Izstāde “Viens”

Rainis
un
Vācietis —

sarežģīti, pretrunīgi, lieli un vieni. Vientuļi. Pašu izvēlēta un apstākļu piespēlēta vientulība pavadīja abus dzejniekus visu viņu mūžu. Rainis uzskatīja, ka vientulība ir obligāta radoša cilvēka pavadone, bet vienlaikus no tās cieta, savukārt Ojārs Vācietis cieta, ja bija spiests pārāk bieži būt cilvēkos, daudz labprātāk izvēlēdamies savu Pārdaugavas celli.
Viņu attiecības ar laiku nebija vienkāršas. Vara viņus cenzēja, sodīja un apbalvoja, laikabiedri dievināja un apskauda, bet viņi paši pūlējās tam stāvēt pāri, sevi izaicinādami, apšaubīdami un galu galā pierādīdami, ka viņu talants un dzejnieka sūtība stāv pāri laikam, cilvēku pļāpām un aizspriedumiem.
Gan grūtos, gan labos laikos Rainis un Vācietis vienmēr varēja droši paļauties uz radošo darbu un… sievu. Dzejnieces Aspazija un Ludmila Azarova savus vīrus turēja pie dzīves, pie strādāšanas un pie rokas.
Būt par sava laika atskaites punktu nav viegli. Būt par sava laika vertikāli — vēl jo vairāk. Par to arī izstāde “Viens” Raiņa un Vācieša mājā.

Bijušais politieslodzītais, par kura galvu solīja 10 000 rubļu, pēc divdesmit gadiem saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet pēc nāves kļuva par Latvijas PSR Tautas dzejnieku.

Rainis ir paradoksāls. Un viņa dzīve nudien ir kā piedzīvojumu romāns — ar liktenīgu mīlu, nāves draudiem, cietumu, neticamu popularitāti, augstiem amatiem, galu galā — diezgan vientuļu, vilšanās sajūtas iegaismotu dzīves nogali un savādu, bet neatceļamu turpinājumu jau pēc aiziešanas mūžībā. Labu izglītību guvušais jaunais jurists Jānis Pliekšāns 19. gadsimta nogalē kļuva par demokrātiskās kustības Jaunā strāva aktīvu dalībnieku un avīzes “Dienas Lapa” galveno redaktoru, iepazinās ar tolaik slavenāko un apspriestāko dzejnieci Aspaziju un iesaistījās pasaules pārveidošanā, piedzīvodams gan spožus iedvesmas mirkļus, gan draugu nodevību.
Jau krietni vēlāk Rainis dienasgrāmatā ierakstīja Es neesmu vadons, es esmu Jaunās strāvas dvēsele.
Izrādās, vara spēj sodīt un iegrožot ne tikai vadoņus, bet arī dvēseli. Zaudējis darbu “Dienas Lapā”, Rainis sāka strādāt par notāra palīgu Jelgavā, bet mazliet vēlāk — 1897. gada martā — par advokātu Panevēžā.
Pēc diviem mēnešiem jauno advokātu arestēja. Sākotnējā apsūdzība bija par kāda cita jurista goda un cieņas aizskaršanu, taču drīz vien Rainim tika inkriminēta pretvalstiska darbība un viņš nonāca sākumā Liepājas, bet vēlāk Rīgas cietumā.
Galu galā Pliekšāna kungam tika piespriesti pieci gadi izsūtījumā Slobodskā, kas viņam deva vientulību un ciešanas, bet lasītājiem — Raiņa pirmo dzejoļu krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kurš iznāca 1903. gadā. Tajā pašā gadā Rainis atgriezās Latvijā un turpināja ne tikai savu literāro karjeru, bet arī sabiedriski politiskās aktivitātes, uzstājās slepenās sapulcēs, bet publiskos mītiņos tika lasīta viņa dzeja. Pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves Rainim draudēja ne vien apcietinājums, bet arī nāves sods, tāpēc gada nogalē viņi kopā ar Aspaziju slepus devās uz Šveici. Par Raiņa atrašanās vietas atklāšanu tika solīta 10 000 rubļu liela atlīdzība.
Trimdā Rainis un Aspazija pavadīja 14 gadus, Latvijā iemantodami neticamu popularitāti un slavu. Dzejniekiem atgriežoties dzimtenē, viņu vārdā tika nosaukta iela, stacijā viņus sagaidīja sajūsmināti cilvēki, un drīz vien gan Rainis, gan Aspazija tika ievēlēti Satversmes sapulcē no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Rainis gan nekļuva par Latvijas prezidentu, kā bija cerējis, toties bija gan Saeimas deputāts un izglītības ministrs, gan Nacionālā teātra direktors, un 1925. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas Rainis, par spīti neatkarīgās Latvijas politiķa karjerai un arī tam, ka jau 11 gadus bija miris, tika izraudzīts par jaunās varas ideoloģisko ikonu un viņam tika piešķirts Latvijas PSR Tautas dzejnieka nosaukums.

