No 27. oktobra līdz 20. novembrim Krišjāņa Barona muzejā (Krišjāņa Barona iela 3-5) apskatāma stikla mākslinieces Ingas Jaunzemes ceļojošā izstāde “Gaisma upe. Plūst”.
Šajā izstādē ir eksponēti gan stikla gravējumi, gan pūsti darbi, gan kausēts stikls. Gravētie darbi telpā izvietoti, radot izlocītas upes tēlu, kur katrs stikla objekts ir gan autonoms mākslas darbs, gan integrējas kopīgajā upes tēlā.
Izstādē aplūkojami Čehijā. Bukarestē un Latvijā mašīngravējuma tehnikā veidoti stikla mākslas darbi ar dziļi personisku saturu “Vecāsmātes tautasdziesma”, “Strauja, strauja upe tecēj`”, “Leduspuķes noslēpums”, “Ziemassvētku sniegpārsliņa”, pašportrets “Rudens vējā”, “Laimes putns”, pūstā stikla darbi “Laba un ļauna ābols”, “Gliemežvāks”, “Zalktis”, “Atmiņas par Baltijas jūras šļakatām” un citi darbi.
Māksliniece pārvalda dažādas tehnikas un dažkārt pie vienas un tās pašas tēmas Inga Jaunzeme ir atgriezusies vairākkārt, bet katru reizi citā tehnikā. Mākslinieci saista līnija, ģeometrija kā vienkāršs, bet tajā pašā laikā spēcīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
Māksliniece stāsta: “Cilvēka dzīvi simboliski arī var attēlot kā līniju – te tā ved kalnup, te lejup, te kā turbulence lidmašīnā, te kā taisns gluds ceļš. Kamēr cilvēks dzīvo, būs gan panākumi un veiksme, gan zaudējumi un kritieni, jo tāda ir pilnvērtīga dzīve. Kamēr cilvēks elpo, tā vienmēr būs kā elektrokardiogrammas līnija. Svarīga ir harmonija, ritms, bez ekstrasistolēm, pārsitieniem, sirds kūleņošanas, kas rāda, ka tajā brīdī harmonijas trūkst. Daba, Latvijas meži, jūra, gadalaiki, klimats ir tas, kas cilvēkam dod spēku un atjaunotni. Tas atspoguļojas darbos “Pēdējā lapa”, “Lapu deja”, “Spēka vieta”.”
Savukārt cilvēka mūžu simbolizē cita veida līnija – spirāle, ko ataino filozofiskie darbi “Gliemežvāks”, “Zalktis”, triptihs “Saruna ar koku” u.c.
“Cilvēks nevar izmainīt dievišķo līniju – savu piedzimšanu, attīstību un aiziešanu, bet viņš var būt radošs tās ietvaros. “Gaismas upe” – tā ir cilvēka iekšējā būtība, viļņota līnija kā vilnis, vienota ar visa pirmsākumu, un, kurai sekojot, cilvēks var kļūt laimīgāks un harmoniskāks. Cilvēka rokās Dievs ielicis iespēju paspēlēties un izvēlēties izveidot pašam savu līniju. Tāpat kā mums ir straujā un līkumotā Gauja, mums ir arī rāmā Lielupe, Mūsa, Mēmele un varenā Daugava. Mēs varam modelēt to līniju paši, izejot no tā, kas dots piedzimstot. Ir brīži, kad mums sevi jādisciplinē un jāieliek rāmjos, lai sasniegtu mērķi un tas ir kā ornamenta algoritms, kas jāievēro, lai tas ornaments izdotos, kas atspoguļojas darbos “Strauja straujā upe tecēj’…”, “Laimes putns”. Un ir brīži, kad mēs relaksējamies – dejojam, lecam, peldam, slēpojam, dziedam, iemīlamies, sapņoja un ceļojam – kad līnijas trako pa dzīves karti. Arī tā ir lieliska dzīves sastāvdaļa un būtiska komponente, kas ļauj ekspresīvi ietērpt emocijas un prieku par dzīvi.”
