Jānis Akuraters mūziku baudījis ne tikai mājās un Rīgas koncertzālēs, bet arī labākajos Eiropas mūzikas namos un ārzemju draugu kompānijās. Klausies vietnē Spotify
Dziesma “Bij karalis Tūles salā”
Jaunības laikā īpaši tuva Jānim Akurateram bija dziesma “Bij karalis Tūles sālā”, kuru viņš dziedāja gan vācu, gan latviešu valodā. Dziesma ir nākusi no V. Gētes “Fausta” iestudējuma.
Kārlis Skalbe atmiņās par Akurateru Pen kluba vakarā 1937. gādā stāstīja:
“Bija viena dziesma toreiz, ko viņš bieži dziedāja. Tā bija dziesma par karali Tūles salā. Tad bija romantisma laiks, dvēseles atmodas laiks, revolūcijas vēji brāzās pār Latviju.”[1]
Akuratera muzeja ēdamistabas bufetē eksponēta kastīte ar diviem sudraba kausiem, kurus Jānim Akurateram dāvinājuši Kārlis Skalbe un Antons Austriņš, pievienojot zīmīti “Mīļais draugs! Pieminot mūsu veco dziesmu “Bij karalis Tūles salā”, dzer un aizmirsti stundas. 10. janv. 1925. Rīgā. K. Skalbe, A. Austriņš”.
Marseljēza
1907. gada vasaras nogalē un rudenī Jānis Akuraters ir Somijā kopā Albertu Traubergu un viņa vadīto teroristisko grupējumu. Tam 1907. gadā ir pievienojusies arī dziedātāja Evstolija Rogoziņikova. Autobiogrāfiskajā darbā “Dienu atspīdumi” Jānis Akuraters apraksta pēdējo vakaru, kuru viņa pavada kopā ar grupējuma biedriem un dzied “Marseljēzu”, pirms nākamajā dienā viņa dosies veikt uzbrukumu Krievijas cietumu Galvenās pārvaldes vadītājam Maksimovskim, no kura viņa neatgriezās:
“Kāda lieliska novembra nakts! Tā ir pēdējā biedru starpā… Tiek runāti skaisti vārdi, tiek deklamētas dzejas. R. dzied. Viņas balsī ir uzvaras gaviles un nevaldāms prieks. Tā nekad nevar dziedāt nevienā koncertā, jo te skan visa viņas dvēsele dziesmai līdz. Dvēsele tiek dzīva dziesmā, tik tuva, visi jūt kā dievības spēku. Tie ir skaisti jaunības svētki; tā ir vienmēr droša, daiļa un lepna, bez mēra lepna un skaidra. Kāds neprāts pilsoņu, birokrātu un netīro buržuāzijas kritiķu apvainojumi par izvirtību! Tā ir maza ģimene, sapņotāju, ideālistu, nāvei nolemto ģimene, kura sveicina brīvību un dzīvību un ir kā saules staru ģimene šai ziemeļu zemē dziļas lietainas nakts vidū, meža vientulīgā vasarnīcā.
Bet nāk šķiršanās brīdis. R. dzied marseljēzu… Kas mums vairs dos tās skaņas un burvības pilno jaunību! Šais mirkļos ir augstākais laimes brīdis dzīvībā… Jo dziedātāja jau stāv uz mūžības sliekšņa un, liekas, atvadoties gatava dziedāt slavas dziesmu dzīvībai un nāvei.”
Šo pašu notikumu Jānis Akuraters apraksta arī stāstā “Nāve”:
“Tad – bija pusnakts un šķiršanās klāt … Tad viņa dziedāja … Es zinu, ka es nekad nedzirdēšu vairs, kas ir dziesma pēc tās … Viņa dziedāja marseljēzu mūsu vidū. Viņas lokanais, skaistais ķermenis drebēja kā jauns zvans. Jaunā balss plūda ar tādu spēku un skaistumu, ka man likās, sienas dzied līdz… Šai brīdī es vēl reiz sapratu, ka visskaistāk var reibināt mākslas skaistums … Šis reibonis, kungi, ir no dievības un varu jums teikt, lielāks un saldāks, nekā no Dionīsa traukiem.”