• Policijas departamenta protokola izraksts par Jānim Pliekšānam, Pēterim Stučkam u.c. jaunstrāvniekiem piespriestajiem soda mēriem. 1898. gada 23. decembris. Kopija no Maskavas Centrālā Valsts vēstures arhīva, 5 lpp. mšr. krievu val. RTMM p 92331/24
• Raiņa Triju Zvaigžņu ordenis, I šķira. 1925. gads. Ordeņa krusts. RTMM 120094\1-2
• Apliecība par Latvijas PSR Tautas dzejnieka goda nosaukuma piešķiršanu Jānim Rainim Pliekšānam. RTMM 25135

Pašlaik beidzu pie “Fausta” strādāt. Es sajūtu fizisku nogurumu, bet vēl vairāk stipru riebumu pret garīgu darbu.

Kad izdevējs Pēteris Zālīte piedāvāja Aspazijai tulkot Gētes “Faustu”, lai to drukātu turpinājumos “Mājas Viesa Mēnešrakstā”, viņa sākotnēji atteicās, bet vēlāk ierosināja, lai pie šī darba ķeras tolaik vēl žurnālists un redaktors Jānis Pliekšāns, savukārt viņa palīdzēs.
Gēte Rainim bija nozīmīgs jau kopš ģimnāzijas gadiem, kad viņš pat bija mēģinājis tulkot atsevišķus “Fausta” fragmentus. Pie Gētes un arī “Fausta” Rainis atgriezās visa mūža garumā, arī tad, kad pats bija atzīts dzejnieks un dramaturgs.

Bet 19. gadsimta 90. gadi Jānim Pliekšānam bija intelektuāli piesātināti — viņš iepazina filozofus un reliģijas, interesējās par jaunākajiem zinātniskajiem sasniegumiem un meklēja pats savu ceļu. “Fausts” kļuva par Raiņa lielo izaicinājumu. 1896. gada beigās “Mājas Viesa Mēnešrakstā” tika publicēts pirmais “Fausta” fragments, bet 1897. gada pirmajā numurā Jānis Poruks priekšvārdā rakstīja:

Pasniegdami uz jauno gadu “Mājas Viesa Mēnešrakstā” Gētes bildi un viņa ievērojamākā un līdz šim nepārspētā darba “Fausta” tulkojumu, ar kuru mūsu ģeniālā dzejniece Elza Rozenberg (Aspazija) un jaunais dzejnieks Rainis iemantos pie mums, latviešiem, nemirstošu slavu.

Taču ne visi kritiķi tam piekrita, un drīz vien presē izvērtās asa diskusija par to, vai “Fausta” tulkojums pieder pie “sēnalām” un “nelietīgiem” rakstiem, vai ne. Savukārt 1897. gada pavasarī Jānis Pliekšāns, nonācis Panevēžas cietumā, kurā apstākļi bija visai labi, sargi — pieklājīgi, ķērās pie “Fausta” otrās daļas atdzejošanas. Aspazija tulkojamo materiālu piegādāja, ieslēptu pārtikas groziņā, savukārt Rainis iztulkoto viņai ar tukšo kurvi deva atpakaļ. Aspazija rediģēja, pielaboja, rakstīja komentārus un deva uz drukāšanu.
Grāmatā “Fausts” iznāca 1898. gadā, kā atdzejotāji bija minēti viņi abi — Aspazija un Rainis. Vēlākajos izdevumos, arī respektējot Raiņa vēlmi, Aspazijas vārds vairs netika minēts.

1906. gada 4. augustā Rainis dienasgrāmatā ieraksta:

Es tik daudz esmu strādājis, ka ļaudīm izliekas jau nedabiski un nesaprotami, ka es vien to visu būtu paveicis, un viņi sāk jau sev šo parādību darīt saprotamu tādā ceļā, ka izdala manus darbus uz citiem; it kā tie un ne es būtu to pastrādājis. Ka es viens pats būtu “Faustu” tulkojis, liekas nedabiski, tātad tur palīdzēja Aspazija, un kad “Fausta” grāmatas izdevumā viņa pati izskaidro, ka tas manis viena paša darbs, tad to nelasīja neviens un visi palika pie agrākām domām, ka mēs abi “Faustu” tulkojuši.

