Jāņa Akuratera dzejoļa “Latvijā” pirmpublicējums ir laikrakstā “Jaunākās Ziņas” pirms Jāņu numurā, Nr. 137, 1930. gada 21. jūnijā. Iespējams, ka dzejolis arī speciāli sacerēts, lai tiktu ievietots avīzes svētku numurā. Tas vēsta par Jāņu nakts ugunskuru un dziesmu īpašās gaisotnes gaidām. Pēteris Barisons (1904–1947), sakomponējot ar šo tekstu dziesmu, ir piešķīris tam lielāku, pat himnisku vispārinājumu. Dziesmas pirmatskaņojums ir 1936. gada 12. jūlijā Burtnieku novada IV dziesmu svētkos, kur pulcējas ap 1500 dziedātāju no 15 koriem. Tā ir viena no četrām šajos svētkos izskanējušām jaunsacerētām dziesmām.
Pēteris Barisons bija Akurateru ģimenes draugs. Vairākkārt viesojies arī dzejnieka mājā Torņakalnā. Viņu uzaicina arī dzejnieka meita Laima savam dēlam Jānim Viesturam Osim būt par krusttēvu.
Pēteris Barisons ir komponējis vairākus Akuratera dzejoļus. 1933. gadā VIII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos izskan Teodora Kalniņa diriģētā “Dziesmas, lielas lidotājas”. Tā ir pirmā dziesma ar Jāņa Akuratera vārdiem, kas izskan Dziesmu svētkos. Arī komponistam tā ir pirmā reize. Dienasgrāmatā Pēteris Barisons šo notikumu apraksta: “Dziesmu beidzot, kāds iesaucas autoru, tad arī citi, gan dziedātāji, gan klausītāji – vesela vētra. Izspraucos gar soliņu rindām, aizeju līdz estrādes malai. Aplausi, vicinošu roku mežs. Kāda sēlpiliete pasniedz baltu un sarkanu rožu klēpi no Staburaga apkārtnes koriem. Atkal sauc – Akurateru. Izvedu to estrādes priekšā, kurš arī saņem puķu klēpi. – Parāde turpinās, arī man še maza vietiņa starp citiem. – Patiesībā šodien taču priekš manis ir liela diena – pirmo reizi visas tautas priekšā. Pirmo reizi!” 1937. gadā Pēteris Barisons uzrunā Akurateru sacerēt libretu kādai operai, kuru viņš varētu komponēt, diemžēl dzejnieka aiziešana mūžībā tā paša gada 25. jūlijā šim nodomam neļauj realizēties. Komponistu un dzejnieku vienoja tuvība romantiskam pasaules uzskatam. Par sevi vēstulē Akurateram Pēteris Barisons vēsta: “Kaut pašam par sevi grūti ko objektīvu pateikt, taču laikam ar savu mūziku stāvu vistuvāk romantiķiem. (..) Vistuvāk jūtu sev mūziku, kurā strāvo jūtu siltums, kurā izteic dvēseles sāpes, priekus, ciešanas. (..) Man mīļa un tuva, Akuratera kgs, tā smeldze, kas mīt Jūsu dzejās, kura liek reizē raudāt un gaišu smaidu vērties dzīvē un notikumos.”[1]
Ne Jānis Akuraters, ne arī komponists Pēteris Barisons nepiedzīvo brīdi, kad dziesma “Latvijā” izskan no lielās dziesmu svētku estrādes. Padomju laikā šo dziesmu tik lielos svētkos nedrīkst izpildīt. Trimdā notiekošajos Dziesmu svētkos tā gan tiek vairākkārt dziedāta. Pirmoreiz Latvijā uz lielās estrādes tā izskan 1990. gadā XX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.
Dzejolī “Latvijā” visbiežāk piesauktais vārds ir “tur”. Tas ievada 5 no 12 dzejoļu rindām un ir arī visu trīs dzejoļa pantu sākums. Šī anafora palīdz, kā jau anaforas to mēdz darīt, akcentēt ritmiskumu un pievērst uzmanību svarīgajam. Savā dzejā vienzilbīgo vārdu “tur” Akuraters visbiežāk lieto rindas sākumā, tā vieglāk darinot romantiskajiem dzejniekiem tik tuvos jambiskos metrus. Bet kāpēc šai dzejolī lietots “tur” – nevis “šeit”? Vai Akuraters stāsta par kādu citu Latviju, kas ir kaut kur “tur”, nevis “šeit”? Jā, tas ir Akuratera stāsts par viņa ideālo Latviju. Un tā ideālā Latvija ir ar zemnieku sētām, zaļiem mežiem un zaļām lejām, ar līgo dziesmām un Jāņu ugunskuriem. Savā pēdējā publicētajā rakstā “Ugunis kalnos” 1937. gadā Jānis Akuraters rakstīs: “Jāņu nakts ugunis apzīmē arī Latvijas robežas. Cik tālu atmirdz ugunis sētās un pakalnos – tik tālu latvju tautas miteklis.”
[1] Pētera Barisona vēstule Jānim Akurateram 1937. gada 16. martā. – RMM, Jāņa Akuratera kolekcija, inv.nr. 371692.
Maira Valtere,
Jāņa Akuratera muzeja vadītāja