Krišjānis Barons

(1835 – 1923)

Dižu  cilvēku dzīvesstāsti vienmēr ir interesējuši lasītājus, viņu mūža rakstos allaž tiek meklētas ne vien aizraujošas privātās dzīves detaļas, bet arī skaidrojums savas personiskās dzīves veiksmēm un neveiksmēm. Tā vien šķiet, ka sabiedrībā pazīstamu un cieņu iemantojušu cilvēku kļūdas, meklējumi un panākumi dod spēku t.s. „mazajam cilvēkam” nepagurt ikdienā, ļaut saskatīt savas dzīves un darba jēgu.

Krišjāņa Barona mūžs aptver nozīmīgu laikposmu visas latviešu tautas vēsturē – no klaušu laikiem līdz Latvijas valstiskumam. Tieši Krišjānim Baronam bija lemts laikmetu mestajām laipām pārnest pāri 19. gadsimta vidū paustās jaunlatviešu idejas par latviešu tautas patstāvību, izglītību, līdzvērtību, saimniecisko un kultūras attīstību, kas ļautu nepazust lielo tautu vidū, būt klāt Brīvības cīņās, jaunās Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados, kļūt par to nesaraujamo paaudžu saiti, kas lika garīgo pamatu Latvijas nākotnei.

Krišjāņa Barona kolekcija, kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē, ir vēstulēm, fotogrāfijām un citiem materiāliem bagāta. Jau 20. gadsimta 30. gados muzeja īpašumā nonāca daudzas piemiņas lietas, vēstules, dokumenti, rokraksti. Īpaša vieta starp tām ir Krišjāņa Barona atmiņām. Labojumi, precizējumi, pārnesumi ļauj novērtēt autora nopietno attieksmi pret uzrakstīto vārdu, ko lasīs daudzas paaudzes.

Krišjānis Barons atmiņas rakstījis kopš 1919. gada. Gan skolnieku burtnīcās, gan uz atsevišķām lapām, daudzas – uz aplokšņu otras puses, kuras varēja izmantot piezīmju rakstīšanai. Vēlāk viņa vedekla Līna tās pārrakstījusi mašīnrakstā.

Dainu tēva rakstītās atmiņas pārtrūkst pusvārdā, aprakstot mājskolotāja gaitas Ivana Stankēviča ģimenē Krievijā, Voroņežas guberņā. Vai iespējams izstāstīt miglainos rītus, kad kā no mākoņiem pamazām izkūņojas pareizticīgo baznīciņu krāšņie kupoli? Kā aprakstīt krievu cilvēku nesavtīgās rūpes un dāsno dvēseli? Ar ko lai salīdzina mazās upītes gleznainos krastus un vēl vairāk – tās gluži mitoloģisko nosaukumu – Klusā Priede?

Ja pirmie gadi pie Stankēvičiem ir maizes darbs, tad vēlāk jau jūtama īpaša garīga tuvība muižnieka Stankēviča un mājkalpotāja Barona starpā – viņiem daudz kopīgu interešu, līdzīga attieksme pret dzīvi. Klausot sirdsbalsij, Ivans Stankēvičs kādreiz apprecējis dzimtļaužu meiteni, tādējādi nostājoties pret savas kārtas sabiedrības priekšrakstiem. Krišjānis Barons nav bijis radikāls savā rīcībā, vismaz ārēji ne, tomēr savulaik apprecējis Dārtu Rudzīti – kalponi, kura nebija baudījusi nekādu skolas izglītību un tikai jau krietnā vecumā pirmoreiz uzrakstījusi pati savu vārdu. Baronu tādēļ no sabiedrības neviens neizstūma, atšķirībā no Stankēviča, kura laulības baznīca neatzina, un pirmie četri bērni tika uzskatīti par ārlaulībā dzimušiem. Bet vai par Krišjāni un Dārtu arī nevarēja jautāt – kas viņiem, augstskolu baudījušam jauneklim un nemācītai kalponītei, kopīgs?