• Rokraksts. Tulkojums. Rainis. J. V. Gētes “Fauta” fragmenti. [1890. gadi?] 2 lp. rokr. ar tinti. RTMM 127765
• Rokraksts. Raiņa priekšvārds J. V. Gētes “Faustam”. Melnraksts. [Ap 1903. gadu] 1 lp. rokr. ar tinti. RTMM 139767
• Grāmata. Gēte “Fausts”, tulkojuma pirmizdevums latviešu valodā, RTMM 121380

Ārpus Latvijas Rainis pavadīja nepilnus trīsdesmit gadus.

Kaut arī Rainis šķiet nesaraujami saistīts ar Latviju, patiesībā lielu savas dzīves daļu dažādu iemeslu dēļ viņš ir pavadījis prom no mājām.

1884—1888
Jānis Krišjānis Pliekšāns studē jurisprudenci Pēterburgas Universitātē.

1889—1891
Kā tiesas amata kandidāts strādā par sekretāru Viļņas apgabaltiesā.

1897. gada marts
Sāk strādāt par advokātu Panevēžā, bet vasaras sākumā tiek arestēts.

1897—1899
Apcietinājums Panevēžā un pagaidu nometinājums Pleskavā.

1899—1903
Izsūtījums Vjatkas guberņas Slobodskā.

1905. gada nogale
Bēgot no represijām, kopā ar Aspaziju dodas uz visu dumpinieku patvērumu Šveici, dažus pirmos mēnešus pavada Cīrihē, bet tad apmetas uz dzīvi Kastaņolā, kur nodzīvo turpmākos četrpadsmit gadus.

Gandrīz neticamā veidā ticis prom no Latvijas, Rainis Šveicē dzīvo ar Artura Nagliņa vārdu, savukārt Aspazija kļuvusi par Amāliju Gerkīru.

Kastaņola top ne vien par drošu patvēruma vietu, bet arī par vietu, kas Rainim ļauj radīt viņa izcilākos un nozīmīgākos darbus. Pēc Kastaņolas viņš ilgojas arī tad, kad ir atgriezies dzimtenē, un laiku pa laikam nopietni apsver iespēju doties atpakaļ. 1927. gadā viņš Kastaņolā pavada vairākas nedēļas un saraksta grāmatu “Kastaņola” (1928).
Acīmredzot no Šveices kopā ar dzejniekiem ir atbraucis arī nelielais dvieļu pakaramais, kas novietots pie ēdamistabas sienas. Par to liecina padzisušais un grūti izlasāmais uzraksts pakaramā aizmugurē:

• Dvieļu pakaramais. Aizmugurē uzraksts ar zīmuli: Naglin, virs tā ar zilu zīmuli: J. R. 25., atvests līdzi, atgriežoties no Šveices. RTMM 129927

Sākumā bija žurnālists Jānis Pliekšāns un izcilā dzejniece Aspazija, tad bija Rainis un Aspazija, un tad palika tikai Rainis.

Aptuveni šādi Aspazija dzīves nogalē raksturoja viņu mijiedarbību. Kad Rainis iepazinās ar Aspaziju, viņš bija “Dienas Lapas” redaktors Jānis Pliekšāns, bet viņa — vēl precēta, tomēr bez vīra, spoža, temperamentīga un slavena autore, kuras lugu iestudējumi sajūsmināja skatītājus un kritiķus.

1897. gada beigās Aspazijas iepriekšējā laulība beidzot tika šķirta, bet decembrī Raini uz dažām dienām pret galvojumu izlaida no apcietinājuma, lai viņi ar Aspaziju varētu salaulāties.

Raiņa izsūtījuma gados Aspazija strādāja laikrakstā “Mājas Viesis”, lai nodrošinātu iztiku ne vien sev un savai mātei, bet sūtītu naudu arī Rainim. Izsūtījumā Rainis tulkoja un rakstīja savu pirmo dzejoļu krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Daļa no dzejoļiem bija tapuši jau ģimnāzijas laikā, daļa — atrodoties cietumā. Abu dzejnieku attiecības risinājās intensīvā sarakstē. Rainis cieta no vientulības, mocījās šaubās un meklēja apliecinājumu savam talantam. Un Aspazija darīja visu, lai Rainis atrastu spēku, ticību sev un iedvesmu.
Arī dzīvojot Kastaņolā, Aspazija bija Raiņa atbalsta punkts. Viņa rūpējās par saimniecību, cīnījās ar veselības problēmām, kamēr Rainis radīja savus izcilākos darbus, laiku pa laikam sievai pajautājot: “Un ko tu šodien esi darījusi?” Lai strādātu, Rainim bija nepieciešama vientulība, bet Aspazijai — sabiedrība un dažādi iespaidi.
Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā abi metās politikā, Rainis ieņēma amatus, Aspazija uzstājās Satversmes sapulcē, aktīvi iestājoties par sieviešu tiesībām. Un intensīvi rakstīja. Pēc Raiņa nāves Aspazija bija spiesta pārdot Baznīcas ielas māju, lai norēķinātos ne vien ar daudzajiem kreditoriem, bet arī ar attālu Raiņa radinieci, kura pieteicās uz dzejnieka mantojumu (Rainim un Aspazijai nebija bērnu, un tā laika cilvillikums paredzēja, ka šādos gadījumos uz mantojumu var pretendēt mirušā asinsradinieki).
Šajā laikā Aspazija bija bēdu sagrauzta un dzīves nomākta. Tomēr 1936. gada nogalē dzejniece beidzot saņēma atzinību, kas viņai patiešām nozīmēja ārkārtīgi daudz, — no Prāgas pienāca vēstule, ka Aspazija ir iekļauta 64 “Mūsu laika ievērojamāko sieviešu sarakstā”.

Pēc Latvijas okupācijas Rainis kļuva par jaunās varas simbolu, savukārt Aspazijai bija atņemts viss — viņas labais vārds un slava, kā arī Latvijas laika pensija. Galu galā, lai dzejniece nepaliktu pavisam bez iztikas, viņai 1941. gadā kā Tautas dzejnieka Raiņa atraitnei tika piešķirta nopelnu pensija. Sava laika izcilākā sieviete, kas atstājusi pēdas ne vien literatūrā, bet Latvijas vēsturē kopumā, nomira 1943. gadā trūkumā un vientulībā, pēc nāves vēl ilgus gadus tika nicināta un nopulgota, un tikai 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē pamazām atguva to vietu, kas viņai pilntiesīgi pienākas.

• Laikraksta Padomju Latvija fragments, 1941. gada 30. marts.
• Vēstule. Dr. Phil. Pauls Husareks (monumentāldarba “Mūsu laika ievērojamās sievietes” izdevējs) — Aspazijai (Elza Pliekšāne), Prāgā, gada 17. decembrī. RTMM 688043

Bet kas notiks, ja visi brauks?

Ojārs Vācietis nomira 1983. gada novembrī, dažas nedēļas pēc savas 50. dzimšanas dienas, visdziļākajā PSRS stagnācijas brīdī, kad vēl nekas neliecināja par pārmaiņām, ko padomju pilsoņi piedzīvoja jau pēc četriem pieciem gadiem. Bet varas spiediens turpinājās arī pēc dzejnieka nāves.
Ludmila Azarova:

1985. gadā, kad jau bija Gorbačova perestroika un glasnostj, Dienvidslāvijas pilsētā Riekā uzbūvēja kuģi “Ojārs Vācietis”. Pie manis ieradās kuģa kapteinis un komandas locekļi un uzaicināja kļūt par kuģa krustmāti, tas ir, ūdenī nolaišanas brīdī iesvētīt kuģi, sasitot šampanieša pudeli pret tā sānu. Rūpnīca man atsūtīja oficiālu ielūgumu, kurā bija uzrādīts, ka divas nedēļas es varēšu uzturēties Riekā uz rūpnīcas rēķina.
Man pašai bija tikai jāapmaksā vilciena biļete un jādabū vīza. Cik vienkārši, es nodomāju. Veselu mēnesi es sarunājos ar visdažādākajām iestādēm Rīgā, Maskavā, Zagrebā un Belgradā.
Es norunāju telefonrēķinos visu savu ceļanaudu. Sākumā pieprasīja, lai par mani galvo mana darbavieta. Kad šāds dokuments tika sagatavots, nākamā prasība bija, lai darbavieta mani sūta uz Rieku komandējumā. Tā kā es biju strādājusi “Literaturnaja gazeta”, laikraksta redakcija man kā ārštata korespondentei izrakstīja komandējumu uz Rieku. Kad es kārtējā telefonsarunā varēju ziņot, ka šī prasība ir izpildīta, manāmi apjukušais ierēdnis kā pēdējo argumentu izdvesa: “Bet kas notiks, ja visi brauks?”
“Kas — visi?” — es iesaucos. — “Kāds ir nākamais Riekā būvētais kuģis?” — “Bogdans Hmeļņickis.” — “Vai tad arī viņa atraitne ir izteikusi vēlēšanos braukt uz Rieku?” Ierēdnis uz mirkli zaudēja valodu un tad smagi nopūtās: “Jūs esat nestandarta gadījums.” Vīzu man tā arī neiedeva. Taču skumjākais bija tas, ka pēc neilga laika pie manis vēlreiz atbrauca kuģa kapteinis un viņa komandas biedri. Viņi jutās vīlušies. Viņi domāja, ka pie visa vainojama mana neuzņēmība un neizdarība. Viņi nespēja noticēt, ka var tā — vienkārši nedabūt vīzu. Jūrniekiem laikam ir citi priekšstati par robežām un ceļošanu.

