Zilganām rozēm rotātais mazgājamo trauku komplekts ir viens no dekoratīvākajiem jūgendstila sadzīves priekšmetiem Jaņa Rozentāla dzīvoklī.

Fajansa trauku komplekts, kas paredzēts ikdienas mazgāšanās un skaistumkopšanas procedūrām, sastāv no pieciem priekšmetiem: ūdens krūzes, mazgājamās bļodas, kā arī apaļas bļodiņas un iegarena trauciņa, kas segti ar atbilstošas formas vāciņiem. Piektais priekšmets – ziepju trauciņš – gadsimta gaitā ir zudis, taču ir saglabājies tā dekoratīvais vāciņš.

Trauki rotāti ar reljefi veidotiem jūgendiskiem zilganu rožu motīviem, kas izceļas uz baltās pamatnes. Garie, izvītie rožu kāti vainagoti ar kuplām ziedu kompozīcijām, piešķirot ieapaļajām trauku formām vieglumu un eleganci.

Rožu motīvs atsauc atmiņā kādu leģendām apvītu notikumu – vienu no skaistākajiem un romantiskākajiem mīlas stāstiem mūsu mākslas vēsturē. Tas ir stāsts par latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla un somu dziedātājas Ellijas Forseles liktenīgo satikšanos 1902. gada novembrī, kad Ellija ieradās Rīgā ar solokoncertu. Mākslinieces repertuārā bija arī izcilā somu komponista Jana Sibēliusa dziesma „Melnās rozes”. Pēc koncerta, kad Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Frīdriha Grosvalda ģimenes namā tika rīkotas viesības par godu somu māksliniecei, Rozentāls bija lūgto viesu vidū un ieradās ar sarkanu rožu pušķi. Kārlis Dziļleja biogrāfiskajā romānā „Janis Rozentāls” apraksta šo epizodi:

– Also – Rosental mit Rosen? – viešņa joko, iepazīdamās ar mākslinieku.

– Tikai ne „melnās rozes”, par kādām jūs dziedājāt! – viņš atjoko. Ne manā sirdī, ne visā Rīgā tādas neplaukst! Un kāpēc gan melnas skumju rozes, kad ir arī sarkanas – gavilējoša prieka rozes? (Dziļleja K. Janis Rozentāls. Rīga: Signe, 1996. – 99.lpp.) Lasīt vairāk »

Grafiķis Ernests Zīverts (1879–1937) dzimis Tukuma apkārtnē Šlokenbekas „Būmeistaros”. Pēc Tukuma pilsētas skolas beigšanas dodas uz Pēterburgu. Mācās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, studē kokgriešanas un oforta tehniku. Iesaistās Pēterburgā studējošo latviešu mākslinieku pulciņā „Rūķis”, bijis viens no satīriskā žurnāla „Svari” organizētājiem. Veidojis gleznu reprodukcijas oforta tehnikā: „Ļ. Tolstoja portrets” (pēc I. Repina), „Bērni pie jūras” (pēc V. Serova), „A. Čehova porterts” (pēc O. Braza) u.c. 1903. gadā darinājis vāka zīmējumu Raiņa dzejoļu krājumam „Tālas noskaņas zilā vakarā”. Pēc Pirmā pasaules kara strādā par mākslas ekspertu Petrogradā.

Ernesta Zīverta oforts ir pirmais mākslinieciski atveidotais Raiņa portrets.

1904. gada jūlijā mākslinieks lūdz Raini nofotografēties un atsūtīt viņam dažas fotogrāfijas, jo nodomājis darināt dzejnieka ģīmetni: „Kaparā gravēta ģīmetne (oforts) mums, latviešiem, pavisam kas jauns, un es no sirds vēlētos, lai pirmais pasākums būtu Jūsu ģīmetne.”

Rainis izpilda Zīverta lūgumu un nosūta māksliniekam savus pie fotogrāfa Jāņa Rieksta uzņemtos fotoattēlus. Mākslinieks ķeras pie darba un 1905. gadā ģīmetne ir pabeigta.

Martā Ernests Zīverts raksta Rainim: „Jūsu ģīmetni esmu pabeidzis gravēt un tagad to izstādīju ikgadējā Pavasara izstādē [Domāta Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstāde. – A.C.]. Šī ir mana pirmā uzstāšanās atklātībā, un es esmu ļoti apmierināts par to, ka mans pirmais darbs tika uzņemts izstādē un vēl vairāk par to, ka tas cieši saistīts ar Jums, kas man piedeva jaunu sparu tālāk strādāt. Drīzumā Jums nosūtīšu vienu eksemplāru, un tad laipni lūdzu man paziņot, vai esat mierā ar Jūsu ģīmetnes attēlojumu un vai tādu drīkstu laist ļaudīs.” Lasīt vairāk »

„Tu, mazā saule,” – tā Jānis Akuraters veltījuma dzejolī nosauc savu strēlnieka krūšu nozīmi. Šī nelielā piemiņas lieta, kas tagad ir apskatāma Jāņa Akuratera muzeja ekspozīcijā, dzejniekam savulaik bija kā atgādinājums par paša izdzīvoto nozīmīgo laikmetu tautas liktenī.

1916. gadā Jānis Akuraters brīvprātīgi iestājās strēlniekos. Muzeja kolekcijā ir īsa vēstule, kuru 1916. gada 16. novembrī dzejnieks raksta sievai Marijai Annai un sešus gadus vecajai meitai Laimai: „Mīļā Mare un Laima! Teikšu īsi. Esmu uzņemts Strēlnieku pulkos, ierakstīts II latviešu Brigādes štābā.” Dienasgrāmatā 1916. gada 23. novembrī Akuraters piemin arī vienu no saviem rakstnieka uzdevumiem karalaukā: „Pārrunājot par kara kronikas rakstīšanu, komandieris A. izteicās: latviešu pulku vēsture ir jāraksta tā, ka katrs saimnieks vēlāk to var lasīt svētdienas rītā savai saimei priekšā…”

Kopā ar Jāni Akurateru vienā strēlnieku pulkā ir Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke u.c. Rakstnieks piedalās Ziemassvētku un janvāra kaujās Tīreļpurvā.

Pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Akuraters raksta uzsaukumu latviešu kareivjiem Krievijā un aicina tos pievienoties Latvijas armijai.

No 1916. gada novembra līdz pat 1919. gadam Akuraters valkā strēlnieku formas tērpu. Latviešu strēlnieku nozīme bija nēsājama pie uniformas kā karaspēka daļas piederības zīme. Tā bija izveidota jau pirms Akuratera iestāšānās strēlniekos – Krievijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs 1915. gadā 19. jūlijā apstiprināja „Pagaidu noteikumus par latviešu strēlnieku bataljoniem”, kur 10. punktā bija ierakstīts, ka „strēlnieki nēsā pie armijai apstiprināta apģērba sevišķu krūšu nozīmi”.

Nozīmes projektu izstrādāja komisija, kurā ietilpa bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks G. Kempelis, mākslinieks A. Cīrulis un poručiks A. Peka. Pēc izstrādātā standarta nozīmītes labajā pusē bija jābūt savītiem ozola zariem, bet kreisajā – priedes zariem. Uz vainaga bija jābūt novietotam stilizētam saules attēlam ar astoņiem stariem un pāri pa diagonāli – zobenam. Saulītes vidū sākotnēji bija abreviatūra „Л.С.Б.” (kr. Латышский стрелковый батальон) un „L.S.B.” (Latviešu strēlnieku bataljons). Lai arī pēc 1916. gada septembra, kad strēlnieku bataljonus pārformēja par pulkiem, strēlnieku nozīmītēm abreviatūras nomainīja uz „L.S.P.” un „Л.С.П.”. Akuratera nozīmītē ir redzams pirmais abreviatūras variants.

Sākotnēji strēlnieku nozīmēs virs vainaga atradās izvirzīts Krievijas impērijas divgalvainais ērglis. Pēc Februāra revolūcijas daudzi strēlnieki ērgli novīlēja. Tā, acīmredzot, ir izdarījis arī Jānis Akuraters.

Ar strēlnieku nozīmi pie krūtīm Akuraters ir redzams gan kara laika fotogrāfijās, gan arī Voldemāra Tones 1917. gadā gleznotajā portretā. Lasīt vairāk »

Kažoks ir viena no nedaudzajām lietām, kura mūsdienās liecina par rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Patiesībā tas stāsta ne tikai par pašu rakstnieku, bet arī par lielisko, neparasto pedagogu, sabiedrisko darbinieku un arī rakstnieku Jāni Gresti. Pateicoties Jānim Grestem, kurš bija viens no Blaumaņa tuvākajiem cilvēkiem, Latvijas Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14 tapa Pedagoģiskais muzejs.

