RTMM_139290_01-Rainismini J. Kugas dekorāciju skice Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējumam 1911. gadā

Zenta Mauriņa rakstīja, ka Raiņa un Aspazijas dzīvokli rotā pusnokaltušas palmas, vecmodīgas mēbeles un nenozīmīgas bildītes[1].

Rakstniecības un mūzikas muzejā līdz mūsdienām saglabājušies dažādi mākslas priekšmeti, kas piederējuši Rainim un Aspazijai, to skaitā arī nenozīmīgas bildītes. Noprotams, ka vairumam priekšmetu bijusi drīzāk emocionāla vērtība, un Rainis arī pats vēstulē asistentam, žurnālistam Robertam Ivanovam raksta, ka lietas, ko tam dāvinājuši draugi, veido viņa mazo mīlestības muzeju.[2] Taču šajā Raiņa jūtu muzejā atrodami arī ļoti vērtīgi slavenu mākslinieku veikumi, kā arī lietas, kam ir nozīme ne tikai mākslas, bet arī teātra vēsturē. Tāda ir J. Kugas “Uguns un nakts” dekorāciju skice, ko mākslinieks, ļoti iespējams, piesūtījis Rainim uz Šveici (Siltāko paldies par skaisto kartonu piesūtīšanu.[3]). Abiem dzejniekiem īpaša sadarbība veidojās tieši ar mākslinieku Jāni Kugu, kurš kļuva par scenogrāfu vairumam Raiņa lugu iestudējumu autora dzīves laikā.

1909. gadā Jānis Kuga veido dekorācijas Aspazijas “Vaidelotes” iestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī. Aspaziju un Raini Šveicē aizsniedz labas atsauksmes par izrādes ārējo tēlu, un dzejnieki raksta Kugam sirsnīgu pateicības vēstuli.[4]
Foto no izrādes gandrīz nav saglabājušies, izņemot vienu Mildas dārza dekorāciju skici. Lugas dekorācijas raksturotas kā izcilas. No šī laika Rainim ar scenogrāfu Jāni Kugu veidojās tik veiksmīga sadarbība kā reti kad latviešu mākslas vēsturē, faktiski visi Raiņa lugu pirmiestudējumi līdz 1920. gadam ir ietērpti Kugas tērpos un dekorācijās. 1910. gadā Jaunais Rīgas teātris paredz iestudēt Raiņa “Uguni un nakti”, scenogrāfiju uztic Kugam.
Rainis nosūta tam detalizētu vēlamo dekorāciju aprakstu katram cēlienam, vēstules ievadā gan uzsverot, ka mākslenieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs[5]. Izpētot dekorāciju aprakstus redzams, ka Kuga pie dotajiem norādījumiem turējies diezgan stingri.[6] Norādījumos Rainis raksta: Latviešiem sava māksla nebij vēl toreiz attīstīta, bet mākslenieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga.[7] Rainis sīki aprakstījis katra cēliena noskaņu, krāsas, īpaši izcēlis Spīdolas tērpu, kas mainās ne tikai starp cēlieniem, bet nereti arī izrādes darbības gaitā (Spīdolas kostīms tā jāierīko, ka šīs trīs krāsas nometamas un paliek balts un zelts.[8]).

Pie iestudējuma režisors A. Mierlauks ar komandu, t. sk. Kugu, strādā 18 mēnešus, un tas prasa milzu līdzekļus un piepūli. Līdzekļi tika tautas saziedoti.[9]
A. Upīts izrādi apraksta: Sajūsma, ar kādu skatītāji uzņēma izrādi, ne pirms, ne pēc tam latviešu teātrī nav piedzīvota.[10] “Uguni un nakti” izrādīja pie 200 reizēm.[11] 1911. gadā Kuga dekorē arī “Induļa un Ārijas” uzvedumu. Rainis raksta: Mēs ar lielu nepacietību gaidam uz jaunu prieku, ka Jūs uzņematies dekorēt arī “Induli un Āriju”, un abām vēl lielāku prieku, ka redzēsim Jūs pie sevis ne vien kā abstraktu būtni, bet kā dzīvu cilvēku, par kuru man tik daudz laba un mīļa stāstīts.[12]
Kuga uzmeklē dzejniekus Šveicē, abus atceras kā pašu laipnību, sirsnību un vienkāršību. Man nav raksturīgu piedzīvojumu ar Raini. Mums bija 13 gadu starpība, bet tas nekavēja attīstīt valodas.[13] Arī krietni vēlāk, trimdā Amerikā, Kuga uzsvēra, ka Rainis ir latviešu tautas ģēnijs.[14]

Kugas greznās, senlaicīgās, uz prospektiem gleznotās paviljonu dekorācijas izraisa arī asu kritiku – dekorācijas nomācot drāmu un aktierspēli. Patiesībā arī pats Rainis kādā brīdī domājis, ka [izrādes] dekoratīvais ietērps būtu bijis par greznu.[15] Kuga bija apguvis scenogrāfiju, kas bija aktuāla līdz 20. gs. sākumam, arī Rainis acīmredzot nebija nonācis saskarē ar Ādolfa Apias, Maksa Reinharda un G. Krēga teātra teorijas idejām, kas aicināja izmantot nosacītas dekorācijas, drapērijas, kas, apvienotas ar atbilstošu apgaismojumu, pārveidoja telpu, atstājot vietu skatītāja iztēlei.
Līdzīga kritika parādās arī pēc “Induļa un Ārijas” pirmizrādes, izskan pārmetumi Rainim, ka tas pārāk lielu uzsvaru liek uz dekorācijām. Iestudējot Jāzepu, Raiņa un Kugas starpā rodas domstarpības, taču par spīti tam, Kuga darbu turpina.
Jāzepa iestudējums greznuma ziņā pielīdzināms “Uguns un nakts” iestudējumam. Tas ir pirmais uzvedums, ko Rainis var skatīt klātienē 1920. gadā. Vēlāk, 1921. gadā, Kuga strādā arī pie “Spēlēju, dancoju”.[16] Jānis Muncis saņēma vēl vairāk pārmetumu par 1921. gadā Dailes teātrī iestudētās “Uguns un nakts” dekoratīvo ietērpu. Tajā esot par daudz krāsainības un par maz gleznieciskā elementa. Lielā mērā tas bija skaidrojams ar to, ka Muncis, lai arī 1919. gadā absolvējis Meijerholda vadītos “Skatuves uzveduma meistarības kursus” un kopā ar Smiļģi jūsmojis par G. Krēga idejām un Tairova sintētiskā teātra meklējumiem, tomēr atgriežoties Latvijā saskārās gan ar līdzekļu, gan aktieru trūkumu, jo tie visi bija vecās skolas pārstāvji, debijas darbu salāgot ar ideāliem traucēja arī pieredzes trūkums.[17]

Kā šajā tik ļoti ciešajā dramaturga un scenogrāfa saskaņā jutās iestudējuma režisors?
1920. gadā, veidojot Dailes teātra atklāšanas iestudējumu “Indulis un Ārija”, starp Smiļģi, kurš pats bija pēc profesijas inženieris un gribēja piedalīties scenogrāfijas veidošanā, un Jāni Kugu izcēlies konflikts.

Arī Rainis drīz aiziet no Dailes teātra, lai kļūtu par Nacionālā teātra direktoru, un Raiņa un Dailes teātra attiecībās iestājas atsalums.[18]

Rainim un Aspazijai veidojusies ilgstoša sadarbība arī ar citiem pazīstamiem māksliniekiem, piemēram, Niklāvs Strunke ne tikai 1919. gadā veidojis dekorācijas Raiņa “Zelta zirgs” iestudējumam Nacionālajā teātrī un “Rīgas raganas” pirmiestudējumam 1928. gadā, bet arī ilustrējis abu dzejnieku darbu izdevumus, kā arī turpinājis to darīt arī pēc viņu nāves. Par Raiņa lugām interesējās jau pieminētais scenogrāfs Jānis Muncis, kurš, dzīvodams Amerikā, pārtulkotās Raiņa lugas kopā ar to scenogrāfijas metiem sniedzis “Guild Theatre of Los Angeles”, tiesa gan, lugas tā arī netika iestudētas.[19]

Lielāku nozīmi nosacītībai un gaismas efektiem sniedzis mākslinieks Oto Skulme, kurš Raiņa lugām scenogrāfiju veidoja, sākot no 1927. gada. Dailes teātra iestudējumos arvien lielāku lomu ieņēma stilizācija, taču jau atkal – sava laika kritika uzsvēra, ka izrāžu galvenais trūkums ir to pārmērīgā greznība. Arī šoreiz gan režisors, gan scenogrāfs vērsās pie Raiņa pēc norādījumiem, Rainis lūdza, lai netiek pārāk uzsvērti latviskie ornamenti, jo “Uguns un nakts” tēli esot iecerēti tik tālā senatnē, ka to ārējais paskats kļūst jau vispārcilvēcisks un tomēr senatnīgs, tāpat kā visa skatuviskās darbības vide.[20]

Scenogrāfijas jautājumos Rainis sadarbojās arī ar citiem izciliem māksliniekiem, piemēram, Ludolfu Libertu un Konrādu Ubānu. Libertu Rainis aicinājis darbā uz Nacionālo teātri, tur kā mākslinieka augstākais sasniegums teātrī tiek atzīmēta izrāde “Ilja Muromietis”, kur taupības nolūkos apgleznotas un aplikācijām apdarinātas arī kostīmu detaļas – jostas, sprādzes, zābaki.