• Riekas (Rijeka, Horvātija) kuģu būvētavas dāvinātā servīze Ludmilai Azarovai, ko viņa saņēma divus gadus pēc kuģa “Ojārs Vācietis” iesvētīšanas. OVM 15642

Es kailu sauli nepaciešu, man patīk augt ēnā.

Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova iepazinās universitātē — Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur Vācietis studēja latviešu, bet Ludmila Azarova krievu valodu un literatūru. Viņi apprecējās 1956. gadā un pēc vairākiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Pārdaugavā pie Māras dīķa, kas abiem kļuva par patvēruma un iedvesmas vietu. Ludmila Azarova bija pirmā, kurai Vācietis lasīja savus dzejoļus, viņa, būdama liela guļava, svētdienas rītos cēlās piecos, lai kopā ar dzejnieku dotos agrās un garās pastaigās pa Rīgu, iepazīstot pilsētu pavisam no citas puses. Viņi viens otru vilka uz zoba un atstāja mazas vēstulītes uz virtuves galda.
Ludmila Azarova strādāja par redaktori, laikraksta “Literaturnaja gazeta” korespondenti un tulkotāju. “No darba brīvajā laikā” Azarova rakstīja arī dzeju, kaut gan pati atzina, ka ģimenē dzejas monopols piederēja Ojāram Vācietim.
Ludmila Azarova:

Viņš bija ļoti prasīgs un uzmanīgi sekoja, lai neviens nerakstītu pantiņus. Jo dzeja ir sūtība. Viņš baidījās no paviršības. Ojārs mani atzina pats pēdējais. Un tas, ka es nopelnīju viņa atzinību, man nozīmēja ļoti daudz. Es pat pieļauju, ka tad, ja viņš nebūtu tik prasīgs un reizē arī tik nežēlīgs, es neko nebūtu izdarījusi.

Ojārs Vācietis necieta dienasgrāmatas, teikdams, ka viņa dienasgrāmata ir dzeja, arī Ludmilai Azarovai viņš bija aizliedzis rakstīt ikdienas piezīmes. Viņa ne vienmēr klausīja. Ir saglabājušās vairākas Ludmilas Azarovas piezīmju klades, kurās viņa fiksējusi ikdienas notikumus un blakus tām ielīmējusi Ojāra Vācieša zīmītes un zīmējumus. Piezīmju grāmatiņās izlasāmi ieraksti gan krieviski, gan latviski. Viņa lietoja abas valodas un pavisam brīvi jutās gan vienā, gan otrā.

Ludmila Azarova:

15 апреля. Утром — Lūšu Jānis. В тумане.
C похорон матери. Он остался старшим. [..] “Es izlasīju tavu grāmatu, un man jāsaka: tu būtu liela dzejniece, ja nebūtu dzejnieka sieva.” Я возразила. “Es kailu sauli nepaciešu, man patīk augt ēnā. Tāpēc tu maldies.” Сошлись на том, что каждый из нас изо всех сил стараетя оправдать собственное существование.
А что делать.

• Rokraksts. Ludmilas Azarovas 1974.—1975. gada dienasgrāmata. 15. aprīlis. No rīta — Lūšu Jānis. Miglā. No mātes bērēm. Viņš palicis vecākais. […] “Es izlasīju tavu grāmatu un man jāsaka: tu būtu liela dzejniece, ja nebūtu dzejnieka sieva.” Es iebildu. “Es kailu sauli nepaciešu, man patīk augt ēnā. Tāpēc tu maldies.” Vienojāmies, ka katrs no mums par visām varēm cenšas attaisnot savu eksistenci. Ko lai dara.” OVM 15883

“Meistars un Margarita” — darbs, ar kuru biju, esmu un laikam palikšu slims.

Nav daudz grāmatu, kuras būtu izraisījušas tādu sajūsmas, neizpratnes, pētījumu, interpretāciju un viedokļu gūzmu, kā tas izdevies Mihaila Bulgakova romānam “Meistars un Margarita”. Romānu Bulgakovs sāka rakstīt 1928. gadā. Divus gadus vēlāk, sapratis, ka Padomju Savienībā to publicēt neizdosies, viņš sadedzināja manuskriptu, bet 1932. gadā sāka rakstīt no jauna (manuskripti nedeg!) un turpināja līdz pat savai nāvei 1940. gadā, veicot neskaitāmus labojumus un radot dažādas versijas. Romāna iedvesmas avots bija Gētes traģēdija “Fausts”. Dienas gaismu “Meistars un Margarita” pirmo reizi cenzētā un nepilnīgā variantā piedzīvoja 1966. gadā žurnālā “Moskva”, grāmatas pilnā versija krieviski iznāca 1973. gadā.
Ojārs Vācietis pie “Meistara un Margaritas” tulkošanas ķērās no brīva prāta, bez līguma ar izdevniecību un bez pārliecības, ka tas tiks publicēts.
Ojārs Vācietis intervijā Laimai Līvenai:

Ko tu darītu manā vietā, ja… Skaidrs pašam, ka izlaidies laiskumā. Skaidrs, ka divdesmit gados roku iestrādājis, jo — liec viņam priekšā, ko gribi, galā tiks — un gluži profesionāli. Un lāpīs laiskumu tālāk. Tad ir jāliek darīt neiespējamo. Tik dārgu, tik svētu, ka iesācis nevarēsi nolikt malā, bet mēģināsi tikt galā, lai velns par stenderi! Pēc garas domāšanas par tādu, es teiktu, valsts eksāmenu kļuva “Meistars un Margarita” — darbs, ar kuru biju, esmu un laikam palikšu slims. Ka tulkoju, nezināja neviens, lai galīgas neveiksmes gadījumā sev izrakstītā gara nespējības apliecība ar savu bardzību pilnā mērā gultos tikai uz vaininieku, lai nebūtu nevajadzīgu mierinātāju un rokas berzējošu nelabvēļu, jo pēdējie vienmēr mani stimulē tik jūtami, ka tieši ar viņu nelabo palīdzību es dažkārt esmu izdarījis to, ko viens pats nebūtu varējis. Un tā notiktu arī šoreiz… Bet tā nedrīkstēja notikt, jo man bija jāzina, ko es pats varu, ko nevaru. Un tas nebija skaidrs līdz pašām beigām, konkrēti: romāns tika iztulkots domās, pēc tam balsī, pēc tam tika ņemts talkā magnetofons, nu un pēc tam, kā parasti, tulkojums iet uz papīra, un pēc tam tiek rediģēts. Pēc savas dabas es literatūrā esmu sprinteris, tāpēc sev uzliktais maratoneksāmens ir visai nežēlīgs. Taču es ceru, ka tu piekritīsi: labāk ir būt nepamatoti nežēlīgam pret sevi nekā sagaidīt, ka pamatoti nežēlīgi pret tevi ir tavi kolēģi un lasītāji.

• Rokraksts. Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita. Romāna manuskripta fragments (171.—481. lpp.) Ojāra Vācieša tulkojumā, Ojāra Vācieša noformējumā. OVM 5427

Un tad jau nāca teksti, ko varēja dabūt nelegāli, ar zināmu bīstamību, bet diezgan lielā daudzumā, un tā bija mūsu īstā izglītība.

Grāmatas bija būtiskākais Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas izglītošanās avots. Viņi lasīja
aizgūtnēm un grāmatām nekad naudu nežēloja. Interešu loks bija plašs — ne vien daiļliteratūra, bet arī grāmatas par dabaszinātnēm, filozofiju, mūziku un mākslu.
Kad plauktos vairs nebija vietas, Ojārs Vācietis izveidoja grāmatu krāvumu viesistabas stūrī. Reiz dzejniekam pajautāja, ko viņš dara, kad vajag atrast kādu konkrētu grāmatu lielajā kaudzē. Ojārs Vācietis atbildēja: “Eju uz bibliotēku.”