Vēl kāds īpašs “”Marseljēzas” brīdis, kuram klātesošs ir Jānis Akuraters, ir 1925. gadā, kad viņš pavada Reitera kori Eiropas koncertturnejā, un kori uz pieņemšanu Elizejas pilī ir uzaicinājis Francijas prezidents Pjērs Pols Anrī Gastons Dumergs. Par to Akuraters raksta:
“Nedaudz minūtes pirms prezidenta ienākšanas koris nostājas zāles vidū. Ierodas mūsu sūtnis Dr. M. Valters. Noteiktā laikā zāles galvenā ieejā parādās pils augstākie ierēdņi. Viņiem priekšā prezidents Dumergs un Latvijas sūtnis. Ceremonijas vadītājs skaļā balsī paziņo: “Republikas prezidenta kungs!” Koris paklanās prezidentam un sajūsmā nodzied “Marseljēzu”, ar kuru parasti apsveic prezidentu Francijā. Latvijas sūtnis griežas pie prezidenta ar runu:
“Prezidenta kungs! Man ir tas ļoti lielais gods stādīt Jums priekšā latvju nacionālo kori. Pa ilgiem tautas nomākšanas gadu simtiem latvju tautas dvēsele dzejā un mūzikā ir turpinājusi izteikt ticību uz savu nākotni, eksistenci, uz savu ētisko un nacionālo brīvību. (..)”
Uz to Francijas prezidents atbildēja:
“Marseljēza, kuru jūs dziedājāt, ir cēlusies mūsu brīvības cīņās, ir mūsu dziesma. Tādas cīņas ir saprotamas arī jums, kas esiet ieguvuši savu neatkarību. Versaļas miera līgums, kurš apstiprināja jūsu brīvību, grib, lai jūs to arī paturiet. Valsts, kuras jūs atzinušas, domā par to, lai jūsu brīvība tiktu jums pasargāta. – Esiet sirsnīgi sveicināti!””[2]
Tautasdziesma “Pūt, vējiņi”
Jānis Akuraters kopā ar saviem draugiem labprāt mēdzis dziedāt tautasdziesmas. Tautasdziesmas “Pūt vējiņi” rinda ierakstīta arī strēlnieku laikā tapušajā dienasgrāmatā 1916. gada 31. decembra ierakstā:
“ Šodien mana dzimumdiena. Tik klusa un aizmirsta tā nekad nav bijusi. Tikai K.K. man grib vēlēt laimes; es to apturu, jo nava vērts. Citi neviens nekā nezina.
Vakarā esam Strautnieka salonā, kur pieminam Kurzemi un lejam laimes. Es izleju laivu ar spēcīgi savilktu buru.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu…”
Tautasdziesma “Krauklīts sēd ozolā”
Jāņa Akuratera meita Laima par savu bērnību atmiņās rakstīja:
“Tautas dziesmās un pasakās tinās mana bērnība, un mīlīga gaisma no viņiem laikiem ies man līdz mūža galam. Rītos mans tēvs ņēma mani uz pleciem, un, kamēr viņš mani nesa pa saules pilno gaisu, mēs abi dziedājām “Krauklīts sēd ozolā”, un tas mums skanēja gaužām jauki, lai gan vārdus es vēl nepratu skaidri izrunāt. Es dziedāju no rīta līdz vakaram, jo mans tēvs man teica: “Ja tu dziedāsi, tad tev izaugs spārni!”, un ik vakarus es liku viņam apraudzīt, vai man nav izdīdzis jau kāds spārna galiņš. Tad arvien viņš mani drošināja, ka tūlīt, tūlīt būšot.”
Tautasdziesma “Aiz zaļā līdaciņa”
Jānis Akuraters 1925. gadā pavada Reitera kori koncertturnejā pa Eiropu un par to raksta “Jaunākajās Ziņās”. Rakstā “Latvju koris Elizejas pilī” viņš vēsta par kori pieņemšanu Elizejas piļī, kur to ir uzaicinājis Francijas prezidents Pjērs Pols Anrī Gastons Dumergs.
“Koris nodzied “Beverīnas dziedoni”, “Pūt, vējiņi”, “Kad pārnāksi bāleliņ” un “Ai, zaļāi līdaciņa”. Prezidents seko dziesmām pēc teksta grāmatiņas franču un latvju valodā un līdz ar pavadoņiem sirsnīgi aplaudē. Tas ir rets svinīgs brīdis! Te vecajā, ar ārkārtīgu franču greznumu ierīkotā pilī, kur mituši spožākie pasaules valdinieki, skan latvju gaišā tautasdziesma! Ar savu rotaļību viņa labi saskan ar pils vieglo raksturu. Varenās Francijas sirdī ieskan latvju vārds. Viss liekas pēc gaiša sapņa. Bet tas ir patiesība. Mēs esam suverēna tauta – mūsu vārds un dvēsele ir dzīvi un lido pa Eiropas lielajām nācijām…”[3]
Riharda Vāgnera opera “Parsifāls”
Jānis Akuraters īpašu Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” izrādi bauda 1914. gadā Parīzē. Vēstulē no Parīzes sievai Marijai Annai 1914. gada 5. janvārī viņš raksta:
“Ceturtdien 8. janv. es gribu iet uz “Parsifālu” Parīzes Operā; esmu jau aizpircis biļeti pa pusei. Tas būs rets prieks, jo ir tikai piecas izrādes un biļetu cena sadzīta uz 100 frankiem. Bet es tikšu laikam tā pa vieglam, kā rādās, cauri.”
Pēc operas apmeklējuma viņš sagatavo arī rakstu latviešu presei ““Parsifāls” Parīzes Operā”, kas publicēts laikrakstā “Latvija” Nr. 3., 1914. gada 4. janvārī:
“Kas gadu maiņā grib uz brīdi aizmirsties, aiziet tālu no ikdienības, tam vajaga noiet Operā un noklausīties Vāgnera “Parsifālu”. Mākslas ziņā ko pilnīgāku atrast tiešām būs grūti katrā citā Eiropas mākslas centrā. (..)
Savāda misticisma pilna ir visa poēma un mūzika. Un šis misticisms, šī nebeidzamā sāpju un atteikšanās dziesma ar savu debess burvību ir Buddas filozofijas, varbūt, visdzīvākais attēlojums Eiropas mākslā. Zeme, bauda, sievietība, prieks – viss ir nīkstošas ēnas, – sāpes; pāri zemei pacelšanās – mūžīgā atteikšanās, vienīgais ideāls. Tas ir leģendas saturs un ideja. (..)
Noskatoties “Parsifāla” uzvedumā, kurš katrā ziņā ir priekšzīmīgs Operā, es sajutu vienu visvairāk: Vāgners ir devis kristīgās ticības un svētuma mistēriju, kāda netiks nekad vairs pārspēta, jo senā reliģijas leģenda sāk tagad jau pārveidoties. Bet mūzikā tā ir augstākā pakāpe. Kad Grāla templī šie sarkanos meiteļos tērptie zaļgan-pelēkie bruņinieki nometas pie galda svētā biķera priekšā un liekas sastinguši dievlūgšanā, kā akmeņi, kad viņu priesteris paceļ biķeri un tur parādās spožs mirdzums, bet kori un līdz iespējamībai intīmā mūzika nes Lielās Piektdienas burvību – tad šīs skaņas tiešām ir tālu no zemes dzīves un viņas panāk to, ko viņu ģeniālais radītājs gribējis. Jau pamatmotīvs plašos akordos ievada klausītāju kā svētā zemē un atkārtodamies arvien pavairo iespaidu.
Un puķu meiteņu dziesma un Parsifāla kārdinājums – zemes burvība, šīs vienīgās līksmās skaņas, kurām tomēr, liekas, trūkst pārliecības spēka pret grandiozo mistiku – ir savos ritmos tikpat aizgrābjošas. Izskaņa, vesela cēliena pēdējās taktis, kurām jaucas starpā jau debesu atskaņojums, panāk to, kas vēl nebūtu noticis – reliģisku ekstāzi.”
Riharda Vāgnera opera “Tanheizers”
Starp nozīmīgiem skaņdarbiem Jānim Akurateram bija arī Riharda Vāgnera opera “Tanheizers”. Sievai Marijai Annai 1932. gadā uzdāvinātājā savā dzejoļu krājumā “Neatrastā” Akuraters ieraksta: “Marijai Annai – Tavs vecais Tanheizers”.
Edvarda Grīga mūzika Henriha Ibsena lugai “Pērs Gints”
Jānis Akuraters atdzejoja, pārtulkoja Henriha Ibsena lugu “Pērs Gints”. Tādēļ arī Grīga mūzika viņam bija tik saprotama. Apcerē par “Pēru Gintu” viņš raksta:
“Otrs lielākais norvēģu tautas dvēseles pazinējs komponists Griegs, ir pārvērtis “Pēru Gintu” skaņās un tagad no tām izskan visa norvēģu būtne. Dzejnieks ir atminējis vēl nenojausto. Un atminēdams nacionālo ir atminējis arī vispārcilvēcīgo un jo dziļāk vienu, jo dziļāk arī otru.”[4]
Ferencs Lists “Ungāru rapsodija”
Īpašu Ferenca Lista mūzikas koncertu Jānis Akuraters bauda Budapeštā 1936. gadā, par kuru viņš raksta:
“Man bija laime būt aicinātam kādā Listam veltītā pēcpusdienas koncertā, ko sarīkoja slavenais vecais vijolnieks maestro Jenö Hubajs izlasītai Budapeštas sabiedrībai savā pilī – uz Donavas krasta. Hubajs sen jau nodibinājis Budapeštā mūzikas akadēmiju, ko vada ilgus gadus, sagatavodams daudzus vijoļmāksliniekus. Tā ir skaista pils ar gaumīgu, nelielu koncertzāli un grezniem saloniem, kur sarīko īstus stila koncertus, kāds bija arī šis, veltītus vienīgi Lista darbiem. Sirmais un smaidīgais meistars ar savu dzīvesbiedri personīgi sagaida viesus, kuru salasās ap 150 – tikai aicināti. Cik ļoti Habaju ciena kā mūzikas draugu, redzams no tā, ka šai pēcpusdienā ieradās arī Ungārijas pavaldonis adm. Hortijs ar kundzi, erchercogs Jozefs, erchercogiene Auguste un daudzas citas augstas oficiālas personas. Koncerts sākās ar mazu uzrunu par godu meistaram Hubajam. Brīnišķīgi sastādītais stīgu kvartets, kur Hubajs pats vada pirmo vijoli, noskandina dažus Lista darbus. Vecā meistara roka ar jauneklīgu enerģiju un prieku vada lociņu un liekas, ka te tikai īsti sāktu parādīties Lista mūzikas smalkums. Ir vēl dziesmas, klavieru gabali; tos visus atskaņo labākie mākslinieki, kas ar saviem atsevišķiem koncertiem vada Budapeštas mūzikas sezonu. Tad nāk kāds pārsteigums. Uzstājas Hubaja audzēknis Roberts Virovajs. Viņu varētu saukt par brīnumbērnu, ja ar saviem 15 gadiem tas nebūtu jau liels mākslinieks. Viņš smaidīgs, ogļmelniem matiem, lielām, tumsām acīm, samta svārkā, kas atgādina rokoko laikus, īsās biksītēs un palēkās zīda zeķēs līdz ceļgaliem. Viņš uzstājas rotaļīgi un nospēlē Lista – Hubaja ungāru rapsodiju ar tādu burvību, ka pilnīgi apmulsina klausītājus, kas sarīko lielas ovācijas. Liekas, ne jaunekļa roka, bet kādi mistiski spēki vada viņa vijoles lociņu. Viņš saņem no sava skolotāja skūpstu uz pieres, padevīgi noskūpstīdams Hubajam, kā tēvam, roku. Tas ir patiess prieks, kas valda šai nelielā sabiedrībā. Ir aizkustināti arī augstie valstsvīri un nebeidz izrādīt savu piekrišanu, sevišķi beigās, kad izskanējusi Lista Valse impromtu un Valse oubliée. Tādas stila pēcpusdienas tiešām ir grezns vaiņagojums smalkajam komponistam un lielas mūzikas kultūras pierādījums.”[5]
Alfrēda Kalniņa solodziesma “Birze dziedāja”
Alfrēdam Kalniņam Jānis Akuraters ir veltījis dzejoli:
Skanošā birzē
Alfrēdam Kalniņam
Es skanošā birzē aizmirsos – –
Bij tā kā pavasars gaisā,
Kad saule tik viegli ataijā
Un ilgām spārnus raisa.
Tik saldas bij skumjas, tik liels bij prieks!
Man atmirdza bērndienu māja;
Pats dieviņš ozola vaiņagā
Pa teciņu garām gāja.
Bērzs zaļās strūklās raudāja,
Pār kapu tā vītnes vijās;
Mazs sudraba mēnestiņš sapinies
Bij zvaigžņu bezgala dzijās.
Kā sanošas bites, kas gaisā iet,
Kluss ziedoņa lietus lija – –
Tad balta pasaku meitene
Ar mani gredzeniem mija.
Ludviga van Bēthovena sonātes
Ludvigs van Bēthovens ir starp Jānim Akurateram tuviem komponistiem. Vairākas reizes viņa vārdu Akuraters piesauc arī savos dzejoļos.
Dzejolī “Veltījumi”:
Bet sonāte no Bethovena
Kad gavilēt un skanēt sāk,
Jūs liesmojat kā ausma rēna,
Kam dienas saule līdzi nāk.
Dzejolis “Saskaņā”:
Cik daiļa ir zeme,
Cik mīla svēta,
No prieka kad dvēsele
Apmirdzēta!
Zied zvaigznes augšā
Un lauki lejā,
Un dzīvības sapņi
Zied tavā sejā.
Pat nāvi tad jūtu
Staigājam lēnu…
Man liekas, es klausītos
Bēthovenu.
[1] Skalbe Kārlis. Lielas dvēseles liesmojums. Runa Pen klubā J. Akuratera piemiņu godinot. – “Jaunākās Ziņas”, Nr.253, 1937
[2] “Jaunākās Ziņas” Nr.123, 1925. gada 6. jūnijā
[3] “Jaunākās Ziņas” Nr.123, 1925. gada 6. jūnijā
[4] “Domas”, nr. 5, 1913
[5] “Skanošā Budapešta”. “Jaunākās Ziņas”, Nr. 82, 1936. gada 8. aprīlī:
Maira Valtere,
Jāņa Akuratera muzeja vadītāja