1903. gadā Janis Rozentāls uzgleznoja Stendes luterāņu baznīcas altārgleznu “Kristus Debesbraukšana”.
Pasūtījumu šī darba gleznošanai, līdzīgi kā vairākus citus Kurzemes muižniecības pasūtījumus – portretus un altārgleznas, Rozentālam sagādāja viņa domubiedrene un draudzene baronese Doroteja Luīze Karolīna fon Grotusa, saukta par Keriju. Rozentāls ar baronesi iepazinās 1895. gada vasarā Puzenieku muižā, kur jaunais mākslinieks pavadīja vasaru, gleznojot fon Grotusu dzimtas portretus. Draudzīgas attiecības viņi saglabāja visu mūžu.
Stendes luterāņu baznīcas altārglezna tapusi Rīgā, Kalnciema ielā 39, kur Janis Rozentāls mitinājās pie sava studiju biedra – vācbaltu gleznotāja Bernharda Borherta un viņa sievas, arī gleznotājas, Evas Borhertes-Šveinfurtes.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā glabājas Stendes baznīcas altārgleznas uzmetums, kas liecina par to, ka sākotnēji bijusi iecerēta altārgleznu kompozīcija no četrām daļām. Vienīgā realizētā šīs ieceres daļa ir centrālā glezna, kurā attēlota Kristus Debesbraukšana atbilstoši tradicionālajiem šī sižeta ikonogrāfiskajiem paraugiem – mākoņu ielokā stāvošais Jēzus pirms pacelšanās debesīs svētī savus mācekļus un ticīgo tautu.
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja ekspozīcijā apskatāmajā studijā altārgleznas centrālajai daļai Kristus tēls atveidots pilnā augumā – baltās drānās tērpts, kalsnējs, bārdains vīrs ar svētījot paceltām rokām. Gleznojot studiju, mākslinieks nav pakavējies pie apkārtējās vides raksturojuma – debesīm un mākoņu vāliem, kas ieskauj Kristu jau pabeigtajā altārgleznā. Ar dažiem brīviem otas triepieniem ieskicēti vien atsevišķi fona laukumi, pārējā kompozīcijas daļā atstājot baltu gruntētu audumu. Gleznojumam raksturīgs gaišs kolorīts, pelēki un brūngani toņi.
Jaņa Rozentāla “Kristus Debesbraukšana” studija.
Par modeli Kristus tēlam mākslinieks izvēlējies Mārtiņu Nukšu (1878–1942), tolaik Pētera I reālskolas absolventu un Rīgas Politehnikuma arhitektūras studentu, vēlāk – arhitektu un Latvijas Republikas pirmās neatkarības laika diplomātu. Ir saglabājusies arī Jaņa Rozentāla uzņemta fotogrāfija, kurā Mārtiņš Nukša redzams pozējot, bet viņam aiz muguras – topošā mākslas darba fragments.
Modelis Mārtiņš Nukša. J. Rozentāla foto.
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā atrodas arī otra studija Stendes gleznai, kurā atveidota Kristus galva (RTMM 99304).
Jaņa Rozentāla studija Stendes gleznai, kurā attēlots Kristus portrets.
Altāra sānu daļās Rozentāls bija iecerējis novietot gleznas, kas atveido profilā stāvošus eņģeļus, kuri raugās uz Jēzu. Vienam no eņģeļiem rokā šķīstību simbolizējošā lilija, bet otram – palmas zars, Kristus mocību simbols. Savukārt predellā Janis Rozentāls attēlojis apustuļu grupu, kuri pārsteigti raugās augšup uz Kristus tēlu, kas paceļas mākoņos. Kompozīcijā ieskanas tā laika sakrālajā mākslā neierastas stilistiskās un ikonogrāfiskās nianses. Vietumis, it īpaši eņģeļu tēlos, nojaušamas jūgendstila iezīmes, kas Latvijas sakrālajā glezniecībā nav atstājis pamanāmas pēdas, taču visneierastākais ir predellas risinājums, kur pašaurā formāta kompozīcijas centrālais tēls – kāds no apustuļiem – ir pavērsis muguru pret skatītāju, bet citi atveidoti profilā vai tikai nedaudz ieskicēti aizmugurējā plānā. Iespējams, tieši šīs kompozīcijas daļas ir bijušas par iemeslu nepatīkamam pārpratumam, kas gadījies altārgleznas tapšanas gaitā. Kā noprotams no kādas Jaņa Rozentāla rakstītas vēstules (RTMM 391028 un 322416), Stendes mācītājs bija ieradies Kalnciema ielā pie mākslinieka, lai aplūkotu topošo gleznu. Pēc šīs tikšanās 1903. gada 31. maijā (13. jūnijā) Rozentāls viņam raksta:
“Man no sirds žēl, ka esmu Jums sagādājis tik daudz nepatīkamu pārdzīvojumu. Tā ir tikai mana vaina, jo man jau sen vajadzēja pieņemt par negrozāmu principu – kā to dara lielākā tiesa mākslinieku, – ka lajiem nekad nedrīkst rādīt negatavu gleznu vai tās uzmetumu, jo cilvēki parasti nav pieraduši no ieskicētā vien iztēloties gatavo darbu, un to jau, protams, nevar arī prasīt, jo viņiem taču trūkst attiecīgās pieredzes. Es tagad Jums par nomierinājumu varu tikai apliecināt, ka gatavā veidā šī glezna patiks arī Jums un Jūs pavisam cieši varat paļauties, ka došu Jums labu darbu, kas pilnā mērā būs pelnījis ikviena saprātīga cilvēka atzinību un patiks arī jūsu draudzes labākajiem locekļiem.”
Kā noprotams no tālākā vēstules teksta, Stendes mācītājs ir vēlējies baznīcā redzēt gleznu, kas būtu ikvienam pieņemama un saprotama jeb, kā saka Rozentāls: “.. kā šeit, galvenokārt uz laukiem, ir pieraduši skatīt.” Mākslinieks ir kritisks, raksturojot situāciju luterāņu dievnamos:
“iz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, un pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo tās cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup – sabojā.
Altārgleznai, kas luterāņu baznīcās parasti arī ir vienīgā, jāiedarbojas spēcīgi un dominējoši; lai visa draudze varētu to ievērot, tai jāpievelk skatieni ar gaumīgu toni un krāsu, un ar savu iekšējo noskaņu un saturu tai cilvēki jāsavaldzina un jāiedveš viņos bijīgas pārdomas. Tieši tāpēc tai jāatstāj neparasta ietekme, jo citādi cilvēki pat nepūlas padomāt un nemaz neskatās, jo tas viņiem ir tik vispār pierasts, ka par to nav pat ko runāt. (..)
Visi veco mākslas stilu un formu pakaļdarinājumi un kopijas ir slikta māksla, jo tā ir neīsta un neplūst no sirds; visi patiešām oriģinālie, individuāli īpatnējie [darbi] ir laba māksla, jo tā ir patiesīga un atspoguļo radošā darinātāja īpašās sajūtas; protams, ar noteikumu, ka viņš amata prasmi pārvalda pietiekami – tādā mērā, ka spēj izpaust to, ko īstenībā jūt. Tik tiešām nav jaunas vai vecas mākslas, bet visos laikos ir atsevišķi patstāvīgi mākslinieki, kas atdevuši paši sevi, un bars vairāk vai mazāk nožēlojamu atdarinātāju.”
No sākotnējās plašākās ieceres realizēta tikai viena – kompozīcijas centrālā daļa. Kāda tā bija? – par to šodien varam spriest vienīgi pēc atsevišķiem vēsturiskiem fotouzņēmumiem un Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā apskatāmajām studijām, jo Stendes altārglezna 1988. gadā no baznīcas tika izzagta un kopš tā laika tās atrašanās vieta nav zināma.
Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja