Beitāni – tās ir mājas Dignājas pagastā, uz kurieni tiek pārcelts Jāņa Akuratera tēvs valsts mežsargs Juris Akuraters, kad nākamajam dzejniekam ir kādi seši vai septiņi gadi. Beitānos paiet viņa bērnība un jaunība. 1923. gadā uzrakstītajā autobiogrāfijā „Dienu atspīdumi” Jānis Akuraters stāsta: “Beitāni bija pie liela meža, kas desmitām verstīm izplešas virzienā gan vairāk gar Daugavu. Šis mežs ar savām skaistajām mūžīgām priedēm, ar nepārejamiem staignājiem un mežezeriem, mežu pļavām, ar bagātīgo puķu daudzumu, medībām, rudens melanholiju un ziemas burvībām ir man devis daudz sapņu un iedvesmas un arī tagad guļ atmiņā, kā apburts nepieejams noslēpums.”[1]
Ar zīmuli veidotajā Jaņa Zegnera skicē redzama dzīvojamās mājas daļa ar sešrūšu logu un slēģiem, aiz sētas esošas nelielas saimniecības ēkas gals, dārzā vai pagalmā augoši koki un krūmi, kā arī galds ar soliem vasaras maltītēm. Zīmējumā it kā kontrastē – māju attēlojumā radītā harmoniskā, idilliskā noskaņa ar skarbumu, ko veido priekšplānā izceltie koku zaru lauzītie silueti. Zīmējuma otrā pusē Jāņa Akuratera rokrakstā ir teksts: „Dignājas Beitānu mājas 1909. g. No kara galīgi nopostītas”.
Kārlis Krūza apcerē “Grieķu maskā” Akuratera tēva māju pusi apraksta: “Apstājoties pie Biržu baznīcas, kur pirmais Zemgales dziesminieks Ansis Līventāls atradis savu dusas vietu, un raugoties uz Dignājas mežiem, turpat tuvumā, ne visai tālu no lielceļa, var ieraudzīt veselu māju puduri, kur šaurā lokā saspiedušās kādas astoņas mājas. Tur ir divēji Beitāni, divēji Zeibi, divēji Radiņi, Brammaņi un Paņķāni. Bet arī šīs astoņas mājas nestāv pilnīgi par sevi: pagriežot skatu par labi, var saskatīt Spruktānus, pa kreisi – Alšānus, un tālāk pie upes var manīt Delveniekus un Ķesterāres. Bet turpat arī iesākas Dignājas lielie meži, kas aizstiepjas jūdzēm tālu.”[2]
Pirmajā pasaules karā no mājām palika tikai drupas. Novadnieks un literatūrvēsturnieks Alfrēds Goba apcerē par Akurateri rakstīja: “Beitāni pa kara laiku iekrita īstā nāves joslā, tur nebija akmens uz akmeņa palicis. Braucot pa Biržu ceļu bija redzamas tikai atliekas no dārza un māju kokiem.”[iii] [3]Pēc kara ar Jāņa Akuratera finansiālu atbalstu mājas tika atjaunotas. Divdesmito gadu beigās dzejnieka vecākais brālis Pēteris atgriezās no Dienvidamerikas, uz kuru bija emigrējis pēc 1905. gada revolūcijas, un sāka saimniekot Beitānos.
Autobiogrāfijā Jānis Akuraters par savas dzīves laimīgāko laiku nosauc gadus, kurus viņš pēc Jēkabpils ģimnāzijas beigšanas pavadīja tēva mājās: „Tagad sākās mani kalpa zēna gadi, lielākās dabas burvības laiks, kad trijos gados tā iegrimu lauku dzīves dziļumos, ka vēl tagad jūtu zemes smaržu. Par vasarām es strādāju visus lauku darbus, jo nebija, ko domāt, ka tēvs varētu mani sūtīt uz augstākām skolām, – līdzekļu trūka. Bet es tiešām biju laimīgs, varbūt vienīgi toreiz… Tēvs bija valsts mežsargs, un man bija nepieciešami bieži klejot pa mežiem. Burvīgais laiks! Sākot ar sloku medībām agrā pavasarī un turpinot līdz vēlam rudenim, kad zeltainā skumjā mežā rībj celdamās irbes un trūkstas stirnas, es zināju visu meža un viņa zvēru un putnu noslēpumus un dzīves veiksmes. Un kad rudens ar lietu un garām naktīm apsedza laukus, es izrakstīju grāmatas – galvenā kārtā par estētiku un ētiku, krievu un franču klasiķus un nodevos lasīšanai.”[4]
Mākslinieks Janis Zegners Beitānu mājas ir uzskicējis 1909. gadā. Iespējams, ka tas ir noticis Jāņu laikā, kad Beitānos pie Akuratera ciemos ierodas viņš kopā ar dzejniekiem Kārli Krūzu un Kārli Štrālu. Kā liecina Kārļa Krūzas dienasgrāmatas[5] ieraksti, tad Beitānos un vēlāk Akuratera sievas Marijas Annas tēva mājās Birzniekos viņi pavadījuši vairākas dienas. Par atbraukšanu 23. jūnijā un Jāņu vakaru Kārlis Krūza piezīmējis, ka „brauciens bija diezgan interesants, jo visi vagoni bija pilni Jāņa bērnu, kas brauca trokšņodami un dziedādami. (..) Jēkabmiestā mūs jau sagaidīja Jānis Akuraters un aizveda uz Beitāniem. Marija un tēvs bija iznākuši sētā mums pretim. (..) Naktī gājām uz mežu un aizgājām labu gabalu. Kaut kur tālumā atskanēja pa dziesmai, bet jāņuguņu redzējām maz.” Par 24. jūniju – „Gandrīz visu dienu – dziedādami un spēlēdami, sarunādamies, smiedamies un dzīdami jautrus jokus pavadījām mājā, bet tikai vakarā aizgājām līdz Biržu baznīcai”. Nakts tiek kopīgi pavadīta pie kāda meža ezera.
Zegnera Beitānu māju zīmējumu Jānis Akuraters ievieto 1923. gadā izdoto „Kopotos rakstu” 1. sējumā pie Pētera Ērmaņa uzrakstītās dzejnieka biogrāfijas un daiļrades apceres.
1911. gadā ar Jāņa Zegnera ilustrācijām iznāk „Kalpa zēna vasaras” pirmizdevums grāmatā. Mākslinieks stāstam ir sniedzis 6 ilustrācijas, kurās dominē dabas ainavas. Šķiet, nav nejaušība, ka mājas, kur vasara paiet stāsta galvenajam varonim kalpa zēnam Jānim, ir tik līdzīgā noskaņā attēlotas kā Beitāni 1909. gada zīmējumā.
Mākslinieks Jānis Zegners ir mācījies Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā un Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla studijās. Viņš ir nodarbojies ar grafiku, glezniecību un tēlniecību. Zegners nav gleznojis lielformāta darbus, viņa ainavas, portreti un figurālās kompozīcijas parasti ir nelielas, nereti pat kā miniatūras. Arī viņa atstātais mantojums skaitliski nav liels. Daļa darbu ir pazudusi 1. Pasaules kara laikā. Daži viņa darbi ir saglabājušies Akuratera ģimenes kolekcijā un ar tiem var iepazīties, kā arī nelielu ieskatu mākslinieka daiļrades daudzpusībā var gūt izstādē “Trīs stāsti un mirkļu mirdzums” Jāņa Akuratera muzejā.
[1] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 372. lpp.
[2] Krūza, Kārlis. Grieķu maskā. – “Piesaule”, Nr. 1, 1935. gada janvārī, 44. lpp.
[3] Goba, Alfrēds. Jānis Akuraters. – “Latvju Grāmata”, Nr. 2, 1926. gada martā, 82. lpp.
[4] Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. – “Ritums”, Nr. 5, 1923. gada maijā, 373. lpp.
[5] Kārlis, Krūza. Brīvais vanags. Dienasgrāmatas piezīmes par Jāni Akurateru – Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Kārļa Krūzas fonds.