotēkas darbiniekiem.

Atbalstītāji: W-2 art, Memoriālo muzeju apvienība, Ojāra Vācieša muzejs, Latvijas Neredzīgo bibliotēka, Valmiermuižas alus un Kārumu fabrika.

 


Latvijas gadu gredzeni literatūrā LATVIJAS GADU GREDZENI LITERATŪRĀ. Latviešu zīmju valoda

Turpinās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes un Memoriālo muzeju apvienības kopīgais projekts LATVIJAS GADU GREDZENI LITERATŪRĀ. Aprīļa tēma – „Latviešu zīmju valoda”.

14. aprīlī Krišjāņa Barona muzejā, K. Barona ielā 3–5, lekciju „Latviešu zīmju valoda” nolasīja Dr. philol. Janīna Kursīte (LU).

Lekcijā bija  runa par latviešu žestiem un ķermeņa valodu, divu valodu – verbālās (runas) un neverbālās (šajā gadījumā – žestu) – saskari. Kā saprast, vai abās tiek runāta patiesība, vai vienā no tām cilvēks nav patiess. Tika demonstrēti un aplūkoti dažādu žestu un plašāk – ķermeņa valodas piemēri (attēli). Blakus tam jautājums par pieminekļu žestu valodu: ko izsaka cilvēku figūru (pieminekļu) rokas kustības. Visbeidzot latviešu žesti un citu tautību pārstāvju žesti – salīdzināšanas mēģinājums.

22. aprīlī plkst. 17.00 Krišjāņa Barona muzejā šī paša projekta ietvaros notiks diskusija „Lietišķās mākslas estētika – latviskās zīmes ikdienā”, kurā piedalīsies Ingus Barovskis un Austra Celmiņa-Ķeirāne. Diskusiju vadīs Rūta Kārkliņa.

Ieeja brīva.

Projekta vadītāja: Dr. philol. prof. Ieva Kalniņa (LU)

Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Visas līdz šim notikušās lekcijas un diskusijas varat noskatīties http://memorialiemuzeji.lv/muzeja-raksti/latvijas-gadu-gredzeni-literatura-2/


Baltā lāča gramšķi BALTĀ LĀČA GRAMŠĶI

11. aprīlī dzejniecei un tulkotājai apritētu 80 gadi un Ojāra Vācieša muzejs par godu viņas dzimšanas dienai izveidojis piemiņas izstādi BALTĀ LĀČA GRAMŠĶI.

“Mēs jau bijām tādi baltie lāči,” – tā Ludmila Azarova raksturoja savu kopā būšanu ar Ojāru Vācieti. Ludmila ilgi atteicās rakstīt grāmatu par Ojāru Vācieti, tomēr, ja būtu izdevies apkopot atmiņas – tās viņa sauktu par gramšķiem. Gramšķi – tā Ojāra Vācieša dzimtajā Trapenē sauca sīkumus un saslaukas.

Izstādē būs redzama, lasāma, sajūtama Ludmilas klātbūtne sīkumos, atmiņu lauskās, dzejas gabaliņos, kas kopā veido klusinātu un izjustu sievietes, dzejnieces, mūzas tēlu.

Izstāde Ludmilas dzejas noskaņas un piemiņas lietu noslēpumus atklās muzeja memoriālajā vidē – dzīvoklī. Ludmilas Azarovas dzeja būs lasāma arī krievu valodā.

Dzejniece un tulkotāja Ludmila Azarova vairāk bija pazīstama kā izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša sieva un bieži vien labprātīgi palikusi viņa ēnā. Savā dzejā viņa iestājās par problēmjautājumiem, kas mūsu kultūrā ir aktuāli arī šobrīd – latviešu valodas izdzīvošana, vēstures apzināšanās, tilta celšana starp latviešu un krievu kultūru.

„Protams, ka mūsu ģimenē viņam piederēja dzejas monopols. Viņš bija ļoti prasīgs un uzmanīgi sekoja, lai neviens nerakstītu pantiņus. Jo dzeja ir sūtība. Viņš baidījās no paviršības. Ojārs mani atzina pats pēdējais. Un tas, ka es nopelnīju viņa atzinību, man nozīmēja ļoti daudz. Es pat pieļauju, ka tad, ja viņš nebūtu tik prasīgs un reizē arī tik nežēlīgs, es neko nebūtu izdarījusi,” – tā Ludmila Azarova.


Dzīvoklis Nr.16. Elza Rozenberga. Klauvēt! DZĪVOKLIS NR. 16. ELZA ROZENBERGA. KLAUVĒT!

No 10. aprīļa līdz 21. augustam Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Brīvības ielā 38–4, būs skatāma izstāde DZĪVOKLIS NR. 16. ELZA ROZENBERGA. KLAUVĒT! Izstāde ir cikla „Dzīves telpa. Nams Brīvības ielā 38 – ievērojamu personību mājvieta gadsimta šķērsgriezumā” turpinājums.

Rīgā, Brīvības ielas 38 (tolaik Brīvības iela 2)/Elizabetes ielas 57. nama 16. dzīvoklī no 1934. gada 20. marta līdz 1935. gada 6. oktobrim dzīvojusi izcilā latviešu dzejniece Aspazija. Tas ir maz zināms fakts, par ko liecina Valsts Arhīvā atrasts ieraksts Brīvības ielas 38/Elizabetes ielas 57 mājas grāmatā. Neskatoties uz to, ka citiem nama iedzīvotājiem ailē „Nodarbošanās” tā ir norādīta, iepretī Aspazijas vārdam ievilkta svītriņa.