[1] Mauriņa, Zenta. Manas atmiņas, Raiņa gadagrāmata, 1987. gads, Liesma, 90. lpp.

[2] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 356. R. Ivanovam, Zinātne, 1985., 366. lpp.

[3] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 1985., 367. lpp.

[4] Turpat, 171. lpp.

[5] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 163. lpp.

[6] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979., Liesma,  214. lpp.

[7] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 153. J. Kugam, Zinātne, 1985., 164. lpp.

[8] Turpat.

[9] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967. gadam, RAF izdevums, 62. lpp.

[10] Blūma, Dzidra. Uguns un nakts skatuves ietērpa evolūcija, Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 69. lpp.

[11] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[12] Rainis. Kopoti raksti. 21. sējums, 357. J. Kugam, Zinātne, 367. lpp.

[13] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 63. lpp.

[14] Birzgalis, Reinis. Atmiņas par profesoru Jāni Kugu (1878–1968), 125. lpp.

[15] Akmentiņš, Osvalds. Prof. Jānis Kuga stāsta. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, 1967., RAF izdevums, 62. lpp.

[16] Blūma, Dzidra. Jānis Kuga un Raiņa lugu pirmuzvedumi, Raiņa gadagrāmata, 1979. gads., Liesma, 214. lpp.

[17] Blūma, Dzidra. “Uguns un nakts” skatuves ietērpa evolūcija. Raiņa gadagrāmata, 1982., Liesma, 79. lpp.

[18] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 130. lpp.

[19] Blūma, Dzidra. Raiņa lugu vizuālā režija E. Smiļģa inscinējumos. Raiņa gadagrāmata, 1986., Liesma, 133. lpp.

[20] Skulme, Oto. Vispateicīgākais skatītājs. Rainis laikabiedru atmiņās. Liesma, 1985.,  232. lpp.


Vilcaans_pujaats Keramiķim Polikarpam Vilcānam – 125

Šogad atzīmējam viena no izcilāko Latgales keramikas vecmeistaru, silajānieša Polikarpa Vilcāna 125. jubileju. Meistars dzimis 1894. gada 26. janvārī Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Dūbu sādžā. Podnieka amata prasmes kopā ar brāli Staņislavu viņš apguvis pie sava tēva Joahima (1859–1907), kurš apkaimē ir bijis viens no labākajiem keramikas meistariem, stingrs formu uzbūvē un rotājumā.
Polikarps agri zaudējis tēvu. Jau 16 gadu vecumā viņš patstāvīgi sācis nodarboties ar podniecību un izkurinājis savu pirmo cepli. Vēlāk viņa gaitas vedušas uz Pēterburgu, kur P. Vilcāns strādājis rūpnīcā par virpotāju un atslēdznieku. Atgriežoties mājās pēc Pirmā pasaules kara, viņš atkal pievērsies podnieka amatam. Izstādēs meistars sācis piedalīties no 20. gadsimta 30. gadiem. Sākumā Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, bet jau 1937. gadā keramiķa darbi tika pamanīti un augstu novērtēti arī ārpus Latvijas. Parīzē Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē viņam piešķirta zelta medaļa un diploms, bet 1938. gadā Starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē P. Vilcānam piešķirts Goda diploms. Keramiķis piedalījies Latviešu mākslas izstādē Maskavā (1955), Bukarestē (1958, 1959), Leipcigā (1959).

1941. gadā P. Vilcāns apprecējās ar Leiņakolna podnieku Riuču māsu Paulīni. Ģimenē piedzima meita Jūlija. Viņa atceras, ka tēvs viņu pie virpas neesot licis, jo sievietei tas ir smags darbs. Arī laika tam nav atlicis, jo bija jāstrādā saimniecībā. Par tēvu Jūlijai ir tikai vislabākās atmiņas. Viņš bijis ļoti strādīgs, kārtīgs un ticīgs cilvēks. Lai gan uz baznīcu gājis reti, tomēr vairākkārt izlasījis Bībeli. Arī avīzes viņam paticis lasīt. Kad Vilcānu mājās viesojies mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, par darbu Polikarps viņam varējis stāstīt visu dienu.

1957. gadā P. Vilcāns uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. 1958. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, bet 1967. gadā – medaļa “Par darba varonību”, kuri tajā laikā bija augsts novērtējums.

P. Vilcāns sākotnēji darināja saimniecības traukus, jo tie bija pieprasīti Latgales ļaužu vidū. Tika virpotas un apdedzinātas neskaitāmas bļodas, piena podi, medaunieki un ievārījuma podi, ķērnes un puķu podi, kuriem meistars sākotnēji izmantoja atturīgu ornamentu.

Viņš viens no pirmajiem sāka virpot liela izmēra traukus. Tāpat arī P. Vilcānu var dēvēt par vienu no dekoratīvās keramikas aizsācējiem un izcilu grafiskā ornamenta meistaru. No citu meistaru darbiem viņa vāžu, krūžu, servīžu raksti atšķiras ar īpašu precizitāti un smalkumu. Tāpat nepārspēti un neatkārtojami ir P. Vilcāna sūnu zaļie toņi, kuri izmantoti vāžu, krūžu un alus kausu glazēšanai.

Vilcaans_pujaatsMākslas zinātnieks un Latgales keramikas patrons Jānis Pujāts P. Vilcāna daiļradi raksturojis sekojoši: „Polikarps piecu gadu desmitu laikā izkopis spilgtu un neatkārtojamu māksliniecisko valodu. Viņa vāzēm, lielā formāta urnām, meistarīgi darinātajiem pusdienu un kafijas servīžu traukiem raksturīgs proporciju un siluetu harmonisks izsvarojums. Viņa vāzītēm smaguma centrs relatīvi augstu, arī rotājums parasti koncentrēts to augšējā daļā, kas piedod traukam graciozu vieglumu. Ilgos meklējumos izauklēto trauka siluetu viņš variē rotājumā un glazūrās, līdz sasniedzis iecerēto māksliniecisko rezultātu. Meistars mazāk lieto plastisko rotājumu, tas visbiežāk sastopams zalktīša veida osiņu savijumos, virpotajos rakstos, līkloča malas ritmiskajā viļņojumā vai arī malas vainadziņa rotājumos ar profilā iekļautu sīku māla zirnīšu virknējumu. Vilcāna talants rod krāšņu apliecinājumu izdomā bagātā, grafiski izteiksmīgā skrāpējuma rakstā, kas ar gaumi un bez uzbāzības ieskauj trauka formu, izceldams tās skaistumu. Saulītes, līkloči, jumtiņi, skujiņas un citi rotājuma motīvi te kārtojas atturīgās rakstu rindās. Mākslinieka ievingrinātā roka ar virtuozu veiklību tver lineāro formu un ritmu visā tā stingrajā skaistumā un grafiskajā pievilcībā, radot arvien jaunus, keramikai atbilstošus raksta variantus un tā salikumus. Vilcāna darbiem ir piesātināts, spēka pilns kolorīts, dominē dzeltenbrūnie dzindras un zaļie toņi. Jo bieži viņš lieto vairāktoņu vāpes. Krāsu pārejas izlīdzinātas, harmoniski sabalsotas. Vilcāns lielā mērā izkopis Latgales keramikas grafiskā raksta elementus un kompozīcijas paņēmienus, kā arī cēlis vāpes kolorītisko kultūru. Lielā pieredze un mākslinieciskā gaume viņa darbos visus formas līdzekļus sakļauj monolītā vienībā, atraisa to emocionālās iedarbības spēku. Vilcāna darbi profesionālā izpildījuma ziņā ir ļoti augstā līmenī, kas īpaši redzams lielajos daudzžuburu svečturos, pusdienu, kafijas, liķiera servīzēs, lielāka apjoma vāzēs un dekoratīvajos šķīvjos. Ne mazāk pievilcīgas ir meistara darinātās vienkāršās bļodiņas, ievārījuma podi, medaunieki, lielās bļodas, puķu podi un citi saimniecības trauki. Katru priekšmetu viņš izauklē ne tikai ar rokām, bet arī ar sirdi. Tā ir īpaša pietāte pret priekšmetu un tiekšanos maksimāli atraisīt tā skaistumu. Viņa panākumus mākslā kaldina ne keramiska nejaušība, laimēšanās, bet gan talants, neatlaidīgi meklējumi un neizsīkstoša darba mīlestība.”. /J. Pujāts „Latgales keramika”, 1960/ (attēlā Polikarps Vilcāns (pa labi) un mākslas zinātnieks Jānis Pujāts Polikarpa Vilcāna 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1968. gada 22. decembrī. Fotogrāfs nezināms.).

