J. Kugas dekorāciju skice Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējumam 1911. gadā

20/02/2019

Zenta Mauriņa rakstīja, ka Raiņa un Aspazijas dzīvokli rotā pusnokaltušas palmas, vecmodīgas mēbeles un nenozīmīgas bildītes[1].

Rakstniecības un mūzikas muzejā līdz mūsdienām saglabājušies dažādi mākslas priekšmeti, kas piederējuši Rainim un Aspazijai, to skaitā arī nenozīmīgas bildītes. Noprotams, ka vairumam priekšmetu bijusi drīzāk emocionāla vērtība, un Rainis arī pats vēstulē asistentam, žurnālistam Robertam Ivanovam raksta, ka lietas, ko tam dāvinājuši draugi, veido viņa mazo mīlestības muzeju.[2] Taču šajā Raiņa jūtu muzejā atrodami arī ļoti vērtīgi slavenu mākslinieku veikumi, kā arī lietas, kam ir nozīme ne tikai mākslas, bet arī teātra vēsturē. Tāda ir J. Kugas “Uguns un nakts” dekorāciju skice, ko mākslinieks, ļoti iespējams, piesūtījis Rainim uz Šveici (Siltāko paldies par skaisto kartonu piesūtīšanu.[3]). Abiem dzejniekiem īpaša sadarbība veidojās tieši ar mākslinieku Jāni Kugu, kurš kļuva par scenogrāfu vairumam Raiņa lugu iestudējumu autora dzīves laikā.

1909. gadā Jānis Kuga veido dekorācijas Aspazijas “Vaidelotes” iestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī. Aspaziju un Raini Šveicē aizsniedz labas atsauksmes par izrādes ārējo tēlu, un dzejnieki raksta Kugam sirsnīgu pateicības vēstuli.[4]
Foto no izrādes gandrīz nav saglabājušies, izņemot vienu Mildas dārza dekorāciju skici. Lugas dekorācijas raksturotas kā izcilas. No šī laika Rainim ar scenogrāfu Jāni Kugu veidojās tik veiksmīga sadarbība kā reti kad latviešu mākslas vēsturē, faktiski visi Raiņa lugu pirmiestudējumi līdz 1920. gadam ir ietērpti Kugas tērpos un dekorācijās. 1910. gadā Jaunais Rīgas teātris paredz iestudēt Raiņa “Uguni un nakti”, scenogrāfiju uztic Kugam.
Rainis nosūta tam detalizētu vēlamo dekorāciju aprakstu katram cēlienam, vēstules ievadā gan uzsverot, ka mākslenieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs[5]. Izpētot dekorāciju aprakstus redzams, ka Kuga pie dotajiem norādījumiem turējies diezgan stingri.[6] Norādījumos Rainis raksta: Latviešiem sava māksla nebij vēl toreiz attīstīta, bet mākslenieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga.[7] Rainis sīki aprakstījis katra cēliena noskaņu, krāsas, īpaši izcēlis Spīdolas tērpu, kas mainās ne tikai starp cēlieniem, bet nereti arī izrādes darbības gaitā (Spīdolas kostīms tā jāierīko, ka šīs trīs krāsas nometamas un paliek balts un zelts.[8]).

Pie iestudējuma režisors A. Mierlauks ar komandu, t. sk. Kugu, strādā 18 mēnešus, un tas prasa milzu līdzekļus un piepūli. Līdzekļi tika tautas saziedoti.[9]
A. Upīts izrādi apraksta: Sajūsma, ar kādu skatītāji uzņēma izrādi, ne pirms, ne pēc tam latviešu teātrī nav piedzīvota.[10] “Uguni un nakti” izrādīja pie 200 reizēm.[11] 1911. gadā Kuga dekorē arī “Induļa un Ārijas” uzvedumu. Rainis raksta: Mēs ar lielu nepacietību gaidam uz jaunu prieku, ka Jūs uzņematies dekorēt arī “Induli un Āriju”, un abām vēl lielāku prieku, ka redzēsim Jūs pie sevis ne vien kā abstraktu būtni, bet kā dzīvu cilvēku, par kuru man tik daudz laba un mīļa stāstīts.[12]
Kuga uzmeklē dzejniekus Šveicē, abus atceras kā pašu laipnību, sirsnību un vienkāršību. Man nav raksturīgu piedzīvojumu ar Raini. Mums bija 13 gadu starpība, bet tas nekavēja attīstīt valodas.[13] Arī krietni vēlāk, trimdā Amerikā, Kuga uzsvēra, ka Rainis ir latviešu tautas ģēnijs.[14]

