2024. gada 14. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā notika ikgadējais vidusskolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2024”. Tajā skolēni no Pārdaugavas skolām Ojāra Vācieša muzeja telpās radīja dzejas un prozas jaundarbus.
Piedāvājam iepazīties ar konkursa laureātu darbiem.
1. VIETA
Samanta Everte
NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola
Vai viņa vispār vēl ir dzīva?
Novembra rītā izpūš siltumu. Dvaša apliecina dzīvību. No rīta spogulī, ieslēdzot gaismu, zīlītes samazinās. Viņa vēl redz. Asinis pulsē dzīslās. Sirdspuksti. Kamēr vēl jūt, viņa turpinās kustēties. Kaut vai lēni, jo laiks ir sācis iet lieliem soļiem. Viņa netiek tam līdzi. Viņas pasaule griežas lēnāk. Viņa dzīvo mēnesi atpakaļ. Vairākus. Vairākus gadus. Bet dzīvo.
Laiks atņem viņai tuvo cilvēku, izdzēš siltumu no viņas pasaules. Viņa labprāt sasildītu trūdošo ķermeni. Ar savām pulsējošajām asinīm. Bet var sāpēt citiem, ne viņai. Viņa vairs neredz tālumā un apvārsnis nu ir aizmiglots.
Dzīvo kā biezā miglā tīta. Nākotne ir migla, kura nākotni pazudina tukšumā. Cilvēki ir silueti. Nesaprotami un neskaidri. Miglas piepildīti. Nevar saprast mērķi vai domas. Nāk ar tukšām rokām vai ar nazi? Varbūt gaida? Viņa ir tāda pati. Migla jau ir aizslīdējusi līdz viņas purngaliem, iesūkusies līdz matiem, līdz acīm, līdz smadzenēm. Pati tagad ir migla! Nemāk vairs skaidri redzēt un domāt. Nenoteiktība. Ezītis bez zirga ir ezītis bez mērķa. Viņa ir ezītis bez zirga. Viņa neredz mērķi, un nākotnē ir viena migla. Plika migla. Auksta un dzēlīga. Bail iet dziļāk stindzinošajā miglā, jo nezina, kas sagaida. Varbūt paspers soli un uzreiz kritīs bedrē? Varbūt izkāps ārā no miglas? Varbūt vajag to vienu soli, lai tiktu skaidrībā. Saules staros, kas noslauka miklo miglu no acīm. Migla pati pazudīs, ja nespers soli. Ir jāsaprot, ka pat muša zirnekļa tīklā cenšas izķepuroties. Viņas gribasspēks ir mazāks nekā mušai? Ja muša apstāsies, zirneklis to aptīs cieši ar savu tīmekli. Ir jākustas tālāk. No mēļajām ēnām var izkāpt saulē. Siltumā. Pēc kā viņa alkst. Ja muša to nevar, viņa grib būt tauriņš. Vismaz kļūt par tārpiņu, kas izkūņojas ar spārniem. Viņa ir metamorfozes ceļā, lai tiktu ārā no miglas. Taču kūniņu pati uztaisīja pārāk biezu. No drošas par bīstamu. Jāsaņemas un pašai jāatlauž stingrais apvalks, savādāk nosmaks. Nosmaks sevī.
Viņa plūst pa dzīves straumi. Tā ir uzgrūdusi sevi virsū, neprasot atļauju. Straume turpina plūst uz priekšu, un viņa tajā. Reizēm vējš pūš atpakaļgaitā un akmeņi apstādina. Taču straumei neinteresē, vai tu peldi vai slīksti. Tā turpina plūst tālāk arī bez tevis.
2. VIETA
Paula Brička
NMV Rīgas Doma kora skola
trīs jauna cilvēka portretējumi
I
es rāpjos pa margām
kā apsūbējis sudrabs
es apstājos zemākajā punktā
kā līdz pašai lejai noskrūvētais
klavieru krēsls
es signalizēju raidot tiešu staru
esmu projektora krāsainā vīzija telpā
projicējiet mani uz sava baltā krekla
ņemiet izlejiet izmīciet
izberiet augšāmceliet
un ar saviem vārdiem nogaliniet
jo es jums atdošos
roka pašam neceļas
un kāja neparāda kur iet
akas dibena ledainais ūdens
jau tiktāl sasmēlies mutē
nemāku vairs elpot
lūdzu kāds
elpot i
e
m
ā
c
i
e
t
II
crescendo taisne
aizved līdz acīm
kas šaudās kā sešpadsmitdaļnotis
cilvēku mēles kustās kā tramvaji
un viņu viedokļi
uz mani iedarbojas
kā nelegāli nopirktie enerģijas dzērieni
un es dzeru šos vārdus
sakošļāju
sliedes pa gabaliņam graužu nost
jo galamērķi nosaku ES
(pašbrīve citu teiktajam manā uztverē neeksistē)
ff kulminācijā
pulsē kāda kompliments
tu šodien forši izskaties
paldies
es sajukšu prātā
no miljoniem veidu kā uz to paskatīties
atkārtojuma zīmes taktssvītra :ǁ
III
hallo
vai nākotne telefona otrā pusē
atzīstos ka nesapratu
to konceptuālo gleznu
no kuras raudzījies šodien uz mani
bet es vienkārši vēlos iederēties
pēdējā laikā šķiet ka
pazudis esmu vienmuļībā
vienīgais ko lūdzu
ir lai apsoli
ka ietonēsi manus kaulus krāsainus
lai pēc nāves vēsturē ierāmēts
es kādam šķistu
vērtīgs un saprotams
mākslas darbs
hallo
vai otrā pusē kāds ir
vai apsoli
2. VIETA
Pērle Melne
Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
III VIETA
Enīna Ventaskrasta
Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
Nozīmes Nāve
Nolupusi krāsas šķeltne no radiatora trubas
Man atgādināja Tevi.
