JĀŅA ROBERTA TILBERGA RAIŅA PORTRETI

Pazīstamākais mākslas darbs Raiņa un Aspazijas dzīvoklī bez šaubām ir Jāņa Roberta Tilberga darinātais Raiņa portrets. Tas ir viens no pieciem Raiņa portretiem, ko Tilbergs radījis sava mūža laikā. Par tā tapšanu ir pieejamas visai izvērstas mākslinieka atmiņas, arī Rainim šis process šķitis nozīmīgs, un viņš to visai bieži pieminējis savā dienasgrāmatā. Pēc dienasgrāmatas ierakstiem spriežot, pirmā glezna tapa vairāk nekā pusotru gadu (pabeigta 1925. gadā), un šajā laikā tika savākts pietiekami liels skiču apjoms, lai uz tā pamata radītu vēl četrus portretus. Muzejā aplūkojamā ceturtā glezna tapusi 1927. gadā kā dāvana Rainim.[1] Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas divi Tilberga gleznoti Raiņa portreti, vēl viens, piektais, radīts 1947. gadā un uzskatāms par pirmā portreta kopiju.[2] Muzejā glabājas arī Tilberga atmiņas par sadarbību ar Raini, tās uzrakstītas 1956. gadā un papildinātas 1964. gadā.[3] 1985. gadā tās daļēji iekļautas drukātā izdevumā.

Tilbergs ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kas portretējuši Raini “no dabas”, nevis fotogrāfijām. Vēl šāda laime bijusi māksliniekiem Eduardam Metuzālam un Aleksandrai Beļcovai, kuras Raiņa portrets arī glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Raini klātienē portretējuši arī tēlnieki, piemēram, Augusts Bija, Konstantīns Rončevskis u. c.

Jānis Roberts Tilbergs (1880–1972) pretojās galējībām modernisma mākslā, viņš pazīstams tieši kā izcils portretu meistars. Jaunā akadēmisma ieviesējs mākslā laikā, kad dominē simbolisms un jūgendstils. Savas dzīves laikā vērtēts pretrunīgi, piemēram, Uga Skulme recenzijā par Tilberga retrospektīvo izstādi avīzei “Daugava” 1934. gadā rakstīja: “Nav pamata atstāt uzsvērtu Tilberga nozīmi mūsu mākslā. Saprotams, kā sporādiska parādība vēsturē Tilbergs paliks.”[4]

Raiņa portrets tiek veidots kā monumentāls, reprezentatīvs darbs. Rezultātā māksliniekam ir pietiekami daudz materiālu, lai radītu vēl četrus Raiņa portretus. Šo pirmo portretu tradicionāli raksturo kā “ģēnija vientulības” vai “traģiskā lieluma” atklāsmi. Interesanti, ka pirmajā brīdī Rainim portrets nepatika, viņš negribēja tikt atveidots kā vājš un aizlauzts. Vēlāk gan viņš atzina tā mākslinieciskās kvalitātes. Var teikt, ka Tilbergs savā ziņā noteica veidu, kā vēlākajos laikos tiek atveidots Rainis. Piemēram, Ludolfs Liberts 1946. gadā trimdā izdaiļo “Uguns un nakts” izdevumu, tā priekšlapā Raiņa portrets – uz līdzīga fona kā Tilbergam, ar zemo horizontu, bet ir arī atšķirība – Rainis veras uz skatītāju tieši, nevis puspagriezienā.[5] Arī pazīstamais Raiņa piemineklis Esplanādē tapis kā atsauce uz Tilberga radīto portretu, vienīgi apmetņa vietā Raiņa plecus sedz mētelis.

Raiņa satikšanās ar Tilbergu notiek jau 1904. gadā, kad Tilbergs, studējot Pēterburgas Mākslas akadēmijā, ir viens no mākslinieku pulciņa “Rūķis” biedriem. 1906. gadā top Tilberga zīmētais Raiņa draudzīgais saržs, publicēts satīriskajā žurnālā “Svari”.[6]

Raiņa saržs. "Swari", nr .5., 15.01.1907.

Pirmo reizi ar Raini nācu saskarē, kad strādāju pie žurnāla “Svari” (ap 1905. gadu) Pēterburgā. Rainis atradās emigrācijā un sūtīja žurnālam savas dzejas. Žurnāla vadība lepojās ar Raini kā savu līdzstrādnieku. Es toreiz, vēl jauns akadēmijas students, gatavoju “Svariem” daudz ilustrāciju, arī karikatūras. Vienā no žurnāla numuriem ievietots no manis zīmēts Raiņa saržs. (…) Nākošā jau tuvākā iepazīšanās ar Raini iznāca pēc viņa atgriešanās no emigrācijas Latvijā 1920. gadā, Rīgā “Svari” tika atjaunoti kā ārpus partijām stāvošs satīrisks nedēļas žurnāls. (…) Ievietoju “Svaros” vairākus aktuālus satīriskus zīmējumus, kur figurēja Rainis visai nepateicīgā politiskā lomā. Personīgi Raini ļoti cienīju un vienmēr viņu sajutu kā cilvēku, kas stāv pāri par visiem pārējiem ievērojamiem tā laika cilvēkiem. Tā iznāca, ka viņu gan kritizēju periodikā, bet personīgi vēlējos ar Raini satikties kā ar lielāko, vislabāko draugu. Tāpēc man arī radās ideja portretēt Raini monumentālā gleznā.[7]

Tilberga atmiņas

 Dzejolis "Krusts"

Viens no žurnālā “Svari” publicētajiem Raiņa dzejoļiem:

 Krusts.
Pieminat; krusts ir moku stabs,
Kurā romieši vergus sita,
Kad tie brīvību gribēja gūt,
Un viņu varoņi cīniņā krita —
Vai gribat ari šai krustā kļūt?
Viņš stāv jau gatavs.
Pieminat: krusts ir ciešanu zīme
Jūs savu krustu simts gadus nesat.
Pieminat: krusts arī uzvaras zīme
Vai šīs zīmes jūs cienīgi esat?
Pieminat vēl: krusts arī zobens.
J. Rainis

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”. "Swari", nr. 1. 18.11.1920.

Tilberga Raiņa karikatūra “Cik skaisti būt par tautas lielo dzejnieku un cik grūti kalpot artelī”.[8]

1921. gadā Tilbergs iegūst doktora grādu un kļūst par figurālās meistardarbnīcas vadītāju Latvijas Mākslas akadēmijā.
1924. gadā Tilbergs personīgi ierodas pie Raiņa un Aspazijas viņu dzīvesvietā Dīķa ielā 11 un lūdz dzejnieku pozēt gleznai. Arī Tilbergs dzīvo Torņakalnā, Friča Brīvzemnieka ielā 1/3, tur atrodas viņa darbnīca, uz kuru sākumā Rainis devies. Tur tapušas skices, detaļu zīmējumi, gleznas kompozīcijas iecere. Pašu portretu Tilbergs glezno Mākslas akadēmijā.

Sākot ar 1924. gada 13. maiju Raiņa dienasgrāmatā bieži figurē Tilberga jeb Tilberģa vārds.  Rainis viņu satiek gan Nacionālajā teātrī, gan tramvajā, gan bieži dodas uz Mākslas akadēmiju pozēt.

Ļoti iespējams, ka gleznot Raini mākslinieku mudinājis arī kāds valsts pasūtījums. Ieraksts Raiņa dienasgrāmatā:

2.1.1924.
Tilberģim  piespriež pirkumu no valsts.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets

23.5.25
Ceļos 7, nevingroju nevingroju, atnāk Pliekšāns, varēs dabūt ziņas no baznīcgrāmatām. Kāzas meitai ap Vasarsvētkiem. Braucam reizē tramā. Neveikli iet. Uz Tilberģi 11. Pārklausījies, 1. sulains man rāda gleznas. (..) Visi līdzīgi Purvīšam. Rončevskis grib modelēt. Pie Tilberģa ir Lazdiņš, viens no vienas, otrs no otras puses mani noņem.[9]

26.5.24.
Ceļos 8, vingroju, ½ 11 akadēmijā,, Tilberga nau, Lazdiņš: Tilbergs labākais portretists ne vien pie mums, Lazdiņam mana galva ļoti laba: enerģisks, stiprs, gudrs iespaids. T. sērīgs, bet arī labs.

27.5.24.
Vingroju, uz akadēmiju, Tilbergs un Lazdiņš, ienāk Ilbak,[10] bijusī skolniece; roku uz koka atspiežu, to vien zīmē.[11]

Raiņa pieminētais Lazdiņš varētu būt Jēkabs Legzdiņš (1894–1939), tobrīd Mākslas akadēmijas tēlniecības students, Rončevska audzēknis. Acīmredzot, Legzdiņš izmantojis iespēju un ieguvis atļauju veidot Raiņa krūšutēlu.

Par gleznošanas gaitu Tilbergs atmiņās raksta:

Mans nolūks bija ievadīt ar Raini tādas sarunas, kas viņam sevišķi interesētu. Seansu laikā daudz sarunājāmies, bet neskārām politiskus jautājumus, jo par tiem runājot, Rainis it kā satumsa. Man tas bija neizdevīgi, jo vajadzēja atrast Raiņa ķermeņa un sejas izteiksmi, viņa garīgai intelektualitātei vajadzīgo nokrāsu. (…) Parasti pozēšanu mākslinieka darbnīcā uzskata par garlaicīgu un ļoti nogurdinošu, bet šie garlaicīgie seansi bieži vien pārvērtās par patīkamiem atpūtas brīžiem, ja bija radusies kāda patīkama saruna. Tā tas bija Rainim, uz seansiem viņš ieradās labprāt. (…) Sarunājoties viņš viss vibrēja – nervu sistēma Rainim bija paasināta. Viņa izturēšanās pret cilvēkiem bija cieņas pilna.[12]

Par Raiņa tērpu: Smieklīgi likās iespīlēt Raini kaut kādā parastā tērpā, tas likās nepiemērots un neko neizteicošs. Un tādēļ jau pirmajā seansā, kad Rainis apsēdās manā priekšā, radās ideja ietērpt viņu tumšā apmetnī. Ieteicu šādu tērpu izgatavot pie mākslas akadēmijas drēbnieka. Vajadzīgā poza radās pati no sevis, to radīja pats Rainis apsēžoties.

Kārlis Zemdega 1964. gadā publicētā rakstā par Raini mākslā portretu raksturo mūsdienu izpratnē visai impozantā valodā:

Nosirmojušais dzejnieks sēž Daugavas krastā kailu galvu, rokas uz spieķa atbalstījis. Melns apmetnis sedz gandrīz visu augumu, atstājot brīvu tikai krūšu daļu, un dod gleznai smagu ieskaņu. Kailie Daugavas krasti elpo vientulību, ko vēl pasvītro milzīgais, sārtpelēkais mākonis, kas aizņem gleznas lielo pusi un uz kā projicējas Raiņa augums.[13]

16.9.24
Uz teātri, Rode [Domāts režisors Fricis Rode. – E.B.], ka Tilbergs mani slavējis, bauda bijusi sarunāties ar mani, apskaidrots.

Jādomā, ka Tilbergs darbu pie Raiņa portreta pabeidz 1925. gada rudenī, to uzreiz nopērk Pilsētas mākslas muzejs. Tātad portrets tapis gandrīz divus gadus, darba gaitā radušās skices un savāktos materiālus Tilbergs izmanto citu, kopā piecu, Raiņa portretu radīšanai.

Zināms, ka otrs portrets līdz 20. gadsimta 80. gadiem atradās Kauņas mākslas muzejā, kur, visdrīzāk, atrodas arī tagad. Trešo portretu Tilbergs atmiņās raksturo šādi:

Trešā variantā Rainis attēlots baltā vasaras uzvalkā ar dzeltenbrūnu Aspazijas adītu kaklasaiti (…) Šo portreju ieguva no manis līdz ar reproducēšanas tiesību kāds izdevējs. Liela formāta reprodukcijas no šī portreta tika daudz izplatītas, sevišķi skolās. Izdevējs vēlāk nozuda un līdz ar viņu portrets.

Ceturto portretu Tilbergs darināja kā dāvanu Rainim, un to var aplūkot Raiņa un Aspazijas mājas memoriālajās telpās. Portretu Rainis ieguva 1927. gadā un novietoja viesistabā, kur tas atradās, līdz Aspazija pārcēlās uz Dubultiem.

Jānis Tilbergs: Tagad tas [portrets – E.B.] atrodas Raiņa muzejā. Dzejnieks tajā ir gandrīz pretskatā, baltā uzvalkā, veselīgi iedegušu seju. Acis – gaiši zilas ar tām raksturīgo dziļo izteiksmi.[14]

Piektais portrets ir pirmā portreta kopija, darināta 1949. gadā. Par kopiju to nosaucis arī pats Tilbergs, un, visdrīzāk, viņš to darinājis pēc pirmās gleznas reprodukcijas.

 Tilberga gleznotais Raiņa portrets Raiņa un Aspazijas mājā

Pēc Raiņa atgriešanās no Šveices vairāki mākslinieki izteica vēlmi viņu portretēt. Rainis min Metuzālu, Ubānu, Beļcovu, Dīriķi un citus.[15] Paralēli Tilberga portretam top arī tēlnieka Konstantīna Rončevska veidotais Raiņa krūšutēls. 1924. gadā Raini glezno arī Aleksandra Beļcova, kuras gleznoto portretu Rainis novērtē atzinīgi.

 23.11.24.
Beļcovai laba mana portreja.

Aleksandra Beļcova: Razuma kantorī arī iepazinos ar lielo dzejnieku. Lūdzu Raini neliegt viņu portretēt un līdz ar to arī plašāk pavērt man ceļu kā jaunai māksliniecei. Rainis atbildēja: “Vai tad neviena labāka nav, vai skaistākas sejas nav? Bet jaunībai ceļš jāpaver, un, ja nu es varu līdzēt, ja pati māksliniece to vēlas, tad jau arī man jāpiekrīt.

No prieka jutos apmulsusi un arī lepna, jo laikam gan biju pirmā, kas pēc Raiņa atgriešanās no emigrācijas varēja gleznot dzejnieku, viņam pozējot. (..) Rainis, kaut arī bija nevaļīgs, tomēr uz pozēšanas seansiem atnāca trīs vai četras reizes. Arvien viņam līdzi bija kāda grāmata un baltas papīra lapiņas. Viņš pacietīgi sēdēja savā krēslā, lasīja un reizēm rakstīja. Runāja maz.[16]

1926. gadā Briselē Rainis satiek tēlnieku Augustu Biju, kas ātrā tempā veido viņa krūšutēlu. To Zemdega vērtē kā mazāk spēcīgu par citiem Bijas darbiem. Raiņa tēlus veidojuši arī Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle.

Tilberga gleznotais Raiņa portrets

__________________________________________________

[1] RTMM 124576

[2] RTMM 139286

[3] RTMM 105171

[4] Skulme, Uga. R. Tilberga gleznu izstāde. Daugava, nr. 3. 1934.

[5] Cielēna, Maija. Rainis mākslā. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1971. gadam. Galv. red. Velta Rūķe-Draviņa. Västerås: RAF, 1970. 28. lpp.

[6] Swari, nr .5., 15.01.1907.

[7] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[8] Swari, nr. 1. 18.11.1920.

[9] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti, 25. sējums. Rīga: Zinātne, 1986. 217. lpp.

[10] Igauņu dejotāja Ella Ilbaka, ar ko Rainis iepazīstas Tilberga darbnīcā.

[11] Turpat, 218. lpp.

[12] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 261.lpp.

[13] Zemdegs, Kārlis. Tautas dzejnieka J. Raiņa tēls glezniecībā, skulptūrā un grafikā. J. Raiņa daiļrade. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. 346. lpp.

[14] Tilbergs, Jānis. Dzejnieka portrets. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 262.lpp

[15] Turpat, 347. lpp.

[16] Beļcova, Aleksandra. Meklēt skaistumu dzīvē. Rainis laikabiedru atmiņās. Sast. Gintere Elga, Gintere Tamāra, Salma Ilga. Liesma, 1985., 263.lpp.

Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma


Fragments RŪDOLFA BLAUMAŅA PIEZĪMES ŠEKSPĪRA LUGAS “RIČARDS III” IESTUDĒJUMAM

1907. gada agrs pavasaris. Netālu no Rīgas Latviešu biedrības nama, Pauluči ielā 13, rakstniece Anna Brigadere sastop Rūdolfu Blaumani. Rakstnieks ar skatuves plāniem, lomu izrakstiem, teksta grāmatām padusē dodas uz mēģinājumu, neredzot ne sauli, ne apkārt esošos ļaudis. A. Brigadere jokojot jautā: “Kur nu? Vai tiešām uz to raganas ķēķi?” Nepasmaidot R. Blaumanis atbild: “Jā, tiešām gan.” Rakstniece, turpinot joku, saka: “Pielūkojat tik, ka tajā nesadegat!” Vēl joprojām nopietnais R.Blaumanis ar spītu atbild: “Nu, tad es arī viņā gribu sadegt.”

Šī nelielā atmiņu epizode, ko aprakstījusi Anna Brigadere, vēsta par Blaumaņa cīņu ceļā uz Rīgas Latviešu teātra direktora vietu. Muzejā kā liecība par šo notikumu glabājas piezīmes (RTMM 5188), kur Blaumanis uzzīmējis kaujas ainas skatuvisko izkārtojumu, iezīmējot aktieru izvietojumu uz skatuves un ar bultiņām norādot kustības virzienu.

Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisijas priekšnieks Jānis Brigaders 1907. gadā piedāvāja Blaumanim pretendēt uz teātra direktora amatu. Uz šo vietu rakstnieks sacentās ar iepriekšējo direktoru Pēteri Ozoliņu. Lai cīņa notiktu godīgi, katram pretendentam bija jāiestudē viena luga. R. Blaumanim tika Viljama Šekspīra luga “Ričards III”, bet P. Ozoliņam ‒ V. Šekspīra “Jūlijs Cēzars”. “Ričarda III” iestudēšanas apstākļi bija grūti, jo starp latviešu aktieriem nebija atbilstoša līmeņa galvenās lomas tēlotāja, teātrī nebija piemērotu dekorāciju un kostīmu, kā arī dotais sagatavošanās laiks bija ļoti ierobežots.

24. aprīlī uz skatuves tika uzvesta R. Blaumaņa režijā trīs nedēļās sagatavotā luga. Publikas interese un atzinība bija ļoti liela. Laikrakstā “Mājas Viesis” rakstīts: “Tad arī publikas gaviles, ar kurām tā pateicās Blaumanim par viņa drošo, krietni izvesto uzdevumu, bij tādas, kādas Latv. teātrī vēl nav dzirdētas”. Kritiķi bija pretrunīgākās domās. Vācu prese pauda vienprātīgu atzinību, latviešu prese bija noskaņota krietni negatīvāk, skarbi nokritizējot iestudējumu un Blaumaņa kā režisora sniegumu.

Izrādi R. Blaumanis plaši aprakstījis vēstulē savam brālim: ““Richards” izgāja daudz labāk, nekā Tu no avīžu kritikām vari spriest. Izņemto apgaismošanu dažos skatos, viss ļoti labi klapēja. Apgaismošana vai nu nefunkcionēja pate no sevis, vai uz “augstāku pavēli” netika funkcionēta. Bet tās traucējums bij niecīgs. Kauja bij tāda, kāda uz mūsu skatuves nav piedzīvota. Pat Duburs ar savu žulti to nevar noliegt. Vispār, komisijas daži vīri, kuri domājuši, ka es pilnīgi izgāzīšos, milzīgi maldījušies. Ozoliņš līdz izrādes vakaram vēl diezgan laipns, redzēdams lūstošo zāli, vairs niknumu nevarēja savaldīt: lika pat manus divus kroņa lukturus, kurus izrādei biju pagatavojis, iznest iz direktora istabas – tāpat lielu, no Rozentāla pumpētu tepiķi. (..)

Bet grūta gan bij tā lieta. Tu zini, Šekspīram nav nemaz scenārija, viss pašam jāizgudro, bez tam milzum daudz bij jāstrīpo, citādi izrāde ilgtu 6 stundas. Labi bij, ka vācu teātrī biju redzējis. Ja jau ilgāks laiks priekš sagatavošanās būtu atlicis, tad jau vai pašu velnu varētu inscenēt, bet viss bij jāsteidz, lomas ātri jāizdala un luga tomēr ap 3 reiz jāizlasa iepriekš caur. Na – labi bij! Kādēļ Duburs tik slikti raksta? Ja Ozoliņš paliek dir. [direktors], tad ir cerība, ka viņš tur vēlāk tiek,. Ja es iesēstos – tad ir dumāk. Veinb. [Veinbergs] atkal pilnīgi Ozoliņa draugs. Arī daži aktieri esot bijuši pret mani. Es arī manīju pats, bet neliktos to redzot. Spēlēt spēlēja, saprotams, visi, ko mācēja, jo kā nu iesi pats sevi izgāzt!”

Sacensība starp P. Ozoliņu un R. Blaumani tika izlīdzināta 1. maija RLB Teātra komisijas sēdē, nolemjot direktora amatu piešķirt Pēterim Ozoliņam, bet Rūdolfu Blaumani iecelt jaundibinātajā galvenā dramaturga amatā. Rakstnieks par lēmumu bija priecīgs un rakstīja draugam: “Ne mākslas mēraukla te bij noteicēja, bet politika. Nu – es ar panākumiem biju mierā, un esmu arī mierā, ka tūliņ neesmu ticis par direktoru.” Diemžēl R. Blaumanim neizdevās uzsākt darbu teātrī, jo jau vasaras vidū viņš smagi saslima. 9. augustā rakstnieks J. Brigaderam raksta no Brakiem: “Man jāatsakās no Rīg. Latv. Teātra dramaturga amata. Es gribu nākamziem tik klusi, cik iespējams, dzīvot. Es gribu reiz atkal tiktu uz kājām, lai vēl ko varētu pastrādāt.”

Rūdolfs Blaumanis pierādīja sevi, iestudējot profesionālā teātrī vienu no visgrūtāk inscenējamajām klasiskajām lugām un esot līdzvērtīgs pretinieks ilggadējam teātra aktierim un direktoram P. Ozoliņam. Pēc gada rakstnieka mūžs aprāvās un plānotie, iesāktie darbi palika nepabeigti.

Maija Ārena, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja speciāliste


Janis Rozentāls „Strēlnieks”. 1914., papīrs, litogrāfija, 67x41 cm. RTMM 102096. JAŅA ROZENTĀLA LITOGRĀFIJA „STRĒLNIEKS”

Jau studiju gados dzimusī Jaņa Rozentāla interese par ziemeļvalstu mākslu kļuva īpaši pastāvīga kopš laulībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Par to šodien J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā liecina kāds eksponāts, pie kura allaž īpaši kavējas ceļotāji no Somijas – litogrāfija „Strēlnieks”. Šī kompozīcija izmantota arī IV Latviešu mākslinieku izstādes plakātā.

Lai gan litogrāfija tapusi 1914. gadā, kad jūgendstils pakāpeniski zaudēja aktualitāti, dodot vietu jaunām tendencēm mākslā, tajā joprojām redzam jūgenda izvīto, sarežģīto līniju, tumšās grafiskās kontūras, kas iezīmē un izceļ tēlus, kā arī florālos motīvus – vējā plīvojošus lapotus koku zarus, kuru vijīgās līnijas piešķir kompozīcijai trauksmainu noskaņu. Reizē ar jūgendstilam raksturīgajām pazīmēm šai darbā varam saskatīt nacionālā romantisma izpausmes, kas 20. gadsimta sākuma mākslā ir bijušas svarīgas daudziem latviešu gleznotājiem. Galvenokārt tas parādās izvēlētajā tēmā, kas apliecina vēlmi izcelt nacionālās vēstures svarīgo nozīmi. Grafikā attēlotais strēlnieks ģērbts „latviskiem” ornamentiem izrakstītās drānās; arī galvassega un riņķa sakta liecina par to, ka J. Rozentāls tiecās iztēloties un atveidot kādas baltu cilts kareivi.

Strēlnieks ir attēlots mirklī, kad no loka ir izlidojusi bulta – sānis, uz mums neredzamu mērķi. Vai tā ir izšauta medībās, vai arī karā, aizstāvot savu zemi pret kaimiņzemju sirotājiem vai krusta karotājiem? Roka, kura uzvilkusi stopa stiegru vēl palikusi savilkta dūrē – šis it kā nejaušais žests pastiprina spriedzes izjūtu. Vienīgais ainaviskais elements šai kompozīcijā ir koka zari un upes līkums. Mēs neredzam visu koku, mēs neredzam apkārtējo ainavu. Varbūt koks ir slēpnis, kā aizsegā strēlnieks izšauj savu bultu? Ūdeņu tecējums, vijīgām līnijām iezīmētie vilnīši, kuru plūdums pakļauts liektajām krasta līnijām – tas viss atbilst jūgendstila estētikai un reizē kalpo kā līdzeklis, lai izteiktu šai mākslas darbā ietverto trauksmaino noskaņu.

Taču kāds ir iemesls, kādēļ tieši šis Rozentāla darbs piesaista somu tūristu interesi?
„Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos” – tā 1902. gada 1. decembrī Rozentālam rakstīja viņa nākamais sievastēvs Teodors Forsels. Nacionālās identitātes un pašapziņas stiprināšana, sapnis par valstisko neatkarību 20. gadsimta sākumā bija kopīgs Latvijai un Somijai. Tāpēc šo zemju mākslā īpaši nozīmīgas bija tēmas, kas saistītas ar nacionālo vēsturi un kultūru.

Lielā mērā tieši no Somijas Latvija ir aizguvusi nacionālā romantisma arhitektūru, kas ir īpašs un atšķirīgs strāvojums Rīgas jūgendstila būvmākslā. Somu tēlotāja māksla nav atstājusi tik tiešu ietekmi uz Latvijas mākslinieku veikumu, tomēr izcilākie somu mākslinieki bija pazīstami Latvijā. Īpaša nozīme somu mākslas popularizēšanā bija Janim un Ellijai Rozentāliem. Jāizceļ Jaņa Rozentāla publikācija „Par Somijas mākslu” žurnālā „Vērotājs”, kas tika publicēts ar turpinājumiem 1905. g. Nr. 8˗12, kā tā laika visplašākais somu arhitektūras un mākslas apskats, kurā iekļauts gan vispārēju tendenču raksturojums, gan atsevišķi izcelti nozīmīgākie mākslinieki, tajā skaitā somu mākslas „zvaigzne” Aksels Gallens-Kallela. „Viņa darbi ir pirmie, kas pasaulei rādīja, ka Somijas māksla stāv uz pašas kājām. Un tomēr viņš nav vienpusīgs tautisks priekškarotājs mākslas laukā. Viņš, kura māksla tik plaša un vispusīga, nav nekad domājams par vienkāršu programmas gleznotāju. Iedziļinoties „Kalevalas” motīvos, viņu uz to nevadīja vis fanātiskā tautiska šaursirdība, bet viņš šinīs vienkāršajās teiku formās atrada savu paša īsteno dzejisko pasaules uzskatu ar naīvo un tomēr tik gaiši izteikto nacionālo raksturu un sev tik iekšķīgi radniecīgo tautas dzīves uzskatu.”

Rozentāls pazina gan Gallela-Kallelas daiļradi, gan pašu mākslinieku personiski. Viņu aizrāva somu gleznotāja darbības vēriens, augstais mākslinieciskais līmenis un nozīmīgās idejas. Lai gan abu autoru mākslinieciskie rokraksti un stilistika ir gana atšķirīgi, tomēr kompozīcija „Strēlnieks” liecina par lielām sakritībām. Salīdzinot to ar vienu no pazīstamākajiem Gallena-Kallelas darbiem, kas veltīti somu tautas eposa „Kalevala” tēmām, – gleznu „Joukahainena atriebība” (1897. g., tempera, audekls, 125×130 cm, Turku mākslas muzejs), redzam nepārprotamas līdzības gan darba kompozīcijā, gan centrālā tēla – ar loku bruņota vīra stājā un tērpā, gan arī detaļās. Gallena-Kallelas gleznā iekļauts koks ar smalkām, šaurām lapām, līdzīgi kā Rozentālam. Tāpat arī Gallena-Kallelas darba ainavisko fonu veido nelieliem vilnīšiem klāta ūdens virsma. Gaišais fons Rozentāla darbā liek domāt par ziemu, kas atainota arī Gallena-Kallelas kompozīcijā. Tomēr vissvarīgākā sakritība – tas ir laikmeta mākslas gars, kas tik spilgti ir izpaudies šajās divās izcilajās latviešu un somu mākslas personībās.

Dace Vosa, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja vadītāja

 


RTMM_380100-Rozentals_Janis Richards Zarriņš. Ex libris Janim Rozentālam

Richards Zarriņš[i] (1869–1939), pirmais nozīmīgākais latviešu grafiķis, pieder tai mākslinieku paaudzei, kas veidoja latviešu nacionālās profesionālās mākslas skolas pamatus. Mākslas studijas sāka Pēterburgā 1886. gadā, iestājoties Ķeizariskajā Mākslas veicināšanas biedrības skolā, vēlāk – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā.

Latviešu tautības mākslas studentu skaits Krievijas impērijas galvaspilsētā pakāpeniski auga, 1888. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā iestājās arī Janis Rozentāls. Savās atmiņās Zarriņš raksta: “Pa to laiku Pēterpilī ieradās arī Rozentāls un Balodis no Rīgas. Abiem gāja arī varen grūti, un viņi kūlās visādi badam garām. (..) Tā pamazām sanāca vesels mazs pulciņš visādu cerību pilnu, bet tukšmakainu latviešu mākslas pielūdzēju.”[ii]

Zarriņa biogrāfijā savijas daudzveidīgi notikumi un darbības jomas. Pēc studiju noslēguma ieguvis stipendiju, lai papildinātos dažādās Eiropas valstīs un gatavotos pedagoģiskajam darbam Štiglica skolā. Tomēr tā vietā izveidojis spožu karjeru Krievijas Valstspapīru spiestuvē (pēc atgriešanās dzimtenē 1919. gadā – arī Latvijas Valstspapīru spiestuvē). Darbojies gan lietišķajā grafikā, gan stājgrafikā, ietekmējoties no vācu romantisma, historisma un jūgendstila. Pirmais aizsācis ekslibra veidošanu Latvijas mākslā. Apceļojis Latvijas laukus, vācot un veidojot latviešu etnogrāfisko priekšmetu kolekciju. Skrupulozā latviešu tautas mākslas pētniecība vainagojās ar fundamentālā izdevuma “Latvju Raksti” (1924–1931 g.) publicēšanu. Vadījis grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājis pie Latvijas Republikas ģerboņa izveides; radījis sudraba piecu latu monētas dizainu, kas ir izmantots Latvijas Republikas emitētajās eiro monētās. Zarriņš bija tikai dažus gadus jaunāks par Rozentālu, taču liktenis viņam bija lēmis daudz ilgāku mūžu, ļaujot pieredzēt arī neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanos un uzplaukumu, tomēr nepiedzīvot padomju okupāciju un II Pasaules karu.

Lai gan, studijas beidzot, daudzu jauno latviešu mākslinieku ceļi šķīrās, Zarriņš un Rozentāls saglabāja draudzīgas koleģiālas attiecības, par ko liecina viņu sarakste.[iii] Zarriņš ir arī viens no tiem autoriem, kura daiļradei Rozentāls veltījis īpašu apcerējumu žurnālā “Vērotājs”. Raksturojot Zarriņa profesionālo darbību, cita starpā Rozentāls piemin: “Neskaitāmas ir viņa gadījumu kartes un pēdējos desmit gados it sevišķi modē nākušie „ex libris” (īpašnieka zīme grāmatās), priekš kurām pēdējā laikā attīstījies sevišķs krāšanas sports. Pie latviešiem šo teicamo ierašu vēl neesmu pamanījis, laikam tāpēc, ka mums trūkst mākslinieciski izrotātu grāmatu, uz kuru vākiem būtu vērts uzlipināt kādu oriģinālu zīmējumu. Tas viss vēl dus laika klēpī” [iv].

Šīs “teicamās ierašas” veicināšanai Zarriņš radīja daudzus ekslibrus, to vidū arī kādu, kurš veltīts un piederējis Janim Rozentālam.

Zarriņam bija raksturīga slieksme uz dekorativitāti, viņš bija izcils ornamenta meistars. Tajā pašā publikācijā Janis Rozentāls raksta: “Viņa māksla negrib nogremdēties tumšajos dziļumos, viņa negrib uztraukt un aizraut, – tā mīl jautri raibo, saulaino ārpasauli. Tādēļ viņš arī „par ornamentu”, kā pats saka, „atdotu vai dzīvību”. Un te viņš rāda arī bagātu fantāziju, apbrīnojamu kombinācijas spēju un tīri japānisku tehnisku veiklību un gatavību, un formu bagātību.”[v]

Arī Rozentālam veltītā ekslibra kompozīcija ir bagātīgi ornamentēta. To ietver kartuša, kas papildināta ar jūgendstilam raksturīgām dabas formu stilizācijām: liliju ziediem ar gariem izliektiem stublājiem un ogu ķekariem. Priekšplānā, virs mākslinieka vārda “Jan Rosenthal”, novietota palete ar otām un krāsu tūbiņu kā gleznotāja darbības lauku raksturojoši priekšmeti. Turpat līdzās atveidots rožu krūms norāda uz Rozentāla uzvārdu, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē “rožu ieleja”. Tomēr nevis rozes, bet tumšas egles apēno apaļā rāmī iekomponētās romantizētās ainavas priekšplānā atveidoto ieleju, liekot skatienam vērsties uz kompozīcijas augšējo daļu, kurā atveidotas sniegotu kalnu tāles un gājputnu virkne kuplajos mākoņos.

Līdz mūsu dienām nonākušajās J. Rozentāla bibliotēkas grāmatās mēs neatrodam nevienu izdevumu, kurā būtu ielīmēts R. Zarriņa radītais ekslibris. Tomēr šis nelielais grafikas darbs ir ticis rūpīgi uzglabāts mākslinieka kolekcijā un, nonākot muzeja krātuvē, vēsta par divu izcilu personību, mūsu nacionālās profesionālās mākslas skolas pamatlicēju, savstarpējām saiknēm.

[i] Visa sava mūža laikā Richards Zarriņš turējās pie sava vārda un uzvārda rakstības vecajā ortogrāfijā. Respektējot mākslinieka konsekvento nostāju, šāds rakstības veids tiek saglabāts arī šajā publikācijā.

[ii] Richarda Zarriņa atmiņas. R., Vesta-LK, 2015. 44. lpp.

[iii] Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste. Sast. I.Pujāte, A.Putniņa-Niedra. Pils, 1997. Vēstules Nr. 61, 165, 170, 171, 172, 173, 175, 177, 179, 223, 224, 225, 230.

[iv] “Vērotājs”, 1904. Nr. 6. 998. lpp.

[v] Turpat, 1005. lpp.


Janis Zegners. Beitanu majas. Beitānu mājas – mākslinieka Jaņa Zegnera zīmējums

Jaņa Zegnera (1884–1933) Beitānu māju zīmējums ievada māksliniekam veltīto izstādi – “Trīs stāsti un mirkļu mirdzums” Jāņa Akuratera muzeja Gaišajā salonā, kas tur apskatāma no š.g. 8. maija līdz 26. jūnijam. Ar zīmuli veidotajā skicē redzama dzīvojamās mājas daļa ar sešrūšu logu un slēģiem, aiz sētas esošas nelielas saimniecības ēkas gals, dārzā vai pagalmā augoši koki un krūmi, kā arī galds ar soliem vasaras maltītēm. Zīmējumā it kā kontrastē – māju attēlojumā radītā harmoniskā, idilliskā noskaņa ar skarbumu, ko veido priekšplānā izceltie koku zaru lauzītie silueti.  Zīmējuma otrā pusē Jāņa Akuratera rokrakstā ir teksts: „Dignājas Beitānu mājas 1909. g. No kara galīgi nopostītas”.

Beitāni – tās ir mājas Dignājas pagastā, uz kurieni tiek pārcelts Jāņa Akuratera tēvs valsts mežsargs Juris Akuraters, kad nākamajam dzejniekam ir kādi seši vai septiņi gadi. Beitānos paiet viņa bērnība un jaunība. 1923. gadā uzrakstītajā autobiogrāfijā „Dienu atspīdumi” Jānis Akuraters stāsta: “Beitāni bija pie liela meža, kas desmitām verstīm izplešas virzienā gan vairāk gar Daugavu. Šis mežs ar savām skaistajām mūžīgām priedēm, ar nepārejamiem staignājiem un mežezeriem, mežu pļavām, ar bagātīgo puķu daudzumu, medībām, rudens melanholiju un ziemas burvībām ir man devis daudz sapņu un iedvesmas un arī tagad guļ atmiņā, kā apburts nepieejams noslēpums.”[i]

Kārlis Krūza apcerē “Grieķu maskā” Akuratera tēva māju pusi apraksta: “Apstājoties pie Biržu baznīcas, kur pirmais Zemgales dziesminieks Ansis Līventāls atradis savu dusas vietu, un raugoties uz Dignājas mežiem, turpat tuvumā, ne visai tālu no lielceļa, var ieraudzīt veselu māju puduri, kur šaurā lokā saspiedušās kādas astoņas mājas. Tur ir divēji Beitāni, divēji Zeibi, divēji Radiņi, Brammaņi un Paņķāni. Bet arī šīs astoņas mājas nestāv pilnīgi par sevi: pagriežot skatu par labi, var saskatīt Spruktānus, pa kreisi – Alšānus, un tālāk pie upes var manīt Delveniekus un Ķesterāres. Bet turpat arī iesākas Dignājas lielie meži, kas aizstiepjas jūdzēm tālu.”[ii]

Pirmajā pasaules karā no mājām palika tikai drupas. Novadnieks un literatūrvēsturnieks Alfrēds Goba apcerē par Akurateri rakstīja: “Beitāni pa kara laiku iekrita īstā nāves joslā, tur nebija akmens uz akmeņa palicis. Braucot pa Biržu ceļu bija redzamas tikai atliekas no dārza un māju kokiem.”[iii] Pēc kara ar Jāņa Akuratera finansiālu atbalstu mājas tika atjaunotas. Divdesmito gadu beigās dzejnieka vecākais brālis Pēteris atgriezās no Dienvidamerikas, uz kuru bija emigrējis pēc 1905. gada revolūcijas, un sāka saimniekot Beitānos.

Autobiogrāfijā Jānis Akuraters par savas dzīves laimīgāko laiku nosauc gadus, kurus viņš pēc Jēkabpils ģimnāzijas beigšanas pavadīja tēva mājās: „Tagad sākās mani kalpa zēna gadi, lielākās dabas burvības laiks, kad trijos gados tā iegrimu lauku dzīves dziļumos, ka vēl tagad jūtu zemes smaržu. Par vasarām es strādāju visus lauku darbus, jo nebija, ko domāt, ka tēvs varētu mani sūtīt uz augstākām skolām, – līdzekļu trūka. Bet es tiešām biju laimīgs, varbūt vienīgi toreiz… Tēvs bija valsts mežsargs, un man bija nepieciešami bieži klejot pa mežiem. Burvīgais laiks! Sākot ar sloku medībām agrā pavasarī un turpinot līdz vēlam rudenim, kad zeltainā skumjā mežā rībj celdamās irbes un trūkstas stirnas, es zināju visu meža un viņa zvēru un putnu noslēpumus un dzīves veiksmes. Un kad rudens ar lietu un garām naktīm apsedza laukus, es izrakstīju grāmatas – galvenā kārtā par estētiku un ētiku, krievu un franču klasiķus un nodevos lasīšanai.”[iv]

Mākslinieks Janis Zegners Beitānu mājas ir uzskicējis 1909. gadā. Iespējams, ka tas ir noticis Jāņu laikā, kad Beitānos pie Akuratera ciemos ierodas viņš kopā ar dzejniekiem Kārli Krūzu un Kārli Štrālu. Kā liecina Kārļa Krūzas dienasgrāmatas[v] ieraksti, tad Beitānos un vēlāk Akuratera sievas Marijas Annas tēva mājās Birzniekos viņi pavadījuši vairākas dienas. Par atbraukšanu 23. jūnijā un Jāņu vakaru Kārlis Krūza piezīmējis, ka „brauciens bija diezgan interesants, jo visi vagoni bija pilni Jāņa bērnu, kas brauca trokšņodami un dziedādami. (..) Jēkabmiestā mūs jau sagaidīja Jānis Akuraters un aizveda uz Beitāniem. Marija un tēvs bija iznākuši sētā mums pretim. (..) Naktī gājām uz mežu un aizgājām labu gabalu. Kaut kur tālumā atskanēja pa dziesmai, bet jāņuguņu redzējām maz.” Par 24. jūniju – „Gandrīz visu dienu – dziedādami un spēlēdami, sarunādamies, smiedamies un dzīdami jautrus jokus pavadījām mājā, bet tikai vakarā aizgājām līdz Biržu baznīcai”.  Nakts tiek kopīgi pavadīta pie kāda meža ezera.

Zegnera Beitānu māju zīmējumu Jānis Akuraters ievieto 1923. gadā izdoto „Kopotos rakstu” 1. sējumā pie Pētera Ērmaņa uzrakstītās dzejnieka biogrāfijas un daiļrades apceres.

1911. gadā ar Jāņa Zegnera ilustrācijām iznāk „Kalpa zēna vasaras” pirmizdevums grāmatā. Mākslinieks stāstam ir sniedzis 6 ilustrācijas, kurās dominē dabas ainavas. Šķiet, nav nejaušība, ka mājas, kur vasara paiet stāsta galvenajam varonim kalpa zēnam Jānim, ir tik līdzīgā noskaņā attēlotas kā Beitāni 1909. gada zīmējumā.

Mākslinieks Jānis Zegners ir mācījies Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā un Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla studijās. Viņš ir nodarbojies ar grafiku, glezniecību un tēlniecību. Zegners nav gleznojis lielformāta darbus, viņa ainavas, portreti un figurālās kompozīcijas parasti ir nelielas, nereti pat kā miniatūras. Arī viņa atstātais mantojums skaitliski nav liels. Daļa darbu ir pazudusi 1. Pasaules kara laikā. Daži viņa darbi ir saglabājušies Akuratera ģimenes kolekcijā un ar tiem var iepazīties, kā arī nelielu ieskatu mākslinieka daiļrades daudzpusībā var gūt izstādē “Trīs stāsti un mirkļu mirdzums” Jāņa Akuratera muzejā.

[i] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 372. lpp.

[ii] Krūza, Kārlis. Grieķu maskā. – “Piesaule”, Nr. 1, 1935. gada janvārī, 44. lpp.

[iii] Goba, Alfrēds. Jānis Akuraters. – “Latvju Grāmata”, Nr. 2, 1926. gada martā, 82. lpp.

[iv] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 373. lpp.

[v] Kārlis, Krūza. Brīvais vanags. Dienasgrāmatas piezīmes par Jāni Akurateru – Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Kārļa Krūzas fonds.


Piemineklis Tālivaldim Trikātā Tālavas taurētājs

Pirms 117 gadiem ārpus Latvijas teritorijas tika publicēta balāde par drošsirdīgo un varonīgo taurētāju, kas glābj savus ļaudis no uzbrucēja. Rūdolfa Blaumaņa (1863—1908) daiļdarbā darbība risinās Tālavas mežos, bet kas īsti bija vēsturiskā Tālava? Kas varētu būt bijis balādē minētais Miervaldis, ko taurētājs no miega ceļ?

1 mini JPEGTālava (Tholowa, Tolowa) bijusi zeme, valstisks veidojums, ko apdzīvoja latgaļi. Teritorija ietvēra Gaujas baseina vidusdaļu un augšdaļu un tā bija no latgaļu teritorijām vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā. Rietumos Tālava robežojusies ar lībiešu un latgaļu novadiem (Cēsis, Idumeja, Imera), ziemeļu pusē, sākot ar Burtnieku ezeru, robežojusies ar igauņu Sakalu un Ugauniju, bet austrumos robežojusies ar Pleskavas zemi un dienvidu pusē saskārās ar Jersikas valsti.[i]

Balādē R. Blaumanis piemin valdnieku Miervaldi. Tālavas valdnieks bijis Tālibalds jeb Tālivaldis (Talibaldus, Tabelinus, Tabellinus). Vēlākos gados Tālibaldis bija Trikātas novada vecākais. Viņam bijuši četri dēli: Ramēķis, Varibuls, Drivinalds un ceturtais dēls, kurš kritis kaujā. “Latviešu Indriķa hronika” vēsta, ka 1215. gadā sakaliešu un ugauņu karaspēks Tālibaldu sadedzinājuši dzīvu, cenšoties uzzināt, kur viņš paslēpis naudu. Tālibalda dēli 250 ozeriņus (25 kg sudraba) bija aizveduši uz Beverīnu. Viņa nāve atstāja plašu rezonansi vietējos iedzīvotājos.[ii]
2 mini JPEGVairāk nekā 700 gadus pēc šiem notikumiem top R. Blaumaņa viens no izcilākajiem darbiem – balāde “Tālavas taurētājs”. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pirmteksta lapas (RTMM 79030), kur balāde ir nedaudz atšķirīga no pirmpublicējuma. Rakstnieks darbu publicē laikā, kad jau pusgadu dzīvo Pēterburgā un strādā “Jaunajās Pēterburgas Avīzēs”. Šis posms viņam nav viegls, lielākā daļa laika un spēka tiek ieguldīti laikrakstā, un paša daiļradei tā neatliek daudz. Tomēr tieši 1902. gadā publika tiek iepazīstināta ar diviem rakstnieka vēlāk populārākajiem darbiem: 30. janvārī notiek pirmizrāde lugai “Skroderdienas Silmačos” un dažas dienas vēlāk, 6. februārī, “Pēterburgas Avīžu” humoristiski satīriskajā pielikumā “Purva malā” pirmo reizi tiek publicēta balāde.

Īpatnēji, ka šis darbs publicēts satīriskajā pielikumā. Literatūrzinātniece un ilggadēja R. Blaumaņa biogrāfijas un daiļrades pētniece Līvija Volkova to izskaidro, ka šādā veidā Blaumanis “centās aizmiglot modro uzraugu acis”[iii]. Savukārt Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa “Rūdolfa Blaumaņa kopotajos rakstos” (1993—2000) atzīmē: “Iespējams, ka dzejoļa atrašanās šajā nodaļā norāda uz R. Blaumaņa sākotnējo ieceri – uzrakstīt parodiju par tautiskā romantisma epigoņu dzeju. R. Blaumanis, gan atzīdams A. Pumpura un Ausekļa dzeju, dēvēja tautiskā romantisma periodu latviešu literatūrā par “kumeliņu periodu”. Dzejolim nav konsekventa parodijas rakstura, mūsdienās to var uzskatīt par augstāko tautiskā romantisma dzejas virsotni.”[iv]

Balādes pirmpublicējums “Pēterburgas Avīžu” satīriskajā pielikumā “Purva malā” 1902. g. Nr. 11.Rūdolfa Blaumaņa atstātās liecības nesniedz konkrētu atbildi, kādēļ darbs publicēts “Purva malā”, nav arī zināms, vai rakstnieks iedvesmojies no konkrētiem vēstures notikumiem. Labi ir zināms, ka balāde joprojām ir iemīļota starp lasītājiem un teju vai katrs zina “Tālavas taurētāja” rindas:

“Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods,

Kas postīdams viņu šauta,

Uz pekli lai rauj to jods!”

Maija Ārena, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja speciāliste

[i] Mugurēvičs, Ē. Komentāri, piez. 39. Grām.: Indriķis, Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns. Rīga: Annele, 2001. 283. lpp.

[ii] Indriķis, Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns. Rīga: Annele, 2001. 166. —167. lpp.

[iii] Volkova, L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 2008. 532. lpp.

[iv] Kalniņa, I. Komentāri. Grām.: Kalniņa, I. (sast.). Rūdolfa Blaumaņa kopotie raksti, VI sēj. Rīga: Jumava, 1998. 580. —581. lpp.


RTMM_139290_01-Rainismini J. Kugas dekorāciju skice Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējumam 1911. gadā

Zenta Mauriņa rakstīja, ka Raiņa un Aspazijas dzīvokli rotā pusnokaltušas palmas, vecmodīgas mēbeles un nenozīmīgas bildītes[1].

Rakstniecības un mūzikas muzejā līdz mūsdienām saglabājušies dažādi mākslas priekšmeti, kas piederējuši Rainim un Aspazijai, to skaitā arī nenozīmīgas bildītes. Noprotams, ka vairumam priekšmetu bijusi drīzāk emocionāla vērtība, un Rainis arī pats vēstulē asistentam, žurnālistam Robertam Ivanovam raksta, ka lietas, ko tam dāvinājuši draugi, veido viņa mazo mīlestības muzeju.[2] Taču šajā Raiņa jūtu muzejā atrodami arī ļoti vērtīgi slavenu mākslinieku veikumi, kā arī lietas, kam ir nozīme ne tikai mākslas, bet arī teātra vēsturē. Tāda ir J. Kugas “Uguns un nakts” dekorāciju skice, ko mākslinieks, ļoti iespējams, piesūtījis Rainim uz Šveici (Siltāko paldies par skaisto kartonu piesūtīšanu.[3]). Abiem dzejniekiem īpaša sadarbība veidojās tieši ar mākslinieku Jāni Kugu, kurš kļuva par scenogrāfu vairumam Raiņa lugu iestudējumu autora dzīves laikā.

1909. gadā Jānis Kuga veido dekorācijas Aspazijas “Vaidelotes” iestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī. Aspaziju un Raini Šveicē aizsniedz labas atsauksmes par izrādes ārējo tēlu, un dzejnieki raksta Kugam sirsnīgu pateicības vēstuli.[4]
Foto no izrādes gandrīz nav saglabājušies, izņemot vienu Mildas dārza dekorāciju skici. Lugas dekorācijas raksturotas kā izcilas. No šī laika Rainim ar scenogrāfu Jāni Kugu veidojās tik veiksmīga sadarbība kā reti kad latviešu mākslas vēsturē, faktiski visi Raiņa lugu pirmiestudējumi līdz 1920. gadam ir ietērpti Kugas tērpos un dekorācijās. 1910. gadā Jaunais Rīgas teātris paredz iestudēt Raiņa “Uguni un nakti”, scenogrāfiju uztic Kugam.
Rainis nosūta tam detalizētu vēlamo dekorāciju aprakstu katram cēlienam, vēstules ievadā gan uzsverot, ka mākslenieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs[5]. Izpētot dekorāciju aprakstus redzams, ka Kuga pie dotajiem norādījumiem turējies diezgan stingri.[6] Norādījumos Rainis raksta: Latviešiem sava māksla nebij vēl toreiz attīstīta, bet mākslenieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga.[7] Rainis sīki aprakstījis katra cēliena noskaņu, krāsas, īpaši izcēlis Spīdolas tērpu, kas mainās ne tikai starp cēlieniem, bet nereti arī izrādes darbības gaitā (Spīdolas kostīms tā jāierīko, ka šīs trīs krāsas nometamas un paliek balts un zelts.[8]).

Pie iestudējuma režisors A. Mierlauks ar komandu, t. sk. Kugu, strādā 18 mēnešus, un tas prasa milzu līdzekļus un piepūli. Līdzekļi tika tautas saziedoti.[9]
A. Upīts izrādi apraksta: Sajūsma, ar kādu skatītāji uzņēma izrādi, ne pirms, ne pēc tam latviešu teātrī nav piedzīvota.[10] “Uguni un nakti” izrādīja pie 200 reizēm.[11] 1911. gadā Kuga dekorē arī “Induļa un Ārijas” uzvedumu. Rainis raksta: Mēs ar lielu nepacietību gaidam uz jaunu prieku, ka Jūs uzņematies dekorēt arī “Induli un Āriju”, un abām vēl lielāku prieku, ka redzēsim Jūs pie sevis ne vien kā abstraktu būtni, bet kā dzīvu cilvēku, par kuru man tik daudz laba un mīļa stāstīts.[12]
Kuga uzmeklē dzejniekus Šveicē, abus atceras kā pašu laipnību, sirsnību un vienkāršību. Man nav raksturīgu piedzīvojumu ar Raini. Mums bija 13 gadu starpība, bet tas nekavēja attīstīt valodas.[13] Arī krietni vēlāk, trimdā Amerikā, Kuga uzsvēra, ka Rainis ir latviešu tautas ģēnijs.[14]

Kugas greznās, senlaicīgās, uz prospektiem gleznotās paviljonu dekorācijas izraisa arī asu kritiku – dekorācijas nomācot drāmu un aktierspēli. Patiesībā arī pats Rainis kādā brīdī domājis, ka [izrādes] dekoratīvais ietērps būtu bijis par greznu.[15] Kuga bija apguvis scenogrāfiju, kas bija aktuāla līdz 20. gs. sākumam, arī Rainis acīmredzot nebija nonācis saskarē ar Ādolfa Apias, Maksa Reinharda un G. Krēga teātra teorijas idejām, kas aicināja izmantot nosacītas dekorācijas, drapērijas, kas, apvienotas ar atbilstošu apgaismojumu, pārveidoja telpu, atstājot vietu skatītāja iztēlei.
Līdzīga kritika parādās arī pēc “Induļa un Ārijas” pirmizrādes, izskan pārmetumi Rainim, ka tas pārāk lielu uzsvaru liek uz dekorācijām. Iestudējot Jāzepu, Raiņa un Kugas starpā rodas domstarpības, taču par spīti tam, Kuga darbu turpina.
Jāzepa iestudējums greznuma ziņā pielīdzināms “Uguns un nakts” iestudējumam. Tas ir pirmais uzvedums, ko Rainis var skatīt klātienē 1920. gadā. Vēlāk, 1921. gadā, Kuga strādā arī pie “Spēlēju, dancoju”.[16] Jānis Muncis saņēma vēl vairāk pārmetumu par 1921. gadā Dailes teātrī iestudētās “Uguns un nakts” dekoratīvo ietērpu. Tajā esot par daudz krāsainības un par maz gleznieciskā elementa. Lielā mērā tas bija skaidrojams ar to, ka Muncis, lai arī 1919. gadā absolvējis Meijerholda vadītos “Skatuves uzveduma meistarības kursus” un kopā ar Smiļģi jūsmojis par G. Krēga idejām un Tairova sintētiskā teātra meklējumiem, tomēr atgriežoties Latvijā saskārās gan ar līdzekļu, gan aktieru trūkumu, jo tie visi bija vecās skolas pārstāvji, debijas darbu salāgot ar ideāliem traucēja arī pieredzes trūkums.[17]

Kā šajā tik ļoti ciešajā dramaturga un scenogrāfa saskaņā jutās iestudējuma režisors?
1920. gadā, veidojot Dailes teātra atklāšanas iestudējumu “Indulis un Ārija”, starp Smiļģi, kurš pats bija pēc profesijas inženieris un gribēja piedalīties scenogrāfijas veidošanā, un Jāni Kugu izcēlies konflikts.

Arī Rainis drīz aiziet no Dailes teātra, lai kļūtu par Nacionālā teātra direktoru, un Raiņa un Dailes teātra attiecībās iestājas atsalums.[18]

Rainim un Aspazijai veidojusies ilgstoša sadarbība arī ar citiem pazīstamiem māksliniekiem, piemēram, Niklāvs Strunke ne tikai 1919. gadā veidojis dekorācijas Raiņa “Zelta zirgs” iestudējumam Nacionālajā teātrī un “Rīgas raganas” pirmiestudējumam 1928. gadā, bet arī ilustrējis abu dzejnieku darbu izdevumus, kā arī turpinājis to darīt arī pēc viņu nāves. Par Raiņa lugām interesējās jau pieminētais scenogrāfs Jānis Muncis, kurš, dzīvodams Amerikā, pārtulkotās Raiņa lugas kopā ar to scenogrāfijas metiem sniedzis “Guild Theatre of Los Angeles”, tiesa gan, lugas tā arī netika iestudētas.[19]

Lielāku nozīmi nosacītībai un gaismas efektiem sniedzis mākslinieks Oto Skulme, kurš Raiņa lugām scenogrāfiju veidoja, sākot no 1927. gada. Dailes teātra iestudējumos arvien lielāku lomu ieņēma stilizācija, taču jau atkal – sava laika kritika uzsvēra, ka izrāžu galvenais trūkums ir to pārmērīgā greznība. Arī šoreiz gan režisors, gan scenogrāfs vērsās pie Raiņa pēc norādījumiem, Rainis lūdza, lai netiek pārāk uzsvērti latviskie ornamenti, jo “Uguns un nakts” tēli esot iecerēti tik tālā senatnē, ka to ārējais paskats kļūst jau vispārcilvēcisks un tomēr senatnīgs, tāpat kā visa skatuviskās darbības vide.[20]

Scenogrāfijas jautājumos Rainis sadarbojās arī ar citiem izciliem māksliniekiem, piemēram, Ludolfu Libertu un Konrādu Ubānu. Libertu Rainis aicinājis darbā uz Nacionālo teātri, tur kā mākslinieka augstākais sasniegums teātrī tiek atzīmēta izrāde “Ilja Muromietis”, kur taupības nolūkos apgleznotas un aplikācijām apdarinātas arī kostīmu detaļas – jostas, sprādzes, zābaki.

[1] Mauriņa, Zenta. Manas atmiņas, Raiņa gadagrāmata, 1987. gads, Liesma, 90. lpp.

[2] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 356. R. Ivanovam, Zinātne, 1985., 366. lpp.

[3] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 1985., 367. lpp.

[4] Turpat, 171. lpp.

[5] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 163. lpp.

[6] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979., Liesma,  214. lpp.

[7] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 164. lpp.

[8] Turpat.

[9] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967. gadam, RAF izdevums, 62. lpp.

[10] Blūma, Dzidra. Uguns un nakts skatuves ietērpa evolūcija, Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 69. lpp.

[11] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[12] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 367. lpp.

[13] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 63. lpp.

[14] Birzgalis, Reinis. Atmiņas par profesoru Jāni Kugu (1878–1968), 125. lpp.

[15] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[16] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979. gads., Liesma, 214. lpp.

[17] Blūma, Dzidra. “Uguns un nakts” skatuves ietērpa evolūcija. Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 79. lpp.

[18] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 130. lpp.

[19] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 133. lpp.

[20] Skulme, Oto. Vispateicīgākais skatītājs. Rainis laikabiedru atmiņās. Liesma, 1985.,  232. lpp.


Vilcaans_pujaats Keramiķim Polikarpam Vilcānam – 125

Šogad atzīmējam viena no izcilāko Latgales keramikas vecmeistaru, silajānieša Polikarpa Vilcāna 125. jubileju. Meistars dzimis 1894. gada 26. janvārī Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Dūbu sādžā. Podnieka amata prasmes kopā ar brāli Staņislavu viņš apguvis pie sava tēva Joahima (1859–1907), kurš apkaimē ir bijis viens no labākajiem keramikas meistariem, stingrs formu uzbūvē un rotājumā.
Polikarps agri zaudējis tēvu. Jau 16 gadu vecumā viņš patstāvīgi sācis nodarboties ar podniecību un izkurinājis savu pirmo cepli. Vēlāk viņa gaitas vedušas uz Pēterburgu, kur P. Vilcāns strādājis rūpnīcā par virpotāju un atslēdznieku. Atgriežoties mājās pēc Pirmā pasaules kara, viņš atkal pievērsies podnieka amatam. Izstādēs meistars sācis piedalīties no 20. gadsimta 30. gadiem. Sākumā Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, bet jau 1937. gadā keramiķa darbi tika pamanīti un augstu novērtēti arī ārpus Latvijas. Parīzē Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē viņam piešķirta zelta medaļa un diploms, bet 1938. gadā Starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē P. Vilcānam piešķirts Goda diploms. Keramiķis piedalījies Latviešu mākslas izstādē Maskavā (1955), Bukarestē (1958, 1959), Leipcigā (1959).

1941. gadā P. Vilcāns apprecējās ar Leiņakolna podnieku Riuču māsu Paulīni. Ģimenē piedzima meita Jūlija. Viņa atceras, ka tēvs viņu pie virpas neesot licis, jo sievietei tas ir smags darbs. Arī laika tam nav atlicis, jo bija jāstrādā saimniecībā. Par tēvu Jūlijai ir tikai vislabākās atmiņas. Viņš bijis ļoti strādīgs, kārtīgs un ticīgs cilvēks. Lai gan uz baznīcu gājis reti, tomēr vairākkārt izlasījis Bībeli. Arī avīzes viņam paticis lasīt. Kad Vilcānu mājās viesojies mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, par darbu Polikarps viņam varējis stāstīt visu dienu.

1957. gadā P. Vilcāns uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. 1958. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, bet 1967. gadā – medaļa “Par darba varonību”, kuri tajā laikā bija augsts novērtējums.

P. Vilcāns sākotnēji darināja saimniecības traukus, jo tie bija pieprasīti Latgales ļaužu vidū. Tika virpotas un apdedzinātas neskaitāmas bļodas, piena podi, medaunieki un ievārījuma podi, ķērnes un puķu podi, kuriem meistars sākotnēji izmantoja atturīgu ornamentu.

Viņš viens no pirmajiem sāka virpot liela izmēra traukus. Tāpat arī P. Vilcānu var dēvēt par vienu no dekoratīvās keramikas aizsācējiem un izcilu grafiskā ornamenta meistaru. No citu meistaru darbiem viņa vāžu, krūžu, servīžu raksti atšķiras ar īpašu precizitāti un smalkumu. Tāpat nepārspēti un neatkārtojami ir P. Vilcāna sūnu zaļie toņi, kuri izmantoti vāžu, krūžu un alus kausu glazēšanai.

Vilcaans_pujaatsMākslas zinātnieks un Latgales keramikas patrons Jānis Pujāts P. Vilcāna daiļradi raksturojis sekojoši: „Polikarps piecu gadu desmitu laikā izkopis spilgtu un neatkārtojamu māksliniecisko valodu. Viņa vāzēm, lielā formāta urnām, meistarīgi darinātajiem pusdienu un kafijas servīžu traukiem raksturīgs proporciju un siluetu harmonisks izsvarojums. Viņa vāzītēm smaguma centrs relatīvi augstu, arī rotājums parasti koncentrēts to augšējā daļā, kas piedod traukam graciozu vieglumu. Ilgos meklējumos izauklēto trauka siluetu viņš variē rotājumā un glazūrās, līdz sasniedzis iecerēto māksliniecisko rezultātu. Meistars mazāk lieto plastisko rotājumu, tas visbiežāk sastopams zalktīša veida osiņu savijumos, virpotajos rakstos, līkloča malas ritmiskajā viļņojumā vai arī malas vainadziņa rotājumos ar profilā iekļautu sīku māla zirnīšu virknējumu. Vilcāna talants rod krāšņu apliecinājumu izdomā bagātā, grafiski izteiksmīgā skrāpējuma rakstā, kas ar gaumi un bez uzbāzības ieskauj trauka formu, izceldams tās skaistumu. Saulītes, līkloči, jumtiņi, skujiņas un citi rotājuma motīvi te kārtojas atturīgās rakstu rindās. Mākslinieka ievingrinātā roka ar virtuozu veiklību tver lineāro formu un ritmu visā tā stingrajā skaistumā un grafiskajā pievilcībā, radot arvien jaunus, keramikai atbilstošus raksta variantus un tā salikumus. Vilcāna darbiem ir piesātināts, spēka pilns kolorīts, dominē dzeltenbrūnie dzindras un zaļie toņi. Jo bieži viņš lieto vairāktoņu vāpes. Krāsu pārejas izlīdzinātas, harmoniski sabalsotas. Vilcāns lielā mērā izkopis Latgales keramikas grafiskā raksta elementus un kompozīcijas paņēmienus, kā arī cēlis vāpes kolorītisko kultūru. Lielā pieredze un mākslinieciskā gaume viņa darbos visus formas līdzekļus sakļauj monolītā vienībā, atraisa to emocionālās iedarbības spēku. Vilcāna darbi profesionālā izpildījuma ziņā ir ļoti augstā līmenī, kas īpaši redzams lielajos daudzžuburu svečturos, pusdienu, kafijas, liķiera servīzēs, lielāka apjoma vāzēs un dekoratīvajos šķīvjos. Ne mazāk pievilcīgas ir meistara darinātās vienkāršās bļodiņas, ievārījuma podi, medaunieki, lielās bļodas, puķu podi un citi saimniecības trauki. Katru priekšmetu viņš izauklē ne tikai ar rokām, bet arī ar sirdi. Tā ir īpaša pietāte pret priekšmetu un tiekšanos maksimāli atraisīt tā skaistumu. Viņa panākumus mākslā kaldina ne keramiska nejaušība, laimēšanās, bet gan talants, neatlaidīgi meklējumi un neizsīkstoša darba mīlestība.”. /J. Pujāts „Latgales keramika”, 1960/ (attēlā Polikarps Vilcāns (pa labi) un mākslas zinātnieks Jānis Pujāts Polikarpa Vilcāna 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1968. gada 22. decembrī. Fotogrāfs nezināms.).

