1907. gada agrs pavasaris. Netālu no Rīgas Latviešu biedrības nama, Pauluči ielā 13, rakstniece Anna Brigadere sastop Rūdolfu Blaumani. Rakstnieks ar skatuves plāniem, lomu izrakstiem, teksta grāmatām padusē dodas uz mēģinājumu, neredzot ne sauli, ne apkārt esošos ļaudis. A. Brigadere jokojot jautā: “Kur nu? Vai tiešām uz to raganas ķēķi?” Nepasmaidot R. Blaumanis atbild: “Jā, tiešām gan.” Rakstniece, turpinot joku, saka: “Pielūkojat tik, ka tajā nesadegat!” Vēl joprojām nopietnais R.Blaumanis ar spītu atbild: “Nu, tad es arī viņā gribu sadegt.”
Šī nelielā atmiņu epizode, ko aprakstījusi Anna Brigadere, vēsta par Blaumaņa cīņu ceļā uz Rīgas Latviešu teātra direktora vietu. Muzejā kā liecība par šo notikumu glabājas piezīmes (RTMM 5188), kur Blaumanis uzzīmējis kaujas ainas skatuvisko izkārtojumu, iezīmējot aktieru izvietojumu uz skatuves un ar bultiņām norādot kustības virzienu.
Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisijas priekšnieks Jānis Brigaders 1907. gadā piedāvāja Blaumanim pretendēt uz teātra direktora amatu. Uz šo vietu rakstnieks sacentās ar iepriekšējo direktoru Pēteri Ozoliņu. Lai cīņa notiktu godīgi, katram pretendentam bija jāiestudē viena luga. R. Blaumanim tika Viljama Šekspīra luga “Ričards III”, bet P. Ozoliņam ‒ V. Šekspīra “Jūlijs Cēzars”. “Ričarda III” iestudēšanas apstākļi bija grūti, jo starp latviešu aktieriem nebija atbilstoša līmeņa galvenās lomas tēlotāja, teātrī nebija piemērotu dekorāciju un kostīmu, kā arī dotais sagatavošanās laiks bija ļoti ierobežots.
24. aprīlī uz skatuves tika uzvesta R. Blaumaņa režijā trīs nedēļās sagatavotā luga. Publikas interese un atzinība bija ļoti liela. Laikrakstā “Mājas Viesis” rakstīts: “Tad arī publikas gaviles, ar kurām tā pateicās Blaumanim par viņa drošo, krietni izvesto uzdevumu, bij tādas, kādas Latv. teātrī vēl nav dzirdētas”. Kritiķi bija pretrunīgākās domās. Vācu prese pauda vienprātīgu atzinību, latviešu prese bija noskaņota krietni negatīvāk, skarbi nokritizējot iestudējumu un Blaumaņa kā režisora sniegumu.
Izrādi R. Blaumanis plaši aprakstījis vēstulē savam brālim: ““Richards” izgāja daudz labāk, nekā Tu no avīžu kritikām vari spriest. Izņemto apgaismošanu dažos skatos, viss ļoti labi klapēja. Apgaismošana vai nu nefunkcionēja pate no sevis, vai uz “augstāku pavēli” netika funkcionēta. Bet tās traucējums bij niecīgs. Kauja bij tāda, kāda uz mūsu skatuves nav piedzīvota. Pat Duburs ar savu žulti to nevar noliegt. Vispār, komisijas daži vīri, kuri domājuši, ka es pilnīgi izgāzīšos, milzīgi maldījušies. Ozoliņš līdz izrādes vakaram vēl diezgan laipns, redzēdams lūstošo zāli, vairs niknumu nevarēja savaldīt: lika pat manus divus kroņa lukturus, kurus izrādei biju pagatavojis, iznest iz direktora istabas – tāpat lielu, no Rozentāla pumpētu tepiķi. (..)
Bet grūta gan bij tā lieta. Tu zini, Šekspīram nav nemaz scenārija, viss pašam jāizgudro, bez tam milzum daudz bij jāstrīpo, citādi izrāde ilgtu 6 stundas. Labi bij, ka vācu teātrī biju redzējis. Ja jau ilgāks laiks priekš sagatavošanās būtu atlicis, tad jau vai pašu velnu varētu inscenēt, bet viss bij jāsteidz, lomas ātri jāizdala un luga tomēr ap 3 reiz jāizlasa iepriekš caur. Na – labi bij! Kādēļ Duburs tik slikti raksta? Ja Ozoliņš paliek dir. [direktors], tad ir cerība, ka viņš tur vēlāk tiek,. Ja es iesēstos – tad ir dumāk. Veinb. [Veinbergs] atkal pilnīgi Ozoliņa draugs. Arī daži aktieri esot bijuši pret mani. Es arī manīju pats, bet neliktos to redzot. Spēlēt spēlēja, saprotams, visi, ko mācēja, jo kā nu iesi pats sevi izgāzt!”
Sacensība starp P. Ozoliņu un R. Blaumani tika izlīdzināta 1. maija RLB Teātra komisijas sēdē, nolemjot direktora amatu piešķirt Pēterim Ozoliņam, bet Rūdolfu Blaumani iecelt jaundibinātajā galvenā dramaturga amatā. Rakstnieks par lēmumu bija priecīgs un rakstīja draugam: “Ne mākslas mēraukla te bij noteicēja, bet politika. Nu – es ar panākumiem biju mierā, un esmu arī mierā, ka tūliņ neesmu ticis par direktoru.” Diemžēl R. Blaumanim neizdevās uzsākt darbu teātrī, jo jau vasaras vidū viņš smagi saslima. 9. augustā rakstnieks J. Brigaderam raksta no Brakiem: “Man jāatsakās no Rīg. Latv. Teātra dramaturga amata. Es gribu nākamziem tik klusi, cik iespējams, dzīvot. Es gribu reiz atkal tiktu uz kājām, lai vēl ko varētu pastrādāt.”
Rūdolfs Blaumanis pierādīja sevi, iestudējot profesionālā teātrī vienu no visgrūtāk inscenējamajām klasiskajām lugām un esot līdzvērtīgs pretinieks ilggadējam teātra aktierim un direktoram P. Ozoliņam. Pēc gada rakstnieka mūžs aprāvās un plānotie, iesāktie darbi palika nepabeigti.
Maija Ārena, J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja speciāliste