keramiki_PreilosP. Vilcāna stils ietekmējis arī daudzu citu Latgales podnieku jaunradi. Pie viņa amata prasmes apguvuši un papildinājuši vairāki slaveni Latgales keramiķi: Polikarps Čerņavskis Antons Ušpelis (seniors), Vladislavs Vincevičs, Staņislavs Vilcāns (seniors) (attēlā 1. rindā no kr. 1. Polikarps Vilcāns, 2. Andrejs Paulāns; 2. rindā no kr.
1. Vaclavs Zagorskis, 2. Onufrijs Kondrovs, 3. Antons Ušpelis (jaun.), 4. Julians Zagorskis, 5. Antons Ušpelis (seniors.), 6. Polikarps Čerņavskis. Fotogrāfs nezināms.).

V. Vincevičs pie P. Vilcāna izgājis īstu meistarības skolu vasaras praksē. Par šo laiku V. Vincevičs atceras, ka viņa skolotājs bija ļoti sirsnīgs, jauks, dāsns un inteliģents cilvēks, saimniecisks un kārtīgs. Viņam vienmēr bija sakopta māja un apkārtne. P. Vilcāns bija akurāts un precīzs. Arī veidojot māla traukus, viņš necieta paviršību un saviem skolēniem to mācīja, ka darbs ir jāizdara kārtīgi. Abi kopā viņi braukuši uz Garšāniem pēc māla. Meistars mācījis, kā pareizi to izmīcīt ar basām kājām un papēžiem. P. Vilcāns nebijis liels runātājs, vienreiz izstāstījis un audzēknim bija jāatceras. Vienīgi, kad skolotājs strādājis pie trauku glazēšanas, tad nevienu citu klāt nelaidis, ne savu ģimeni, ne mācekļus, bet pārējos amata noslēpumos labprāt dalījies ar citiem.

Savukārt Antons Ušpelis (seniors), kurš bija P. Vilcāna krustdēls un māceklis, teicis: “Vienmēr atcerēšos Polikarpu Vilcānu. Viņš bija jauna meklētājs un atradējs visās podniecības nozarēs. Izcils mākslas keramikas veidotājs. Viņš vienmēr atgādināja – lai cik grūti, nepametiet podnieka amatu! Tas ir cilvēka cienīgs darbs. Es savukārt mudinu dēlus: strādājiet, neļaujiet panīkt un apsūbēt mūsu paaudzēs koptam amatam.”. (P. Zeile “Meistars no Ušpeļu dzimtas”, 2007).

P. Čerņavskis savu skolotāju uzskatījis par autoritāti un viņa radīto stilistisko ievirzi izkopis arī savā daiļradē. Vienā no intervijām, kas saglabājusies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, P. Čerņavskis dalās atmiņās par darbu pie Vilcāna, par savu pirmo izstādi, kur gūta arī atzinība. Tas bijis 20. gadsimta 40. gados vācu laikā. Rēzeknē rīkota izstāde, kur P. Vilcāns izlicis arī sava mācekļa P. Čerņavska darbus. Izstādē abi ieguvuši 2. vietu un naudas balvu 20 vācu markas.

P. Vilcānam veltītajā sarīkojumā 1989. gada 7. aprīlī Raiņa muzejā „Jasmuiža” P. Čerņavskis dalījās atmiņās par meistaru: „Man tā ir iznācis, ka laikam Vilcāns mani pa priekšu ir iepazinis kā es Vilcānu, jo viņš mani ir vedis pie mācītāja un savā vārdā arī iekristījis. Tēvam viņš bija brālēns. Man mājās telpas nebija un cepļa nebija, jo tēvs nenodarbojās ar māla podu taisīšanu. Vilcānam bija uzcelta jauna dzīvojamā māja, tā vecā, kur dzīvoja, palika par darbnīcu. … Viņš sacīja: „Nāc pie manis, strādāsim kopā!”.
Mums bija tāds likums – vienam viens stūris, otram otrs stūris, mēs nejaucāmies viens otra darīšanās. Tikai paskatījās – ja labi, tad ar galvu pamāja un pateica – labi ir. Ja slikti, tad viņš kaut ko aizrādīja. … Stingrība pie viņa bija ļoti liela. Viņš mīlēja kārtību. Viņam vienmēr viss bija nolikts savā vietā, katra nagliņa. Šai ziņā viņš bija unikāls cilvēks. … Strādājām mēs no gaismas līdz plkst. 12 naktī. … Visu viņš darīja ar lielu darba mīlestību. … Lai gan mēs ar Vilcānu vēlāk atsevišķi strādājām, tomēr kontakti mums bija visu laiku. Mēs bieži satikāmies. Mums bija kopējs zirgs materiālu pievešanai – mālam un malkai. Mums nebija citu runu kā tikai par podiem. …”.

VilcaansBūdams izcils meistars, P. Vilcāns ir bijis rosīgākais arī keramikas tehnoloģiskā procesa uzlabošanā, dažādu darbarīku, cepļa inventāra piederumu radīšanā. Viņam savulaik bija vismodernākais ceplis – ar divām kurtuvēm, kur vienlaicīgi varēja apdedzināt pat līdz 1000 priekšmetiem. Lai apdedzināšanas process būtu drošāks un izvairītos no trauku saskaršanās, P. Vilcāns izgatavoja īpašas darinājumu formai atbilstošas aptveres, kuras apdedzināmo priekšmetu pasargāja no saskares ar pārējiem. No viņa šīs aptveres aizguva arī citi Silajāņu keramiķi. Tāpat P. Vilcāns sāka izmantot trijkājīti, uz kura aptverē novietot apdedzināmo priekšmetu. Skrāpētā ornamenta veidošanai viņš izmantoja dažādus kociņus, irbulīšus, bet labāku par apaļo kociņu raksta iegravēšanai viņš atzina zāģa asināmās vīlītes iedzītni (attēlā Polikarps Vilcāns uz keramikas darbnīcas–cepļa jumta. [1960. gadi] Fotogrāfs nezināms.).

 

P. Vilcāns ieviesis dažādu toņu glazūru salikumus, bijis teicams kolorists. Keramiķis viens no pirmajiem sācis darināt dažādas dzērienu servīzes. Viņi abi ar brālēnu Andreju Paulānu bija pirmie, kuri 20. gadsimta 30. gados sāka veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus. Zināmais lielākais žuburu skaits tajos A. Paulānam bija 15, P. Vilcānam – 25.

Radošā mūža pēdējā posmā keramiķis pievērsies suvenīru veidošanai, darinot miniatūras vāzītes, svečturīšus un kausiņus.

1965. gadā P. Vilcāns, A. Paulāns un citi Latgales keramiķi iemūžināti Rodrigo Riharda dokumentālajā filmā „Dzīvais māls”.

Vilcaans_75Neilgi pēc 75 gadu jubilejas svinībām 1968. gada 22. decembrī Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, 1969. gada 8. maijā P. Vilcāns mira. Viņš apbedīts Gailīšu ciema Antonišķu kapos. Meistara keramikas darbnīca 1977. gadā pārvesta uz Ludzas Novadpētniecības muzeja Brīvdabas un etnogrāfijas nodaļu, kur tā joprojām ir apskatāma (attēlā Polikarps Vilcāns 75 gadu jubilejas izstādes sarīkojumā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. 1968. gada 22. decembris. Fotogrāfs nezināms.).

P. Vilcāna darinātie priekšmeti atrodas visu nozīmīgāko Latvijas muzeju krājumos, daudzās privātkolekcijās, kā arī ārzemēs.

Raiņa muzejā „Jasmuiža” esošās Latgales keramikas kolekcijas pirmsākumi datējami ar 1969. gadu, kad toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja nodaļas vadītāja Līvija Volkova kopā ar mākslas vēsturnieku, Latgales keramikas speciālistu noorganizēja braucienu pie Silajāņu meistariem. Vairākās muzeja darbinieku ekspedīcijās tika savākti ap 200 dažādu podnieku darinātie priekšmeti, un 1972. gada 22. jūlijā Jasmuižā tika atklāta Latgales keramikas ekspozīcija, kurā goda vietā bija Andreja Paulāna un Polikarpa Vilcāna darbi. Diemžēl šo notikumu P. Vilcāns nepiedzīvoja. Tomēr keramiķis Jasmuižā ir viesojies 1965. gada 11. septembrī, kad piedalījies Raiņa 100. jubilejas pasākumā. Par to liecina Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā esošā Pateicība, kuru parakstījis Preiļu rajona izpildu komitejas Kultūras nodaļas vadītājs.

Līdz mūsdienām muzeja keramikas kolekcija ir ievērojami augusi. Tajā ir ap 130 autoru vairāk nekā 1700 darbi. Viens no bagātīgi pārstāvētajiem podniekiem ir P. Vilcāns, kura 69 darinātie priekšmeti iekļauti muzeja keramikas krājumā, kur glabājas un tiek eksponēti gan meistara darinātie saimniecības trauki: medaunieki, ķērnes, ievārījuma, piena, puķu podi, alus kausi un krūzes, pelnu trauki, gan dekoratīvā keramika: vāzes, svečturi un servīzes, kuri galvenokārt darināti 20. gadsimta 60. gados. Tie ir gan vākti ekspedīcijās, gan iepirkti, gan dāvināti.
2008. gadā, iepērkot Jāņa Žugova keramikas kolekcijas 491 priekšmetu, no tiem 14 bija P. Vilcāna darbi.

Pēc meistara nāves viņa sieva un meita Jūlija, kā arī sievas māsasmeita Elizabete Babre muzejam ir dāvinājušas dažādus viņa darinātos priekšmetus. Pēdējais no tiem muzeja krājumā iekļauts vien pagājušajā gadā. Savukārt 2016. gadā muzeja keramikas krājums tika papildināts ar Ventspils stāstnieces Aijas Kaminskas dāvināto P. Vilcāna vāzi, kuru viņai pats meistars ir dāvinājis 1964. gada vasarā, kad viņa viesojusies podnieka mājās. A. Kaminska ļoti vēlējusies iegādāties kādu keramiķa darbu, bet viņam visi bijuši izpārdoti. P. Vilcāns, redzot jaunās sievietes pārdzīvojumu, izņēmis puķes no vāzes, kura atradusies uz galda, un uzdāvinājis to Aijai, kura savukārt pēc daudziem gadiem nolēmusi to atdāvināt muzejam. Meistars ir bijis dāsns, un savus darbus ne tikai pārdevis, bet labprāt tos arī dāvājis.

70 gadu jubilejas izstādē un sarīkojumā Preiļos 1964. gada 27. janvārī P. Vilcāns savā uzrunā bijis lakonisks: “Runāšanā meistars neesmu, tādēļ par mani, lai runā darbi. Tie ir visa mana dzīve.”
Keramiķa darinātie priekšmeti joprojām stāsta par izcilo silajānieti, ļaujot apbrīnot viņa talantu.

Mag. Art Solvita Kleinarte

Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece


Par gramatas druku 2 Dāvana Jānim Akurateram 1936. gada Ziemassvētkos

Jāņa Akuratera kolekcijā ir daudz grāmatu ar dāvinājuma ierakstiem, kas liecina par rakstnieka draugu loku un laikabiedru attieksmi. Starp tām – arī apgāda “Zelta ābele” izdotā un ar īpašnieka Miķeļa Gopera veltījuma ierakstu 1936. gada Ziemassvētkos dāvinātā – “Kalpa zēna vasara”. Tā ir viena no rakstnieka bibliotēkas greznākajām grāmatām.

Mikela Gopera veltījums 2

J. Akuratera 1908. gadā emigrācijā Norvēģijā sarakstītais stāsts “Kalpa zēna vasara” ir visbiežāk izdotais viņa darbs. Tas ir arī tulkots vācu, angļu, krievu, lietuviešu u.c. valodās. Pēc stāsta ir tapuši gan Latvijas Radio divi radioteātra iestudējumi – 1958. gadā (režisors Edgars Zīle) un 1988. gadā (režisore Antonija Apele), gan 1973. gadā kinoamatieru studijas “Sigulda” spēlfilma (režisore Velta Veldze) –, gan arī amatierteātru izrādes un iestudējums 2018. gadā Jaunajā Rīgas teātrī “Kalpa zēna vasara. Sākums” režisora Alvja Hermaņa režijā.

2019. gada sākumā, pēc 23 gadiem, “Kalpa zēna vasara” kopā ar otru Akuratera populārāko stāstu “Degošā sala” atkal ir izdota apgādā “Jumava”.

Tomēr līdz šim greznākais “Kalpa zēna vasaras” izdevums ir radīts apgādā “Zelta ābele” 1936. gadā. Iespējams, ka izdot īpašu grāmatu Miķeli Goperu pamudināja Jāņa Akuratera 1936. gadā svinētā 60. gadu jubileja (divus atkārtotus “Kalpa zēna vasaras” izdevumu šajā gadā publicēja arī Jāņa Rozes apgāds).

Par gramatas druku 2Miķelis Gopers izdevniecību “Zelta ābele” izveidoja 1935. gada rudenī. Tā izdeva gan latviešu, gan cittautu klasiķu darbus. Katrai grāmatai tika veidots ne tikai savs grafiskai ietērps, bet arī īpaša uzmanība pievērsta papīra kvalitātei, formātam, teksta salikumam, iesējumam. Arī “Kalpa zēna vasaras” izdevumā ir norādīts: “Šī grāmata iespiesta tūkstots deviņi simti trīsdesmit sestā gada septembrī–oktobrī K. Paucīša spiestuvē Limbažos, 600 eksemplāros. Divdesmit astoņi eksemplāri iespiesti uz rokas lējuma vergē papīra un numurēti no I-XXVIII, bet pārējie uz Līgatnes VERGĒ MILLS papīra un numurēti no 1–572.” Jānim Akurateram Miķelis Gopers ir uzdāvinājis vienu no 28 īpašajiem grāmatas eksemplāriem ar numuru “II”.

Grāmatas mākslinieciskā ietērpa veidošana tika uzticēta jaunajam grafiķim Jānim Plēpim (1909–1947). Viņa eksperimenti grafikas estampa tehnikās sākās 1931. gadā. Sākotnēji viņš darbojās linogriezuma tehnikā, jo linoleja materiāls bija lēts un pieejams un jaunajiem māksliniekiem bieži trūka līdzekļu, lai savus darbus īstenotu dārgos estampa materiālos. 1936. gadā darbs pie grāmatas „Kalpa zēna vasara” ilustrācijām bija pirmais nozīmīgākais Jāņa Plēpja kokgrebums. Mākslinieks šai grāmatai veidojis 11 lielās ilustrācijas, 18 nodaļu sākumu un beigu vinjetes un 10 nodaļu sākumburtus.

J.Plepja ilustracija

Pirmais mēģinājums grāmatu ilustrāciju kokgrebumā atnesa grafiķim ne tikai izdevēju un lasītāju uzticību, bet arī slavu. Jau pirms grāmatas iznākšanas ilustrācijas tika eksponētas izstādēs. 20. Zaļās Vārnas izstādē Rīgas pilsētas Mākslas muzejā, kas notika no 1936. gada 5. līdz 20. septembrim, bija eksponētas 9 ilustrācijas. Savukārt 21. Zaļās Vārnas izstādē, kas notika Jelgavā no 8. oktobra līdz 2. novembrim, bija eksponētas visas 11 grāmatas ilustrācijas. Bija arī starptautiski panākumi. 1936. gada 20. decembrī Varšavā atklāja Otro starptautisko kokgriezuma izstādi. Izstādē ar 600 darbiem piedalījās 253 autori no 23 valstīm, no Latvijas: Aleksandrs Junkers, Jānis Plēpis un Pauls Šterns. Plēpis eksponēja četras „Kalpa zēna vasaras” ilustrācijas un par tām ieguva goda diplomu.

