Jau studiju gados dzimusī Jaņa Rozentāla interese par ziemeļvalstu mākslu kļuva īpaši pastāvīga kopš laulībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Par to šodien J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā liecina kāds eksponāts, pie kura allaž īpaši kavējas ceļotāji no Somijas – litogrāfija „Strēlnieks”. Šī kompozīcija izmantota arī IV Latviešu mākslinieku izstādes plakātā.
Lai gan litogrāfija tapusi 1914. gadā, kad jūgendstils pakāpeniski zaudēja aktualitāti, dodot vietu jaunām tendencēm mākslā, tajā joprojām redzam jūgenda izvīto, sarežģīto līniju, tumšās grafiskās kontūras, kas iezīmē un izceļ tēlus, kā arī florālos motīvus – vējā plīvojošus lapotus koku zarus, kuru vijīgās līnijas piešķir kompozīcijai trauksmainu noskaņu. Reizē ar jūgendstilam raksturīgajām pazīmēm šai darbā varam saskatīt nacionālā romantisma izpausmes, kas 20. gadsimta sākuma mākslā ir bijušas svarīgas daudziem latviešu gleznotājiem. Galvenokārt tas parādās izvēlētajā tēmā, kas apliecina vēlmi izcelt nacionālās vēstures svarīgo nozīmi. Grafikā attēlotais strēlnieks ģērbts „latviskiem” ornamentiem izrakstītās drānās; arī galvassega un riņķa sakta liecina par to, ka J. Rozentāls tiecās iztēloties un atveidot kādas baltu cilts kareivi.
Strēlnieks ir attēlots mirklī, kad no loka ir izlidojusi bulta – sānis, uz mums neredzamu mērķi. Vai tā ir izšauta medībās, vai arī karā, aizstāvot savu zemi pret kaimiņzemju sirotājiem vai krusta karotājiem? Roka, kura uzvilkusi stopa stiegru vēl palikusi savilkta dūrē – šis it kā nejaušais žests pastiprina spriedzes izjūtu. Vienīgais ainaviskais elements šai kompozīcijā ir koka zari un upes līkums. Mēs neredzam visu koku, mēs neredzam apkārtējo ainavu. Varbūt koks ir slēpnis, kā aizsegā strēlnieks izšauj savu bultu? Ūdeņu tecējums, vijīgām līnijām iezīmētie vilnīši, kuru plūdums pakļauts liektajām krasta līnijām – tas viss atbilst jūgendstila estētikai un reizē kalpo kā līdzeklis, lai izteiktu šai mākslas darbā ietverto trauksmaino noskaņu.
Taču kāds ir iemesls, kādēļ tieši šis Rozentāla darbs piesaista somu tūristu interesi?
„Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos” – tā 1902. gada 1. decembrī Rozentālam rakstīja viņa nākamais sievastēvs Teodors Forsels. Nacionālās identitātes un pašapziņas stiprināšana, sapnis par valstisko neatkarību 20. gadsimta sākumā bija kopīgs Latvijai un Somijai. Tāpēc šo zemju mākslā īpaši nozīmīgas bija tēmas, kas saistītas ar nacionālo vēsturi un kultūru.
Lielā mērā tieši no Somijas Latvija ir aizguvusi nacionālā romantisma arhitektūru, kas ir īpašs un atšķirīgs strāvojums Rīgas jūgendstila būvmākslā. Somu tēlotāja māksla nav atstājusi tik tiešu ietekmi uz Latvijas mākslinieku veikumu, tomēr izcilākie somu mākslinieki bija pazīstami Latvijā. Īpaša nozīme somu mākslas popularizēšanā bija Janim un Ellijai Rozentāliem. Jāizceļ Jaņa Rozentāla publikācija „Par Somijas mākslu” žurnālā „Vērotājs”, kas tika publicēts ar turpinājumiem 1905. g. Nr. 8˗12, kā tā laika visplašākais somu arhitektūras un mākslas apskats, kurā iekļauts gan vispārēju tendenču raksturojums, gan atsevišķi izcelti nozīmīgākie mākslinieki, tajā skaitā somu mākslas „zvaigzne” Aksels Gallens-Kallela. „Viņa darbi ir pirmie, kas pasaulei rādīja, ka Somijas māksla stāv uz pašas kājām. Un tomēr viņš nav vienpusīgs tautisks priekškarotājs mākslas laukā. Viņš, kura māksla tik plaša un vispusīga, nav nekad domājams par vienkāršu programmas gleznotāju. Iedziļinoties „Kalevalas” motīvos, viņu uz to nevadīja vis fanātiskā tautiska šaursirdība, bet viņš šinīs vienkāršajās teiku formās atrada savu paša īsteno dzejisko pasaules uzskatu ar naīvo un tomēr tik gaiši izteikto nacionālo raksturu un sev tik iekšķīgi radniecīgo tautas dzīves uzskatu.”
Rozentāls pazina gan Gallela-Kallelas daiļradi, gan pašu mākslinieku personiski. Viņu aizrāva somu gleznotāja darbības vēriens, augstais mākslinieciskais līmenis un nozīmīgās idejas. Lai gan abu autoru mākslinieciskie rokraksti un stilistika ir gana atšķirīgi, tomēr kompozīcija „Strēlnieks” liecina par lielām sakritībām. Salīdzinot to ar vienu no pazīstamākajiem Gallena-Kallelas darbiem, kas veltīti somu tautas eposa „Kalevala” tēmām, – gleznu „Joukahainena atriebība” (1897. g., tempera, audekls, 125×130 cm, Turku mākslas muzejs), redzam nepārprotamas līdzības gan darba kompozīcijā, gan centrālā tēla – ar loku bruņota vīra stājā un tērpā, gan arī detaļās. Gallena-Kallelas gleznā iekļauts koks ar smalkām, šaurām lapām, līdzīgi kā Rozentālam. Tāpat arī Gallena-Kallelas darba ainavisko fonu veido nelieliem vilnīšiem klāta ūdens virsma. Gaišais fons Rozentāla darbā liek domāt par ziemu, kas atainota arī Gallena-Kallelas kompozīcijā. Tomēr vissvarīgākā sakritība – tas ir laikmeta mākslas gars, kas tik spilgti ir izpaudies šajās divās izcilajās latviešu un somu mākslas personībās.
Dace Vosa, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja vadītāja