Tieši  Uderevkas muižā faktiski iesākās Krišjāņa Barona mūža darbs – tautasdziesmu sistematizēšana „Latvju dainu” izdevumam.

Šīs vietas pirms vairāk nekā 20 gadiem no jauna atklāja literatūrzinātniece Saulcerīte Viese un fotomākslinieks Juris Krieviņš. Soli pa solim, pa piemirstām takām viņi veda arī mūs, muzejniekus. Tuvāk šīm vietām. Līdz pat neaizmirstamajam brīdim 1990. gada 18. maijā, kad tagadējā Belgorodas apgabala Aleksejevkas rajona Muhouderovkas ciemā tika atklāts brīnišķīgs, Krievijai tik savdabīgs muzejs – piemiņas vieta izcilajam 19. gadsimta pirmās puses dzejniekam un filozofam Nikolajam Stankēvičam un viņa ģimenes draugam, latviešu folkloristam Krišjānim Baronam. Viņi dzīves laikā nesatikās, jo Barons Uderevkā ieradās 1867. gadā, kad dzejnieks jau bija miris un muižā saimniekoja viņa jaunākais brālis Ivans. Muzejs tapa Latvijas un Krievijas muzeju speciālistu ciešā sadarbībā.

Krišjāni Baronu visu viņa dzīvi ir pavadījusi latviešiem tik raksturīgā sievietes rūpe, dažbrīd pat aizbildniecība, kurai viņš ļāvies. Bērnībā tā ir viņa māte Eņģele, kurai pēc vīra Jura nāves paliek krietns bērnu pulciņš. Tieši viņa iemāca bērniem patstāvību, mērenību un taupību, ko vēlākajos gados Krišjānim Baronam piedēvē gluži vai par vienīgo apspriešanas vērto rakstura īpašību.

Tas, ka viņam ilgus gadus bijis jādzīvo taupīgi un studiju laikā pat trūcīgi, ir fakts. Vēstulēs no Tērbatas students Krišjānis sūkstās par mēteli, kurā kauns jau uz ielas rādīties. Dzīves pieredze mācījusi visu rēķināt, pierakstīt, būt skaidrībā par finansēm ne tikai savā maciņā, bet arī attiecībās ar tuviniekiem. Vēlāk arī dainu kārtošana bija brīvprātīgs darbs, par ko neviens nemaksāja, un regulāru ienākumu kļuva aizvien mazāk. Sīki un smalki uzskaitot visus ieņēmumus un izdevumus, Barons jūtas svarīgs, šī uzskaite, viņaprāt, ir būtiska ģimenes budžeta lietderīgā izmantošanā. Arī dēls Kārlis pēc laulībām saņem vēstījumu no tēva, kurā uzskaitīti visi tēriņi, kas radušies, gan Kārli skolojot, gan kopā dzīvojot.

Krišjāņa Barona māte Eņģele ir ne tikai kalpa un vēlāk muižas vagara sieva – viņa ir sameklējusi muižā kādu kundzi, kura pa brīvdienām iemāca viņai lasīt. Un tā Eņģele var burtu mākslā ievadīt arī savas vecākās meitas. Mātes vēlme apgūt zināšanas, cik tas reālos apstākļos bija iespējams, ir ļāvusi vēlāk arī izšķirties par Krišjāņa tālāku skološanu.