Pirms Jāņa Plēpja “Kalpa zēna vasaras” ilustrācijas bija veidojuši Jānis Zegners un Eduards Brencēns. Katrs no māksliniekiem Akuratera darbā akcentējis kādu citu tēmu. Jānis Zegners, kurš bija 1911. gadā iznākuša pirmpublicējuma ilustrators, uzmanību galvenokārt veltīja stāstā tverto ainavu noskaņu atspoguļojumam. Eduards Brencēns 1923. gadā publicētajā izdevumā ir uzsvēris “Kalpa zēna vasarā” aprakstītās sadzīviskās ainas. Savukārt Jānis Plēpis īpašu uzmanību ir veltījis stāsta galvenajam varonim, tiecoties grafiski parādīt arī viņa sapņus un domas.

Pateicībā Jānim Akurateram par „Kalpa zēna vasaru” Jānis Plēpis 1937. gada februārī uzdāvina viņam savu kokgriezumu ciklu „Pastāsts”. Tas ir viņa veltījums savai jaunajai sievai Olgai Rožkalnei. Akurateram uzdāvinātajās miniatūrās sižetiski izvērsts „pastāsts” ir par to, kā jauneklis ticis pie ģimenes laimes. Pirmajā miniatūrā tēlots vientuļš jātnieks tumšā mežā. Otrajā skatāma kaila, saules apspīdēta meitene meža klajumiņā. Tālāk redzams, ka jauneklis uzrunā un bildina šo jaunavu un, kā stāsta nākamajā ainiņā aicina sev līdzi uz mājām. Arī šis kokgriezumu cikls glabājas Akurateru kolekcijā Rakstniecības un mūzikas muzejā.

 


MDS00011 SEN MEKLĒTAIS ATTĒLS

Trīsdesmitais mūža gads bija nozīmīgs rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīvē – iznāca viņa pirmais stāstu krājums “Pie skala uguns”, rudenī uz Rīgas Latviešu teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja viņa luga “Pazudušais dēls”. Personiskajā dzīvē šis gads iezīmējās ar liktenīgu tikšanos.

1893. gada vasarā rakstnieks viesojas Asaros pie sava tuva drauga vācbaltiešu dzejnieka, žurnālista Viktora fon Andrejanova. Jūlija vidū tika svinēta Andrejanova sievas, Savenieku muižnieka meitas, Marijas trīsdesmitā dzimšanas diena. Pēc svinībām mājas saimnieki aicina R. Blaumani vēl kādu laiku uzkavēties vasarnīcā. Siltās vasaras dienas visi trīs pavada patīkamā gaisotnē pie jūras, raisās sarunas par mākslu un literatūru. Neilgajā laikā Andrejanovu pāra un Blaumaņa starpā uzplaukst sirsnīga draudzība.

Jau nākamajā dienā pēc Blaumaņa aizbraukšanas Andrejanovi sūtīja vēstuli, kur Marija jautri raksta: “Mans mīļais siržu laupītāj! Te tev nu bij: Blaulihs atnāca, ieraudzīja un uzvarēja! Sagūstīja pat mana vīra sirdi. Ak Tu, ļaunais, pat to Tu man nevarēji atstāt. Mans miers ir zudis, mana sirds ir smaga, jo nav vairs mūsu Blauhena, visi staigājam kā galvu pazaudējuši un aizrautīgi meklējam mūsu Blaulingu. Tomēr pagaidi tikai, drīz ciešanas beigsies, un tad visi varēsim būt kopā!”*

Sākotnēji R. Blaumanim tika adresētas kopīgas Andrejanova pāra vēstules, bet pēc vīra nāves Marija turpināja saraksti. Rakstnieks Marijai deva poētisku mīļvārdu “Puķudvēselīte” (die Blumenseele). Šis vārds abpusēja saglabājās visā 15 gadus ilgajā sarakstē. Kā noprotams pēc vēstulēm, rakstnieka un Marijas starpā valdīja izteiktas simpātijas vienam pret otru, bet draudzības robeža nekad netika pārkāpta. Viņu sarakste ilga līdz rakstnieka nāvei 1908. gadā, bet nav informācijas par Marijas tālāko likteni Berlīnē, kur viņa tajā laikā dzīvoja.

Ilgus gadus nebija zināms, kā Marija fon Andrejanova izskatījusies, jo nebija nekādu ziņu par iespējamiem fotoattēliem. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejam meklējumi beidzās ar labu rezultātu – 2016. gadā fotogrāfija (RTMM 578287) tika atrasta. Marijas un viņas vīra portreti glabājās pie Marijas tēva Hofmaņu dzimtas pēcteces Egitas Sudakovas. Pateicoties viņas atsaucībai un sadarbībai, fotogrāfijas tika nodotas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

Rakstu veidojusi Maija Ārena, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja speciāliste.

* L. Volkovas tulkojums no vācu val.

MDS00011


DSC_1828 mini “1933”

Jumta fragments ar iespiestu gadskaitli “1933” tika atrasts, īstenojot Jāņa Akuratera mājas restaurācijas projektu[i] un noņemot veco betonu dakstiņu segumu. Un tā bija atbilde uz restaurācijas procesā radošos jautājumu – vai betona dakstiņu segums bija jau no mājas celšanas brīža, vai varbūt tas ir vēlāk pārbūvēts?  Arhitekta Vernera Vitanda 1933. gadā parakstītajā Akuratera mājas būvprojektā paredzēts, ka jumts tiks klāts ar skārdu. Un, balstoties uz šo projektu, arī mājas restaurācijas procesā sākotnēji tika izvirzīta ideja, ka varbūt atjaunotai mājai ir jābūt ar skārda jumtu. Taču iedziļinoties uzbūvētās mājas arhitektoniskā veidola estētiskajās kvalitātēs, tika pieņemts risinājums – uzlikt jaunu dakstiņu jumtu, kas būtu pēc iespējas līdzīgāks sākotnējam.

Šobrīd, lai celtu jaunu māju (un arī lai restaurētu māju) ir nepieciešami vairāki dokumentu sējumi. 1933.gadā pietika ar pāris lappušu biezo Rīgas Būvvaldē saskaņoto būvprojektu. Tādēļ ļoti detalizētas informācijas par dzejnieka mājas iecerēm un projektu izmaiņām diemžēl nav. Daži mājas tapšanas fakti ir saglabājušies piefiksēti Jāņa Akuratera piezīmju blociņos un izrakstītajos rēķinos un kvītīs, kā arī laikabiedru atmiņās.

No mājas būvprojekta un J. Akuratera piezīmju blociņos, laikabiedru atmiņām, kvītīm un rēķiniem rodamajām liecībām 1933. gada dzejnieka savrupmājas Torņakalnā tapšanas notikumi ir sekojoši:

1933. gada 12. maijā Marija Anna Akuratere lūdz atļauju Būvprojektam: 1) koka dzīvojamai ēkai, 2) koka saimniecības ēkai.

1933.  gada 18. maijā Būvprojektu apstiprina Rīgas pilsētas būvju nodaļas komisija, ar norādījumu, ka jāierīko ateju vēdināšana un pirms darbu sākšanas jāiesniedz apstiprināšanai kanalizācijas projekts.

1933. gada 23. maijā arhitekts Verners Vitands ir apstiprina, ka „par būves iesākšanu paziņojumu saņēmu un atbildību par būves celšanu saskaņā ar projektu un būvnoteikumiem uzņemos”.

1933. gada 1. jūnijā gruntsgabalam robežas daļa nosprausta un paradīta dabā īpašniecei.

1933. gada 1. jūnijā būvdarbu iesākšana pieteikta būvinspektoram.

1933. gada 8. jūnijā būvdarbu iesākšana pieteikta policijas iecirkņa priekšniekam Rīgā.

1933. gada 21. jūnijā J. Akuraters samaksājis avansā A. Tūteram 60 latus par mūra darbiem.

