Zilganām rozēm rotātais mazgājamo trauku komplekts ir viens no dekoratīvākajiem jūgendstila sadzīves priekšmetiem Jaņa Rozentāla dzīvoklī.
Fajansa trauku komplekts, kas paredzēts ikdienas mazgāšanās un skaistumkopšanas procedūrām, sastāv no pieciem priekšmetiem: ūdens krūzes, mazgājamās bļodas, kā arī apaļas bļodiņas un iegarena trauciņa, kas segti ar atbilstošas formas vāciņiem. Piektais priekšmets – ziepju trauciņš – gadsimta gaitā ir zudis, taču ir saglabājies tā dekoratīvais vāciņš.
Trauki rotāti ar reljefi veidotiem jūgendiskiem zilganu rožu motīviem, kas izceļas uz baltās pamatnes. Garie, izvītie rožu kāti vainagoti ar kuplām ziedu kompozīcijām, piešķirot ieapaļajām trauku formām vieglumu un eleganci.
Rožu motīvs atsauc atmiņā kādu leģendām apvītu notikumu – vienu no skaistākajiem un romantiskākajiem mīlas stāstiem mūsu mākslas vēsturē. Tas ir stāsts par latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla un somu dziedātājas Ellijas Forseles liktenīgo satikšanos 1902. gada novembrī, kad Ellija ieradās Rīgā ar solokoncertu. Mākslinieces repertuārā bija arī izcilā somu komponista Jana Sibēliusa dziesma “Melnās rozes”. Pēc koncerta, kad Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Frīdriha Grosvalda ģimenes namā tika rīkotas viesības par godu somu māksliniecei, Rozentāls bija lūgto viesu vidū un ieradās ar sarkanu rožu pušķi. Kārlis Dziļleja biogrāfiskajā romānā “Janis Rozentāls” apraksta šo epizodi:
– Also – Rosental mit Rosen? – viešņa joko, iepazīdamās ar mākslinieku.
– Tikai ne “melnās rozes”, par kādām jūs dziedājāt! – viņš atjoko. Ne manā sirdī, ne visā Rīgā tādas neplaukst! Un kāpēc gan melnas skumju rozes, kad ir arī sarkanas – gavilējoša prieka rozes? (Dziļleja K. Janis Rozentāls. Rīga: Signe, 1996, 99. lpp.)
Ne melnās skumju, ne sarkanās prieka rozes, bet gaiši zilganās, romantiskās mīlestības un nākotnes cerību rozes rotā ne tikai krāšņo fajansa trauku komplektu, bet arī Rozentālu guļamistabas sienas Alberta ielas 9. dzīvoklī – tās apgleznojis pats Janis Rozentāls. Salīdzinot trauku komplekta dekoru ar sienu gleznojumiem, redzama līdzība gan ornamenta izvēlē, gan kolorītā, kas liecina par saskaņotu interjeru.
Kā liecina firmas zīme, trauku komplekts izgatavots Sārgemindē (vācu val. Saargemünd, franču val. Sarreguemines), pilsētiņā, kas atrodas Francijā, Lorēnas reģiona Mozeles departamentā, pie pašas Vācijas robežas. Pēc Franču–prūšu kara, no 1871. līdz 1918. gadam Sārgeminde bija iekļauta ķeizariskās Vācijas teritorijā, taču pēc Pirmā pasaules kara atkal atgriezās Francijas sastāvā.
1790. gadā šai pilsētiņā Nikolass Anrī Žakobi (Nicolas-Henri Jacobi) kopā ar diviem kompanjoniem nodibināja porcelāna fabriku. Tās uzplaukuma periods saistās ar rosīgā bavārieša Paula Ucšneidera (Paul Utzschneider) darbību, kurš pārņēma fabriku 1800. gadā. Viņa laikā Sārgemindes fajansa izstrādājumi tika pasūtīti pat Napoleona I apartamentiem Versaļā. P. Ucšneidera darbu ar panākumiem turpināja viņa māsasdēls Aleksandrs de Geigers (Alexandre de Geiger) un viņa dēls Pauls.
Fabrikas firmas zīme, kāda tā redzama Rozentālu ģimenei piederējušo trauku otrā pusē, tika lietota no 1870. līdz 1920. gadam (citos avotos 1875.–1900. g.). Taču stilizēto rožu ornaments ļauj mums šos priekšmetus datēt precīzāk, nepārprotami liecinot par to piederību tieši jūgendstila laikam, kad populārs ir līkumoti izvītu florālo motīvu dekors.
Nav zināms, kur un kā Rozentālu ģimene ieguvusi šos priekšmetus. Iespējams, ka tie tika iegādāti kāda ārzemju ceļojuma laikā – 1908. gadā Rozentāli apceļoja Beļģiju, Šveici, Vāciju un Franciju, 1912. gadā – Itāliju. Taču ir iespējams arī, ka šie lielie, apjomīgie trauki tika nopirkti tepat Rīgā, jo P. Ucšneidera un de Geigeru dzimtas vadībā Sārgemindes mazpilsēta bija kļuvusi par vienu no lielākajām un ievērojamākajām fajansa ražotājām visā Eiropā un tās produkcija tika plaši eksportēta.
Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja