Aspazijas un Raiņa laulības

Aspazija, iespējams, savā kāzu tērpā. Galvas rota veidota no ziediem, tērpusies melnā kleitā, bet ap pleciem balts apmetnītis ar greznu krāgu.

Vēstulē Aspazijai, kas no Liepājas cietuma sūtīta 1897. gadā ap 5. jūliju*, Rainis raksta: “Kas attiecas uz jautājumu par pareizticību, tad par pāriešanu tagad, šķiet, nav laiks runāt, to varētu saprast ačgārni. Turpretī Tavs priekšlikums par laulībām mani no sirds iepriecināja. Sēru laiks māsas dēļ, kādēļ mums vajadzēja laulības atlikt, drīz būs garām, bet drausmīgi nospiedoši ir laulāties cietumā, turklāt – izmeklēšanas laikā diezin vai atļaus; varbūt pēc tam, es katrā ziņā par to parunāšu. Bet vai mums arī tad atļaus būt kopā, par to es šaubos.” (RKR, XIX, 246.lpp.)

Vēstulē minētais “sēru laiks” attiecas uz pāragri mirušo Raiņa vecāko māsu Līzi Pliekšāni (1854–1897), uz kuras bērēm 1897. gada 9. februārī Rainis un Aspazija ieradās no Berlīnes, neparedzēti izmainot iecerētos nākotnes plānus. (Starp citu – par sēru laiku “bija piemirsusi” jaunākā māsa Dora, 1897. gada 28. aprīlī Dvinskas (Daugavpils) luterāņu baznīcā stājoties altāra priekšā ar Pēteri Stučku.)

Drīz pēc Līzes apglabāšanas – 1897. gada 18. februārī – Kurzemes konsistorijā šķirta Aspazijas un Makša Vilhelma Valtera laulība ļaunprātīgi savu sievu atstājuša vīra vainas dēļ. Ar to pašu lēmumu Aspazijai piešķirtas tiesības doties jaunā laulībā; laulības šķiršanas apliecība (RTMM 73436) viņai izsniegta 21. februārī.

Ar 1897. gada 31. novembri (?!) cietuma slimnīcā Rīgā datēts Raiņa lūgums Vidzemes guberņas žandarmērijas priekšniekam, kas kancelejā reģistrēts 3. decembrī: “Pamatoti baidīdamies par savu veselības stāvokli un nevarēdams sagaidīt atbrīvošanu no apcietinājuma, man ir gods padevīgi lūgt Jūsu Augstdzimtību atļaut man tagad cietuma slimnīcas telpās salaulāties ar Elzu Dāvja meitu Rozenbergas kundzi, šķirtu Valteri, pēc luterāņu rituāla. Laulību dienu paziņošu vēlāk.” (RTMM 55058)

Kad līgava ar Valsts 4% aizņēmuma vērtspapīriem iemaksājusi drošības naudu 1000 rubļu apmērā, 18. decembrī Raini no apcietinājuma atbrīvo, atvēlot vien dažas dienas ģimenes lietu nokārtošanai.

Nav īsti zināms, kuri garīdznieki un cik lielā mērā politisku iemeslu dēļ būtu atteikušies uzņemties Raiņa un Aspazijas laulības akta reģistrāciju (vismaz viens šāds fakts atzīmēts R. Dobrovenska romānā “Rainis un viņa brāļi” (Rīga: Jumava, 1999, 348.-349.lpp.), līdz savu piekrišanu devis cietuma mācītājs Kārlis Kellers, laulību formālo ceremoniju noturot savā dzīvoklī.

Tērbatas Universitātes absolvents Karls Aleksandrs Kellers (1868–1939) par cietuma mācītāju bija kļuvis nesen – tajā pašā 1897. gadā – un sabija šajā amatā septiņus gadus. Vēlāk (1918–1919) viņš bija Latvijas Pagaidu valdības izglītības ministra biedrs, Latvijas Tautas Padomes loceklis, ievēlēts Satversmes Sapulcē, I, II un IV Saeimā; Izglītības ministrijas Vācu izglītības pārvaldes priekšnieks (1920–1928). 1927. gadā Leipcigas Universitātē K. Kellers ieguvis teoloģijas doktora grādu, bet kopš 1930. gada bija Herdera biedrības priekšsēdētājs Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927).

Līdzās aktīvai publicista darbībai K. Kellers pievērsies arī latviešu literatūras tulkošanai: 1900. gadā vietējā vācu laikraksta “Düna Zeitung” publicēts Andrieva Niedras romāns “Līduma dūmos” viņa un Rūdolfa Blaumaņa tulkojumā.

1921. gada 1. februārī, Satversmes Sapulces debatēs aizstāvot sociāldemokrātu priekšlikumus jaunā laulības likuma apspriešanā, Aspazija izsakās arī “personīgā lietā”: “Bet nu tā svētība. Kādu svētību man tiešām tā baznīca ir nesusi. Es nebūt negribēju, mani ieskati nebūt nesaskanēja ar baznīcu, bet tikai apstākļi mani tiešām piespieda pie baznīcas laulības, jo citādi, no otras puses, man nāca policija virsū, un es negribēju pazemoties, negribēju ieņemt to stāvokli dzīvē, kāds ir sievietēm, par kurām jūs [deputāti Kārlis Irbe un Gustavs Reinhards] pagājušo reizi izteicāties. Otrkārt, šī baznīcas laulība nenotika taisni baznīcā. (Jautrība.) Te taisni man ļoti patīkami, ka tas garīdznieks, kas mani laulāja [Kārlis Kellers], sēž tepat šo cienījamo deputātu vidū, un viņš varēs pateikt, cik skaisti un laicīgi viņš runāja, kad mani laulāja.” (AKR, V, 479.lpp.)

Raiņa un Aspazijas laulību apliecības atrašanās vieta nav zināma, toties Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē saglabājusies 1898. gada 17. janvārī Jelgavas pilsētas draudzes mācītāja Jāņa Reinharda (1860–1944) izsniegtā izziņa par Rīgā 1897. gada 21. decembrī mācītāja Kārļa Kellera reģistrēto laulību (RTMM 128771) Būtiski, ka abiem – Rainim un Aspazijai – te norādīts vienāds vecums – “32 gadi”, tātad abi dzimuši 1865. gadā. (Kā zināms, līdz pat 1969. gadam par Aspazijas dzimšanas laiku tika uzskatīts 1868. gads, dokumentos figurē arī 1870. gads u.c. “varianti”.)

Dažādos avotos visai aptuveni vai kļūdaini norādīts arī laulību datums un vieta, piemēram, “Latviešu konversācijas vārdnīcā” minēts 23. decembris, tīmekļa enciklopēdijas “Vikipēdija” šķirklī “Rainis” lasāms, ka “viņš [Rainis] uz pieciem gadiem tika izsūtīts uz Pleskavu un Slobodsku (1897–1903), kur 1897. gada jūlijā salaulājās ar dzejnieci Aspaziju (Elzu Rozenbergu)”, savukārt šķirklis “Aspazija” dara zināmu, ka tas noticis “1897. gada 23. decembrī Panevēžā”.

Raiņa personīgajā bibliotēkā (RTMM 77231) atrodams grezns J. V. Gētes “Fausta” vācu izdevums ar dāvinājuma ierakstu: “Fausta tulkotājiem Aspazijai un Rainim viņu kāzu dienā 21. decembrī 1897. gadā. H[ermīne] un P[ēteris] Zālīts.”

 

Māsu Zēfeldu dzīvoklī tuvāko cilvēku lokā notiek neliels kāzu mielasts, kur nedaudzo viesu vidū ir arī Aspazijas vecāki, Raiņa māte un māsa Dora. Jau pirms Ziemassvētkiem abi dzejnieki dodas uz Raiņa pagaidu izsūtījuma vietu Pleskavā.

Gadsimta ceturksni vēlāk – 1922. gada 24. decembrī – Rainis dienasgrāmatā atstājis pārdomu rindas: “Pie likvidācijas pieder varbūt arī mūsu 25 gadu kāzu atmiņas, sudraba kāzas, par kurām neviens nezina un neieminējās.” (RKR, XXV, 116.lpp.)

* Rakstā minētie datējumi par laika posmu līdz 1919. gadam – pēc vecā stila.

Jānis Zālītis, Dr philol., Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts

 

 

Titulattēls: Aspazija, ap 1897. gadu, iespējams, savā kāzu tērpā. Nezināms fotogrāfs.