Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” pirmizdevums (1892) ar autora veltījumu Rainim (RTMM 122528) Divi vīri, “kas ceļmalā dzied”, un jaunatrasta Aspazijas vēstule

1899. gada nogalē laikraksta “Dienas Lapa” divos numuros (kuri, starp citu, pie lasītājiem devušies ar vienādu datējumu) publicēts sludinājums: “Nupat iznāca: Ceļa malā. Blaumaņa – Niedras dzejoļi. Ar sacerētāju ģīmetnēm. Maksā 60 kap., zeltītos vākos 1 rubli. Dabūjami visās grāmatu pārdotavās.”

“Dienas Lapa” no Rīgas līdz Slobodskai ceļo nedēļas divas, tādēļ var teikt, ka atbildes reakcija nudien ilgi nav bijusi jāgaida, – 1900. gada 13. (25.) janvāra vēstulē Aspazijai trimdinieks Rainis nemaz necenšas slēpt savu, maigi izsakoties, kritisko attieksmi pret “Rūdolfa Blaumaņa apgādībā” tapušo grāmatniecības jaunumu: ““Dienas Lapas” nr. 286 sludinājumos lasāms: “Ceļa malā” dzejoļi no firmas Blaumanis un Niedra, divi vīri, kas ceļmalā dzied par 60 kap. reizē, vai tiem nav kāda sakara ar leišiem; dažas leišu aprindas mēdz ceļmalā sēdēt un dziedāt. Nopērc, Mīļiniņ, un atsūti vienu eksemplāru. Tituls un firma taču ir komiski.” (RKR, 20, 185.-186.lpp.)

Aspazijai gan tērēties nenākas – ne par sešdesmit kapeikām, ne visu rubli –, kopkrājuma “Ceļa malā” eksemplāru ar 1900. gada 4. februāra ierakstu Rūdolfs Blaumanis dāvinājis Rainim, adresējot viņam arī dzejas sešrindi:

Kas uzticams tautai, kad grūti tai iet,

Kas uzticams brālim un draugam,

Kas uzticams mīļai, kas dzimtenē zied,

Uz to kā uz mūsējo raugam.

To sveicinām allaž kā brāli,

Lai būtu tas tuvu vai tāli! (RTMM 4694)

“Mīļai, kas dzimtenē zied”, respektīvi, Aspazijai, laikam jau pirmajai nācies uzklausīt arī tūlītēju spriedumu par “ceļmalas autoru” māksliniecisko varējumu un cunftes biedra veltījumu piedevām: “(..) Blaumaņa “Ceļa malā.” Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malā. Ak, kas tas par gardu kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: labs patriots, tautietis krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka, ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku.” (RKR, 20, 209.lpp.)

Par “Ceļa malā” izdošanas laiku krājuma titullapā norādīts 1900. gads, taču, kā liecina jau zināmais reklāmas sludinājums, faktiski grāmata nākusi klajā iepriekšējā gada decembrī. Un ar 1899. gada Ziemassvētku sveicieniem Rūdolfs Blaumanis, domājams, pašrocīgi, to “paguvis” uzdāvināt arī Aspazijai. (RTMM 86440) Veltījums “Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles… [Jūtas ir viss…]” nepārprotami met tiltu atpakaļ pie “meitenes iz svešatnes”, uz vēlāk literatūras vēsturē it bieži pieminēto divu rakstnieku polemiku par dzejas būtību un uzdevumu, kurā – īsāk savelkot – jaunā dzejniece Aspazija kā vienīgo patiesību aizstāv sociāli ievirzītu mākslu, kurpretim viņas literāri pieredzējušākais kolēģis vairāk uzsver daiļdarba emocionālo un estētisko pusi.

Dzejas valodā risinātās polemikas sākotne meklējama 1895. gada 23. septembrī, kad “Dienas Lapas” pielikumā parādās Aspazijas “Atzinums” (atšķirīgā teksta redakcijā ar virsrakstu “Kam, mūza, dzīves īstenību” iekļauts arī dzejnieces pirmajā krājumā “Sarkanās puķes”), uz ko Blaumanis atbild ar vēstījumu “Aspazijai / Kad viņas dzejolu “Atzinums” biju lasījis”, bet tā no savas puses tālāku pretspēles turpinājumu izvērš divdesmit četros pantos “Rūdolfam Blaumanim”. Partneris nepaliek atbildi parādā, un atskaņas no abu kādreiz tik kaismīgā dzejas dialoga saklausāmas vēl ilgi – arī pēc Rūdolfa Blaumaņa pāragrās nāves 1908. gadā. (Sīkāk skat: Aspazijai: piecdesmit dzejnieku piecdesmit dzejoļi / sast. J. Zālītis. – Rīga: SIA “J.L.V.”, 2014. – 22.-25., 92.-100.lpp.)

Rūdolfa Blaumaņa un Aspazijas attiecību ielokā būtu pieminams arī kāds nesens atradums, proti, 1902. gada 9. oktobrī vācu valodā rakstīta Aspazijas vēstule, kura bez adresāta atšifrējuma “nogulējusi” LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas fondos. Uzruna “Bester Herr College! [Labākais kolēģa kungs!]” un vēstules saturs nerada šaubas, ka tā rakstīta Blaumanim un ir vienīgā pagaidām tekstuāli zināmā viņu sarakstē (par avota norādi un teksta šifrējumu pateicība literatūrzinātniecei Līvijai Volkovai).

Neviens no polemikā “līdzdalīgajiem” Rūdolfa Blaumaņa dzejdarbiem gan “Ceļa malā” nav ievietots, plaša vieta te atvēlēta tulkojumiem (visvairāk – vācbaltiešu dzejnieks, Blaumaņa draugs Viktors fon Andrejanovs, J. V. Gētes “Minjona”, M. Ļermontovs u.c.), arī paša agrīnajā lirikā populārākajiem: “Vēl tu nezini!” (“Vēl tu rozes plūc..”), “Atstātā” (“Kā diena bez saules..”), “Ziema” (“Autiem klāta baltu baltiem..”).

Raiņa tik saasinātajam jūtīgumam pret katru Rūdolfa Blaumaņa soli cēlonis pirmām kārtām meklējams ne tik daudz mākslinieciskas dabas kritērijos. Jāpiekrīt viedoklim, ka visu laiku “viņu starpā vairāk vai mazāk jūtamu barjeru saglabā abu atšķirīgā attieksme pret sabiedriski politiskajiem uzskatiem (Volkova L. Blaumaņa zelts. – Rīga: Karogs, 2008. – 422.lpp.), tāpat atšķirīgā dzīves filozofija, arī sava veida sāncensība. Paturēsim prātā, ka Rainis svešatnes nošķirtībā tobrīd nebūt vēl nevar lepoties ar atzīta dzejnieka vārdu, – “Tālas noskaņas zilā vakarā” dienasgaismu ieraudzīs tikai 1903. gadā. Un tieši Blaumanis, kurš savulaik “Dienas Lapas” redaktoru “cien. J. Pliekšāna kungu” bija atcerējies arī sava “Ļaunā gara” (1892) iznākšanas sakarā (RTMM 122528), būs tas, kurš sniegs palīdzīgu roku cenzūras šķēršļu pārvarēšanā. Pēc Raiņa atgriešanās no Slobodskas plaisa starp viņiem būs kļuvusi jūtami šaurāka…

Starp citu – par “Tālām noskaņām” izsakās arī Andrievs Niedra, saskatīdams tur vēl nebijušas vērtības mūsu rakstniecībā. Tikai viņam nav pieņemams, ka “šo mūsu visvientulīgāko un visindividuālāko liriķi daži apsveica par šķiras dzejnieku.” “Rainis,” pasvītro Niedra, “ir īsts dzejnieks, kas izsaka savas jūtas tā, ka tās aizgrābj katru, kam sajušana liriskam izteiksmes veidam ir attīstīta, vienalga, pie kuras sabiedrības šķiras tas piederētu.” (Niedra A. Nemiera ceļi. – Rīga: RLB Derīgu grāmatu nodaļa, 1931. – 3. sēj., 356.-357.lpp.)

Kopizdevums “Ceļa malā” nav divu literātu, tā teikt, radošas sadarbības rezultāts, drīzāk Niedras idea fix, komerciāls projekts “Rūdolfa Blaumaņa apgāda” pabalstīšanai abu autoru interesēs, kas gan cerētos panākumus nenes. (Sīkāk skat.: Niedra A. Kā man Blaumanis prātā stāv // Burtnieks. – Nr. 8 (1931), 707.-708.lpp.) Tomēr “tituls un firma” devusi iemeslu ne tikai Raiņa skarbajam vērtējumam. Līdzīgi arī Teodors, resp., Teodors Zeiferts, Blaumani un Niedru skatījis “kopbildes” provocētā rakursā: “Bet ja nu viņi savus dzejoļus abi vienos vākos izdevuši un plecu pie pleca uz bildes kopā nostājušies, tad kaut kam kopējam tiem vajaga būt tomēr. (..) Bet šī Blaumaņa – Niedras grāmata arī pierāda, ka šie vīri ir citi savās personiskās jūtās, ka tie, redakcijas durvis aiz sevis aizvērdami, pamet aiz tām savus partiju centienus un dzīvo pavisam citu dzīvi. (..) Viņi dzīvo tai pārliecībā, ka māksla ir pasaule par sevi, kas atšķirama no ikdienišķi pelēkās dzīves un viņas centieniem. Tāda pārliecība spēj padarīt dzīvi bez sirsnības un krāsas un dzeju bez nopietna satura un īstas dzīvības.” (Austrums. –Nr. 3 (1900), 177.-179.lpp.)

Rūdolfa Blaumaņa “audžudēla” pienesums kopkrājumam ir dzejoļu cikls “Ceļinieka dziesmas”, par kuru gadsimta ceturksni vēlāk, Andrieva Niedras Kopotus rakstus (1926) pārlūkojot, erudītais literatūrkritiķis Pēteris Ērmanis teiks: “Šiem pāris desmit dzejoļiem ievērojamāka loma latvju lirikas vēsturē, nekā dažam pāris desmit lokšņu biezam dzeju krājumam. Niedras Ceļinieka dziesmām trīs īpašības, kas tās dara mīļas tautai: sirsnība, vienkāršība un jūsmīga romantika.” (Latvju Grāmata. – Nr. 6 (1926), 421.lpp.)

Gribas piebilst – arī dziļa pārdzīvojuma izjūta un apbrīnojama dzejas iekšējā muzikalitāte, kas raisījusi daudzu komponistu (Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Jurjānu Andrejs u.c.) interesi, ne tikai visām piecpadsmit “ceļinieka dziesmām” rodot skanisko ietērpu, bet arī vienam dzejolim piešķirot vairākas melodiskās versijas. “Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm…”, “Naktī” (“Saule aiz meža jau nogrima sen..”), “Brīnos es” (“Brīnos es, kad rudens diena..”) joprojām sastāda Andrieva Niedras lirikas “atpazīstamāko” daļu, bet “Gaujas malā” (“Dažu skaistu ziedu..”) vācu komponista Franča Abta meldijā sen folklorizējusies, vēlāko mūzikas autoru lokam piepulcinot arī Raiņa biogrāfijas aspektā pazīstamo komponistu, pedagogu un fotogrāfu Olīvu Mētru. (Sīkāk skat.: Zālītis J. Ceļinieka un līdumnieka dziesmas // Niedra A. Dažu skaistu ziedu. – Rīga: Zinātne, 2000. – 146.-157.lpp.)

Principiāla duelēšanās ar Andrievu Niedru no jauna sākas tūlīt pēc Raiņa atgriešanās no Slobodskas, kad viņš “nedz lasījis, nedz redzējis” RLB ZK Vasaras sapulču apskatos “Dienas Lapā” raksta arī par lugu “Zeme” (skatuves variants pēc romāna “Līduma dūmos” motīviem), “ideālu pretnostatījumam” izvēlēdamies savu “Pusideālistu”. “Mazproduktīvā polemika” (sīkāk skat.: Gudriķe B. Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs. – Rīga: Zinātne, 2007. – 78.-82.lpp.) zemtekstā liecinājums arī tam, ka Rainis nav aizmirsis un piedevis Niedram viņa 90. gadu rakstus par Aspaziju, kur dominējošā atziņa – aiziešana no “Baltijas Vēstneša” un piesliešanās Jaunās strāvas idejām ierobežojusi viņas personības un mākslas attīstību.

“Zemes” otrajā izrādē (pārstrādāts piecu cēļienu variants) 1903. gada 24. septembrī Rīgas Latviešu teātrī dzejniekpāris bijis klāt, un tādi viņi arī palikuši Andrieva Niedras redzējumā: “Pēc izrādes garderobē pienāca man Aspazija ar Raini; Deglavs stāvēja Aspazijai aiz muguras kā viņas pāžs, turēdams viņas kalošas. Runāja Aspazija, Rainis tikai vēroja mani. Taču jau mēs piederējām pretējām grupām, varbūt viņam bija prātā arī “Dienas Lapas” pirmā kritika par “Zemi”, kura bija nākusi no viņa ļaužu puses. Tā bija otrā un beidzamā reize mūžā, kur ar Aspaziju esmu tieši runājis, ar Raini man tā bija vienīgā, pie tam mēma satikšanās. Aizgājām viens otram garām kā “kuģi, kas naktī satiekas”. Man daudzreiz bijis žēl, ka dzīve mani Aspazijai un Rainim tā nonesusi garām, jo jūtos viņu individuālismam un nacionālismam tuvāk nekā vislielā viņu partijas biedru daļa.” (Niedra A. Nemiera ceļi. – Rīga: RLB Derīgu grāmatu nodaļa, 1929. – 2. sēj., 177.lpp.)

Jānis Zālītis, Dr. philol., Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts


Jānis Jaunsudrabiņš "Jaņa Rozentāla portrets" Jānis Jaunsudrabiņš. Zīmējums “Jaņa Rozentāla portrets”, ap 1907, papīrs/zīmulis, 35,3×26,6. RTMM 86560

Jānis Jaunsudrabiņš vairāk pazīstams kā rakstnieks un dzejnieks, taču tikpat plaši viņš ir darbojies arī glezniecībā un grafikā. 1912. gadā vēstulē Vilim Plūdonim Jaunsudrabiņš raksta: “Man tomēr liekas, ka esmu vairāk gleznotājs, nekā rakstnieks, kaut gan abas mākslas vienādi mīlu.”

Jānis Jaunsudrabiņš pieder gleznotāju paaudzei, kas savu darbību uzsāka 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā, laikā, kad Latvijā pastāvēja tikai dažas mākslas skolas un plašākas iespējas pavērās vien ceļojot uz Pēterburgu vai Rietumeiropu.

Jau paši Jāņa Jaunsudrabiņa radošās biogrāfijas aizsākumi saistās ar Jani Rozentālu. Autobiogrāfiskajā sacerējumā “Mana dzīve” Jaunsudrabiņš par laiku, kas pavadīts Smuku muižā, kur kā Vecsātu lauksaimniecības skolas absolvents viņš ieņēma rakstveža, klētnieka un lopu pārrauga vietu, raksta: “Tanī laikā “Mājas Viesa Mēnešraksts” sāka popularizēt mūsu mākslu. Es dabūju redzēt Rozentāla un Purvīša darbus labās reprodukcijās, un manī modās vēlēšanās mācīties gleznot. (..) Es metu dzejošanu pie malas un visu brīvo laiku atdevu zīmēšanai.” Pēc kāda laika, avīzē izlasot par Venjamina Blūma zīmēšanas skolu Rīgā, Jaunsudrabiņš pieņem lēmumu tajā iestāties.

Blūma skolā Jaunsudrabiņš mācās no 1899. līdz 1903. gadam. Tikai pēc pāris gadiem, 1905. gadā, par šīs skolas pedagogu kļūst Janis Rozentāls, līdz ar to šeit abu mākslinieku ceļi nekrustojas.

Venjamina Blūma konservatīvie uzskati par mākslu, kas sakņojās peredvižņiku glezniecības principos, tomēr nebija savienojami ar Rozentāla pedagoģiskajām metodēm, tāpēc jau 1906. gadā Rozentāls Blūma skolu atstāj, un līdz ar viņu arī laba tiesa skolas audzēkņu, kuri pārnāk strādāt uz Rozentāla privātstudiju.

1906. gada 26. augustā laikrakstā “Latvija” lasāms sludinājums: “4. septembrī atvēršu savu ateljeju zīmēšanai un gleznošanai (natur morte, portreja, akts). Pieteikšanās no plkst. 10–11 un 4–5 Strēlnieku un Alberta stūrī Nr. 12. Janis Rozentāls.” Lasīt vairāk »


Janis Rozentāls. Studija “Nāra un slīkonis”, ap 1905–1906. Normunda Brasliņa foto Janis Rozentāls. Studija “Nāra un slīkonis”, ap 1905–1906, a/k/e, 34,2×28,2. RTMM 99301

19. gs. nogale mākslas vēsturē ir pārmaiņu laiks. Līdztekus pastāv akadēmiskā māksla, vēlīnas reālisma un impresionisma tendences, daudzveidīgais postimpresionisms, sevi piesaka arī jūgendstils un simbolisms.

Simbolisma mākslas saknes meklējamas gan 19. gs. sākuma romantisma glezniecībā, gan līdztekus topošajā jūgendstila mākslā. Kā nozīmīgs iedvesmas avots jāizceļ arī simbolisma virziena literatūra un misticima piepildītie reliģiskās dzīves strāvojumi. Intelektuāļu aprindas attālinājās no materiālistiskās pasaules izpratnes, un arī mākslā vairs nešķita pieņemams banālās ikdienas dzīves atainojums. Tā vietā tika meklētas vispārcilvēciskas idejas, lai ietvertu tās daudznozīmīgos, noslēpumainos tēlos, lai parādītu to, kas ir neikdienišķs un brīnumains un lai gremdētos pārdomās par pasaules mainīgo, pārejošo un iznīcīgo dabu un cilvēka likteni tajā. Tēliem un simboliem, kas sastopami šī virziena mākslā, nav strikti noteikts skaidrojums – nepastāv vienota sistēma, “simbolu vārdnīca”, kurai sekojot, varētu izprast mākslas darbā ietverto vēstījumu. Simbolistu darbos ietvertā ideja var tikt tulkota dažādi un subjektīvi. Arī stilistiskās vienotības nebija, tomēr visbiežāk tika izmantota jūgendstila formu valoda.

Jaņa Rozentāla daiļradē simbolisma elementi ienāk 19. gadsimta beigu posmā un 20. gs. sākumā, kad top gleznas “Nāve” (1897), “Teika” (1899), “Parka ainava ar fauniem” (ap 1900), “Kārdināšana” (1901), “Melnā čūska” (1903) u.c. Līdztekus šīm populārajām kompozīcijām, ap 1905.–1906. gadu ir tapusi neliela studija, kurā Rozentāls ar brīviem, atraisītiem, plašiem triepieniem ir ieskicējis gleznas ieceri, kas nekad nav tikusi realizēta lielākā darbā – “Nāra un slīkonis”.

Ūdeņi Rozentāla gleznās parādās samērā bieži. Pavasarīgi čalojoši strauti Siguldas nogāzēs, plaša, vieglos vilnīšos ņirboša ezera virsma vasaras saulē, dienvidu gaismā starojošā Tirēnu jūra pie Kapri un dažkārt arī aukstie Baltijas jūras ūdeņi. Savukārt Rozentāla simboliskajās kompozīcijās, kur atrodam gan antīkajā mitoloģijā, gan folklorā aizgūtus tēlus, dažkārt parādās arī fantastiskas ūdeņos mītošas radības. Tie ir tritoni gleznā “Cilvēkmeita un dabas gari”, tā ir šausminoši drūmā himēra uz bangojošās jūras apskalotajām klintīm gleznā “Melnā čūska” (1903). Un tā ir arī nāra, kas šūpojas ūdens viļņu un zāļu zaļganīgajā plūsmā līdzās dzelmē nogrimušajam slīkonim. Lasīt vairāk »


Rīgas Latviešu teātra aktrise Olga Ezerlauka, 1912. gads. Fotogrāfs nezināms Raiņa “mīļie bērni” māsas Zēfeldes

Autobiogrāfijā “Mana dzīve”, atminoties laiku, kad viņa no Jelgavas ir pārcēlusies uz Rīgu un kļuvusi par “teātra rakstnieci, Aspazija stāsta: “Tagad daudzi gribēja mani apmeklēt, bet kā nu gan es varētu “reprezentēties” savā jumta istabiņā [Dzirnavu ielā 42] ar diviem krēsliem? Radās vajadzība pēc kaut cik lielāka dzīvoklīša.

Te, par laimi, kādu dienu pie manis pienāk aktrise Olga Ezerlauka (Zēfelde) un uzaicina mani, vai negribot dzīvot pie viņas. Viņai ar māsu esot kopējs dzīvoklītis [Elizabetes ielā 26], kur viena istabiņa esot lieka, un tāda dzīve trijatā visām būšot ērtāka un interesantāka. Es viņas uzaicinājumu pieņēmu un no savas jumta istabiņas pārcēlos pie māsām Ezerlaukām.

Arī tur mana istabiņa nebija liela: tāpat tur tikko ietilpa gulta, galdiņš un divi krēsli, bet vajadzības gadījumā varēja taču lietot arī kopējās, resp., māsu Ezerlauku istabiņas.

Māsas Ezerlaukas, kā jau minēju, abas bija aktrises.

Olga Ezerlauka spēlēja pirmās lomas kā salonā dāma, kā komiķe un šad tad arī raksturlomas. Viņa bija pēc izskata skaista blondīne ar kupliem matiem, ar aristokrātiskām kustībām, izmeklētu garderobi un uzstājās vispār lomās ar prezentāciju. Sarunā Olga bija patīkama ar savu asprātīgo humoru.

Viņas jaunākā māsa Marija bija toreiz tikko pie teātra piestājusies. Viņa bija vairāk dziedātāja kā aktrise. Bet teātra komisijas atzinību viņa bija izpelnījusies jau no paša sākuma.

