23. oktobrī plkst. 17.00 Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā 30, notiks Gundegas Grīnumas priekšlasījums “Raiņa un Aspazijas 1912. gada dialogs vēstulēs. Mēģinājums saglābt nesaglābjamo”, tā svinot UNESCO nedēļu “Sava laika liecinieks”.
Politiskie emigranti Rainis un Aspazija, brīvajā Šveicē patvērušies, dienvidu trimdas septītā – 1912. – gada lielāko daļu pavada katrs savā Gotharda pārejas pusē. Hroniski sirgstošā dzejniece turpina (gan ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem) ārstēties Cīrihē, turpretī Rainis uzturas galvenokārt savā “otrajā dzimtenē” Kastaņolā, spraigi strādājot pie jau aizsāktiem un aizvien jauniem radošiem projektiem. Un, tāpat kā kopdzīves sākumposmā, dzejnieki ik dienas raksta viens otram vēstules: biežāk – lakoniskus ziņojumus un atskaites par aktuālām veselības un sadzīves problēmām, retāk – izvērstus pārspriedumus par samilzušiem mākslinieciskiem, grāmatnieciskiem vai savstarpējo attiecību jautājumiem. Attiecīgo dzejniekpāra “vēstuļu romāna” nogriezni veido ap diviem simtiem dažāda tipa epistulāru vienību, no kurām gandrīz puse – Aspazijas 1912. gada vēstules Rainim – līdz šim lielākoties nav publicētas.
Nākamā gada sākumā šī unikālā epistulārā dialoga fragments salikumā “vēstule pret vēstuli” tiks nodots atklātībai UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautās nominācijas “Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1894–1929)” (sastādītāja G. Grīnuma, redaktors J. Zālītis) ietvaros. Dzejniekpāra vēstuļu teksti tiks publicēti pilnā apjomā, precīzā tekstoloģiskā redakcijā, un tiem būs pievienoti izvērsti, mūsdienu lasītāja uztverei pietuvināti komentāri un anotēts personu rādītājs.
Kultūrvēsturiski nozīmīgā epistulāro materiālu kopa priekšlasījumā pirmām kārtām tiks raksturota kā Raiņa un Aspazijas biogrāfijas izpētē neaizstājams dokumentārs avots, kurā ietvertais izziņas potenciāls pagaidām ir atklāts nepilnīgi. Klausītāju uzmanība cita starpā tiks pievērsta ne tikai, teiksim, ikdienišķi sadzīviskām klapatām, ko Aspazija piedzīvo, vilcienā atkal un atkal šķērsojot Gotharda pāreju vai dzejniekpārim risinot apgrūtinošo mantu pārsūtīšanas problēmu no Cīrihes un atpakaļ, bet – galvenokārt – tam, cik nenovēršami, neraugoties uz abpusējiem agrākās tuvības atjaunošanas mēģinājumiem, jau kopš 1912. gada turpina padziļināties plaisa Aspazijas un Raiņa savstarpējās attiecībās un kā šo procesu ietekmē intimitātes pieaugums dzejnieces pasta kontaktos ar jauniegūto Rīgas draudzeni Antoniju Lūkinu.
Priekšlasījuma gaitā tiks izcelta arī dzejniekpāra epistolārā dialoga lingvistiskā savdabība. “Valodniecisku rotaļu” cienītāji, piemēram, uzzinās, cik dažādi Aspazija un Rainis vēstulēs mēģinājuši atveidot vācu vietvārdu Zürich, kā saprotams dzejnieces darinātais “jaunvārds” Castchena, ko Rainis domājis ar zīmīgajiem deminutīviem mimiņš, kusschens, kuratiņš, Segantiņš u. tml.
Stāstījums tiks ilustrēts ar unikāliem attēliem no dzejniekpāra atklātņu un fotoattēlu kolekcijas, kā arī no G. Grīnumas personiskā arhīva.