Janis Rozentāls

(1866 – 1916)

Janis Rozentāls dzimis Saldus apkaimē 1866. gada 18. martā. Viņa vecāki ir zemnieki, tēvs – arī kalējs. Sākotnēji Janis mācījies H. Krauzes privātskolā Saldū, pēc tam – Kuldīgas apriņķa skolā. Ģimene ir trūcīga, tādēļ nepilnu piecpadsmit gadu vecumā viņš pārceļas uz Rīgu, lai atrastu darbu un patstāvīgi pelnītu sev iztiku. Kādu laiku strādājis dažādus gadījuma darbus, Janis kļūst par krāsotājmeistara palīgu un pēc četrus gadus ilgām mācekļa gaitām tiek iecelts par zelli.

Viņš  apmeklē arī nodarbības Rīgas (vācu) amatniecības skolā. 1888. gadā jaunā mākslinieka zīmējums mākslas skolu skatē Pēterburgā tiek godalgots ar sudraba medaļu un J. Rozentāls dodas studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur sākotnēji apgūst klasicisma tradīcijās balstīto akadēmisma glezniecību, bet vēlāk, nomainoties augstskolas pedagogu sastāvam, apgūst t.s. „peredvižņiku” kustības reālisma principos balstīto mākslu.

19. gadsimta beigās Mākslas akadēmijā un citās Pēterburgas mākslas skolās mācās daudz talantīgu latviešu jauniešu, kuri vēlāk kļūst par latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas skolas pamatlicējiem: Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Ādams Alksnis, Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters un daudzi citi. Viņi izveido pulciņu „Rūķis”, kas apvieno ne vien topošos māksliniekus, bet arī mūziķus. Tiek rīkoti tematiski vakari, pārrunātas mākslas problēmas un jaunākais pilsētas mākslas dzīvē, apspriesti savi un kolēģu darbi.

Studiju gados J. Rozentāls iztiku pelna sākotnēji kā daiļkrāsotājs, vēlāk piepelnās, pārsvarā gleznojot pasūtījuma darbus, bet vasarā kopā ar studiju biedriem apceļo Latviju un glezno dabā. Viņa daiļrades agrīnajam posmam vēl ir cieša saistība ar amatniecisko tradīciju – top reālistiski portreti, un fotogrāfiskajai līdzībai šajos darbos ir būtiska nozīme.

Akadēmijas mācību ievirzei mainoties no akadēmisma par labu reālismam, Rozentāls savā diplomdarbā pievēršas sadzīves žanra tēmai – cilvēku iziešanai no Saldus luterāņu baznīcas pēc svētdienas dievkalpojuma. Savā dzimtajā pilsētā viņš daudz strādā pie šīs tēmas, fotografē un zīmē modeļus un studijas.

Fotogrāfijai ir liela nozīme arī turpmākajā J. Rozentāla dzīves gaitā – viņš allaž ir izmantojis fotogrāfijas sniegtās iespējas savu gleznu kompozīcijas meklējumos. Mākslinieka atstātajā radošajā mantojumā ir saglabājušies vairāk nekā 500 viņa radītu foto uzņēmumu.

Par diplomdarbu „Pēc dievkalpojuma” („No baznīcas”) 1894. gadā jaunajam māksliniekam piešķir pirmās pakāpes mākslinieka grādu.

1895. gada vasarā, kad Rozentāls Puzenieku muižā glezno fon Grotusu dzimtas locekļu portretus, izveidojas draudzība ar baronesi Doroteju Luīzi Karolīni fon Grotusu, tuvinieku un draugu vidū sauktu par Keriju, kura māksliniekam sagādā arī citu Kurzemes muižniecības ģimeņu pasūtījumus – gan portretus, gan altārgleznas vairākām luterāņu baznīcām.

Nozīmīga loma ir Jaņa Rozentāla saskarei ar tā laika Rietumeiropas mākslas dzīvi. Viņa pirmais ārzemju ceļojums 1897. gadā ved uz Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā, kur skatāmi ne vien ziemeļvalstu, bet arī citu zemju izcilu mākslinieku darbi. Savukārt 1898. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs gleznotājs Arhips Kuindži apmaksā Rozentāla izdevumus, lai mākslinieks kopā ar viņa meistardarbnīcas audzēkņiem veselu mēnesi varētu ceļot pa Rietumeiropu. Arī turpmākajos gados Rozentāls bieži ceļo, apmeklē Somiju, Franciju, Itāliju u.c.

1899. gadā mākslinieks atgriežas Latvijā un sākotnēji apmetas uz dzīvi dzimtajā Saldū, kur nopērk gruntsgabalu un uzbūvē darbnīcu. Tomēr provinciālā atmosfēra un iztikas grūtības jau 1901. gada nogalē spiež pārcelties uz Rīgu, kur viņš mitinās Kalnciema ielā pie saviem draugiem – vācbaltu gleznotājiem Bernharda Borherta un Evas Borhertes-Šveinfurtes.