Šīs abas māsas nu bija manas dzīvokļa biedres. Dzīvojām un vispār satikām labi, un tagad par viņām man vislabākās atmiņas.” (AKR, VI, 328.-329.lpp.) Lasīt vairāk »


Jaņa Rozentāla dzīvokļa tapetesmotīvs Tapetes ar artišoka motīvu

Rozentālu dzīvokļa tālākajā stūrī atrodas divas neliela izmēra telpas, kuras savulaik tika izmantotas kā guļamistabas. Sākotnēji viena no tām bija paredzēta Janim un Ellijai, bet otra tika izmantota kā bērnistaba. Vēlāk, kad Rozentālu bērni paaugās, viņiem tika atvēlēta plaša istaba dzīvokļa pretējā pusē, bet abas nelielās guļamistabas izmantoja vecāki. Kā vēlāk atceras tulkotāja un valodniece Ieva Celmiņa, “viņai [Ellijai] un Rozentālam bija atsevišķas guļamistabas, arī tas man likās savādi un interesanti – mani un man pazīstamo bērnu vecāki gulēja vienā istabā”.

Kad bijušajā bērnu istabā tika izlīmēta otrā tapešu kārta, sienas lejasdaļai Rozentāli izvēlējās tapeti ar rakstu, kas imitē koka paneli, bet augšdaļā vertikālās joslās kārtots stilizēts artišoka motīvs pamīšus ar šaurākajās joslās iekomponētām šaurām, garām, vienmērīgi robotām lapām. kas atgādina gan istabas papardi, gan arī roboto artišoka auga lapu stilizāciju.

Dažādi stilizētu augu motīvi bieži tika izmantoti jūgendstila mākslā. Arī artišoka motīvs nebija retums. Kā populārāko piemēru var minēt Viljama Morisa (William Morris, 1834–1896) paspārnē strādājušā britu dizainera Džona Henrija Dīrla (John Henry Dearle, 1859–1932) 1897. gadā izstrādāto jūgendisko tapešu rakstu ar artišoka motīvu, kas kļuvis par ikonisku jūgendstila dekoratīvās mākslas paraugu. Atšķirībā no Dīrla piedāvātās versijas, kur artišoks un tā lapas aizpilda visu plakni ar izvītu, sīkrobotu līniju ņirbu, Rozentāla izvēlētajās tapetēs ornaments ir lakoniskāks un skaidrāks, komponēts skaidri nodalītās taisnās joslās, piešķirot sienas plaknei vienmērīgu ritmu. Starp platākajām daļām, kurās akcentēts pats artišoks un tā lapas uz gariem, slaidinātiem stumbriem, un šaurākajām, kur vienlaidus plūdumā atveidota roboto lapu lente, šaurās norobežojošās josliņās atkal varam pamanīt sīku rožu motīvu, kas bieži sastopams Rozentāla dzīvokļa interjerā un mākslas darbos.

Vai tolaik Rīgā pazina artišokus, vai arī šis augs ir nonācis Eiropas ziemeļos vien stilizēta attēla veidā, citējot populārus jūgendstila ornamentu paraugus? Kā izrādās, 20. gadsimta sākuma grāmatās un presē atrodam gan receptes šī eksotiskā dārzeņa pagatavošanai, gan padomus tā audzēšanai Latvijas lauku saimniecībās. Un, lai gan mēs droši nezinām, vai artišoki tika gatavoti arī Alberta ielas virtuvē, tomēr šķiet, ka tas ir visai iespējams.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja


Gustavs Šķilters. Zēna portrets, 1907. Gustavs Šķilters. Zēna portrets, 1907, patinēts ģipša lējums, h–30cm. RTMM 99077

“Mīļo Rozentāl! Tavu pastkarti saņēmu. Lielu čupu laimes vēlējumu Jums un jaunai meitai no mums abiem! Tā jau iet, ka par vari gaida dēlu, tad ieronas meitietis,” – tā Janim Rozentālam un viņa kundzei Ellijai Forselei-Rozentālei rakstīja grafiķis Rihards Zarriņš, sveicot ar pirmdzimtās meitas Lailas pasaulē nākšanu 1903. gada 16. septembrī. Pēc dažiem gadiem, 1906. gada 12. janvārī pirmajai meitai sekoja otra – Irja.

Tikai 1907. gada 3. augustā Rozentālu ģimenē ieradās ilgi gaidītais dēls – Miķelis. Nav šaubu, prieks par trešā bērna piedzimšanu bija liels un notikums tika darīts zināms tuviem un tāliem draugiem. Kerija Princa (Doroteja Luīza Karolīna Princa, dzimusi baronese fon Grotusa), Rozentāla ilggadīgais draugs un domubiedrs, vēstulē raksta: “Mans mīļais draugs! Jūs, protams, vēl arvien esat tas pats, kaut arī laiki un apstākļi ir mainījušies, citādi Jūs man nebūtu atsūtījis amizanti zīmēto paziņojumu par Jūsu cilts turpinātāja ierašanos. (..) par puisēnu vēlreiz sirsnīgi vēlu laimes Jums abiem. Cerams, ka būs mantojis savu vecāku talantus.”

Kerijas vārdiem bija lemts piepildīties. Miķelis bija vienīgais no Rozentālu bērniem, kura profesija bija saistīta ar mākslu. Jaunības gados, izgājis cauri šaubām un meklējumiem, viņš, tāpat kā tēvs, kļuva par gleznotāju.

Apsveikumus, dāvanas un laba vēlējumus Miķelim vai, kā viņu dēvēja ģimenē, Mikijam, droši vien izteica viss kuplais Rozentālu draugu un paziņu loks. Mīļas dāvanas viņa ģimene saņēma arī Jaunajā gadā, un kāda no tām ir pieminēta Jaņa vēstulē Ellijai, kur viņš stāsta par dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem un citām dāvanām, kuras saņemtas dažādos Ziemassvētku sarīkojumos un viesībās. Cita starpā Rozentāls raksta, ka ir saņemta “Mikija servīze un keramikas zēns no Šķiltera”.