Tomēr izglītības dokumenta esamība vai neesamība Krišjānim Baronam nekad nav bijusi pamats spriedumam par cilvēku. Arī par vistuvāko… Viņa sievai Dārtai piemīt tādas īpašības, ko skolas solā apgūt nevar. Tas nāk no sirds. Dārta ir pāris gadus jaunāka par Krišjāni. Dzimusi Limbažos. Tautā saukta par bārenīti, jo agri zaudējusi vecākus, drīz zudušas pēdas arī citiem radiem. Pati Dārta to uzskata par lielu trūkumu, atšķirībā no Krišjāņa, kuram tāda situācija nav pazīstama, jo piedzimis kuplā ģimenē un radu pulks ir nesaskaitāms. Ilgus gadus dzīvojot Krievijā, tieši Dārta ir tā, kura uzņemas pienākumu sazināties ar Krišjāņa radiem. Zīmīgs ir Dārtas brauciens uz Dundagu pie vīramātes un vēlāk kopā ar jauno vedeklu Līnu – ciemos pie Kurzemes radiem. Kādā vēstulē Dārtai varam lasīt: „Ja Jūsu, Dārtiņ, nebūtu, mēs jau sen būtu pagājuši garām, viens otru nepazīdami.”

Dārta radu atbalstu, stipru dzimtu uzskata par milzīgu dzīves vērtību un tādēļ to sargā, kā spēdama. Ar modernai sievietei neizprotamu atdevību, kalpošanu šī vārda cēlākajā nozīmē, Dārta līdzās Krišjānim ir kļuvusi par latviešu sievietes ideālu. Dārta ir jautra, sabiedrību mīloša sieviete, bet viņas dzīves mērķis var būt piepildīts tikai tad, ja viņa savu misiju var nodot tālāk. Un vedekla Līna izrādās šai misijai gan atbilstīga, gan gatava. Ar Dārtu Līnu saista solījums, ar Krišjāni – darbs. Līna redz šo vīru mūža nogalē – apcerīgu, melanholisku, reizē nevarīgu un garīgi stipru. Līna Barona ir trešā sieviete Krišjāņa Barona mūžā, kam lemts kļūt par uzticības personu, Barona piemiņas sargātāju un kopēju.

Līna Barona, kuru Krišjānis Barons dēvējis par „vedekliņu, pūpoliņu” un arī „mīļo darba biedri”, kad abi kopā strādāja pie „Latvju dainu izlases”, dzimusi 1872. gada 24. jūnijā Rīgā. Viņas tēvs Jānis Jākobsons bijis kurzemnieks, bet māte Anna – vidzemniece. Vecāki, īpaši tēvs, vēlējies dot meitai labu izglītību. Līna mācījusies Rīgas pilsētas meiteņu skolā. Skola bijusi ar stipri vācisku ievirzi, kas nacionāli noskaņotajai Līnai bijis grūts pārbaudījums. Tomēr viņa eksāmenus nokārto un iegūst skolotājas tiesības.

Sešus gadus (1891– 1897) Līna strādā par skolotāju tolaik vienīgajā augstākajā latviešu meiteņu skolā Rīgā – Latviešu labdarības biedrības četrgadīgajā skolā. Būdama sabiedriska, Līna aktīvi piedalās dažādos pasākumos, apmeklē Rīgas Latviešu biedrības rīkotos vakarus. Tieši šeit viņa arī iepazīstas ar jauno ārstu, Maskavas universitātes absolventu Kārli Baronu. 1897. gadā viņi salaulājas.

Ģimenē tiek glabāts nostāsts par to, ka Līnai nemaz nav bijis tik viegli ienākt Baronu ģimenē. Dārta, ar kuru dēlam Kārlim vienmēr bijušas tuvākas attiecības nekā ar tēvu, ļoti pārdzīvojusi jaunās dzīves sākšanos. Taču, kad Līna bijusi jau gatava atteikties no savas mīlestības, lai nesāpinātu mīļotā cilvēka māti, Dārta teikusi, ka Līna ir vienīgā, kam viņa savu dēlu varētu uzticēt. Pēc apprecēšanās, kā jau tolaik pieņemts, Līna pārtrauc darbu. Saimniecību vada Dārta, bet Līna kļūst par sava vīratēva palīgu. Krišjānis Barons jau sākotnēji novērtējis Līnas spējas, atbildības sajūtu, precizitāti, plašo redzesloku. Viņiem rodas daudz kopīgu interešu un pārrunājamu tēmu. Pat viņu rokraksti ir ļoti līdzīgi.

Līna bija atbalsts arī sava vīra Kārļa Barona darbā. Viņš aktīvi darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, bijis nozīmīgos amatos. Presē publicē rakstus par dabaszinātņu un medicīnas jautājumiem, kā arī lasa referātus biedrībā. Līna palīdz tos pārrakstīt un tulkot, jo prot vairākas svešvalodas.

Pirmais pasaules karš atnes ģimenei grūtus pārbaudījumus – Brīvības cīņās iet bojā Kārlis Barons (juniors), nesagaidījis savu 19. dzimšanas dienu…

Pēc kara Līna kļūst par īstu Krišjāņa Barona līdzstrādnieci dainu izlases kārtošanā. Pēc Dainu tēva nāves viņa pabeidz un sagatavo izdošanai izlases ceturto daļu. Par īpašu pienākumu Līna uzskata Krišjāņa Barona atmiņu izdošanu.

Mūža pēdējos gados Līna Barona sagatavoja atkārtotai izdošanai arī dainu izlasi, kas iznāca Rīgas Latviešu biedrības apgādā. Līna mirusi ar sirdsslimību 1932. gada 10. oktobrī.

Krišjāņa Barona portretējums nav iedomājams bez viņa līdzcilvēku manāmas vai pat tikai nojaušamas klātbūtnes. Visi viņi veido Barona dzīvi, ietekmē viņa raksturu, domāšanas stilu, attiecības un attieksmi.

Pieminēsim dažas no Dainu tēva būtiskākajām rakstura iezīmēm. Pirmkārt tolerance. Viņa spriedumi nekad nav kategoriski. Redzējis dažādus cilvēkus, dažādas kultūras, dažādu dzīvesveidu, Barons iemācījies dzīvi skatīt visās tās krāsās. Bez skaļa nosodījuma vai pārjūsmīgas uzslavas. Rāmi.

Taupība. Gan taupot mēbeles un lietas, gan apģērbu un papīru, gan laiku un draugus… Īpaši pēdējie ir dārgi. Pēc atgriešanās no Krievijas Barons ar skumjām atzīst, ka mainās laiki, tikumi un likumi un vecie draugi arīdzan pa lielākai daļai jau miruši. 1919. gadā no Vecmīlgrāvja pārbraucot dzīvot pie dēla, Barons savā istabiņā novieto lietas, kas viņam ilgus gadus kalpojušas – rakstāmpulti, kas vesta no Ostrogožskas pilsētas, ozolkoka rakstāmgaldu, pie kura Maskavā strādāts. Šeit dēla Kārļa un vedeklas Līnas no Šveices pilsētas Lucernas atvestais suvenīrs – penālis. Un, protams, Dainu skapis. Rakstot atmiņas, kuras iesāktas jau Burtnieku mājā, šīs lietas bija kā dzīvs atgādinājums par bijušiem laikiem un notikumiem. Tās bija kā dzīves skaisto un skumjo mirkļu sataupījums, kam varbūt pat vairs nav praktiskas nozīmes, bet kas sniedz veldzi un siltumu sirdij.

Kautrība. Tā izpaudās ne tikai attieksmē pret sava darba novērtējumu, bet arī sadzīvē. Reti kurš atceras Krišjāni Baronu sakām kādu garāku runu. Pat jaunībā viņš nav bijis dedzīgs runātājs – ne Tērbatas latviešu studentu vakaros, ne Pēterburgā. Viņa balss bijusi klusināta, īpaši valdzinoša, kad ģimenes lokā dziedāta kāda dziesma un pārējiem piebalsojis tēva samtainais baritons…

Kad Kārlis Egle lūdzis kaut ko uzrakstīt par savu dzīvi rakstnieku atmiņu krājumam, Barons atbildējis, ka sīkāk par viņa dzīvi varēs lasīt tikai pēc viņa nāves…

Andris Ērglis,

Krišjāņa Barona muzeja galvenais speciālists

2010. gada martā.

Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>