Raini mēs pazīstam kā izcilu dzejnieku, dramaturgu un tulkotāju. Viņš bijis ne tikai Jaunās strāvas kustības pārstāvis, politiķis, bet arī būtiski ietekmējis latviešu valodas attīstību. Veiksmīgas sakritības, mērķtiecība un laikmeta tendences ir veidojušas Raini par izcilu vēstures un literatūras personību. Taču pirms tā visa viņš ir bijis arī bērns. Bērnības iespaidi atainojušies dzejā bērniem, lugās, kā arī filozofiskos darbos. Tadenava ir vieta, kur 1865. gada 11. septembrī “Varslavānu” māju pirtiņā aizsācies dzejnieka Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna dzīves ceļš. Sava tēva Krišjāņa Pliekšāna celtajā pusmuižā Jānis pavada pirmos trīsarpus gadus.
Jāņa vecāki Krišjānis un Dārta ar deviņus gadus veco Līzi, Raiņa vecāko māsu, toreizējā Ilūkstes apriņķa Dunavas muižā ierodas 1863. gada pavasarī un apmetas uz dzīvi “Varslavānu” mājās, ko Pliekšāniem nomā izdod muižnieks Kazimirs Plāters-Zībergs.
“Varslavāni”, Raiņa dzimtā māja. Foto: M. Lazdiņa, 1980. gads.
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums (RLMVM p21.815)
Tadenavas vietvārds vai pusmuižas nosaukums kartēs tajā laikā vēl nav atrodams, jo tikai pēc dažiem gadiem tiek pabeigta Tadenavas pusmuižas celtniecība. Krišjānis kļūst par tās pārvaldnieku, un Pliekšānu ģimene ar pirms dažiem mēnešiem dzimušo Jāni no “Varslavāniem” pārceļas turp.
Tadenava kļūst par nākamā dzejnieka “Saules pērkli”. Te gūtie bērnības iespaidi vēlāk atspoguļojas poēmā “Saules gadi” un kļūst par viņa saules-mīlas filosofijas vadmotīvu:
Iznirst pirmā bērna miņa:
Bērns pie žoga, aukles rokās,
Apkārt saule – “Kur tā vieta?”
– Tēva muiža Tadenava.[I]
Liecību par to, kā izskatījusies Tadenavas sēta 19. gadsimta vidū un gadsimtu mijā, ir maz. Rainis Tadenavu pamet trīsarpus gadu vecumā un otrreiz mūžā tur vairs neatgriežas. Kārlis Dziļleja atmiņās raksta, ka Rainis solījis 1929. gada rudenī kopā ar viņu apmeklēt bērnības vietas.[II] Raiņa vietas Kārlis Dziļleja kopā ar mākslinieku Niklāvu Strunki un rakstnieku Jāni Grīnu apmeklē pēc dzejnieka bērēm, fiksējot ainavu atmiņās un skicēs. Dziļleja publicē iespaidus laikrakstā “Sociāldemokrāts”.[III]
1912. gada 11. oktobrī Rainis no Kastaņolas raksta Antonam Birkertam: “Ar prieku lasu, ka esat dabūjuši arī Tadenavas skatu, to es pats vairs neatminos.”[IV] 1912. gadā Jānis Sermonis uzņem senāko zināmo Tadenavas pusmuižas fotoattēlu. Tiesa gan, A. Birkerts, vācot materiālus dzejnieka biogrāfijai, tieši viņa dzimtajā pusē Tadenavā nemaz nav bijis.
Tadenavas pusmuižas dzīvojamā māja. Foto: J. Sermonis, 1912. gads.
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums (RTMM 16133)
Dignājā dzimušais literatūrvēsturnieks, bibliotekārs un kultūrvēsturnieks Alfrēds Goba 1927. gada vasarā apmeklē Tadenavu, tiesa, ne bez šķēršļiem: “Ceļš nebija vieglais. Izkulties pa lauku, pļavu un mežu celiņiem ir gandrīz vai varonība. No vienas dūksts, no vienas bedres laukā – otrā tūlīt iekšā.”[V] Ar zirga pajūgam neizbraucamo ceļu kontrastē zaļā Eglaines upes ainava – gar krastiem plašas, auglīgas pļavas, diženi ozoli, meži. Eglaines krastā viņu sagaida mežzinis, kurš izrāda Tadenavas saimniecību. “Dzīvojamā ēka ir veca. Mežzinis domā, ka viņai vajaga būt Raiņa vecumā. (..) Pelēka, kailām sienām, apdrupušu jumtu. Vidū galvenā ieeja, tās priekšā koka veranda. (..) Dārzs nekāds lielais nav bijis. Vecus Pliekšānu laiku augļu kokus saskaitām tikai kādus desmit. Un cik savādi šīs ābeles stādītas! Ne rindās, bet nelielos trijstūros.”[VI]
Tadenaviete Urzula Raubišķe, dzimusi 1879. gadā Rubeņu pagasta Ancenes muižā, atceras, kā Tadenavas pusmuiža – sēta, kurā Žaniņš spēra savus pirmos soļus, – izskatījusies 19. gadsimta beigās. Urzulas stāsts[VII] vietējā sēliskajā izloksnē sniedz, iespējams, spilgtāko ainu par to, kāda ir bijusi Pliekšānu saimniecība: „Šū vītu agrōk sauca par Pļeites poļvarku[VIII], tōpēc, ka tū rentēja Plīkšāns. Tadenavas mōjai lūgu nabeja tonī golā da ceļam, tagad smogi daudz pōrtaiseits. Klētei beja vīnas durs da pogolmam un toda kō pajume. Tū sauce par pīklēti. Zem vīna jumta kotrā golā beja pa vīnam stuburam[IX]. Klētei tōpat kō visōm ākom beja šķindeļu jumts. Tōlōk stōvei zirgu klāvs, tas ir staļš zirgīm. Blokus beja vōgūzis[X], obi zam vīna jumta. Aiz klāva beja zirgu gona ustoba. Timā mōjeņā vairōk nekō nabeja, ko vīna ustabeņa un kukņa[v]. Tōda pate beja mūdernīku ustaba[XI]. To stōvēi aiz šķivņa. Šķivņs ir tis pots, kas tagod. Blokus mūdernīku ustabai beja zemīs īrokts pagrobs ar ladim – ladu pagrobs.
Dipatnieku (kalpu) māja līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Foto: Līvija Volkova, 1968. gads.
Reja beja tīši pretim kungu mōjai. Tei stōvēi kūpā ar kulu. Kuls nū ōrpuses izskatējōs ko šķivņs. Tas beja divu duravu – vīnas do pogolmam, ūtras golā, obas augstas, plotas, lelas, lai var ībraukt ar visu vazumu. Rejā īīt tikai nū kula, pošai duru nabeja. Tōpēc tur beja cīši timss.
Gūvu klāvs beja smogi gors, četru duravu: uz pogolma pusi, do ceļam, vīnā golā, ūtrā golā. Šur da pogolmam beja kūka tilts, ar zirgīm izbrauc augšā un pīvad bareibu, jo beja daudz gūvu, bej arī vuškas.”
Arī Jānis Skudra, dzimis 1888. gadā Rubenes pagasta Dunavas muižā, atminas, ka vieta Pliekšānu laikā dēvēta par Pļeites poļvarku, bet, nomainoties rentniekiem, mainījies arī pusmuižas nosaukums sarunvalodā – Rihtera poļvarka, Dzeņa poļvarka u.tml. Saimes galā (mājas ziemeļu galā) atradusies plaša virtuve ar pavardu. Istabās bijušas nekrāsotu dēļu grīdas, baļķu sienas, dēļu griesti, kur ik diviem dēļiem pa vidu virsū trešais, bet durvīm kļampkas[XIII].
20. gadsimta 50. gados Raiņa dzimtos “Varslavānus” un “Tadenavu”, kā arī citas Raiņa vietas gleznās iemūžina mākslinieks Vitālijs Kalvāns.
No lielās saimniecības līdz mūsdienām saglabājusies vien pusmuižas dzīvojamā māja un šķūnis. Bez šķūņa un dzīvojamās mājas pagalmā atrodas 20. gadsimta 20. gados celta jaunsaimniecības dzīvojamā ēka, neliela pirtiņa dīķa krastā un 1967. gadā uzbūvētais Tadaines mežsaimniecības klubs.
Tadenavas ciema centrs, bijušās pusmuižas teritorija. Divas ēkas – pusmuižas dzīvojamā māja un šķūnis, saglabājušās no 19. gadsimta apbūves.
Pārējās ēkas uzbūvētas 20. gadsimta laikā.
Foto: Dagnis Vasiļevskis, 2019. gads.
Agnese Timofejeva
Raiņa muzeja “Tadenava”
izglītojošā darba un darba ar apmeklētajiem vadītāja
[I] Rainis, J. Sētmalītes gulētājs. Kopoti raksti. 4. sēj. Rīga: Zinātne, 1985. 324. lpp.
[II] Dziļleja, K. Pa dzejnieka bērnības takām. Laiks, 28.11.1956.
[III] Dziļleja, K. J. Raiņa dzimtenē. Sociāldemokrāts. 27.09.1929., 28.09.1929.
[IV] Rainis, J. Vēstule A. Birkertam, 1912. gada 11. oktobrī. Kopoti raksti. 22. sēj. Rīga: Zinātne, 1985. 149. lpp.
[V] Goba, A. Raiņa dzimtenē. Ilustrēts Žurnāls, nr. 8. 1927. 266.–268. lpp.
[VI] Goba, A. Raiņa dzimtenē. Ilustrēts Žurnāls, nr.8. 1927. 266.–268. lpp.
[VII] Atmiņas pierakstījusi Līvija Volkova, Tadenava, 1966. gada oktobrī, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
[VIII] Poļvarks – no krievu фольварк vai vācu vorwerk – pusmuiža
[IX] Stuburs – stabs
[X] Vāgūzis – (arī ratnīca) – piebūve vai telpa ratu vai citu braucamrīku novietošanai
[XI] Kukņa – virtuve
[XII] Mūdernīku ustaba – modernieku istaba – telpa piena glabāšanai un apstrādei.
[XIII] Kļampka – senlaicīgs durvju rokturis ar nospiežamu mēlīti durvju atvēršanai.