“Keramikas zēns”, faktiski – patinēta ģipša lējuma skulptūra, kas attēlo mazu puisēnu, ir darbs, kas raksturīgs tēlnieka Gustava Šķiltera daiļradei. Šķilters bieži attēlo cilvēkus dažādos vecumposmos: gan vecu cilvēku tēlus ar tajos ietvertu simbolisku vēstījumu, gan arī mazus bērnus, atspoguļojot bērna pasaulītē valdošo raibo emociju gammu: priecīgi, niķīgi, domīgi, skumīgi… Šķiet, tādā veidā parādās interese par cilvēka mūža ritējuma atainojumu, kas bija samērā bieži sastopama tēma simbolisma un jūgendstila mākslā.

Tomēr vairāk Šķiltera daiļradi ir ietekmējis impresionisms. Mācoties Ogista Rodēna privātajā akadēmijā Parīzē, Šķiltera daiļradi iespaido Rodēna un viņa skolnieku Antuāna Burdela un Žila Debuā tēlniecība. Arī “Zēna portretam” piemīt impresionistiski nevienmērīgā, nelīdzenā virsmas faktūra, kas piešķir skulptūras apjomam gaismēnu kustības un dzīvīguma iespaidu un ir raksturīga arī citiem Gustava Šķiltera darbiem 20. gs. sākumā. Šai pieejai atbilst arī tēlnieka izvēlētais materiāls. Vislabprātāk viņš strādā ar “mīkstajiem” materiāliem, kas ir veidojami: mālu, ģipsi u.c., galarezultātu iespēju un nepieciešamības gadījumā atlejot bronzā. Šķilters seko arī Rodēna izteiktajam principam par “dabu kā mākslas pamatu” – zēna atveids ar apaļīgajiem vaigiem, bērnišķīgi nopietno sejas izteiksmi liecina par rūpīgu modeļa vērojumu un raksturīgo iezīmju precīzu tvērumu.

Gan dāvināts Ziemassvētku laikā, “keramikas zēns” reizē bija tēlnieka sveiciens augustā pasaulē nākušajam drauga un kolēģa Jaņa Rozentāla dēlam.

Kopš nākotnes cerību, prieka un svinību piepildītās 1907. gada nogales ir pagājis ilgs laiks – nākamgad svinēsim Mikija, gleznotāja Miķeļa Rozentāla 110. jubileju.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja


Janis Rozentāls. Siena laiks, 1903. Janis Rozentāls. Siena laiks, 1903, audekls/eļļa, 48×97. RTMM 99077

Janis Rozentāls dzimis un pirmos 14 mūža gadus pavadījis laukos – Saldus pagasta “Bebros”, un, lai cik tālu viņu aizveda dzīves ceļi, daba un lauku dzīve viņam allaž palika tuva. Lauku kalēja dēls, kļuvis par slavenu mākslinieku, kura dzīve aizrit Rīgā, Pēterburgā un Helsinkos, allaž atcerējās savu dzimto pusi. “Esmu tik piekusis, es esmu tik novārdzis kā bērns, kas cauru dienu izskraidījies. Es vēlētos būt mājā jeb brīvā Dieva dabā, zaļā zālē gulēt un debesī lūkoties. Ar vārdu sakot, nobraucīt visu civilizāciju un īsti pa čigāniski izsutināties,” – tā Janis Rozentāls reiz studiju gados rakstīja brālēnam Martam.

Daba un lauku dzīve ir aktuālas tēmas Rozentāla studiju laikā Pēterburgā, kur mākslas dzīves priekšgalā nostājušies t.s. “peredvižņiki” – reālisti, kas uzmanības centrā izvirza tiešu, konkrētu apkārtējās pasaules atveidojumu mākslā, īpaši pievēršoties vienkāršo ļaužu ikdienas dzīves atainojumam. Arī Jaņa Rozentāla diplomdarbs “Pēc dievkalpojuma” (“No baznīcas”, 1894) rāda viņa dzimtās puses cilvēkus ierastajā svētdienas gaitā. Šajā periodā top samērā daudz lauku sadzīves žanra ainu: “No kapsētas” (1895), “Uz lieveņa” (1896), “Rīta pātari” (1896) u.c. Vēlīnākajā daiļrades posmā lauku dzīves tēlojums gan nepiederēs pie Rozentāla biežāk izmantotajām tēmām, taču interese par to pavisam nepazūd.

Glezna “Siena laiks” pieder pie labākajiem Rozentāla darbiem, kas veltīti lauku dzīves tēmai. Gleznas svelmaini siltais kolorīts, zaļgani dzeltenīgā pļava, dzidri zilā debess ar viegliem, baltiem vasaras mākoņiem – tā ir Latvijas vasara jūlija tveicē. Darbs rit raiti – viena daļa pļavas jau ir nopļauta, vāls izārdīts un sausais siens tiek krauts augstā vezumā. Nedaudz tālāk attēlota nākamā pļavas daļa, kurā siens vēl tikai tiek pļauts. Puiši baltos kreklos, pelēcīgās nātna biksēs un vestēs, meitas baltās blūzes, svārkos ar gariem priekšautiem un gaišiem lakatiņiem galvā – tas viss šķiet tik ļoti tuvs un pazīstams. Kā gleznas stāsta turpinājumu varam uzlūkot gleznu “No pļavas” (“No darba”, 1903), kas rāda puisi un meitu ar izkapti un grābekli, atgriežoties no siena darbiem. Tādi ir Latvijas lauku ikdienas skati, tādus mēs tos iztēlojamies pagātnē raugoties, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa vai citu literatūras klasiķu darbus lasot.

Vai tiešām? Pārsteigumu sagādā ielūkošanās Jaņa Rozentāla fotogrāfiju kolekcijā. Trīs fotogrāfijas, kas kalpojušas kā palīgmateriāls gleznas tapšanas procesā (RTMM 377362, 377364 un 377366), ir uzņemtas Somijā, taču tikai vērīgam skatītājam izdosies pamanīt atšķirības siena gubiņu kraušanas veidā un zemnieku apģērbā. Un tomēr nepamet sajūta, ka, uzturoties Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā, kuras apkaimē droši vien vēroti somu zemnieku vasaras darbi, Rozentāls domās ir bijis Saldus pusē un varbūt klusībā atkārtojis rindas, kuras reiz bija rakstījis Martam Rozentālam: “Ai, kā es ilgojos pēc tevis, mīļā Tēvija – un pēc jums, brāļi, latvieši! – Jā, mīļā Tēvija, es ilgojos pēc tevis; un, lai gan tumsa lodā pa tavām lejām un tavu iemītnieku galvām un lai gan tu esi piekrauta ar sliktiem rakstiem, romāniem, luģelēm un visādiem dzejas zvārguļiem, lai gan visādi Alunāni tevī balagānus kultivē un tevi ar samazgām svaida un baro, lai gan muļķība, aizspriedumi un skaudība uz tevis labi izdodas – tad taču tu iekšķīgi esi laba un nesamaitāta; tu audzē miežus, un tu izdod skābo putru, un pēc tevis – tu skābā putra, tu latvieša sirds, – pēc tevis ilgojas mana dvēsele.” (Janis Rozentāls – Martam Rozentālam, Narvā 1892.  gada 12. (24.) jūnijā.)

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja


lapina_1 Jaņa Rozentāla ceļojuma skiču blociņš, 1908, papīrs/zīmulis, 13×9. RTMM 99283

Somija, Zviedrija, Krievija, Igaunija, Polija, Vācija, Francija, Šveice, Beļģija, Itālija – tik daudzas un dažādas zemes ir apmeklējis Janis Rozentāls. Reizēm tie ir īsāki ceļojumi – ierastie izbraukumi uz Pēterburgu, kur pagājuši mākslinieka studiju gadi un arī neilgs laiks pēc mācību beigām. Reizēm tā ir viesošanās pie draugiem vai radiniekiem: Varšavā pie Pētera Federa, Ludmilas un Nikolaja Šteinheiliem, Helsinkos pie Forselu ģimenes – Jaņa Rozentāla sievas Ellijas tēva, māsām un brāļiem.

Nozīmīgi ir bijuši braucieni, kuru mērķis bija iepazīt Rietumeiropas kultūras mantojumu un jaunākās parādības mākslā. Jau Pēterburgas periodā, 1897. gadā Rozentāls aizņemas no Rīgas Latviešu biedrības 300 rubļu, lai varētu apmeklēt Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā. Nākamais ceļojums gadu vēlāk ved uz rietumiem – Rozentālam ir iespēja piedalīties Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesora Arhipa Kuindži meistardarbnīcas studentu ceļojumā uz Rietumeiropu un apmeklēt izcilākās mākslas darbu krātuves Vācijā un Francijā. Savukārt Rozentāla sieva Ellija pēc Helsinku konservatorijas absolvēšanas studējusi Milānā, Romā un Parīzē.

Taču ir vēl kāds cits ceļojums, kam ir zīmīga loma Rozentāla biogrāfijā. 1908. gadā – sešus gadus pēc laulībām – Jaņa un Ellijas ceļi ved uz Vāciju, Franciju un Šveici. Viņi apmeklē arī senās un skaistās Beļģijas pilsētas: Briseli, Ģenti, Antverpeni, Brigi, Ostendi.

Šim braucienam Rozentāls gatavojas jau pāris gadus iepriekš. Par to liecina Ellijai uz Somiju sūtītās vēstules. Lasīt vairāk »


Janis Rozentāls. Māte ar bērnu, 1906. Janis Rozentāls. Māte ar bērnu, 1906, papīrs/litogrāfija. 18,7×25,4. RTMM 53627

Mēs pazīstam Jani Rozentālu kā stilistiski un tematiski ļoti daudzveidīgu gleznotāju, taču ir kāda tēma viņa daiļradē, pie kuras mākslinieks atgriezies atkal un atkal. Tā ir mātes un bērna tēma, kas īpaši bieži parādās viņa mākslā kopš brīža, kad 1903. gada 13. septembrī pasaulē nāk Jaņa un Ellijas pirmā meita Laila. Tiesa, retumis Rozentāls pievērsies šai tēmai jau agrāk, piemēram, ap 1899. gadu gleznotajā studijā „Māte ar bērnu”, kurā sieviete pacēlusi mazu bērniņu uz pleca, ļaujot viņam aizsniegt zaļojošu koka lapotni.

