13. decembrī plkst. 18.00 Jāņa Akuratera muzejs (Rīgā, Ojāra Vācieša iela 6a) aicina uz Oskara Seiksta jaunākās grāmatas “Atīsmis” atvēršanas svētkiem Rīgā. “Atīsmis” ir autora jaunākās dzejas, sarunu par valodu, māju, brīvību, saknēm un latgaliešu valodas pētījuma apkopojums. To papildina multimākslinieces Evikas Muiznieces ilustrācijas un literatūrzinātnieka, literāta Valentīna Lukaševiča grāmatas autora raksturojums. Sarunas ap un par valodu ir grāmatas apakšvirsraksts un vadmotīvs tikšanās reizēs ne tikai Rīgā, bet arī Lūznavas muižā 30. novembrī un Latgales Industriālajā tehnikumā (Daugavpilī) 8. decembrī.
Oskars Seiksts debitēja literatūrā kopā ar literātu un literatūrzinātnieku Valentīnu Lukaševiču. 1995. gadā abi autori pieteica sevi dzejoļu krājumā “Seppuku iz saulis vādara” (pašu autoru dotais apzīmējums gan bija stuosts) un gadu vēlāk publicēja romānu “Valerjana dzeive i redzīni”. Autoru tandēms pārsteidza lasītājus gan ar žanru dekonstrukcijām, gan ar daudzbalsīgo rakstīšanu, sākotnēji arī saglabājot intrigu par to, kā teksti ir tapuši un kurš teksts pieder vienam vai otram rakstītājam.
Abi izdevumi tika pamanīti visai atšķirīgā veidā. Krājums “Seppuku iz saulis vādara” palika saprotamāks lasītājam, kad Sovvaļnīks izvēlējās šo autoru tekstus savām dziesmām. Tas palīdzēja atšķetināt mīklu par teksta autorību, saprast, kāds ir Valentīna, kāds Oskara rokraksts. Atšķirīgais rakstīšanas stils nostiprinājās vēlāk, kad Oskars bija paziņojis, ka arī literāru tekstu radīšanai mūsdienu pasaules absurdā nav jēgas, pārstājot darboties literatūrā, vismaz tās redzamajā apritē. Valentīns turpināja lasītāju priecēt un pārsteigt ar savu dzeju un prozu.
Romāna novērtējums spilgti parādās literatūrkritikā. Grāmatu prezentē un sarunas par tekstu tiek organizētas gan Latvijas Rakstnieku savienībā, gan Nacionālajā bibliotēkā. Sociālie mediji un virtuālā realitāte nav tā laika iezīme, tāpēc reģionā rakstošo autoru nokļūšana literārās dzīves centrā izcēla latgaliski rakstīto tekstu un pievērsa uzmanību arī latgaliešu literatūrai, kas pārdzīvojusi vairākus drukas aizliegumus.
Un tomēr nav daudz tādu lasītāju, kas romānu izlasījuši no vāka līdz vākam. Tur ir vairāki izaicinājumi: pirmkārt, viss teksts ir rakstīts lielajiem drukātajiem burtiem; otrkārt, latgaliešu valodā apzināti meklēti vecvārdi, retāk lietoti vārdi, radīti jaunvārdi; treškārt, apziņas plūsma prasīja vērīgu lasītāju latviešu oriģinālliteratūrā, bet šeit blīvi parādījās vēstures un kultūras slāņi, kas joprojām paliek nezināmi daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo latgaliešu literatūras, vēstures fakti mācību grāmatās netiek iekļauti vai tiek raksturoti vispārīgās frāzēs.
