Jaņa Rozentāla un somu dziedātājas Ellijas Forseles kāzu ielūguma kartīte ir viens no nedaudzajiem muzeja priekšmetiem, kas liecina par Helsinku vācu luterāņu draudzes baznīcā (Saksalainen kirkko) 1903. gada 5. martā (pēc vecā stila 20. februārī) notikušo laulību ceremoniju.
Par Jaņa un Ellijas laulībām zināms samērā maz, nav saglabājies neviens fotoattēls, kurā būtu dokumentēts šis notikums, nav zināms, kas bija kāzu viesi. Droši ticams, ka laulību ceremonijā piedalījās Ellijas tēvs Teodors Forsels (māte Anna tad jau bija mirusi), viņas māsas Anna un Elizabete, brāļi Lauri un Ārne un māsīca rakstniece Maila Talvio ar vīru Helsinku Universitātes profesoru Josepu Mikolu.
Jaņa Rozentāla ģimene uz kāzām neaizbrauca, un vēstulē, ko mākslinieks raksta pirms izbraukšanas uz Helsinkiem, teikts: „No Rīgas neviena nebūs. Varbūt atbrauks Baltiņi.” (Domāti Rozentāla Pēterburgas draugi – grāmatizdevējs Jānis Baltiņš un viņa kundze Aleksandra.) Iespējams, laulību ceremoniju vēroja arī somu mākslinieks Gabriels Engbergs, kurš Janim un Ellijai kāzās dāvinājis paša gleznotu jūras skatu (RTMM 215737, apskatāms JRRBM ekspozīcijā).
Ir zināms, ka, saskaņā ar Forselu ģimenes patriotiskajiem uzskatiem, laulību ceremonija noritēja somu valodā. „Aiz principiāliem iemesliem es vēlētos, un domāju, ka arī Ellijai tas būtu patīkami, lai laulību ceremonija notiek somu valodā. Īso vārdisko formulu jau Tu ar Ellijas palīdzību viegli iemācīsies. Vācu valoda taču Jums abiem ir svešvaloda, Ellijai vēl vairāk nekā Tev. Vēlāk jau, protams, Ellijai būs jāmācās latviešu valoda, bet pēdējai ceremonijai, kad viņa šķirsies no savas dzimtenes un savas tautas, lai kļūtu par Tavas tautas locekli, tomēr vajadzētu notikt viņas pašas valodā,” – tā 1902. gada 1. decembrī (18. novembrī) Ellijas tēvs raksta Janim Rozentālam.
Bet kāpēc tad tika izvēlēta vācu draudzes baznīca? Visticamāk, tāpēc, ka gan 20. gadsimta sākumā, gan arī mūsu dienās šī nelielā neogotiskā celtne Helsinkos ir ļoti populāra tieši kā „kāzu baznīca”.
Kā pēc laulību ceremonijas tika svinētas kāzas? Arī par to nekas daudz nav zināms, izņemot Ellijas tēva Teodora Forsela izteikto aizrādījumu: „Jūsu saderināšanās esot slacināta ar šampanieti, tā viņa [Ellija] man stāstīja, tomēr laulībām jānotiek bez alkoholiskiem dzērieniem.”
Kā Ellijas ģimene uztvēra negaidīto pārmaiņu vecākās meitas un māsas liktenī? Reizē ar prieku un raizēm, kā tas nojaušams no Teodora Forsela rakstītās vēstules. „Ir taču saprotami, ka pirmo ziņu par Ellijas savienošanos ar man galīgi nepazīstamu un turklāt pie svešas tautas piederīgu cilvēku es uzņēmu ar nemierpilnām bažām, jo Ellija tomēr vēl ir bērns, kas aizrautīgi pakļaujas acumirklīgiem impulsiem, – kaut arī bērnības vecums viņai jau sen aiz muguras. Tomēr Tava vēstule rāda man nopietnu un reizē pieticīgu vīru, un es nu varu lolot cerības, ka manas meitas nākotne būs laimīga. Ir jau gan mazliet neparasti, ka Jūs abi tā no pirmā acu uzmetiena esat atskārtuši, ka saderat kopā, bet es spēju saprast, jo zinu to no paša pieredzes.”
Vēstules tālākajā tekstā tiek spriests par laulību norises vietu, aizrādot, ka „vecie labie paradumi liek vīram savu sievu aizvest no viņas vecāku mājām”, tāpēc laulību ceremonijai jānotiek nevis Rīgā, bet Helsinkos. Janis un Ellija izteikuši vēlēšanos salaulāties pēc iespējas drīzāk, tāpēc Ellijas tēvs ierosina ceremoniju noturēt laikā, kad Janis paredzējis ierasties Helsinkos, lai nosvinētu Ziemassvētkus kopā ar Forselu ģimeni, t.i., 26. decembrī. Taču reizē viņš aizrāda, ka labprātāk vēlētos ar kāzām nedaudz nogaidīt, lai pārbaudītu, cik noturīgas ir pēkšņi uzplaukušās Jaņa un Ellijas mīlestības jūtas. Nav zināms, vai tēva viedoklis ir bijis tas, kas lika Janim un Ellijai uz pāris mēnešiem atlikt kāzas, taču ir skaidrs, ka jūtu spēks pa šo laiku nemainījās.