1925. gada 12. februārī Greste raksta Annai Brigaderei: „Pie muzeja mēs ierīkojām istabu „Rakstnieku stūrītis”. Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas.” Tā „Rakstnieku stūrītī” sākās Rūdolfa Blaumaņa kažoka otrais mūžs.

Pirmoreiz par kažoku lasām vēstulē, ko Rūdolfs Blaumanis 1896. gada 15. novembrī rakstījis paziņam Bergmaņa kungam: „Nupat liku pašūt sev kažoku – pirmo savā mūžā – no Sibīrijas suņa ādas, tas ceļojumam noderēs. – Novembra beigās vai decembra sākumā beidzot tiks izrādīta mana joku luga. Tad dabūšu naudu no Bēma.”

Savukārt no Arvīda Blaumaņa atmiņām par brāli Rūdolfu uzzinām: „Kad stāsts [„Nāves ēnā”, 1899] parādījās drukā, kāds nezināms labvēlis, sajūsmināts par stāstu, nosūtījis Rūdolfam 80 rubļu. Rūdolfs par šo naudu iegādājies kažoku. Šis kažoks vēlāk bija redzams Skolotāju mājā, Dzirnavu ielā Nr. 12., Blaumaņa stūrītī.”

Žurnālists, publicists, teātra kritiķis, laikraksta „Latvija” literārā pielikuma redaktors, Rūdolfa Blaumaņa pirmo kopoto rakstu sakārtotājs Arturs Bērziņš atceras vienu no pēdējām tikšanās reizēm ar rakstnieku: „Auksta februāra pievakare 1908. gada sākumā. Pie toreizējā laikraksta „Latvija” durvīm, kas savu mājas vietu bija atradis Rīgas Latviešu biedrības mazajā namā, sastapu Rūdolfu Blaumani. Nāca no iekšpilsētas. Ģērbies platā, lepnā kažokā, kura milzīgā, sprogainā apkakle dziļi noslīdēja uz pleciem. Šis garderobes gabals dzejniekam bija mīļš. To viņš uzģērba reti, bet parasti staigāja vienkāršā mētelītī. (..) Rokas bija pilnas aizsaiņiem. To bija tik daudz, ka daži karājās pat pie lielajām kažoka pogām. Viņš rīt taisījās braukt uz dzimteni, lai nosvētītu savai māmuļai 70. dzimumdienu un tur kādu mēnesi atpūstos.” Lasīt vairāk »

Krāšņais putniņš – zīdaste – grezno Andreja Upīša memoriālā dzīvokļa viesistabas sienu.

Rakstnieks bija medību biedrības „Baltais buks” biedrs un viņam piederēja bise, kuru pret dzīvu radību gan nekad neesot lietojis. Upīša negatīvo attieksmi pret šo nodarbi apliecina novele „Medības” (1911).

Paradoksāli, bet rakstnieka dēls Kārlis, mazdēls Aivars un mazmazmeita Anita allaž bijuši kaislīgi mednieki.

Leģenda vēsta, ka putniņš Upīšu īpašumā nonācis mazdēla Aivara nedarba dēļ. Aivars, Lielupes vasarnīcā bez atļaujas paņēmis vectēva bisi, labprāt ar to šaudījies pa priežu galotnēm. Protams, šādas izklaides labi nebeidzas, un arī šī reize nebija izņēmums – par upuri Aivara ballistikas mēģinājumiem krita zīdaste. Putns tika nogādāts Dabas muzejā, kur ornitologs un rakstnieks Kārlis Grigulis izveidoja tā izbāzni.

Otrreiz zīdaste Dabas muzeja taksidermistu aprūpē nonāca 1991. gada martā. Barikāžu laikā, no 1991. gada janvāra līdz martam, muzejā bija ierīkota barikāžu dalībnieku mītnes vieta. Izmantojot stratēģiski labo pozīciju, kas pavērās pa muzeja logiem, tika filmētas un fotografētas norises pie Ministru kabineta. Kā gadījās, kā ne, kāds putniņu bija nogrūdis uz grīdas un ar iespaidīga izmēra zābaku saminis. Tā nabaga zīdaste cieta atkal.

Neraugoties uz sarežģītajām peripetijām, zīdaste daudz no sava spilgtuma zaudējusi nav un joprojām raisa apmeklētāju interesi.

Ināra Odiņa, Andreja Upīša memoriālā muzeja muzejpedagoģe