“Latvju Dainu” otrais izdevums

Maz ticis pieminēts fakts par “Latvju dainu” otrais izdevuma iznākšanas 100. gadadienu. 2023. gadā svinamas vairākas simtgades: marta sākumā pirms 100 gadiem Krišjānis Barons devās aizsaulē. Novembrī apritēja 100 gadu, kopš ielai Rīgas centrā dots Krišjāņa Barona vārds, un simtgadi svin arī “Latvju dainu” otrais izdevums.

“Latvju Dainu” otrajā izdevumā rakstīts, ka tās iznākušas 1922. gadā. Par to liecina arī vēstule Krišjānim Baronam no izdevniecības “Valters un Rapa”, kura sūtīta 1922. gada Ziemassvētkos.

“Latvju dainas” ir iekļautas izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojumā – Latvijas Kultūras kanonā sadaļā Tautas tradīcijas. “Latvju dainas” ir līdz šim nepārspēts latviešu tautasdziesmu tradīcijas tekstuāls dokuments un viens no plašākajiem tautas dzejas izdevumiem pasaulē.
“Latvju dainas” ir nosaukums, kādu Krišjānis Barons deva pirmajam pilnīgajam latviešu tautasdziesmu izdevumam, kas viņa kārtojumā iznāca no 1894. līdz 1915. gadā. Laika gaitā šis savulaik strīdīgais nosaukums (vārds “dainas” patapināts no lietuviešu valodas) izvērties par ietilpīgu apzīmējumu, ar kuru mēdz saprast gan pašu tautasdziesmu tradīciju, gan Barona veikumu, gan spilgtu latviskās identitātes simbolu.
1894. gada 21. martā ar Henrija Visendorfa gādību iznāk Latvju dainu 1. burtnīca ar Barona rakstīto ievadu, kura noslēgumā autors izsaka vēlējumu: “Lai tautas krātais dziesmu pūrs atrastu atkal tautā mīļu vietu, un lai lasītāji no viņa tikpat daudz smeltos prieka un sirds pacilāšanas, cik šī krājuma apstrādātājs savā darbā baudījis.”

Krišjāņa Barona “Latvju dainas” mūsdienās pieejams gan pirmizdevumā, gan divos atkārtotos publicējumos (1922; 1989). Starptautiska auditorija “Latvju dainas” var plašāk iepazīt parindeņu veidolā angļu, vācu un krievu valodā divos izdevumos (1984; 2012), jo nav tapuši apjomīgi latviešu tautasdziesmu atdzejojumi.

“Valters un Rapa” un latvju dainas

Mūsdienās ir atjaunota un savā vēsturiskajā vietā turpina darboties 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijas lielākā privātā grāmatniecības akciju sabiedrība “Valters un Rapa”. Tā bija dibināta jau 1912. gadā. 1920. gadā, apvienojot divas spiestuves, izveidoja plašu, modernu poligrāfijas uzņēmumu.
“Valtera un Rapas” apgādā līdzās daiļliteratūrai un mācību grāmatām tika izdoti nozīmīgi latviešu valodai un folklorai veltīti darbi:

• K. Mīlenbaha iesāktā un J. Endzelīna turpinātā “Latviešu valodas vārdnīca” 4 sējumos;
• K. Barona sakārtotās “Latvju Dainas” 6 sējumos;
• Folklorista un etnogrāfa LU profesora P. Šmita sakārtotās “Latviešu pasakas un teikas” 15 sējumos;
• Nozīmīgi pētījumi arheoloģijā, vēsturē, mākslas vēsturē un citās zinātnēs.

Krišjāņa Barona vedeklas Līnas atmiņas vēsta par dienu, kad “Latvju dainu” 2. izdevums nonāca Barona rokās:
“Pēdējā dienā, 7. martā, tēvs no gultas vairs necēlās, sūdzēdamies par lielu nespēku. Viņš mani lūdza viņu apkopt un darīja uzmanīgu, ka viņa krūtis pie elpošanas vairs necilājoties; paņēmu viņa roku – pulss bija vājš, tikko sajūtams. “Tu man varētu vēl kaut ko palasīt,” viņš pēc brītiņa vēlējās.

To pašu dienu firma Valters un Rapa piesūtīja “Latvju dainu” otrā izdevuma komplektu. Mans dēls paku ienesa tēva istabā un to atraisīja. Tēvs, gultā gulēdams, noskatījās viņa rīcībā un ar labpatiku pacilāja vienu otru pasniegto sējumu. Kad visas grāmatas tēvam redzamā vietā uz galda bija sarindotas, izsacīju savu prieku, ka tēvs piedzīvojis sava darba otro izdevumu, un piebildu, cik labai vajag būt tai izjūtai, apzinoties, ka dzīvē pastrādāts kaut kas liels un paliekams. “Nu jā, drusku jau strādāts ir,” tēvs atbildēja. (..) Noskatījāmies aizejošā tēvā, kas tik daudz svētības un mīlestības bija ienesis mūsu dzīvē.”

Kādēļ tieši Jānis Rapa izvēlējās izdot atkārtoti savā apgādā “Latvju dainas”?

Divdesmito gadu sākumā Jānis Rapa saprata, ka, pastiprinoties sabiedrības ilgām pēc ideālā, Latvijā ir steidzami nepieciešams jauns tautasdziesmu kopizdevums. Apgāda vadītāji sarunās ar Krišjāni Baronu noskaidroja, ka ātrumā iespējams tikai nepārgrozīts iepriekšējo “Latvju Dainu” iespiedums. 1922. gada 28. janvārī tika noslēgts līgums par otro iespiedumu 1000 eksemplāros, par kuru toreizējos valūtas svārstīšanās apstākļos paredzēts honorārs 300 000 rubļu jeb 6000 zelta franku. Izdevēji – Leipcigas izdevniecība – izvēlējās anastatisko izdevumu: atkārtotu izdevums, kas iespiests, reproducējot agrākā izdevuma tekstu ķīmiskā ceļā uz litogrāfijas akmens vai metāla, kas tolaik vēl nav necik izplatīts, vismaz ne Latvijā. Līdz ar to otrais izdevums ir pilnīga pirmā iespieduma kopija, pat ar visām kļūdām. 1922. un 1923. gadā tika izdots atkārtotais “Latvju dainu” izdevums sešos greznos sējumos ar Burkarda Dzeņa zīmēto ugunskrustu, kuru padomju laikā daudziem sējumiem nokasīja vai arī uz tā uzlīmēja necaurspīdīgu papīru. Firmas grāmatu rādītājā, reklamējot dainas, uzsvērts: ““Latvju dainas”, šī “ latviešu Bībele”, ir vērtīgākais izdevums latviešu grāmatniecībā. Katra inteliģenta latvieša grāmatu krātuvē “Latvju dainām” jābūt par stūrakmeni, par pirmo numuru. Tāpat dāvinājumiem grūti būs atrast kaut ko noderīgāku par “Latvju dainu” komplektu.”

Interesanti, ka šis izdevums kļuva par dāvanu daudzām dažādu valstu bibliotēkām, skolām, ievērojamām personībām.

Gatavojoties “Latvju dainu” pirmās burtnīcas iznākšanas 130. gadadienai, Krišjāņa Barona muzejs kopā ar Vidzemes Augstskolas studentu Kārli Baronu izveidoja apkopojumu, kur redzamas vietas Eiropā, kur 1923. un 1924. gadā nokļuva “Latvju dainu” 2. izdevums: www.dainas2.lv

Aicinām palīdzēt Krišjāņa Barona muzejam, lai 2025. gadā, kad atzīmēsim Krišjāņa Barona sakārtoto “Latvju dainu” iznākšanas 110. gadadienu, varētu pavēstīt, kur un kā saglabājušās pirms tik daudziem gadiem dāvinātās grāmatas.

Otrais izdevums pirmizdevuma vākos

Muzejā, K. Barona istabā uz galda, ir izdevums ar ugunszīmi, kuras nozīme nereti jāskaidro apmeklētājiem. Ir arī pirmizdevuma vākos iesietas dainas, kuras atverot, lasāms izdošanas gads – 1922, “Valters un Rapa”. Kāpēc tā?

1984. gadā Rakstnieku savienība (S. Viese, G. Priede, J. Krieviņš, J. Pipurs) sadarbībā ar toreizējo Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju veidoja izstādi 14. baltistu konferencei, kurai bija jānotiek 1984. gada decembrī Berlīnē. Tālāk izstāde ceļoja uz Rostoku, Stokholmu, Helsinkiem, Tartu, Ziemeļblāzmas kultūras centru Rīgā, Maskavu.

Lai izstāde tiktu pāri Latvijas (toreiz – padomju) robežai, katrs eksponāts tika ne tikai saskaitīts un aprakstīts, nofotografēts un atrādīts attiecīgajās instancēs Latvijā, bet ar eksponātu sarakstu un to aprakstiem bija jādodas uz Maskavu.

Rūta Kārkliņa par šo notikumu stāsta: “Vēls rudens. Saskaņota (nezinu, kurš to Latvijā izdarīja) caurlaide kaut kur Maskavas centrā. Pat “Latvju dainu” 2. izdevums (par 1. izdevumu, kuru piemin Gunārs Priede tūlīt) neizsauca īpašas emocijas, jo tā laika nosacījumos bija sacīts, ka drīkst izvest literatūru, kas izdota, sākot ar 1922. gadu. Pārbaudītāja ugunszīmi komentēja: “Nu, jā, tāds sens ornaments… un uz otru pusi.” Kundzei patika Dziesmu svētku attēls, esot bijusi Latvijā.

Paspēju gan uz Tretjakovku, gan uz veikalu pēc mandarīniem, kas toreiz bija deficīts Latvijā.

Atgriezos priecīga, jo darbu biju padarījusi. Īstenībā, šīs izstādes tapšanā mans nopelns bija gluži tehnisks: kārtot, sakārtot, atrast, sazvanīt, nomierināt, uzvārīt tēju, bieži – vienkārši klausīties veidotāju emocijās. Par katru lietu – visvienkāršāko, par to, kas bija mans pienākums, es dzirdēju sirsnīgu “paldies”.

Uz pēdējo izstādes pieņemšanu Biķernieku baznīcā, toreiz darbnīcā, ieradās “augsti vīri”. Mani noliek priekšā Jura Krieviņa bildei, kuras centrā Brīvības piemineklis. Viņiem patīk viss. Daļa eksponātu jau salikti kastēs, jo nākamajā dienā visam jābūt muitā. Aizejot pasaka, ka arī mums kādam jābūt tur. Saprotu, ka man… Te Gunārs Priede, laikam redzēdams manu “sašļukušo vaigu”, piesakās pavadīt. Ievelku elpu, man būs jārunā ar pašu Gunāru. Ja tajā brīdī es zinātu, kāda bagātība ir prast klusēt.

Otrā dienā, ierodoties muitā, redzam izstādi sapakotu dažāda lieluma kastēs, kuras vēl nav aizvērtas. Uz katras redzu “saskaņoto” lapu gan ar Maskavas, gan Rīgas zīmogiem. Tomēr viss, ko var izņemt, tiek pārcilāts un pārlūkots, rūpīgi atpakaļ ielikts, aizlīmēts, aizzīmogots.

Muitnieks, mana vecuma vīrietis, iepazīstoties saka, ka esam kolēģi (nezinu, kā viņš to zina) – baltu filologi. Latvietis.

Tā pagāja ne viena vien stunda. Bet, izrādās, sēdēt blakus Gunāram un klusēt ir tik jauki…Te pēkšņi uz lielā, spožā rakstāmgalda tiek uzlikta kaste, kurā ir grāmatas, to skaitā arī “Latvju dainu” 2. izdevums. Atskan ķērciens: “Kas tas?” Tā sauktais latvietis ar pirkstu urbjas grāmatas vākā. Es saprotu, ka jāpaskaidro, cenšos stāstīt par grāmatu izvešanas likumu, cenšos, bet jūtu, ka raustu valodu. Te Gunārs pieceļas, palūkojas manī. Es atkrītu krēslā, es neprotu aizstāvēt mūsu dziesmas. Gunārs savā lēnajā, inteliģentajā balsī saka tā sauktajam latvietim: “Palūkojieties uz izdošanas gadu! Jūs kā baltu filologs noteikti arī zināt, ka šī zīme pazīstama pasaulē jau sen.” Bet tā sauktais mans kolēģis ķērc tālāk: “Ja mēs gribam, lai šīs grāmatas nonāktu Vācijā, tad bez šiem vākiem!” “Kā – bez šiem vākiem?” mēs ar Gunāru bezcerīgi saskatāmies. “Tā!” balss ķērc mums pretī. Un pāri rakstāmgaldam lido noplēstie vāki un pašas grāmatas. Mēs paspējam tās noķert, pirms tās krīt uz grīdas, mēs ejam prom un dzirdam: “Rīt līdz 12.00, ja vispār vēlaties ko nosūtīt…” Mēs esam uz ielas. Mēs klusējam. Ne tikai man, bet arī Gunāram acīs ir asaras. Te pēkšņi Gunārs ieiet telefona būdiņā un zvana kādam. Izrādās – Jurim Krieviņam, kuram pazīstamas poligrāfijas lietas. Nakts laikā grāmatas top pārsietas, vākus rotā pirmizdevuma attēls. Tā pasaulē dodas 2. izdevums pirmizdevuma “svārkos”.

Bet man sirdī iedur katru reizi, kad noglāstu šīs grāmatas. Iedur sāpe un kauns, ka nespēju nosargāt…”

 

Rūta Kārkliņa, papildināts 2024

Paldies Kārlim Baronam