Kugas greznās, senlaicīgās, uz prospektiem gleznotās paviljonu dekorācijas izraisa arī asu kritiku – dekorācijas nomācot drāmu un aktierspēli. Patiesībā arī pats Rainis kādā brīdī domājis, ka [izrādes] dekoratīvais ietērps būtu bijis par greznu.[15] Kuga bija apguvis scenogrāfiju, kas bija aktuāla līdz 20. gs. sākumam, arī Rainis acīmredzot nebija nonācis saskarē ar Ādolfa Apias, Maksa Reinharda un G. Krēga teātra teorijas idejām, kas aicināja izmantot nosacītas dekorācijas, drapērijas, kas, apvienotas ar atbilstošu apgaismojumu, pārveidoja telpu, atstājot vietu skatītāja iztēlei.
Līdzīga kritika parādās arī pēc “Induļa un Ārijas” pirmizrādes, izskan pārmetumi Rainim, ka tas pārāk lielu uzsvaru liek uz dekorācijām. Iestudējot Jāzepu, Raiņa un Kugas starpā rodas domstarpības, taču par spīti tam, Kuga darbu turpina.
Jāzepa iestudējums greznuma ziņā pielīdzināms “Uguns un nakts” iestudējumam. Tas ir pirmais uzvedums, ko Rainis var skatīt klātienē 1920. gadā. Vēlāk, 1921. gadā, Kuga strādā arī pie “Spēlēju, dancoju”.[16] Jānis Muncis saņēma vēl vairāk pārmetumu par 1921. gadā Dailes teātrī iestudētās “Uguns un nakts” dekoratīvo ietērpu. Tajā esot par daudz krāsainības un par maz gleznieciskā elementa. Lielā mērā tas bija skaidrojams ar to, ka Muncis, lai arī 1919. gadā absolvējis Meijerholda vadītos “Skatuves uzveduma meistarības kursus” un kopā ar Smiļģi jūsmojis par G. Krēga idejām un Tairova sintētiskā teātra meklējumiem, tomēr atgriežoties Latvijā saskārās gan ar līdzekļu, gan aktieru trūkumu, jo tie visi bija vecās skolas pārstāvji, debijas darbu salāgot ar ideāliem traucēja arī pieredzes trūkums.[17]

Kā šajā tik ļoti ciešajā dramaturga un scenogrāfa saskaņā jutās iestudējuma režisors?
1920. gadā, veidojot Dailes teātra atklāšanas iestudējumu “Indulis un Ārija”, starp Smiļģi, kurš pats bija pēc profesijas inženieris un gribēja piedalīties scenogrāfijas veidošanā, un Jāni Kugu izcēlies konflikts.

Arī Rainis drīz aiziet no Dailes teātra, lai kļūtu par Nacionālā teātra direktoru, un Raiņa un Dailes teātra attiecībās iestājas atsalums.[18]

Rainim un Aspazijai veidojusies ilgstoša sadarbība arī ar citiem pazīstamiem māksliniekiem, piemēram, Niklāvs Strunke ne tikai 1919. gadā veidojis dekorācijas Raiņa “Zelta zirgs” iestudējumam Nacionālajā teātrī un “Rīgas raganas” pirmiestudējumam 1928. gadā, bet arī ilustrējis abu dzejnieku darbu izdevumus, kā arī turpinājis to darīt arī pēc viņu nāves. Par Raiņa lugām interesējās jau pieminētais scenogrāfs Jānis Muncis, kurš, dzīvodams Amerikā, pārtulkotās Raiņa lugas kopā ar to scenogrāfijas metiem sniedzis “Guild Theatre of Los Angeles”, tiesa gan, lugas tā arī netika iestudētas.[19]

Lielāku nozīmi nosacītībai un gaismas efektiem sniedzis mākslinieks Oto Skulme, kurš Raiņa lugām scenogrāfiju veidoja, sākot no 1927. gada. Dailes teātra iestudējumos arvien lielāku lomu ieņēma stilizācija, taču jau atkal – sava laika kritika uzsvēra, ka izrāžu galvenais trūkums ir to pārmērīgā greznība. Arī šoreiz gan režisors, gan scenogrāfs vērsās pie Raiņa pēc norādījumiem, Rainis lūdza, lai netiek pārāk uzsvērti latviskie ornamenti, jo “Uguns un nakts” tēli esot iecerēti tik tālā senatnē, ka to ārējais paskats kļūst jau vispārcilvēcisks un tomēr senatnīgs, tāpat kā visa skatuviskās darbības vide.[20]

Scenogrāfijas jautājumos Rainis sadarbojās arī ar citiem izciliem māksliniekiem, piemēram, Ludolfu Libertu un Konrādu Ubānu. Libertu Rainis aicinājis darbā uz Nacionālo teātri, tur kā mākslinieka augstākais sasniegums teātrī tiek atzīmēta izrāde “Ilja Muromietis”, kur taupības nolūkos apgleznotas un aplikācijām apdarinātas arī kostīmu detaļas – jostas, sprādzes, zābaki.

[1] Mauriņa, Zenta. Manas atmiņas, Raiņa gadagrāmata, 1987. gads, Liesma, 90. lpp.

[2] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 356. R. Ivanovam, Zinātne, 1985., 366. lpp.

[3] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 1985., 367. lpp.

[4] Turpat, 171. lpp.

[5] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 163. lpp.

[6] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979., Liesma,  214. lpp.

[7] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 164. lpp.

[8] Turpat.

[9] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967. gadam, RAF izdevums, 62. lpp.

[10] Blūma, Dzidra. Uguns un nakts skatuves ietērpa evolūcija, Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 69. lpp.

[11] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[12] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 367. lpp.

[13] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 63. lpp.

[14] Birzgalis, Reinis. Atmiņas par profesoru Jāni Kugu (1878–1968), 125. lpp.

[15] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[16] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979. gads., Liesma, 214. lpp.

[17] Blūma, Dzidra. “Uguns un nakts” skatuves ietērpa evolūcija. Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 79. lpp.

[18] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 130. lpp.

[19] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 133. lpp.

[20] Skulme, Oto. Vispateicīgākais skatītājs. Rainis laikabiedru atmiņās. Liesma, 1985.,  232. lpp.

RTMM_139290_01-Rainismini

RTMM_139290_01-Rainismini