1933. gada 1. jūlijā J. Akuratera piezīmju kalendārā piezīme, ka „līdz 1 jūlijam izdots būvei un materiāliem Ls 3600”

1933. gada 8. jūlijā apmaksāts Tūtera rēķins par akmeņiem – 33.00 Ls, par 4300 ķieģeliem – 52.60, par tregeriem – 8.85 Ls, izolāciju – 6.00 Ls, zemes izrakšanu – 35.00 Ls.

1933. gada 8. jūlijā izmaksātas algas būvstrādniekiem par nostrādāto laiku no 2. līdz 8. jūlijam A. Pumpem par 54 darba stundām – 54 Ls, Lagzdiņam par 48 stundām – 28.80 Ls, O. Rībenam par 40 stundām – 16.00 Ls, O. Jākabsonam par 48 stundām – 19.00 Ls, R. Bergam par 30 stundām – 15.00 Ls, T. Kleinbergam par 48 stundām – 19.20 Ls.

1933. gada 12. jūlijā arhitekts Valters Dambrāns kanalizācijas projekta sakarā apstiprina: „Par būves iesākšanu paziņojumu saņēmu un atbildību par būves celšanu, saskaņā ar projektu un būvnoteikumiem uzņemos”.

1933. gada 15. jūlijā izmaksātas algas būvstrādniekiem par nostrādātām 46 darba stundām laikā no 10. līdz 15. jūlijām: R.Bergs – 23.00 Ls, T.Kleinbergs – 18.40 Ls, O. Jākabsons – 18.40 Ls, O. Rībens – 18.40 Ls, A. Pumpe – 40.00 Ls.

1933. gada 12. augustā P. Valters ar kvīti apstiprina, ka no J. Akuratera par 500 ķieģeļiem saņēmis 14 Ls, 1 kub. ass grantes 15 Ls, 4 vezumiem māla 12 Ls.

1933. gada 12. augustā izmaksātas algas būvstrādniekiem par nostrādātām 48 darba stundām laikā no 7. līdz 12. augustam: R.Bergs – 24.00 Ls, T.Kleinbergs – 19.20 Ls, O. Jākabsons – 19.20 Ls, O. Rībens – 19.00 Ls, A. Pumpe – 48.00 Ls.

1933. gada 12.augustā A. Pumpe materiālu iegādei no J.Akuratera saņem 150.00 Ls.

1933. gada 24.augustā būvdarbu iesākšana kanalizācijas projektam pieteikta būvinspektoram E.Miķelsonam un policijas iecirkņa priekšniekam Rīgā.

1933. gada 31. augustā P.Valters ar kvīti apstiprina, ka saņēmis no J.Akuratera par 2000 baltiem ķieģeļiem un to pievešanu 68.00 Ls.

1933. gada 12. augustā izmaksātas algas būvstrādniekiem par padarīto darbu laikā no 7. līdz 12.augustam: R.Bergs – 24.00 Ls,  O.Rībens – 20.00 Ls, A.Pumpe – 40.00 Ls, Lagzdiņš – 28.00 Ls.

1933. gada oktobrī P. Lukstiņa koktirzniecības kantorim par kokmateriāliem samaksāti 2800.00 Ls.

1933. gada 27. oktobrī uzņēmumam “J.Sausin un Biedri” par 1 kg šellaka samaksāti 3.00 Ls.

1933. gada 28. oktobrī saņemts rēķins par 196.00 Ls no finieru tirgotavas “Jāzeps Bērziņš” par finieri.

1933. gadā 28. oktobrī K.Baldens saņem no J.Akuratera 200.00 Ls par podnieka darbu veikšanu.

1933. gada 1. novembrī J.Akuraters samaksā pēdējo kvīti 90.00 Ls apmērā par dzīvokļa īri R.Blaumaņa ielā 31 dzīvokli Nr.10. Novembrī ģimene pārceļas uz dzīvi jaunuzceltajā vēl nepabeigtajā mājā Torņakalnā.

1933. gada 3. novembrī apmaksāta kvīts par 1.76 Ls akciju sabiedrībai “G. Schönfeldt” par 2 kg naglām.

1934. gada 25. janvārī J.Akurateram izsniegts rēķins no krāsotāja A.Puzerka.

1934. gada 27. septembrī J.Akuratera izsniegts rēķins no Baltijas krāsu fabrikas.

1934. gada 4. novembrī J. Akuraters rīko mājas atklāšanas svinības saviem draugiem. Kārlis Krūza savā dienasgrāmatā ierakstījis: “Vakarā pie Akuratera. Bija daudz viesu. Pie galda vajadzēja sēdēt starp Bērziņa kundzi un Rozes kundzi, lai gan arī Austriņa kundze esot vēlējusies, lai es sēdot viņai blakus. Augšā pēc Kundziņa runāja Kārlis Skalbe, pasniegdams kādu dāvanu, bet lejā tikai Antons Benjāmiņš, es un Anna Rūmane. Liekas, ka ar savu runu varu būt apmierināts. Akuraters, protams, atbildēja. Tā laiks nemanot bija aizslīdējis pāri pusnaktij.”

1935. gada 9. maijā par darbu no 6. līdz 9. maijam galdnieks A. Lagzdiņš saņēmis 16.00 Ls.

1936. gada 21. septembrī Rīgas pilsētas Būvju valdes Būvju direkcija izsniegusi apliecību: “Uz Marijas Akurateres gruntsgabala Altonovas ielā Nr. 6a (gr. 55 Nr. 221) pabeigta koka 2 stāvu vienģimenes dzīvojamā ēka pagalmā, saskaņā ar 1933. gada 18. maijā apstiprināto projektu. Ēkas apdzīvošanai iebildumu nav.”

[i] No 2014. gada 30. septembra līdz 2016. gada 31. oktobrim tika īstenots projekts „Jāņa Akuratera muzeja restaurācija” Nr. EEZLV04/GSKMS/2013/17 Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmā LV04 „Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana”. Projekta īstenotājs – Memoriālo muzeju apvienība. Projekta partneris – Valsts akciju sabiedrība „Valsts nekustamie īpašumi”, kas nodrošināja projekta administratīvo, finanšu un būvprocesa vadību. Projekta otrs partneris – Lillehammeres muzeju apvienības Speciālie muzeji. Ēkas atjaunošanas tehnisko projektu izstrādāja SIA „Arhitektes Ināras Caunītes birojs”. Restaurācijas darbus īstenoja SIA „Modus būve”. Projekta ietvaros kopā ar citiem restaurācijas darbiem Jāņa Akuratera muzeja ēkai tika veikta jumta seguma nomaiņa ar jauniem betona dakstiņiem, pietuvinot jumta seguma izskatu vēsturiskā jumta izskatam.


Ādama Kāpostiņa podiņu krāsns, 2015. gads. Vitālija Vinogradova foto Latgales keramiķa Ādama Kāpostiņa podiņu krāsns. RTMM 578233

Viens no podniecības centriem Latgalē bija Puša, pie kura piederēja podnieki, kas dzīvoja Pušas ezera apkārtnē. Spilgtākais šī centra pārstāvis ir Ādams Kāpostiņš (1905–1987).

Ādama Kāpostiņa dzimtā puse ir Rēzeknes apriņķa Pušas ciema Loču sādža. Tēvs iztiku pamatā pelnīja ar podniecību, jo bija plaši pazīstams meistars.

Ādams Katiņu pagasta Ubagovas sādžas divgadīgo skolu apmeklēja tikai vienu ziemu, jo uzreiz uzņemts otrajā klasē (kā pats vēlāk uz krūzes rakstījis: „Skolā gājis līdz pusdienām vienā klasē, pēc pusdienām otrā.”). 1917. gadā viņš tēva vadībā uzsāka podnieka gaitas. 1959. gadā keramiķis sāka piedalīties izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām. 1977. gadā viņam piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija. Keramiķa darbi atrodas visos nozīmīgākajos Latvijas muzejos, daudzās privātkolekcijās.

“Jasmuižas” keramikas kolekcijā starp daudziem citiem Latgales māla meistariem Ādams Kāpostiņš ir bagātīgi pārstāvēts. Muzeja krājumā ir 144 viņa darinātie priekšmeti: krūzes, vāzes, sīkplastika, svilpaunieki, krājkases, pelnu trauki, puķu podi, eļļas trauki, pārinieki, pāroši, ķērnes, bļodas, zupas terīnes, roku mazgājamais trauks, svečturis, kā arī meistara darinātā unikālā podiņu krāsns.