keramiki_PreilosP. Vilcāna stils ietekmējis arī daudzu citu Latgales podnieku jaunradi. Pie viņa amata prasmes apguvuši un papildinājuši vairāki slaveni Latgales keramiķi: Polikarps Čerņavskis Antons Ušpelis (seniors), Vladislavs Vincevičs, Staņislavs Vilcāns (seniors) (attēlā 1. rindā no kr. 1. Polikarps Vilcāns, 2. Andrejs Paulāns; 2. rindā no kr.
1. Vaclavs Zagorskis, 2. Onufrijs Kondrovs, 3. Antons Ušpelis (jaun.), 4. Julians Zagorskis, 5. Antons Ušpelis (seniors.), 6. Polikarps Čerņavskis. Fotogrāfs nezināms.).

V. Vincevičs pie P. Vilcāna izgājis īstu meistarības skolu vasaras praksē. Par šo laiku V. Vincevičs atceras, ka viņa skolotājs bija ļoti sirsnīgs, jauks, dāsns un inteliģents cilvēks, saimniecisks un kārtīgs. Viņam vienmēr bija sakopta māja un apkārtne. P. Vilcāns bija akurāts un precīzs. Arī veidojot māla traukus, viņš necieta paviršību un saviem skolēniem to mācīja, ka darbs ir jāizdara kārtīgi. Abi kopā viņi braukuši uz Garšāniem pēc māla. Meistars mācījis, kā pareizi to izmīcīt ar basām kājām un papēžiem. P. Vilcāns nebijis liels runātājs, vienreiz izstāstījis un audzēknim bija jāatceras. Vienīgi, kad skolotājs strādājis pie trauku glazēšanas, tad nevienu citu klāt nelaidis, ne savu ģimeni, ne mācekļus, bet pārējos amata noslēpumos labprāt dalījies ar citiem.

Savukārt Antons Ušpelis (seniors), kurš bija P. Vilcāna krustdēls un māceklis, teicis: “Vienmēr atcerēšos Polikarpu Vilcānu. Viņš bija jauna meklētājs un atradējs visās podniecības nozarēs. Izcils mākslas keramikas veidotājs. Viņš vienmēr atgādināja – lai cik grūti, nepametiet podnieka amatu! Tas ir cilvēka cienīgs darbs. Es savukārt mudinu dēlus: strādājiet, neļaujiet panīkt un apsūbēt mūsu paaudzēs koptam amatam.”. (P. Zeile “Meistars no Ušpeļu dzimtas”, 2007).

P. Čerņavskis savu skolotāju uzskatījis par autoritāti un viņa radīto stilistisko ievirzi izkopis arī savā daiļradē. Vienā no intervijām, kas saglabājusies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, P. Čerņavskis dalās atmiņās par darbu pie Vilcāna, par savu pirmo izstādi, kur gūta arī atzinība. Tas bijis 20. gadsimta 40. gados vācu laikā. Rēzeknē rīkota izstāde, kur P. Vilcāns izlicis arī sava mācekļa P. Čerņavska darbus. Izstādē abi ieguvuši 2. vietu un naudas balvu 20 vācu markas.

P. Vilcānam veltītajā sarīkojumā 1989. gada 7. aprīlī Raiņa muzejā „Jasmuiža” P. Čerņavskis dalījās atmiņās par meistaru: „Man tā ir iznācis, ka laikam Vilcāns mani pa priekšu ir iepazinis kā es Vilcānu, jo viņš mani ir vedis pie mācītāja un savā vārdā arī iekristījis. Tēvam viņš bija brālēns. Man mājās telpas nebija un cepļa nebija, jo tēvs nenodarbojās ar māla podu taisīšanu. Vilcānam bija uzcelta jauna dzīvojamā māja, tā vecā, kur dzīvoja, palika par darbnīcu. … Viņš sacīja: „Nāc pie manis, strādāsim kopā!”.
Mums bija tāds likums – vienam viens stūris, otram otrs stūris, mēs nejaucāmies viens otra darīšanās. Tikai paskatījās – ja labi, tad ar galvu pamāja un pateica – labi ir. Ja slikti, tad viņš kaut ko aizrādīja. … Stingrība pie viņa bija ļoti liela. Viņš mīlēja kārtību. Viņam vienmēr viss bija nolikts savā vietā, katra nagliņa. Šai ziņā viņš bija unikāls cilvēks. … Strādājām mēs no gaismas līdz plkst. 12 naktī. … Visu viņš darīja ar lielu darba mīlestību. … Lai gan mēs ar Vilcānu vēlāk atsevišķi strādājām, tomēr kontakti mums bija visu laiku. Mēs bieži satikāmies. Mums bija kopējs zirgs materiālu pievešanai – mālam un malkai. Mums nebija citu runu kā tikai par podiem. …”.

VilcaansBūdams izcils meistars, P. Vilcāns ir bijis rosīgākais arī keramikas tehnoloģiskā procesa uzlabošanā, dažādu darbarīku, cepļa inventāra piederumu radīšanā. Viņam savulaik bija vismodernākais ceplis – ar divām kurtuvēm, kur vienlaicīgi varēja apdedzināt pat līdz 1000 priekšmetiem. Lai apdedzināšanas process būtu drošāks un izvairītos no trauku saskaršanās, P. Vilcāns izgatavoja īpašas darinājumu formai atbilstošas aptveres, kuras apdedzināmo priekšmetu pasargāja no saskares ar pārējiem. No viņa šīs aptveres aizguva arī citi Silajāņu keramiķi. Tāpat P. Vilcāns sāka izmantot trijkājīti, uz kura aptverē novietot apdedzināmo priekšmetu. Skrāpētā ornamenta veidošanai viņš izmantoja dažādus kociņus, irbulīšus, bet labāku par apaļo kociņu raksta iegravēšanai viņš atzina zāģa asināmās vīlītes iedzītni (attēlā Polikarps Vilcāns uz keramikas darbnīcas–cepļa jumta. [1960. gadi] Fotogrāfs nezināms.).

 

P. Vilcāns ieviesis dažādu toņu glazūru salikumus, bijis teicams kolorists. Keramiķis viens no pirmajiem sācis darināt dažādas dzērienu servīzes. Viņi abi ar brālēnu Andreju Paulānu bija pirmie, kuri 20. gadsimta 30. gados sāka veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus. Zināmais lielākais žuburu skaits tajos A. Paulānam bija 15, P. Vilcānam – 25.

Radošā mūža pēdējā posmā keramiķis pievērsies suvenīru veidošanai, darinot miniatūras vāzītes, svečturīšus un kausiņus.

1965. gadā P. Vilcāns, A. Paulāns un citi Latgales keramiķi iemūžināti Rodrigo Riharda dokumentālajā filmā „Dzīvais māls”.

Vilcaans_75Neilgi pēc 75 gadu jubilejas svinībām 1968. gada 22. decembrī Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1969. gada 8. maijā P. Vilcāns mira. Viņš apbedīts Gailīšu ciema Antonišķu kapos. Meistara keramikas darbnīca 1977. gadā pārvesta uz Ludzas Novadpētniecības muzeja Brīvdabas un etnogrāfijas nodaļu, kur tā joprojām ir apskatāma (attēlā Polikarps Vilcāns 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. 1968. gada 22. decembris. Fotogrāfs nezināms.).

P. Vilcāna darinātie priekšmeti atrodas visu nozīmīgāko Latvijas muzeju krājumos, daudzās privātkolekcijās, kā arī ārzemēs.

Raiņa muzejā „Jasmuiža” esošās Latgales keramikas kolekcijas pirmsākumi datējami ar 1969. gadu, kad toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja nodaļas vadītāja Līvija Volkova kopā ar mākslas vēsturnieku, Latgales keramikas speciālistu noorganizēja braucienu pie Silajāņu meistariem. Vairākās muzeja darbinieku ekspedīcijās tika savākti ap 200 dažādu podnieku darinātie priekšmeti, un 1972. gada 22. jūlijā Jasmuižā tika atklāta Latgales keramikas ekspozīcija, kurā goda vietā bija Andreja Paulāna un Polikarpa Vilcāna darbi. Diemžēl šo notikumu P. Vilcāns nepiedzīvoja. Tomēr keramiķis Jasmuižā ir viesojies 1965. gada 11. septembrī, kad piedalījies Raiņa 100. jubilejas pasākumā. Par to liecina Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā esošā Pateicība, kuru parakstījis Preiļu rajona izpildu komitejas Kultūras nodaļas vadītājs.

Līdz mūsdienām muzeja keramikas kolekcija ir ievērojami augusi. Tajā ir ap 130 autoru vairāk nekā 1700 darbi. Viens no bagātīgi pārstāvētajiem podniekiem ir P. Vilcāns, kura 69 darinātie priekšmeti iekļauti muzeja keramikas krājumā, kur glabājas un tiek eksponēti gan meistara darinātie saimniecības trauki: medaunieki, ķērnes, ievārījuma, piena, puķu podi, alus kausi un krūzes, pelnu trauki, gan dekoratīvā keramika: vāzes, svečturi un servīzes, kuri galvenokārt darināti 20. gadsimta 60. gados. Tie ir gan vākti ekspedīcijās, gan iepirkti, gan dāvināti.
2008. gadā, iepērkot Jāņa Žugova keramikas kolekcijas 491 priekšmetu, no tiem 14 bija P. Vilcāna darbi.

Pēc meistara nāves viņa sieva un meita Jūlija, kā arī sievas māsasmeita Elizabete Babre muzejam ir dāvinājušas dažādus viņa darinātos priekšmetus. Pēdējais no tiem muzeja krājumā iekļauts vien pagājušajā gadā. Savukārt 2016. gadā muzeja keramikas krājums tika papildināts ar Ventspils stāstnieces Aijas Kaminskas dāvināto P. Vilcāna vāzi, kuru viņai pats meistars ir dāvinājis 1964. gada vasarā, kad viņa viesojusies podnieka mājās. A. Kaminska ļoti vēlējusies iegādāties kādu keramiķa darbu, bet viņam visi bijuši izpārdoti. P. Vilcāns, redzot jaunās sievietes pārdzīvojumu, izņēmis puķes no vāzes, kura atradusies uz galda, un uzdāvinājis to Aijai, kura savukārt pēc daudziem gadiem nolēmusi to atdāvināt muzejam. Meistars ir bijis dāsns, un savus darbus ne tikai pārdevis, bet labprāt tos arī dāvājis.

70 gadu jubilejas izstādē un sarīkojumā Preiļos 1964. gada 27. janvārī P. Vilcāns savā uzrunā bijis lakonisks: “Runāšanā meistars neesmu, tādēļ par mani, lai runā darbi. Tie ir visa mana dzīve.”
Keramiķa darinātie priekšmeti joprojām stāsta par izcilo silajānieti, ļaujot apbrīnot viņa talantu.

Mag. Art Solvita Kleinarte

Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece


Par gramatas druku 2 Dāvana Jānim Akurateram 1936. gada Ziemassvētkos

Jāņa Akuratera kolekcijā ir daudz grāmatu ar dāvinājuma ierakstiem, kas liecina par rakstnieka draugu loku un laikabiedru attieksmi. Starp tām – arī apgāda “Zelta ābele” izdotā un ar īpašnieka Miķeļa Gopera veltījuma ierakstu 1936. gada Ziemassvētkos dāvinātā – “Kalpa zēna vasara”. Tā ir viena no rakstnieka bibliotēkas greznākajām grāmatām.

Mikela Gopera veltījums 2

J. Akuratera 1908. gadā emigrācijā Norvēģijā sarakstītais stāsts “Kalpa zēna vasara” ir visbiežāk izdotais viņa darbs. Tas ir arī tulkots vācu, angļu, krievu, lietuviešu u.c. valodās. Pēc stāsta ir tapuši gan Latvijas Radio divi radioteātra iestudējumi – 1958. gadā (režisors Edgars Zīle) un 1988. gadā (režisore Antonija Apele), gan 1973. gadā kinoamatieru studijas “Sigulda” spēlfilma (režisore Velta Veldze) –, gan arī amatierteātru izrādes un iestudējums 2018. gadā Jaunajā Rīgas teātrī “Kalpa zēna vasara. Sākums” režisora Alvja Hermaņa režijā.

2019. gada sākumā, pēc 23 gadiem, “Kalpa zēna vasara” kopā ar otru Akuratera populārāko stāstu “Degošā sala” atkal ir izdota apgādā “Jumava”.

Tomēr līdz šim greznākais “Kalpa zēna vasaras” izdevums ir radīts apgādā “Zelta ābele” 1936. gadā. Iespējams, ka izdot īpašu grāmatu Miķeli Goperu pamudināja Jāņa Akuratera 1936. gadā svinētā 60. gadu jubileja (divus atkārtotus “Kalpa zēna vasaras” izdevumu šajā gadā publicēja arī Jāņa Rozes apgāds).

Par gramatas druku 2Miķelis Gopers izdevniecību “Zelta ābele” izveidoja 1935. gada rudenī. Tā izdeva gan latviešu, gan cittautu klasiķu darbus. Katrai grāmatai tika veidots ne tikai savs grafiskai ietērps, bet arī īpaša uzmanība pievērsta papīra kvalitātei, formātam, teksta salikumam, iesējumam. Arī “Kalpa zēna vasaras” izdevumā ir norādīts: “Šī grāmata iespiesta tūkstots deviņi simti trīsdesmit sestā gada septembrī–oktobrī K. Paucīša spiestuvē Limbažos, 600 eksemplāros. Divdesmit astoņi eksemplāri iespiesti uz rokas lējuma vergē papīra un numurēti no I-XXVIII, bet pārējie uz Līgatnes VERGĒ MILLS papīra un numurēti no 1–572.” Jānim Akurateram Miķelis Gopers ir uzdāvinājis vienu no 28 īpašajiem grāmatas eksemplāriem ar numuru “II”.

Grāmatas mākslinieciskā ietērpa veidošana tika uzticēta jaunajam grafiķim Jānim Plēpim (1909–1947). Viņa eksperimenti grafikas estampa tehnikās sākās 1931. gadā. Sākotnēji viņš darbojās linogriezuma tehnikā, jo linoleja materiāls bija lēts un pieejams un jaunajiem māksliniekiem bieži trūka līdzekļu, lai savus darbus īstenotu dārgos estampa materiālos. 1936. gadā darbs pie grāmatas „Kalpa zēna vasara” ilustrācijām bija pirmais nozīmīgākais Jāņa Plēpja kokgrebums. Mākslinieks šai grāmatai veidojis 11 lielās ilustrācijas, 18 nodaļu sākumu un beigu vinjetes un 10 nodaļu sākumburtus.

J.Plepja ilustracija

Pirmais mēģinājums grāmatu ilustrāciju kokgrebumā atnesa grafiķim ne tikai izdevēju un lasītāju uzticību, bet arī slavu. Jau pirms grāmatas iznākšanas ilustrācijas tika eksponētas izstādēs. 20. Zaļās Vārnas izstādē Rīgas pilsētas Mākslas muzejā, kas notika no 1936. gada 5. līdz 20. septembrim, bija eksponētas 9 ilustrācijas. Savukārt 21. Zaļās Vārnas izstādē, kas notika Jelgavā no 8. oktobra līdz 2. novembrim, bija eksponētas visas 11 grāmatas ilustrācijas. Bija arī starptautiski panākumi. 1936. gada 20. decembrī Varšavā atklāja Otro starptautisko kokgriezuma izstādi. Izstādē ar 600 darbiem piedalījās 253 autori no 23 valstīm, no Latvijas: Aleksandrs Junkers, Jānis Plēpis un Pauls Šterns. Plēpis eksponēja četras „Kalpa zēna vasaras” ilustrācijas un par tām ieguva goda diplomu.

Pirms Jāņa Plēpja “Kalpa zēna vasaras” ilustrācijas bija veidojuši Jānis Zegners un Eduards Brencēns. Katrs no māksliniekiem Akuratera darbā akcentējis kādu citu tēmu. Jānis Zegners, kurš bija 1911. gadā iznākuša pirmpublicējuma ilustrators, uzmanību galvenokārt veltīja stāstā tverto ainavu noskaņu atspoguļojumam. Eduards Brencēns 1923. gadā publicētajā izdevumā ir uzsvēris “Kalpa zēna vasarā” aprakstītās sadzīviskās ainas. Savukārt Jānis Plēpis īpašu uzmanību ir veltījis stāsta galvenajam varonim, tiecoties grafiski parādīt arī viņa sapņus un domas.

Pateicībā Jānim Akurateram par „Kalpa zēna vasaru” Jānis Plēpis 1937. gada februārī uzdāvina viņam savu kokgriezumu ciklu „Pastāsts”. Tas ir viņa veltījums savai jaunajai sievai Olgai Rožkalnei. Akurateram uzdāvinātajās miniatūrās sižetiski izvērsts „pastāsts” ir par to, kā jauneklis ticis pie ģimenes laimes. Pirmajā miniatūrā tēlots vientuļš jātnieks tumšā mežā. Otrajā skatāma kaila, saules apspīdēta meitene meža klajumiņā. Tālāk redzams, ka jauneklis uzrunā un bildina šo jaunavu un, kā stāsta nākamajā ainiņā aicina sev līdzi uz mājām. Arī šis kokgriezumu cikls glabājas Akurateru kolekcijā Rakstniecības un mūzikas muzejā.

 


MDS00011 SEN MEKLĒTAIS ATTĒLS

Trīsdesmitais mūža gads bija nozīmīgs rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīvē – iznāca viņa pirmais stāstu krājums “Pie skala uguns”, rudenī uz Rīgas Latviešu teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja viņa luga “Pazudušais dēls”. Personiskajā dzīvē šis gads iezīmējās ar liktenīgu tikšanos.

1893. gada vasarā rakstnieks viesojas Asaros pie sava tuva drauga vācbaltiešu dzejnieka, žurnālista Viktora fon Andrejanova. Jūlija vidū tika svinēta Andrejanova sievas, Savenieku muižnieka meitas, Marijas trīsdesmitā dzimšanas diena. Pēc svinībām mājas saimnieki aicina R. Blaumani vēl kādu laiku uzkavēties vasarnīcā. Siltās vasaras dienas visi trīs pavada patīkamā gaisotnē pie jūras, raisās sarunas par mākslu un literatūru. Neilgajā laikā Andrejanovu pāra un Blaumaņa starpā uzplaukst sirsnīga draudzība.

Jau nākamajā dienā pēc Blaumaņa aizbraukšanas Andrejanovi sūtīja vēstuli, kur Marija jautri raksta: “Mans mīļais siržu laupītāj! Te tev nu bij: Blaulihs atnāca, ieraudzīja un uzvarēja! Sagūstīja pat mana vīra sirdi. Ak Tu, ļaunais, pat to Tu man nevarēji atstāt. Mans miers ir zudis, mana sirds ir smaga, jo nav vairs mūsu Blauhena, visi staigājam kā galvu pazaudējuši un aizrautīgi meklējam mūsu Blaulingu. Tomēr pagaidi tikai, drīz ciešanas beigsies, un tad visi varēsim būt kopā!”*

Sākotnēji R. Blaumanim tika adresētas kopīgas Andrejanova pāra vēstules, bet pēc vīra nāves Marija turpināja saraksti. Rakstnieks Marijai deva poētisku mīļvārdu “Puķudvēselīte” (die Blumenseele). Šis vārds abpusēja saglabājās visā 15 gadus ilgajā sarakstē. Kā noprotams pēc vēstulēm, rakstnieka un Marijas starpā valdīja izteiktas simpātijas vienam pret otru, bet draudzības robeža nekad netika pārkāpta. Viņu sarakste ilga līdz rakstnieka nāvei 1908. gadā, bet nav informācijas par Marijas tālāko likteni Berlīnē, kur viņa tajā laikā dzīvoja.

Ilgus gadus nebija zināms, kā Marija fon Andrejanova izskatījusies, jo nebija nekādu ziņu par iespējamiem fotoattēliem. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejam meklējumi beidzās ar labu rezultātu – 2016. gadā fotogrāfija (RTMM 578287) tika atrasta. Marijas un viņas vīra portreti glabājās pie Marijas tēva Hofmaņu dzimtas pēcteces Egitas Sudakovas. Pateicoties viņas atsaucībai un sadarbībai, fotogrāfijas tika nodotas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

Rakstu veidojusi Maija Ārena, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja speciāliste.

* L. Volkovas tulkojums no vācu val.

MDS00011