Savu sievu Elliju Janis ir gleznojis neskaitāmas reizes. Viņa ir gan gādīga māte, gan mīlošas sievas ideāltēls, gan kārdinātāja Ieva, gan svētā Marija Magdalēna, augšāmcelto Kristu ieraugot, gan mitoloģiskā Leda, gan vienkārši klusās pārdomās nogrimusi sieviete. Taču šķiet, ka visplašāk pazīstami ir tie mākslas darbi, kuros Ellija ir attēlota kā Madonna ar bērniņu rokās, populārākais no tiem – „Māte ar bērnu” (1904, LNMM), kurās Ellija atveidota profilā ar jaundzimušo pie krūts. Variāciju par šo kompozīciju Rozentāls rada 1906. gadā – tā ir litogrāfija, kurā akcentētas plūstošās jūgendiskās līnijas Ellijas siluetā un tērpā un kompozīcijas stūrī atveidots motīvs, kas ir tik zīmīgs Rozentāla dzīvē un mākslā – sārtas rozes. Šķiet, salīdzinot ar kompozicionāli līdzīgām gleznām, šajā darbā ir mazāk Ellijas portretisko iezīmju, bet vairāk uzsvērta mātes tēla simboliskā nozīme. Tomēr ar sprādzi saspraustie kuplie sarkanbrūnie mati, sejas un kakla ieapaļās līnijas norāda uz līdzību ar modeli.

Kādā brīdi, kad Jaņa un Ellijas attiecībās iestājies saspringtāks brīdis, mākslinieks raksta sievai, reizē gan taisnojoties, gan pārmetot, gan uzsverot: „Man jūs bijāt viss.”

Un vēstulē 1906. gada 8. (21.) jūlijā: „Var jau būt, ka ir vājība tā nodoties sievai un bērniem, bet es nu reiz esmu cilvēks ar radošu fantāziju, un Tu nu reiz esi mana ideāla medijs, esmu pieradis caur Tevi redzēt un caur tevi dzīvot.”

Brīdī, kad tiek rakstītas šīs rindas, pirmajai meitai Lailai jau pavisam drīz būs trīs gadi, bet Irja Ausma ir tikai pusgadu veca. Irja piedzima 1905. gada 31. decembrī (1906. gada 12. janvārī). Tātad, brīdī, kad top litogrāfija, Laila jau ir paaugusies, bet Ellijas rokās ir nākamais mazais bērniņš.

Vai šī kompozīcija ir tapusi kā priekpilns veltījums Irjas piedzimšanai, vai tā ir mākslinieka atgriešanās pie iemīļotās tēmas un tēliem brīdī, kad ir jārada mākslas darbs žurnāla „Zalktis” mākslas pielikumam (Nr. 1, 1906)? Droši zinām vien to, ka pie mātes un bērna tēmas Rozentāls savā daiļradē atgriezīsies vēl daudzas reizes.

Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja


Jaņa Rozentāla un Elijas Forseles kāzu ielūgums, 1903. Jaņa Rozentāla un Elijas Forseles kāzu ielūgums, 1903, kartons/litogrāfija, 19,6×12,5. RTMM p33724

Jaņa Rozentāla un somu dziedātājas Ellijas Forseles kāzu ielūguma kartīte ir viens no nedaudzajiem muzeja priekšmetiem, kas liecina par Helsinku vācu luterāņu draudzes baznīcā (Saksalainen kirkko) 1903. gada 5. martā (pēc vecā stila 20. februārī) notikušo laulību ceremoniju.

Par Jaņa un Ellijas laulībām zināms samērā maz, nav saglabājies neviens fotoattēls, kurā būtu dokumentēts šis notikums, nav zināms, kas bija kāzu viesi. Droši ticams, ka laulību ceremonijā piedalījās Ellijas tēvs Teodors Forsels (māte Anna tad jau bija mirusi), viņas māsas Anna un Elizabete, brāļi Lauri un Ārne un māsīca rakstniece Maila Talvio ar vīru Helsinku Universitātes profesoru Josepu Mikolu.

Jaņa Rozentāla ģimene uz kāzām neaizbrauca, un vēstulē, ko mākslinieks raksta pirms izbraukšanas uz Helsinkiem, teikts: „No Rīgas neviena nebūs. Varbūt atbrauks Baltiņi.” (Domāti Rozentāla Pēterburgas draugi – grāmatizdevējs Jānis Baltiņš un viņa kundze Aleksandra.) Iespējams, laulību ceremoniju vēroja arī somu mākslinieks Gabriels Engbergs, kurš Janim un Ellijai kāzās dāvinājis paša gleznotu jūras skatu (RTMM 215737, apskatāms JRRBM ekspozīcijā).

Ir zināms, ka, saskaņā ar Forselu ģimenes patriotiskajiem uzskatiem, laulību ceremonija noritēja somu valodā. „Aiz principiāliem iemesliem es vēlētos, un domāju, ka arī Ellijai tas būtu patīkami, lai laulību ceremonija notiek somu valodā. Īso vārdisko formulu jau Tu ar Ellijas palīdzību viegli iemācīsies. Vācu valoda taču Jums abiem ir svešvaloda, Ellijai vēl vairāk nekā Tev. Vēlāk jau, protams, Ellijai būs jāmācās latviešu valoda, bet pēdējai ceremonijai, kad viņa šķirsies no savas dzimtenes un savas tautas, lai kļūtu par Tavas tautas locekli, tomēr vajadzētu notikt viņas pašas valodā,” – tā 1902. gada 1. decembrī (18. novembrī) Ellijas tēvs raksta Janim Rozentālam.

Bet kāpēc tad tika izvēlēta vācu draudzes baznīca? Visticamāk, tāpēc, ka gan 20. gadsimta sākumā, gan arī mūsu dienās šī nelielā neogotiskā celtne Helsinkos ir ļoti populāra tieši kā „kāzu baznīca”.

Kā pēc laulību ceremonijas tika svinētas kāzas? Arī par to nekas daudz nav zināms, izņemot Ellijas tēva Teodora Forsela izteikto aizrādījumu: „Jūsu saderināšanās esot slacināta ar šampanieti, tā viņa [Ellija] man stāstīja, tomēr laulībām jānotiek bez alkoholiskiem dzērieniem.” Lasīt vairāk »