Lai gan kāzas ir noritējušas, visticamāk, īsti somiskā garā, uz ielūguma kartītes lasāmais teksts ir rakstīts franciski: „I’at l’honneur de vous fair part du mariage de ma fille Elli avec monsieur Jan Rosenthal, artiste peintre, et vous prie de bien vouloir assister a leur benediction nuptiale, qui aura lieu jeudi, le 5. mars, 20. fevrier 1903, a 5 heures a l’eglise allemande d’Helsingfors. 32 Antinkatu. Theodore Forssell.” Teodors Forsels, uzaicinot viesus uz laulību ceremoniju, norāda tās norises vietu, kāzu datumu, gan pēc vecā, gan pēc jaunā stila, un laulību ceremonijas laiku – 5 pēcpusdienā. Par ielūguma māksliniecisko noformējumu un drukāšanu ir rūpējies pats Janis Rozentāls, kurš pašrocīgi darinājis zīmējumu un teksta rakstu. Kartītes apakšmalā redzama arī iespiedfirmas zīme „F. Deutsch”.
Kartītes kompozīcija veidota no trim daļām: vidējo, lielāko laukumu, kurā attēlota laiva jūras bangās, ietver divas šaurākas joslas – uzraksta daļa lejā un simbolisku elementu kompozīcija augšā.
Centrālajā laukumā atveidoto buru laivu airē senlaicīgi tērpts vīrs, bet pie laivas stūres – gaišās drānās ietinusies sieviete. Laiva ar stilizētu dzīvnieka galvu priekšgalā un abu kuģotāju tēli atgādina ainu no latviešu senvēstures, kas bija visai populāra tēma 19. gs. beigu–20. gadsimta sākuma nacionālromantiski noskaņoto mākslinieku vidū. Līdzīgu ainu Rozentāls bija attēlojis jau agrāk – 1897. gadā tapušajā pastelī „Teiksma” (LNMM) atveidots senlatviešu jauneklis, kurš, atstājot aiz muguras biezu mūru ieskautu pili, laivā pāri ūdeņiem ved savu izredzēto, kas ietinusies spoži baltā villainē. Gleznā ūdeņi, pāri kuriem slīd laiva, ir rāmi, vieglajā vilnīšu ņirbā atspoguļojas krasta zaļums un pils mūru gaišie un iesarkanie apjomi. Savukārt kāzu ielūgumā attēlotais brauciens ved pāri vētrainiem, bangojošiem ūdeņiem, un tā droši vien ir norāde uz jūru, kas šķir Latviju un Somiju, un tālo ceļu, ko mēro Ellija, lai atrastu savu jauno ģimeni un mājas Rīgā.
Kompozīcijas lejasdaļā, ielūguma teksta sānos attēlotas stilizētu rožu vītnes – ziedi, kas simbolizē mīlestību, ziedi, kurus Janis dāvinājis, pirmo reizi satiekot Elliju. Kompozīcijas augšējās daļas centrā atveidots Amors, kas kopīgās važās saslēdzis vīrieti un sievieti, simbolizējot nesaraujamās laulības saites. Pa labi no šīs ainas, kartītes stūrī – kompozīcija ar mākslinieka piederumiem, bet pa kreisi – divi ģerboņi, no kuriem vienā atpazīstams somu nacionālā ģerboņa lauva.
Jaņa un Ellijas laulības bija ne tikai sākums jaunai mākslinieku ģimenei, jaunai dzimtai. Tās aizsāka arī daudz ciešāku kultūras kontaktu veidošanu starp divām tuvām, bet reizē tik atšķirīgām zemēm. Ap 1936. gadu, jau pēc Jaņa Rozentāla nāves, Ellija rakstīja: „Dažreiz divi cilvēku ceļi sastopas bez viņu gribas un ziņas. Tas arī notika ar mums. Rozentāls jau pirms mūsu iepazīšanās ir bijis manā dzimtenē, kur viņš iepazinās un sajūsminājās par Somijas skaisto dabu un par viņas tautu, ar granītcieto gribu. Somu māksla viņam bija mīļa, un somu mākslinieki kļuva par viņa draugiem. – Un tad nāca liktenīgā diena, kad mēs abi iepazināmies. Caur mūsu somu–latviešu precībām izveidojās tilts starp mūsu abām tautām. Pār šo tiltu daudzi ir gājuši, un tās saites gadu no gada nostiprinājušās ciešāki.”
Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja