Jāņa Akuratera muzejs (Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 6a) 15. oktobrī plkst. 15.00 aicina uz grāmatas “A una corda. Uz vienas stīgas. Līvija Akurātere dzejā, fotoimpresijās, atmiņās” atvēršanu, kurā piedalīsies Ieva Akuratere, Juris Kulakovs, Kultūras centra “Iļģuciems” amatierteātris “Rampa” (režisore Ināra Čakste) un grāmatas izdevēji – Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība.
Teātra zinātniece Līvija Akurātere (1925–2017) latviešu kultūras vēsturē ir sevi spilgti un neizdzēšami ierakstījusi ar teātra recenzijām, vairākām monogrāfijām par aktieriem un režisoriem (“Anta Klints” (1962), “Artūrs Filipsons” (1970), “Emīlija Viesture” (1976), “Gunārs Cilinskis” (1978), “Neparastā aktrise” (1985, par Emīliju Bērziņu), “Dzīves izturīgie” (1988, par Irmgardi Mitrēvicu un Nikolaju Mūrnieku)), ar panorāmiski plašu pētījumu “Aktiermāksla latviešu teātrī” (1983) un dzīvu, neatslābstošu interesi un mīlestību uz latviešu amatierteātri.
Ievas Akurateres un Sanitas Dāboliņas sakārtotā un Cesvaines kultūras veicināšanas biedrības izdotā grāmata “A una corda. Uz vienas stīgas” sniedz pašas Līvijas Akurāteres portretu. To veido gan kolēģu – Viktora Hausmaņa, Gunas Zeltiņas –, gan režisoru – Annas Eižvertiņas, Astras Kacenas, Daces Priedes –, gan aktieru (kuriem studiju laikā Līvija Akurātere ir lasījusi lekcijas par teātra vēsturi) – Olgas Dreģes, Egila Melbārža, Annas Klēveres, Mārtiņa Egliena, Ditas Lūriņas, Karīnas Tatarinovas un draugu atmiņu impresijas par viņu, gan dažādu dzīves brīžu fotoattēli, gan pašas Līvijas 2010. gadā sastādītais un līdz šim nepublicētais dzejoļu krājums. Ievadā viņa raksta: “Kad, attīrot savas atvilktnes, vēlreiz pārlasīju senos pierakstus, man kļuva žēl tos sadedzināt. Iedomājos, ka tie tomēr varētu būt kādam interesanti kā autentisks piemērs tām izjūtu šūpolēm, kurās atradāmies mēs daudzi 20. gadsimta norisēs.”
Grāmatā apkopoti dzejoļi, kas tapuši no 1937. līdz 1967. gadam. Tie atklāj gan skolas, ģimenes, draugu un domubiedru iespaidā jau agri izkopto jaunās autores literāro gaumi, lielisku valodas izjūtu, gan viņas dzejnieces talantu, par kuru līdz šim plašākai publikai nekas nebija zināms. Viņas dzejas rindās valdzina ar autores spēju tēlaini un reizē skaidri un precīzi dokumentēt liriskās varones pārdzīvojumus laikmeta notikumu (arī traģisko) kontekstā. Tajā nav eksaltētu emociju vai eksistenciālu kliedzienu. Sāpes savijušās ar ilgām, samierināšanās ar savu izjūtu nemitīgu analīzi. Valters Nollendorfs par grāmatu raksta: “Tā ir dzejiska neatkarīgās Latvijas jaunās paaudzes garīgās traģēdijas dienasgrāmata. Ļoti privāta no vienas, ļoti atklājoša no otras puses, ja lasa uz laikmeta notikumu fona.”
“Tā ir grāmata, kas autores izvēles dēļ, ļoti ilgu laiku glabājusies atvilktnē. Lai arī jau ieguvusi draugu un paziņu labvēlīgus spriedumus par saviem dzejoļiem, 1947. gadā Līvija Akurātere nolemj vairs tos publiski nerādīt citiem. Rakstāmgalda atvilktnē iegulst gan jau līdz šim laikam uzrakstītais, gan arī jaunie teksti, kuri laiku pa laikam top, “atrodoties ar sevi vienatnē”. Savulaik arī Jāņa Akuratera meita Laima Akuratere 1948. gadā sastādīja savu dzejoļu krājumu un nolēma to padomju laikā nepublicēt, tāpēc grāmatā tas iznāca 30 gadus pēc dzejnieces nāves 1999. gadā. Tagad šīs abas grāmatas – gan Līvijas Akurāteres, gan Laimas Akurateres dzejoļu krājumi ir skaists apliecinājums, ka padomju laikā pastāvēja augstvērtīga rakstāmgalda literatūra, ka padomju ideoloģija nespēja iegūt varu pār spēcīgas radošas personības gara pasauli,” stāsta pasākuma rīkotāji.
Ieeja pasākumā bez maksas.
Foto un video materiāli var tikt izmantoti muzeja publicitātes pasākumos.