2014. gada jūlijā Memoriālo muzeju apvienības un nevalstiskās organizācijas „Letonikas fonds” ekspedīcijas „Latgales tradicionālā kultūra un amatnieki” dalībnieki Pušas novada Pušā keramiķa Ādama Kāpostiņa mājā atrada viņa darināto podiņu krāsni. Māja ir avārijas stāvoklī, tāpēc ar keramiķa dēla Antona Kāpostiņa piekrišanu krāsns tika demontēta, un podiņi pārvesti uz Raiņa muzeju “Jasmuiža”. 2015. gada jūlijā tautas daiļamata meistars Vinsents Kūkojs krāsni uzmūrēja Jasmuižas keramikas ekspozīcijā.

Ādama Kāpostiņa podiņu krāsns ir unikāla ar to, ka tā ir vienīgā šāda veida keramiķa paša darinātu podiņu krāsns ne tikai Latgalē un Latvijā, bet, domājams, visā pasaulē.

 Solvita Brūvere, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece


Sudraba karote no sešu karošu komkplekta, kas Andrejam Upītim un Olgai Tīrumniecei dāvināts kāzās 1905. gada 12. jūnijā. Andreja Upīša neparastā sudraba karote

Andreja Upīša memoriālā muzeja krājumā esošā, nu jau vairāk nekā gadsimtu senā sudraba karote ir viena no neparastākajām un unikālākajām rakstnieka piemiņas lietām.

Kad 1943. gada maijā, Upīšu ģimenei atrodoties evakuācijā Kstiņinas ciematā, nodega rakstniekam uz laiku piešķirtā mājiņa, bojā aizgāja ne tikai iesāktais romāna “Zaļā zeme” manuskripts, bet arī visa ģimenes iedzīve. Starp evakuētajiem latviešiem dzīvojošā ārste Eiženija Plandere vairākkārt bija tikusies ar rakstnieka ģimeni, taču savulaik īpaši spilgti atcerējusies tieši šo traģisko notikumu: “Pēc ugunsgrēka mēs skatījāmies kvēlojošo pelnu kaudzē. Upīts stāvēja klusēdams, Olga raudāja. Kad es jautāju, ko viņš visvairāk nožēlo, viņš atbildēja: “Tur palika mans romāns “Zaļā zeme”…”, bet viņa: tur sadeguši visi ģimenes albumi, kurus paspējusi paņemt no Rīgas līdzi, visa viņas dzīve…”

Sudraba karotīte ir vienīgais uguns neskartais priekšmets, kuru Upīša ģimene atrada nodegušās mājas krāsmatās. Tā savulaik bijusi sešu karošu komplektā, kas rakstniekam ticis dāvināts kāzās. Tieši pēc gravējuma karotītē rakstnieka personības pētnieki varēja konstatēt Andreja Upīša un Olgas Tīrumnieces kāzu datumu – 1905. gada 12. jūniju, kas agrāk nebija precizēts.

Andreja Upīša laikabiedrs, skolotājs Jānis Grāvis, kurš bija starp kāzu viesiem, savulaik dalījies atmiņās par svētku dienu: “Tās notika viņa līgavas Tīrumnieku Olgas vecāku rentes mājās – Skrīveru Palātās. Svinībās piedalījās ne tikai radi, bet arī daudzi Andreja darba biedri – Rīgas skolotāji, no kuriem vēl atceros Plūdoni, Stāku, Osi, Mežvēveri, Sūngaili. Tā kā revolucionāro notikumu dēļ Aizkraukles baznīca bija slēgta, laulību ceremonija notika turpat Palātās. Kāzu mielasts notika Palātu pagalmā, kur zem īpašiem buru audekla jumtiem bija novietoti galdi visiem. Atceros, ka Plūdonis bija īsti labā omā un teica skaistu galda runu. Vakarā abi ar Plūdoni nodziedājām duetu no tolaik populārās operetes “Skaistā Helēna”, kas radīja sajūsmu kāzu viesos.”

Tieši šis laiks kļūst par būtisku lūzuma punktu rakstnieka dzīvē. Gadu pēc kāzām piedzimst dēls Kārlis, bet vēl gadu vēlāk Andrejs Upīts pamet skolotāja amatu Rīgā un, nolēmis profesionāli nodarboties ar rakstniecību, atgriežas Skrīveros, kur jauniegūtajā zemes īpašumā uzbūvē ģimenei māju. Pirmskara gados ievērojami mainās rakstnieka māksliniecisko paņēmienu meklējumi, top vairāki spēcīgi un autora daiļrades kontekstā fundamentāli prozas darbi.

Andreja un Olgas laulība ilga veselus 65 gadus – līdz pat rakstnieka nāvei 1970. gada novembrī. Tādējādi sudraba karote uzlūkojama kā savdabīgs simbols dažādus pārbaudījumus (abus pasaules karus, bēgļu gaitas) pārcietušajai laulībai.

Muzejam karotīti uzdāvināja rakstnieka mazdēls Aivars Upītis.

 Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists


Grīdas vaska "Sigella" reklāma Kad pārdomas raisa Akuratera mājas bonierējamā birste…

“Īpašuma sajūtas racionalitāte ir pamatā ticībai, ka mūsu dzīvesveids ir loģisks un saprātīgs. Bet patiesībā mūsu attieksmes ar mūsu īpašumā esošiem priekšmetiem ne tuvu nav saucamas par saprātīgām, un, vispārināti runājot, jo vairāk mēs tās lolojam, jo neprātīgākas tās kļūst. Mēs nemitīgi pērkam lietas, kuras mēs nemaz negribam, iegādājamies lietas, ko nevaram atļauties, lietojam priekšmetus tādiem mērķiem, kādiem tie nekad nav bijuši domāti, un pieķeramies lietām, ko citi jau sen būtu izmetuši laukā. Dažreiz, patiesībā visai bieži, priekšmeti, ko mēs izvēlamies kolekcionēt, ir nevērtīgi pārējās pasaules acīs,” – tā raksta Sūzena M. Pīrsa[1], cenšoties definēt, vai priekšmetu kolekcionēšana eiropiskajā darbības praksē balstās kādā racionāli veidotā tradīcijā vai arī tai ir kādi citi, varbūt pat līdz galam neizskaidrojami iemesli cilvēku dabā.

Cik prātīgi vai neprātīgi mēs vērtējam un izvēlamies priekšmetus muzeju kolekcijām, muzejos ir mūžīgi aktuāls jautājums. Ir priekšmeti, par kuriem sabiedrība labprāt rūpējas, un, tiecoties tiem nodrošināt mūžību, ievieto tos muzejā. Tie ir priekšmeti ar augstu estētisko vērtību – mākslas darbi, smalki amatniecības izstrādājumi u.c. Tie ir priekšmeti, kas vēstīs par senu zudušu laikmetu, – arheoloģisko izrakumu materiāli. Arī sadzīves un etnogrāfijas priekšmetu kolekcionēšanā ir sava “muzeja cienīguma” hierarhija – muzejos ātrāk nonāks dzelzs gludekļi, petrolejas lampas, izrakstītas vārpstiņas un tamlīdzīgas lietas. Taču cik muzeji savā krājumā kā tikpat vērtīgus priekšmetus iekļaus slotas, trauku lupatas, grīdas birstes un grīdas mazgājamās lupatas, putekļu lupatas? Un, ja nu tomēr izvēlētos šos priekšmetus “muzealizēt”, tad krājumā, piemēram, būtu jāuzņem izmazgātas vai netīras putekļu lupatas? Vai nodilusi slota, rūpējoties par tās saglabātību, būtu jārestaurē, “atgriežot” tai sākotnējo cēlo izskatu? Taču, vai nemuzializējot šīs lietas, mēs savās muzeju kolekcijās un interjeru ekspozīcijās varam sniegt “patiesu” priekštatu par kāda laika sadzīves kultūru. Bet mums taču patīk, vērtējot kāda iepriekšējo laikmeta dzīvesstila pievilcību, argumentēt ar stāstiem par tā laika sadzīvē valdošo tīrību vai netīrību. Taču visbiežāk tie ir tikai stāsti, daži pat ieguvuši mītu lomu. Par 20. gs. mājokļa tīrīšanā izmantotiem instrumentiem gana daudz informācijas var smelt no mājsaimniecības darbu ieteikumu grāmatām, laikrakstu un žurnālu publikācijām, uzņēmumu reklāmām. Taču cik un ko no tā visa lietoja praksē, uzzināt vairs nav tik vienkārši un varbūt arī vairs nav iespējams…