Kaudzē varēja noslēpt arī tādas grāmatas, ko neglabāja neviena bibliotēka, — ar roku vai rakstāmmašīnu pārrakstīto Padomju Savienībā aizliegto literatūru jeb samizdatu, ko intelektuāļi nodeva no rokas rokā.
Arī vairāki paša Vācieša darbi kļuva par savdabīgiem samizdatiem, piemēram, poēmas “Vadoņa augšāmcelšanās” un “Balsij bez pavadījuma”. Pēdējā grāmatā iznāca gandrīz desmit gadus pēc sarakstīšanas, tomēr līdz tam tika izplatīta slepeni.
Ludmila Azarova:

1967. gadā PSRS RS kongresā Aleksandrs Solžeņicins bija sagatavojis referātu par/pret cenzūru Padomju Savienībā. Uzstāties viņam neatļāva. Tad tapa “Vēstule Padomju rakstnieku IV Vissavienības kongresam”. No simt izsūtītajiem vēstules eksemplāriem vienu Solžeņicins bija adresējis Vācietim. Kopš tā laika mūsu mājas lielajos un mazajos saietos draugiem un nelabvēļiem, kas arī nāca ciemos, arī tiem, kuri nepārprotami kalpoja stūra mājai un centās noslēpt to, ko nevar noslēpt, Ojārs piedāvāja savu autorprogrammu — lasīja “Vadoņa augšāmcelšanās” un Solžeņicina vēstuli. Cik es noprotu, Latvijā tā bija un palika vienīgā.

• Grāmata no Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas personīgās bibliotēkas. Samizdats.
• Gumiļovs Nikolajs. Zilajai zvaigznei. Berlīne, 1923. OVM 16714
• Krievu Sudraba laikmeta dzejnieks Nikolajs Gumiļovs (1886—1921), Annas Ahmatovas vīrs un Osipa Mandelštama draugs. 1921. gadā arestēts un sodīts ar nāvi. Cenzūras aizlieguma dēļ viņa grāmatas no līdz 1988. gadam Padomju Savienībā netika publicētas.

Mani apvaino mājsēdelībā un palaikam pavisam no acīm izčibēšanā.

Ojārs Vācietis, kaut slavēts, apbalvots un godināts, piederēja tai sabiedrības daļai, kurai nebija ļauts izbraukt no Padomju Savienības pat ne uz “draudzīgajām” valstīm. Vienreiz gan viņu izlaida — 1966. gadā uz Londonu, bet viņš aizlaidās no uzraugošā, pelēkā vadmalas uzvalkā tērptā pavadoņa un kavēja laiku ar trimdas rakstnieka Gunta Zariņa sievu Moniku. Ar to tad arī ārzemju braucieni beidzās.
Vācieša bērnības draugs bija ģeologs, dzīvoja Maskavā, brauca apkārt pa pasauli un no dažādām eksotiskām vietām pa pastu Vācietim sūtīja iežus un akmeņus, tādējādi papildinādams dzejnieka akmeņu kolekciju.

Vēl Ojāram Vācietim bija ievērojama karšu kolekcija — aptuveni 200 kartes un trīs globusi. Kartes bija visādas — fiziskās, ģeogrāfiskās, politiskās, floras, faunas, zvaigžņu, vēsturiskās, dažādu pasaules pilsētu metro shēmas. Viņš ceļoja domās un lasot grāmatas, zinādams, ka nevienu no iepazītajām vietām ārpus Padomju Savienības robežām viņš realitātē neieraudzīs. Un atrada sev mierinājumu, prieku un brīvību tajā, kas bija pieejams.
Ojārs Vācietis:

Mani apvaino mājsēdelībā un palaikam pavisam no acīm izčibēšanā. Pirmais ir pavisam aplam. Tiesa, man galīgi nav tieksmes uz saulesbrālīgu apkārtklenderēšanu un galīgi nav laika vazāties “sevis parādīšanai un citu apskatīšanai”. Redzēt jau gribas velns zina ko, bet ja nu jānosauc mūsu zemes novadi, kur jātiek katrā ziņā, tad tādi man ir palikuši tikai divi — Galējie Ziemeļi un Vidusāzija. Un tie nekur no manis nespruks. Un tad man būs tas minimuma minimumiņš savas valsts apjēgšanā, bez kura, es uzskatu, pāri robežai nav ko dzīties.
[..] Ir svarīgi, kā braukt un — kurp braukt. [..] Un — vai tikai nav tiesa —, ja es nepratīšu saskatīt eksotiku savā Pārdaugavā (tu, teiksim, citur), vai tad mums tādiem — ar defektētu redzi vai pavisam akliem — maz der Lieldienu salas, Fidži un, pārfrazējot Blaumani: “Vai tad mums maz ceļot lon?” [..] Bet cilvēkam jākustas telpā, citādi visi jutekļi notrulinās.

• Londonas metro karte. OVM p 714-2
• Austrālijas karte. OVM p 856
• PSRS karte ar [Vācieša] zīmētiem maršrutiem. OVM p 812

Ja vara šo spēku vairs nevar uzveikt, tad dzejniekam piešķir balvas un titulus un grib viņu sev pakļaut, padarīt par varas draugu. Bet vispirms, protams, mēģina dzejnieku samīt un uzvarēt…

Pašā sākumā Ojārs Vācietis bija jauns, talantīgs, jūsmīgs un padomju varai visnotaļ lojāls dzejnieks un komjaunietis. Nācis no trūcīgas kalpu ģimenes, viņš cerēja, ka ir iespējama taisnīga un godīga pasaule.

1956. gada Ungārijas revolūcija un tās brutālā apspiešana mainīja gan Ojāru Vācieti, gan viņa dzejas balsi. 1960. gadā iznāca krājums “Krāces apiet nav laika”, kam sekoja sešus gadus ilgs klusums — Vācieti nepublicēja ne periodikā, ne ļāva izdot grāmatas. Vācietis strādāja par redaktoru bērnu žurnālā (kur reizēm varēja nodrukāt kādu bērniem domātu dzejoli), sastādīja Aleksandra Čaka divsējumu dzejas izlasi, turpināja negausīgi rakstīt un krāja dzejoļus rakstāmgalda atvilktnē.
Galu galā 1966. gadā iznāca krājums “Elpa” — grāmata, kura piešķīra pilnīgi jaunu, dziļu un spirgtu elpu visai 60. gadu dzejai, kļūdama par vienu no desmitgades simboliem un padarīdama Ojāru Vācieti par savas paaudzes atskaites punktu, to vertikāli, kurai līdzināties.

Turpmākie gadi bija ražīgi — Vācieti gan drukāja un slavēja, gan arī ļoti rūpīgi pieskatīja, viņa darbus cenzēja, presē parādījās pārmetumi par dzejas nesaprotamību, savukārt Vācietis arvien vairāk noslēdzās sevī.

Reinis Ādmīdiņš par 1974. gada Dzejas dienām:

Atcerējos, ko Ojārs toreiz teica pēc stundas 6. klasē. Dzejnieks un vara. Konflikts sākas tad, kad dzejnieks izaudzis tik stiprs un ir tautā tik populārs, ka var apdraudēt varas nedalāmību, kad varai jāsāk rēķināties ar tādu reālu spēku, kāds ir dzejnieka radītai mākslai. Ja vara šo spēku vairs nevar uzveikt, tad dzejniekam piešķir balvas un titulus un grib viņu sev pakļaut, padarīt par varas draugu. Bet vispirms, protams, mēģina dzejnieku samīt un uzvarēt…

1976. gadā līdz “ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu liela grupa kultūras iestāžu un uzņēmumu darbinieku, kā arī literatūras un mākslas darbinieku par nopelniem padomju kultūras, literatūras un mākslas attīstīšanā, aktīvu piedalīšanos darbaļaužu komunistiskajā audzināšanā un devītā piecgadu plāna uzdevumu sekmīgu izpildi apbalvoti ar PSRS ordeņiem un medaļām”. Ordeni “Goda zīme” līdztekus citiem saņēma gan Ojārs Vācietis, gan Imants Ziedonis.
Dzejnieki pēc ordeņu pasniegšanas ceremonijas 1976. gada 14. aprīlī pie Augstākās Padomes ēkas “apsveikuši” viens otru ar apbalvojumu, samainoties ordeņu kārbām ar parakstiem.

• Ordenis. PSRS Goda zīme Nr. 1198590. Izgatavots Monētu sēta. Kārbā ar uzrakstu Ziedonis I. J. un Imanta Ziedoņa veltījumu O. Vācietim uz vāka. OVM 141