Īpatnā, dažādās auditorijās apspriestā jauno autoru ienākšana radīja vilkmi jaunam latgalīšu literatūras rakstītāju vilnim. Tāpēc, šķiet, paliekošākais ir Oskara Seiksta sakārtotais krājums “Pagrauda” (1999), kurā var iepazīt jauno latgaliešu rakstošo paaudzi, ieklausīties, kā skan lietuviešu dzejas tulkojumi latgaliski, un izlasīt latgaliešu literatūras vēsturi, kas skatīta caur mākslinieciskuma, literāra darba kategorijām (nevis nodevu didaktikai, kultūras vēsturei utt.) un Oskara Seiksta pasaulsredzējuma prizmu. 2000. godā Oskars kopā ar literāti Līgu Seikstu-Gagaini publicēja postmoderno romānu “Reitišķu mads” un pielika punktu literārajai darbībai.
Kādu laiku tiešām Oskara vārds netika saistīts ar literatūru, vismaz jauna teksta radīšanā, tai pašā laikā nevar precīzi nosaukt gadu, kurā tapa “vokora vuordi draugim”, iespējams, ka to pirmā publikācija bija tieši mūsdienu dzejas antoloģija “Susātivs” (2008). Tagad tieši kā “vokora vuordus draugim” Oskars publicējis dzejoļu ciklus “Tāvu zemis kalendarā”, izdevis atsevišķu krājumu “Vokora vuordi draugim” (2021). Var teikt šie mobilā telefona īsziņu monologi tagad meklē ceļu pie lasītāja arī jaunajā krājumā “Atīsmes”.
“Atīsme” – ir viens no tiem vārdiem, ko aktualizē O. Seiksta paaudze, taču tas tā arī ir palicis kā jaunvārds. Tam ir vismaz divas nozīmes: 1) no vārda atīt ‘atnākt’, nākotne; 2) atklāsme, apjauta. Kārtojot krājumu, Oskars vienā no versijām gribēja izsvītrot visus tos tekstus, kas ir atstājuši vismazāko refleksiju par laiku, kurā šobrīd dzīvojam. Ar domu, ka lasītājam nevajag “pieturas punktus”, kas ļautu vilkt paralelitātes ar Oskara dzīvi un uzskatiem vai kas novirzītu lasītāja uzmanību no mūžīgajiem jautājumiem. Tomēr daļa no šiem tekstiem sastaps lasītāju, jo šķita, ka sadzīviski precīza detaļa cilvēcības un vērtību postu var atainot dziļāk par vērotāja garāmslīdošo pieskārienu šai pasaulei.
Kā atzīst pats autors, viņš vairāk ir “klauseituojs nakai runuotuojs. Partū maņ itymā diapazonā nu volūdys da klusuma ir klauseituoja pīredze”. Tai pašā laikā grūti nosaukt vēl kādu latgaliski rakstošu autoru, kas tik daudz būtu gādājis par valodas attīstību. Krājumā “Atīsmes” tiek publicēti Oskara Seiksta 20. gadsimta izskaņas pētījums par polonismiem latgaliešu valodā un jaunvārdu meklējumiem, kas joprojām aktuāli valodas attīstībai.
Ja gribi dalīties ar klusumu i sadzirdēt Oskara Seiksta vydabolsu Sovvaļnīka radītajā mūzikā, esi sūpluok Oskara jaunākās grāmatas atvēršanā: Lūznavā, Daugavpilī vai Rīgā. Tikšanās būs iespējams skatīties arī tiešraidē @Latgolyskongress Youtube.
Grāmatas dalykumvuordukūs raksta viņa draugs un pirmo tekstu līdzradītājs Valentīns Lukaševičs: “Par Oskaru napasaceisi – ar jū ir vyss skaidrs! Da i jis pats vēļ punktus nav salics – frāžu, teikumu, aiļu beiguos… Ka septenis reizis padūmoj, izaver, ka juo i pats bess nasaprass.”
Oskara Seiksta grāmatas izdošanu atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”, biedrība “Latgales reģiona attīstības aģentūra”un Rita Wessius Foundation (Zviedrija). Grāmatas izdevējs – Latgaliešu kultūras biedrība.
Ilga Šuplinska,
grāmatas sakārtotāja