Tālavas taurētājs

17/05/2019

Pirms 117 gadiem ārpus Latvijas teritorijas tika publicēta balāde par drošsirdīgo un varonīgo taurētāju, kas glābj savus ļaudis no uzbrucēja. Rūdolfa Blaumaņa (1863—1908) daiļdarbā darbība risinās Tālavas mežos, bet kas īsti bija vēsturiskā Tālava? Kas varētu būt bijis balādē minētais Miervaldis, ko taurētājs no miega ceļ?

1 mini JPEGTālava (Tholowa, Tolowa) bijusi zeme, valstisks veidojums, ko apdzīvoja latgaļi. Teritorija ietvēra Gaujas baseina vidusdaļu un augšdaļu un tā bija no latgaļu teritorijām vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā. Rietumos Tālava robežojusies ar lībiešu un latgaļu novadiem (Cēsis, Idumeja, Imera), ziemeļu pusē, sākot ar Burtnieku ezeru, robežojusies ar igauņu Sakalu un Ugauniju, bet austrumos robežojusies ar Pleskavas zemi un dienvidu pusē saskārās ar Jersikas valsti.[i]

Balādē R. Blaumanis piemin valdnieku Miervaldi. Tālavas valdnieks bijis Tālibalds jeb Tālivaldis (Talibaldus, Tabelinus, Tabellinus). Vēlākos gados Tālibaldis bija Trikātas novada vecākais. Viņam bijuši četri dēli: Ramēķis, Varibuls, Drivinalds un ceturtais dēls, kurš kritis kaujā. “Latviešu Indriķa hronika” vēsta, ka 1215. gadā sakaliešu un ugauņu karaspēks Tālibaldu sadedzinājuši dzīvu, cenšoties uzzināt, kur viņš paslēpis naudu. Tālibalda dēli 250 ozeriņus (25 kg sudraba) bija aizveduši uz Beverīnu. Viņa nāve atstāja plašu rezonansi vietējos iedzīvotājos.[ii]
2 mini JPEGVairāk nekā 700 gadus pēc šiem notikumiem top R. Blaumaņa viens no izcilākajiem darbiem – balāde “Tālavas taurētājs”. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pirmteksta lapas (RTMM 79030), kur balāde ir nedaudz atšķirīga no pirmpublicējuma. Rakstnieks darbu publicē laikā, kad jau pusgadu dzīvo Pēterburgā un strādā “Jaunajās Pēterburgas Avīzēs”. Šis posms viņam nav viegls, lielākā daļa laika un spēka tiek ieguldīti laikrakstā, un paša daiļradei tā neatliek daudz. Tomēr tieši 1902. gadā publika tiek iepazīstināta ar diviem rakstnieka vēlāk populārākajiem darbiem: 30. janvārī notiek pirmizrāde lugai “Skroderdienas Silmačos” un dažas dienas vēlāk, 6. februārī, “Pēterburgas Avīžu” humoristiski satīriskajā pielikumā “Purva malā” pirmo reizi tiek publicēta balāde.

Īpatnēji, ka šis darbs publicēts satīriskajā pielikumā. Literatūrzinātniece un ilggadēja R. Blaumaņa biogrāfijas un daiļrades pētniece Līvija Volkova to izskaidro, ka šādā veidā Blaumanis “centās aizmiglot modro uzraugu acis”[iii]. Savukārt Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa “Rūdolfa Blaumaņa kopotajos rakstos” (1993—2000) atzīmē: “Iespējams, ka dzejoļa atrašanās šajā nodaļā norāda uz R. Blaumaņa sākotnējo ieceri – uzrakstīt parodiju par tautiskā romantisma epigoņu dzeju. R. Blaumanis, gan atzīdams A. Pumpura un Ausekļa dzeju, dēvēja tautiskā romantisma periodu latviešu literatūrā par “kumeliņu periodu”. Dzejolim nav konsekventa parodijas rakstura, mūsdienās to var uzskatīt par augstāko tautiskā romantisma dzejas virsotni.”[iv]

Balādes pirmpublicējums “Pēterburgas Avīžu” satīriskajā pielikumā “Purva malā” 1902. g. Nr. 11.Rūdolfa Blaumaņa atstātās liecības nesniedz konkrētu atbildi, kādēļ darbs publicēts “Purva malā”, nav arī zināms, vai rakstnieks iedvesmojies no konkrētiem vēstures notikumiem. Labi ir zināms, ka balāde joprojām ir iemīļota starp lasītājiem un teju vai katrs zina “Tālavas taurētāja” rindas:

“Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods,

Kas postīdams viņu šauta,

Uz pekli lai rauj to jods!”

Maija Ārena, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja speciāliste

[i] Mugurēvičs, Ē. Komentāri, piez. 39. Grām.: Indriķis, Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns. Rīga: Annele, 2001. 283. lpp.

[ii] Indriķis, Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns. Rīga: Annele, 2001. 166. —167. lpp.

[iii] Volkova, L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 2008. 532. lpp.

[iv] Kalniņa, I. Komentāri. Grām.: Kalniņa, I. (sast.). Rūdolfa Blaumaņa kopotie raksti, VI sēj. Rīga: Jumava, 1998. 580. —581. lpp.

“Tālavas taurētāja” melnraksts ar zīmuli

Piemineklis Tālivaldim Trikātā“Tālavas taurētāja” melnraksts ar zīmuli.“Tālavas taurētāja” melnraksts ar zīmuliBalādes pirmpublicējums “Pēterburgas Avīžu” satīriskajā pielikumā “Purva malā” 1902. g. Nr. 11.