1902. gada nogalē Rīgā koncertturnejā ierodas somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell)*, lai sniegtu divus koncertus. Pēc koncerta, kuru noklausījies arī Janis Rozentāls, Grosvaldu ģimenes namā par godu somu dziedātājai notiek viesības. Arī gleznotājs ir lūgto viesu vidū, un šī sastapšanās ir liktenīga – jau drīz pēc tam, 1903. gada 5. martā Helsinkos notiek Jaņa un Ellijas kāzas.

Pārsvarā  Rozentāli dzīvo Rīgā, sākumā pie Borhertiem, vēlāk – Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētajā namā Alberta ielā 12 – 9, kur šodien atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Taču bieži, īpaši vasarās, viņi pavada laiku arī Somijā, it sevišķi Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā. Janis Rozentāls iepazīstas ar daudziem somu kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, un šai valstī gūtajiem iespaidiem turpmāk ir nozīmīga loma viņa radošajā darbībā.

Ellija kļūst par Jaņa Rozentāla sievietes ideāltēlu gan dzīvē, gan mākslā. Rozentāls viņu attēlo gan kā māti, gan kā Ievu, gan reliģiski eksaltētu kā Mariju Magdalēnu krusta pakājē. Visbiežāk viņa tomēr ir māte – Madonna, taču bez reliģiskā oreola, svēta, bet reizē cilvēciska: „Māte ar bērnu” (1904), „Zem pīlādža” (1905).

Lai gan Jaņa Rozentāla daiļrades pamatā ir Pēterburgā apgūtā akadēmisma un reālisma glezniecība, laika gaitā viņa mākslas stils mainās: viņu iespaido impresionisms, vēlāk arī jūgendstila un simbolisma glezniecība. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā top pazīstamās gleznas „Mākslinieka darbnīcā” (1896), „Ganu meitas dziesma” (1898), „Gavilējošie bērni” (1901), „Pētera Federa portrets” (1901), „No pļavas” („No darba”) (1903) u.c. Jūgendstila un simbolisma ietekmes parādās gleznās „Nāve” (1897) „Teiksma” (ap 1897), „Teika” (1899), „Kārdināšana” (1901), „Melna čūska miltus mala” (1903), „Princese un pērtiķis” (1913) u.c. Jūgendstilam un simbolismam atbilst arī Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi rotājošā dekoratīvā frīze (1910), kurā atainoti latviešu mitoloģiskie tēli un alegorijas, kas simbolizē cilvēka fiziskās, garīgās un morālās vērtības.

Populārākais žanrs J. Rozentāla daiļradē ir portrets. Viņš ir gleznojis gan sava laika kultūras darbinieku, draugu, ģimenes locekļu portretus, gan arī veicis daudzus pasūtījuma darbus. Izcilākie šī žanra darbu vidū ir „Sieviete baltā” (M. Berga) (1902), „E. Rozentāles portrets” (1906), „Pianistes Rēsleres portrets” (1910), „M. Vīgneres-Grīnbergas portrets” (1916) u.c.

Nereti Rozentāls pievēršas arī sadzīves žanram: „Siena laiks” (1903), „Veļas mazgātājas” (1904) u.c., arī ainavai. Īpaši iemīļoti ir Somijas skati, arī Siguldas un dzimtās pilsētas Saldus apkaimes ainavas.

Nozīmīga loma viņa daiļradē ir arī reliģiskajam žanram – radītas altārgleznas Jelgavas Sv. Annas (1900), Stendes (1903), Dundagas (1912), Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes (1910) u.c. baznīcām.

Bieži gleznotājs ir pievērsies arī grāmatu ilustrācijai, preses un lietišķajai grafikai. Strādājis pie almanaha „Zalktis”, žurnālu „Vērotājs”, „Auseklis” u.c. mākslinieciskā veidojuma.

Janis Rozentāls darbojies arī mākslas kritikā. Viņa raksti publicēti tā laika preses izdevumos, galvenokārt „Vērotājā”. Rozentāls raksta par latviešu gleznotājiem – Ā. Alksni, V. Purvīti, R. Zariņu u.c., par citu valstu mākslu un māksliniekiem – Dž. Vistleru, A. Bēklinu, A. Edelfeltu.

Pirmais pasaules karš 1915. gadā aizved Rozentālu ģimeni uz Somiju, kur viņi apmetas Helsinku nomalē, Kulosāri (Brendes) salā. Tur 1916. gada 26. decembrī Janis Rozentāls negaidīti mirst. Sākotnēji mākslinieks tiek apglabāts Helsinkos, bet 1920. gadā, kad ģimene atkal atgriezusies Rīgā, pārapbedīts II Meža kapos.

Dace Vosa,

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

2010. gada februārī.

* Somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell), gleznotāja Jaņa Rozentāla sieva, ir nozīmīga personība Latvijas kultūras dzīvē 20. gadsimta sākumā.

