JĒKABS KAZAKS – GLEZNOTĀJS, GRAFIĶIS, ZĪMĒTĀJS, MĀKSLAS TEORĒTIĶIS

26/11/2019

28. novembrī plkst. 18.00 Jāņa Akuratera muzejs Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 6a, pasākuma cikla “Māksla Akuratera mājā“ ietvaros aicina uz Jēkabam Kazakam veltītu vakaru.

Vakara norises programmā:
1. Jēkabs Kazaks – mākslinieka mūžs – “skarba, sūra, bet radoša darba diena” (R. Suta). Ruta Cimdiņa.
2. Jēkabs Kazaks – pašrefleksijās un laikabiedru vērtējumos. Ruta Cimdiņa, Maira Valtere un Aivars Eipurs.
3. Jēkaba Kazaka mākslas, teorētisko uzskatu un personiskās stājas nozīme latviešu mākslas attīstībā. Sarunājas mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne un mākslinieks Pēteris Postažs.
4. Muzikālas impresijas. Juris Švolkovskis – vijole; Ventis Zilberts – klavieres.

1895. gada 18. februārī Pētera un Edes Kazaku ģimenē piedzima zēns, kuru 6. aprīlī Lutera baznīcā (Torņakalnā) nokristīja par Jēkabu Robertu. Lielākā daļa tā laika gleznotāju nāca no laukiem, no zemnieku vai amatnieku ģimenēm. Dzīve laukos, dabas krāsainības noskaņas gadalaiku ritmos veidoja viņu glezniecisko izjūtu, tuvību ainavas žanram.

Jēkabs Kazaks piedzima un uzauga Rīgā. Bērnība zēnam pagāja Jēkaba baznīcas laukumā. Tēvs Pēteris Kazaks kādā Vecrīgas namā strādāja par mājas sargu jeb namiķi, māte Ede bija mājsaimniece. Lielpilsēta mazo Jēkabu pievilka kā magnēts. Daudzstāvu nami, skatlogi un krāsainās veikalu izkārtnes, pakavu ritmi uz akmens bruģa, zvanu skaņas un gaiļi baznīcu torņos, kuģu masti un ostas noslēpumainība. Pilsētas dinamiskais ritms Jēkaba Kazaka pasaules uztverei ļāva atraisīties straujāk un brīvāk, deva drosmi pašizpausmei, bet tajā pašā laikā kritiski pieņemt apkārtējās vides norises un modernās mākslas valodu. Jēkabs allaž dzīvi interesējās par visu pilsētā notiekošo, jauno, laikmetīgo, mulsinošo.

Desmit gadu vecumā Jēkabam Kazakam nācās pārdzīvot 1905. gada revolūcijas dramatiskos notikumus. Tos atbalsoja pieaugušo sarunas, šausmu stāsti par Ziemeļblāzmas pils dedzināšanu, strādnieku mītiņiem, demonstrācijām, soda ekspedīciju sirojumiem un cīnītāju bojāeju. Tas viss dziļi iegūla zemapziņā, ko neizdzēsa ne mazāk postošais Pirmais pasaules karš. Bērnības emocionālie iespaidi vēlāk atspoguļojās virknē tušas zīmējumu.

Vecāki netaupīja skopos ienākumus dēla izglītībai. 1908. gadā Jēkabs Kazaks beidza elementārskolu. 1913. gadā – Ata Ķeniņa vadīto reālskolu Rīgā, kur zīmēšanu mācīja Jūlijs Madernieks, bet pēc tam iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kurā pasniedza Vilhelms Purvītis, Jānis Roberts Tilbergs un Eva Borherte-Šveinfurte. Pirmajam pasaules karam tuvojoties Rīgai, skola tika slēgta, un 1915. gadā Kazaks devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Ar Vilhelma Purvīša ieteikumu Kazaks 1915. gada rudenī turpināja mācības Penzas pilsētas mākslas skolā. Taču skolas konservatīvā mācību programma neapmierināja Jēkabu Kazaku, un, to nebeidzis, viņš 1917. gadā izstājās un atgriezās Rīgā. Taču divu gadu dzīvi Penzā Kazaks kodolīgi aprakstījis, ieskaitot visus personāžus – studentus, pasniedzējus, modeles un draudzenes, un mūžam optimistisko studentu dzīves azartu karalaika apstākļos. Šī Jēkaba Kazaka pierakstu burtnīca “Dzīve Penzā” (izdota kopā ar Daces Lambergas monogrāfiju “Jēkabs Kazaks”, (Neputns, Rīga, 1995)) ir būtisks laikmeta liecinieks, kas atklāj ne tikai viena jauna mākslinieka tapšanu. Penzā ir viss – aukstums, bads, bēgļa statuss, draugi, iekšējā cīņa, meklējot savu “Es”, un “liktenīgās bezmiega naktis” (pie pasniedzēja Aleksandra Šturmana), “kad atvērās mums acis priekš jaunās mākslas sapratnes”.

“1917. gads Rīgā – dažas dienas pirms okupācijas mēs visi kopā, arī Kazaks, atrodamies Jēkaba kazarmās. Kazaks paliek Rīgā, mēs citi aizklīstam prom uz Krieviju. Redzam lielos tračus, kamēr Kazaks Rīgā pie Pētera baznīcas vientuļos bēniņos glezno”, raksta Jēkaba Kazaka tuvākais draugs Romans Suta.

1918. gads – pēc rakstnieka Viktora Eglīša uzaicinājuma Jēkabs Kazaks devās uz Alūksni, kur strādāja par skolotāju. Dzīvoja Viktora Eglīša dzīvoklī, gleznoja teātra dekorācijas, zīmēja dažādus tipus vairākas reizes, “lai pēc tam gleznotu”. Vērīgi novēroto Jēkabs Kazaks cītīgi apraksta dienasgrāmatā. “.. atgriezās daudz latvju no Krievijas, operā sēdēja jaukas sievietes, mākslinieki staigāja koridoros. Vēl nebija valsts, un visi priecājās par Vācijas sakaušanu. Gar manu logu skrēja zaldāti bez plintēm, vilka lielgabalus ar ievainotiem, kuri turējās pie stobriem. Vācieši brauca ar kara vezumiem mājās. Lielinieki ieņēma aizbraukušo dzīvokļus, laupīja veikalus un zaga, meklējot ieročus un paslēpušos. Pilsdrupās naktīs šāva saimniekus, baznīcā sēdēja tribunāls. Nakti un pus dienu šāva Alūksnē. Zaldātu pilns, šāva lielgabaliem un kapos pils priekšā raka strēlniekus pa desmit un divdesmit. Atbrauca Suta un rakstnieks Pāvils Rozīts; pagasta namā runāja par jauno mākslu, un Suta rādīja kubistu, futūristu un supremātistu gleznošanas veidus. Cilvēki brīnījās un smējās. Es lasīju par glezniecību, un V. Eglīts deklamēja dzejoļus. Es bēgu no Alūksnes; vilciens ar mantām, labību un lopiem. No gājieniem ar karogiem, dziesmām un daudziem līķiem izlobīju motīvus gan sienu gleznām, gan griezumiem kokā. Griezu trīs dēļus. Lielinieki aizgāja uz Latgali, paņemdami ķīlniekus, arī lopus un mantas prom. Peldējos, staigāju ar sievietēm, ēdu zemenes cukurā un gulēju zālē. Virza lasīja dzejoļus – es viņu zīmēju daudz reizes. Gleznoju savu portreju ar zaļiem kokiem un debesi, kāda viņa ir vasarā. Rakstīju sonetu. Biju Valkā un Tērbatā, redzēju lielisko laukumu ar brūno māju un asu torni. ”

1919. gads. Vasarā Jēkabs Kazaks atkal ir Rīgā, pilns nodomu un darbošanās gribas. Pirmo reizi mūžā radusies iespēja ierīkot darbnīcu un pārdrošs sapnis par braucienu uz Franciju, Itāliju… “Te piepeši slimība un – nāve… Mēs nožēlojam katra radoša mākslinieka nāvi, bet ir traģiski zaudēt pie pirmiem lidojieniem mākslinieku, kura pirmie žesti jau tveras Nemirstībā,” dažas dienas pēc drauga nāves rakstīja Romans Suta. “Jāatzīst, ka pāragrā Kazaka nāve līdz šim ir lielākais zaudējums mūsu mākslai,” Vilhelms Purvītis raksta “Mākslas vēsturē”.

1920. gada 5. decembrī Jēkabu Kazaku pavadīja uz Torņakalna kapiem daudzi draugi un mākslinieki, arī Vilhelms Purvītis.

“Tas, ko atstāj Kazaks, jau ir liels mantojums mūsu tautai. Viņā nav nekā sentimentāla, nekā ārēji estētiski skaista, jūsminoša, viņā ir skarba, metalaini sūra, bet radoša darbu diena. Viņā krāsa beidzamos audeklos dabūja sevišķu izteiksmes spēku, zīmējums meistariski izjusts, tīši nepareizs, vienkāršs un tomēr pilns no lineāri neizsakāma skaistuma, pilns no mākslinieka izjustās patiesības,” 1920. gadā saka Romans Suta.

“Tas, ko Kazaks mums atstājis, ir viņa jaunās, spēcīgās dvēseles fragmenti, jo no dūmotā šauruma un mūriem dzima smalkākais gars, kas pazina valodu, dziļāku par vārdiem – glezniecību,” 1920. gadā Kazaku raksturo Maija Cielēna.

“Pārkāpis laiku un savu nāvi, Vēlreiz uz zemi kā zibins laists,” raksta Aleksandrs Čaks.

Ja dzīves laikā Jēkabs Kazaks piedzīvo tikai piecas izstādes, kurās ir eksponēti arī viņa mākslas darbi, tad pēc tam Jēkaba Kazaka gleznas ir izstādītas desmitos latviešu mākslas izstādēs gan Latvijā – Alūksnē, Rīgā, Tukumā, Jelgavā, Liepājā –, gan Eiropā – Tallinā, Stokholmā, Bordo, Kopenhāgenā, Maskavā.

Ieejas maksa – 2.00 EUR, skolēniem, studentiem, senioriem – 1.50 EUR.
Uzziņas: akuratera.muz@inbox.lv; akuraters@memorialiemuzeji.lv ,
tālr: 2 9451112 (Ruta Cimdiņa)

Pasākumu atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds un Jāņa Akuratera biedrība.

Pasākums tiks fotografēts. Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

Jēkabs Kazaks. Pašportrets ar sarkanu lakatu.

Jēkabs Kazaks. Pašportrets ar sarkanu lakatu.