Šobrīd, iekārtojot interjera ekspozīciju Akuratera mājas telpās un it īpaši virtuvē, nākas domāt arī par šķietami vienkāršām un ikdienišķām sadzīves norisēm, kas šajās telpās tika īstenotas 20. gs. 30. gados. Un uz vienkāršiem jautājumiem nav nemaz tik viegli rast atbildes. Piemēram, kā tik mazā virtuvē, kur nav vietas galdam (tik vien kā pieticīgam plauktam vai trauku skapītim – bufetītei) saimniekoja mājas sievietes. Kur viņas mazgāja traukus? – Izlietnē…, bet bija tikai aukstais ūdens! – Varbūt izlietnē ieliktā bļodā…, bet, kāda bija izlietne – apaļa vai kantaina un vai tajā maz varēja bļodu ielikt? – Varbūt bļodā uz plīts, bet, kur tad nomazgātos traukus lika? Un, ar ko mazgāja – ar lupatu, birsti vai suku? Jā, ar ko tad visā mājā slaucīja putekļus – ar lupatu vai..?  Ar ko tīrīja mājas grīdas? Vismaz uz vienu jautājumu atbildes ir zināma – Kamīnzāles parketa grīdas tīrīšanai tika izmantota speciāla birste – bonieris. Šī birste ir saglabājusies un nu jau “muzealizēta”. Tā ir kļuvusi par muzeja priekšmetu un ieņēmusi cienījamu vietuAkuratera mājas virtuves ekspozīcijā. Bonierējamo birsti veido garš kāts, kura galā ir čuguna paralēlskaldņa formas smags korpuss ar sarveida birsti apakšpusē. Birstes sarkanīgo metāla korpusu rotā izgatavotāja firmas uzraksts – “V. STEINBERGS RIGA”. Lasīt vairāk »


Janis Rozentāls. Kristus un grēciniece, 1893. Janis Rozentāls. Kristus un grēciniece, 1893, a/e, 97×71. RMM 290494

“Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”” (Jņ 8:1-11)

Jaunās Derības stāsts par Kristu un grēcinieci – sievieti, kura tiek apsūdzēta laulības pārkāpšanā, ir atveidots kādā no Jaņa Rozentāla agrīnajiem darbiem, kas tapis studiju gados Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, tikai gadu pirms diplomdarba aizstāvēšanas. Par gleznas tapšanas vietu un laiku liecina akadēmijas zīmogs uz tās virsmas un Rozentāla paraksts kirilicā.

1893. gads, kad radīta šī glezna, akadēmijā ir lielu pārmaiņu laiks. Veselu gadsimtu vienīgais neapstrīdamais mākslas virziens un mācību metode te ir bijis akadēmisms, bet nu parādās jaunas vēsmas – par pedagogiem darbā tiek pieņemti gleznotāji reālisti: Iļja Repins, Ivans Šiškins, Arhips Kuindži, Vladimirs Makovskis. Tieši Vladimira Makovska meistardarbnīcā Janis Rozentāls aizstāv savu diplomdarbu – reālistisko gleznu “No baznīcas” (1894).

Taču “Kristus un grēciniece” vēl ir risināta akadēmisma garā, atspoguļojot ilglaicīgo māksliniecisko tradīciju, kas tiek uzskatīta gan par atsevišķu mākslas virzienu, gan par metodisko sistēmu, kas raksturīga mākslas izglītības iestādēm Eiropā. 19. gadsimta mainīgajos mākslas procesos akadēmisms par savu mērķi izvirzīja no antīkās mākslas, renesanses un klasicisma tradīcijām izaugušo māksliniecisko principu saglabāšanu. Akadēmiskās mākslas pārstāvji mudināja aizgūt veiksmīgākos mākslinieciskos paņēmienus no renesanses laikmeta izcilākajiem meistariem. Kā rakstījis vācu gleznotājs Antons Rafaels Mengss (1728–1799), jāaizgūst “no antīkās mākslas (..) tieksmi uz skaisto, no Rafaela – tieksmi uz nozīmīgumu vai izteiksmi, no Koredžo – tieksmi uz patīkamo vai harmoniju, no Ticiāna – tieksmi uz patiesīgumu un krāsainību.” Savukārt Žans Ogists Dominiks Engrs (1780–1867) uzskatīja, ka viss izcilais mākslas vēsturē jau ir ticis radīts renesanses laikā, mākslas diženākā virsotne ir Rafaela daiļrade, un līdz ar to, attīstība mākslā vairs nav iespējama. Visaugstākais, uz ko var tiekties mākslinieks – kaut nedaudz līdzināties Rafaelam. Lasīt vairāk »


Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” pirmizdevums (1892) ar autora veltījumu Rainim (RTMM 122528) Divi vīri, “kas ceļmalā dzied”, un jaunatrasta Aspazijas vēstule

1899. gada nogalē laikraksta “Dienas Lapa” divos numuros (kuri, starp citu, pie lasītājiem devušies ar vienādu datējumu) publicēts sludinājums: “Nupat iznāca: Ceļa malā. Blaumaņa – Niedras dzejoļi. Ar sacerētāju ģīmetnēm. Maksā 60 kap., zeltītos vākos 1 rubli. Dabūjami visās grāmatu pārdotavās.”

“Dienas Lapa” no Rīgas līdz Slobodskai ceļo nedēļas divas, tādēļ var teikt, ka atbildes reakcija nudien ilgi nav bijusi jāgaida, – 1900. gada 13. (25.) janvāra vēstulē Aspazijai trimdinieks Rainis nemaz necenšas slēpt savu, maigi izsakoties, kritisko attieksmi pret “Rūdolfa Blaumaņa apgādībā” tapušo grāmatniecības jaunumu: ““Dienas Lapas” nr. 286 sludinājumos lasāms: “Ceļa malā” dzejoļi no firmas Blaumanis un Niedra, divi vīri, kas ceļmalā dzied par 60 kap. reizē, vai tiem nav kāda sakara ar leišiem; dažas leišu aprindas mēdz ceļmalā sēdēt un dziedāt. Nopērc, Mīļiniņ, un atsūti vienu eksemplāru. Tituls un firma taču ir komiski.” (RKR, 20, 185.-186.lpp.)

Aspazijai gan tērēties nenākas – ne par sešdesmit kapeikām, ne visu rubli –, kopkrājuma “Ceļa malā” eksemplāru ar 1900. gada 4. februāra ierakstu Rūdolfs Blaumanis dāvinājis Rainim, adresējot viņam arī dzejas sešrindi:

Kas uzticams tautai, kad grūti tai iet,

Kas uzticams brālim un draugam,

Kas uzticams mīļai, kas dzimtenē zied,

Uz to kā uz mūsējo raugam.

To sveicinām allaž kā brāli,

Lai būtu tas tuvu vai tāli! (RTMM 4694)

“Mīļai, kas dzimtenē zied”, respektīvi, Aspazijai, laikam jau pirmajai nācies uzklausīt arī tūlītēju spriedumu par “ceļmalas autoru” māksliniecisko varējumu un cunftes biedra veltījumu piedevām: “(..) Blaumaņa “Ceļa malā.” Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malā. Ak, kas tas par gardu kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: labs patriots, tautietis krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka, ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku.” (RKR, 20, 209.lpp.)

Par “Ceļa malā” izdošanas laiku krājuma titullapā norādīts 1900. gads, taču, kā liecina jau zināmais reklāmas sludinājums, faktiski grāmata nākusi klajā iepriekšējā gada decembrī. Un ar 1899. gada Ziemassvētku sveicieniem Rūdolfs Blaumanis, domājams, pašrocīgi, to “paguvis” uzdāvināt arī Aspazijai. (RTMM 86440) Veltījums “Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles… [Jūtas ir viss…]” nepārprotami met tiltu atpakaļ pie “meitenes iz svešatnes”, uz vēlāk literatūras vēsturē it bieži pieminēto divu rakstnieku polemiku par dzejas būtību un uzdevumu, kurā – īsāk savelkot – jaunā dzejniece Aspazija kā vienīgo patiesību aizstāv sociāli ievirzītu mākslu, kurpretim viņas literāri pieredzējušākais kolēģis vairāk uzsver daiļdarba emocionālo un estētisko pusi. Lasīt vairāk »