Tas ir tikai pavisam neliels posms Aspazijas dzīves norietā. Šajā laikā viņa strādā pie dzejoļu krājuma „Kaisītās rozes”. Krājums publicēts 1936. gada otrajā pusē Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādā. Grāmatas titullapā norādīts, ka krājumā ievietoti no 1933. līdz 1935. gadam sarakstīti dzejoļi, taču šī norāde nav precīza – daļa darbu, galvenokārt epigrammas, periodikā parādījušies jau agrāk. Krājuma pirmajā daļā ar nosaukumu „Ģēnija aicinājums” ievietoti dzejoļi, kas veltīti Kārlim Ulmanim. Krājums Aspaziju ierindo „galma dzejnieku ” pulkā – 1938. gadā viņa tiek apbalvota ar II šķiras „Atzinības krustu”, bet 1939. gadā saņem „Tēvzemes balvu”.

Arī literatūras kritiķi šim dzejoļu krājumam veltījuši atzinīgus vārdus. Piemēram, Lidija Perlbaha mēnešrakstā „Daugava” 1937. gada 2. numurā raksta:

„Pirmā daļa veltīta tautas vadonim Dr. K. Ulmanim. Seko himniski dzejoļi vadonim, Latvijai, darbam, vienībai, kur dzejniece apliecina savu simpātiju jaunajam, laikmetiskam. (..) Aspazijas dzeja ir stipri patētiska. Šis patoss ir gan šillerisks, gan rainisks, bet visvairāk Aspazijas pašas.”

Bet interesants ir fakts, ka savos nepabeigtajos Kopotajos rakstos „Mana dzīve un darbi” (1931–1940) Aspazija šo dzejoļu krājumu nav ievietojusi.


Rainim un Aspazijai 150 MUZEJA PRIEKŠMETS. RAINIM UN ASPAZIJAI

Šogad, Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadā, Memoriālo muzeju apvienības mājas lapas sadaļa „Muzeja priekšmets” būs pilnībā veltīta abiem dzejniekiem – ik mēnesi publicēsim stāstu par kādu nozīmīgu lietu, kas glabājas Raiņa un Aspazijas kolekcijās Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē.

Marta publikācija “Aspazijas un Raiņa laulības: cietuma mācītājs un atskaņas Satversmes Sapulcē” ir veltījums dzejniecei viņas dzimšanas dienā: http://memorialiemuzeji.lv/muzeja-prieksmets/aspazijas-un-raina-laulibas-cietuma-macitajs-un-atskanas-satversmes-sapulce/

 


Aspazija Baznīcas ielas dzīvoklī. Foto 1929. gadā dāvināts Aleksandram Čakam. CIEMOS. ASPAZIJAI UN RAINIM – 150. Izstāde Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā

No 13. marta līdz 3. jūnijam Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā, Lāčplēša ielā 48/50–14, būs apskatāma izstāde CIEMOS. ASPAZIJAI UN RAINIM – 150.

Nelielā piemiņas izstāde veidota sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību. Izstādē aplūkojamas 11 Aspazijas un Raiņa fotogrāfijas, sākot no 1925. gada, kad abi dzejnieki dzīvoja Rīgā, Dīķu ielā, līdz 1943. gadam, kad Aspazija viena vadīja savas dienas Dubultos, Meierovica prospektā 20.

Aspazija un Aleksandra Čaks dzīvē tikušies vien dažas reizes, bet atmiņai no tikšanās 1929. gadā Aspazija Aleksandram Čakam nosūtījusi savu portretu ar autogrāfu. Tolaik tika izdotas divas jaunas Aleksandra Čaka dzejas grāmatas – „Apašs frakā” un „Pasaules krogs”. Par to, vai Čaks Aspazijai dāvājis savas jaunākās grāmatas, ziņu nav.

Īpaša cieņa un mīlestība Aleksandru Čaku saistīja ar Raini, jo, kad kādā pasākumā Čakam jautāja, kāpēc par savu pseidonīmu viņš izvēlējies vārdu „Čaks”, nevis rakstījis dzeju ar savu uzvārdu Čadarainis, tad dzejnieks atbildējis, ka latviešu tautai jau ir savs Rainis, viņš būs Čaks. Vārdu spēle no uzvārda Čadarainis.


Jāņa Akuratera kabinetā SĀKAS JĀŅA AKURATERA MUZEJA RESTAURĀCIJA

Ir sākusies Jāņa Akuratera muzeja ēkas rekonstrukcijas un restaurācijas projekta realizācija.

Muzeja nams un tā interjera detaļas tiks atjaunotas līdz 2016. gada 31. martam, kā to paredz VAS „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) un Memoriālo muzeju apvienības parakstītais partnerības līgums par šo Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta programmas „Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana” projektu.

Jāņa Akuratera muzeja ēkai Rīgā, O. Vācieša ielā 6a, līdztekus nama un tā interjera detaļu atjaunošanai tiks izveidots jauns muzeja apmeklētāju ieejas mezgls, labiekārtota muzeja teritorija, radīti jauni kultūras pakalpojumi muzeja apmeklētājiem, organizēta pieredzes apmaiņa ar Norvēģijas Karalistes Lillehammeres muzeju apvienību un tās speciālajiem muzejiem.

Jāņa Akuratera muzejs ir iekārtots pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta speciāli dzejnieka ģimenei funkcionālisma stilā 1933. gadā uzceltā koka savrupmājā. Ēka (Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, Valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta) ir augstvērtīgs 20. gadsimta 30. gadu Latvijas būvmākslas funkcionālisma stila arhitektūras paraugs ar racionālu, tam laikam modernu arhitektūru, kas izpaužas gan ēkas kopskatā, gan katras detaļas kvalitātē.

Jāņa Akuratera muzejs uz restaurācijas laiku apmeklētājiem slēgts.