Ellija Forsele ir beigusi Helsinku konservatoriju, pēc tam papildinājusi dziedātprasmi Milānā, Romā, Parīzē, daudz koncertējusi. Viņas skolotāji bija Abrahams Ojanpere (Aabraham Ojanperä), Žans Sibēliuss (Jean Sibelius) un Martins Vegeliuss (Martin Wegelius). Ellijas repertuārā bija Hendeļa, Gluka, Mocarta, Rosīni, Šūberta, Šūmaņa, Sibēliusa, Melartīna u.c. komponistu sacerējumi, kā arī somu tautas dziesmas.

Ģimene, kurā viņa augusi, pieder Somijas inteliģences aprindām. Tēvs Ādolfs Teodors Forsels ir ierēdnis lauksaimniecības pārvaldē Helsinkos. Ellijas māte Anna Vendla Augusta Forsele (dz. Bonsdorfa) ir ieguvusi labu muzikālo izglītību un meitas dziedātājas karjeras sākumā dažkārt uz klavierēm pavadījusi viņas dziedājumu. Ellijas māsa Anna Helsinku konservatorijā studējusi vijoļspēli, pēc tam papildinājusies Minhenē.

Ellijas bērnības draugu vidū ir nākamā somu tekstilmāksliniece Ilona Jalava un dziedātāja Aino Akti, savukārt viens no viņas jaunības draugiem ir komponists, vēlākais Helsinku konservatorijas rektors Erki Melartīns. Ellijas māsīca ir ievērojamā somu rakstniece Maila Talvio.

1902. gada nogalē Ellija Forsele viesojas koncertturnejā Rīgā. Janis Rozentāls, kuru interesē ziemeļu kaimiņzemes kultūra, ir klausītāju vidū. Koncerts uz Rozentālu atstāj dziļu iespaidu, īpaši Sibēliusa komponētā dziesma „Melnās rozes”. Janis ar Elliju iepazīstas viesībās, kuras viņai par godu pēc koncerta rīko Grosvaldu ģimene.

Jau pēc deviņām dienām Rozentāls raksta bildinājuma vēstuli Ellijas tēvam Teodoram Forselam. “Labākais un skaistākais, ko varu teikt no savas puses: esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man liekas tik pazīstami un labi zināmi, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadu. Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis no agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu aizvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt. Nezinu, kā tas var būt, bet tas bija tik vienkārši – apbrīnojami – mums nemaz nevajadzēja izskaidroties, mūsu dvēseles stāvēja tik neslēpti atklātas viena otrai, un mēs abi zinājām, ka piederam un mūžīgi piederēsim viens otram, un, lai būtu kā būdams, dzīvosim viens otram un būsim laimīgi.”1

Ellijas tēvs Teodors Forsels gan būtu vēlējies, lai abu mākslinieku strauji uzplaukušās savstarpējās jūtas izturētu ilgāku laika pārbaudījumu, taču savu svētību neliedz un 1903. gada 5. martā Helsinkos notiek kāzas. Savā vēstulē nākamajam znotam viņš raksta: “Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos.”2

Arī  pēc kāzām Ellija nepārtrauc savu koncertdarbību, lai gan tā  vairs nav tik aktīva kā iepriekš – ģimenē piedzimst trīs bērni: Laila Gedde (1903 – 1977), Irja Ausma (1906 – 1984) un Maris Miķelis (1907 – 1952). Ellijas repertuāru papildina Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa sacerējumi, latviešu tautas dziesmas u.c. Viņa uzstājas gan Latvijā, gan Igaunijā un, spriežot pēc koncertu recenzijām, dziedātājas meistarība aug. Viņa nenoslēdzas šaurā ģimenes lokā, bet iesaistās sabiedriskajā dzīvē, iemantodama cieņu plašās aprindās.

Laulība ar Elliju un draudzība ar Forselu ģimenes tuvajiem cilvēkiem dod iespēju Janim Rozentālam dziļāk iepazīt somu kultūru. Vasaras Rozentāli bieži pavada Forselu vasaras mītnē Nummelā.

Ellijai lemts nodzīvot krietni garāku mūžu nekā viņas dzīvesbiedram. Jau 1920. gadā viņa ar bērniem atgriezās Latvijā. Savu izvēli Ellija motivē šādiem vārdiem: “Lai man būtu iespēja audzināt Rozentāla bērnus par tādiem pat patriotiem, kāds bija viņu tēvs, es nevarēju un negribēju saraut sakarus ar latvju tautu.”3 Dzīvodama Rīgā, viņa palīdz veidot Latvijas draudzības saites ar savu dzimto Somiju. “Patiešām, Rozentāla kundze bija tā aicinātā sūtne, kas mūs iepazīstināja ar tālo ziemeļu tautu un tās mākslu, iepazīstināja tieši dzīvē un savukārt lika apbrīnot mūsu glezniecības krāšņo ziedu Somijā, sevišķi izceldama Jaņa Rozentāla mākslas vērtības.”4

Dace Vosa,

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja

2010. gada februārī.

Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>