It kā jau esi ar savu slāni viena,
Tomēr arvien tālāk un tuvāk…
Tālāk no ierastā siltuma,
Tuvāk kantainām vēja brāzmām,
Tuvāk man.
Es laikam pārpratu vēlā rudens dvaku,
Netīro mašīnu dvašas un bālo sarmu rītus.
Tavu ikdienišķo skatienu kā siltu tvērienu tvēru,
Tavu izteikto domu kripatas vakariņās ēdu.
Tā bija vissildošākā ēdienreize,
Vēl bija nepieciešams tik mazdrusciņ.
Varbūt kāda dedzīga kļavu lapa krustos ar mani ceļu?
Varbūt tā kalpos par zīmi, ka viss, ko redzu un jūtu, ir īsts?
Šorīt, izkāpjot no gultas un noliekot pēdas uz grīdas,
Sajutu vairākus smilšu graudus.
Tas bija itin savādi, jo no pludmalēm izvairos.
Cilvēku un smilšu drūzma man nešķiet vilinoša.
Starp smiltīm atradu iepriekš ievēroto krāsas šķeltni.
Tā vairs nebija vienīgā.
Godīgi sakot, vairs nespēju noteikt,
Kura bija sākotnējā ikdienas lauzēja.
Skaidrs bija viens – tai sekoja lērums.
Dažu dienu laikā tapa kārtīga šķeltņu kaudzīte.
Tā krāja putekļus, tādēļ saslaucīju šīs ideju lauskas,
Un viss kļuva rāms.
Todien iebraucu biezākajā sienā.
Kā jebkad spēšu redzēt Tevi tādu,
Kā iepriekš?
3. VIETA
Aija Karlsone-Arklone
Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Spožākā koka pūšamā koncerts
[Savu sudraba sakausējumu aizmirsu uz koncertzāles krēsla,
Izrādās Tas labāk prot aizvērties par cilvēkiem,
Kopā ar dārgmetālu,
Kas vairāk nespēj būt dzidrs savā izskaņā,
Krēsls aizvērās, salieca centrālo sudraba asi un
Atsperes tagad nepietiekami atsperīgas,
Spilventiņi manās asarās samirkuši izžuvuši plaisā,
Nespēj vairāk sargāt dārgmetālu, tagad
Tik Viegli Pārnēsājamā, Smalkā tapusi par
Trubu metāla vērtē
Visas atsperes, skrūves un rullīši, spilventiņi
Miskastē metami – sirds gabalos
Murgi tomēr piepildās.]
[Jāatvadās no Tevis, cantabile, dolce, animato, izpildītāj,
Metāla lūžņos Tev jāievācas.
***
Mani vēl var salabot un vēlāk vēl palabot,
Varu būt Tava grave, agiato un doloroso izpildītāja!
***
Nekādā gadījumā, Tevi vairāk nevar izmantot
Kā tukšas palielinātās kvintas nevar tikai klasiskajā harmonijā,
Tev nav vietas citur,
Tu iespiesta Krēslā.
Pat jauni metāla sargātāji, rullētāji un skrūvētāji
Tavus Trubas spiedzienus, neveiksmīgus rečitatīvus
Neglābs.
Tu esi palikusi nekam nederīgs metāls,
Kurš nespēj čivināt, pareizi vibrēt un bizes pīt no viļņiem,
Tu kā balss saites pārāk ātri nolietotas
nepareizu instrukciju dēļ
Metama ārā.
Tava vieta metāla lūžņos.]
[Pat visattīrošākais, svētākais dezinfekcijas ūdens
Nespēs To attīrīt no saspiešanās, manas nevīžības un aizmāršības,
Varbūt citā dzīvē Tai būs atļauts iziet
Ārpus skanīgajiem trilleriem un melismu paradīzes gaišuma.
Kāds saimnieks tāds instruments –
Saspiests Krēsla formā,
Neprot iztaisnoties,
Aizmirsts uz sekundi nežēlīgajā koncerta plūsmā.]
3. VIETA
Evelīna Dreimane
NMV Rīgas Doma kora skola
Māras līķis
Es viņu pazīstu jau sen
Mēs kopā uzaugām
Bet viņa auga ar mani
Pēdējos gados sastapu vēl trīs dāmas
Džeinu, Rafaelu un Nastju
Ar Džeinu vistuvāk
Ar Nastju pa bratski
Rafaelu vien senajās mākslās
Un ar Māru uz brīdi
Mēs tikāmies retāk
Māra bija noraizējusies līdz nepazīšanai
Līdz kaulam cita Māra
Es centos palīdzēt
Mūsu Mārai
Nu viņas līķis
Guļa aiz robežas
Kādā kaimiņu dārzā
Pārējām dāmām tā nebija bēda
Patiesību sakot
Viņām Māra pati šķita tā bēda
Māra pelēkā lauku pele
Viņas manu Māriņu sauca
Mārai palika meita
Tāda pati Māra
Bet ar savu lietu
Pa daļai Māra
Pa daļai Džeina un Nastja
Ja reiz pa reizei viņai uzpeld
Kāds čajņiks, poņa
Kāds necenzēts vārds
Kāds sorī
Un varbūt mazāk dzirdēts
Šajā Latvian langvidž
Ekšens (no angļu val. – action)
